Medijos pēdējo mēnešu laikā tiek atspoguļoti tādi eitanāzijas gadījumi, kā piemēram, Nīderlandes bijušā premjerministra un viņa sievas veiktā duo eitanāzija vai Nīderlandes pilsones izvēle veikt eitanāziju smagu garīgās veselības problēmu (depresijas) dēļ, kas sabiedrībā atkal un atkal raisa diskusijas par eitanāzijas daudzpusīgo dabu un tās mijiedarbību ar medicīniskajiem, juridiskajiem un ētiskajiem aspektiem. Pieaugot to valstu skaitam, kurās eitanāzija tiek legalizēta, aizvien vairāk lietas par šo jautājumu tiek izskatītas tiesās, tostarp arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir izskatījusi vairākas lietas, kas skar eitanāzijas jautājumu, nonākot pie dažādiem secinājumiem atkarībā no katras lietas faktiskajiem apstākļiem.

Pašlaik eitanāzija legalizēta ir Beļģijā, Nīderlandē, Luksemburgā, Spānijā, Šveicē, atsevišķos Amerikas Savienoto Valstu štatos, Kanādā, Austrālijā, Kolumbijā un Jaunzēlandē. Austrijā, Somijā un Norvēģijā stingri noteiktos apstākļos ir atļauta pasīvā eitanāzija.^[1] Savukārt Vācijā pasīvo eitanāziju legalizēja konstitucionālā tiesa. Tāpat vairākās valstīs, piemēram, Francijā, Īrijā un Portugālē, pēdējo gadu laikā ir notikušas aktīvas diskusijas par eitanāzijas legalizēšanu, rezultējoties tajā, ka Portugālē 2023. gada maijā tika legalizēta asistētā pašnāvība,^[2] savukārt Francijas prezidents šī gada maijā parlamentam iesniegs likumprojektu, kas paredz iespēju personām lūgt palīdzību nomirt, t. i., pieprasīt veikt asistēto pašnāvību.^[3]

Eitanāzijas jēdziens un veidi

Vienota eitanāzijas definīcija diemžēl nepastāv, jo katrs autors vēlas akcentēt citus eitanāzijas aspektus, taču vispārīgi eitanāziju var definēt kā apzinātu un mērķtiecīgu darbību, ko veic pats cilvēks ārsta klātbūtnē vai ārsts, kuras rezultātā cilvēkam tiek atņemta dzīvība pēc tā lūguma, tādējādi atvieglojot viņa ciešanas.

Eitanāzijas iedalījums nav stingri noteikts, jo gan mediķu, gan juristu vidū nav vienots viedoklis par eitanāzijas veidiem, taču eitanāziju var iedalīt^[4] pēc:

1) ārsta veiktām darbībām:

a. aktīvā eitanāzija (angļu valodā “active euthanasia”) – ārsta veiktas aktīvas darbības, kuru rezultātā iestājas cilvēka ātra un nesāpīga nāve, piemēram, ārstniecisko preparātu injekcija personai pēc tās lūguma (asistētā pašnāvība);

b. pasīvā eitanāzija (angļu valodā “pasive euthanasia”) – tīša medicīniskās palīdzības sniegšanas pārtraukšana vai ierobežošana neārstējami slimam cilvēkam pēc viņa lūguma, ar mērķi atbrīvot viņu no ciešanām, kas paātrina viņa dabiskās nāves iestāšanos.

2) pacienta gribas un attieksmes pret eitanāziju:

a. brīvprātīgā eitanāzija (angļu valodā “voluntary euthanaisa”) – rīcībspējīga cilvēka, kas ir neārstējami slims, brīva vēlēšanās nomirt, kas var notikt ar vai bez ārsta palīdzības, lai izbeigtu ciešanas;

b. piespiedu eitanāzija (angļu valodā “compulsory euthanasia”) – darbības, kas tiek īstenotas pretēji bezcerīga slimnieka gribai, jo šo gribu ietekmē, piemēram, radinieki, pilnvarotā persona, ārsts.

3) ārstu lēmuma motivācijas, veicot darbības:

a. tiešā eitanāzija – darbība, kuru veicot, ārsts tīši nonāvē slimnieku, piemēram, ārstniecisko preparātu injekcija personai;

b. netiešā eitanāzija – ārsta noteiktas darbības rezultātā nāve tiek paātrināta, taču tāds nav bijis darbības mērķis.

Eitanāzija cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem

Katrā valstī ir atšķirīgi nosacījumi, kuriem jāizpildās, lai cilvēks varētu pieprasīt veikt eitanāziju, taču lielā daļā valstu eitanāzija var tikt veikta cilvēkiem, kuri cieš nepanesamas fiziskas sāpes un kuri ir saņēmuši ārstu atzinumu, ka veselības uzlabojami nākotnē nav prognozējami (piemēram, kad personai diagnosticēts ļaundabīgs vēzis, amiotrofā laterālā vai multiplā skleroze u. c.). Tomēr pāris valstīs, piemēram, Nīderlandē un Beļģijā, veikt eitanāziju var lūgt arī cilvēki ar garīgā rakstura traucējiem.

No statistikas redzams, ka aizvien pieaug to cilvēku skaits, kuri apsver vai vēlas iespēju veikt eitanāziju, taču nesirgst ar smagi neārstējamu slimību, kas rada fiziskas ciešanas, bet gan cieš no depresijas un trauksmes, ko pastiprina ekonomiskā nenoteiktība, klimata pārmaiņas, sociālie mediji u.c.^[5] Viens no spilgtākajiem piemēriem ir 68 gadus vecais Kanādas pilsonis, kurš 2017. gadā lūdza medicīnisku palīdzību, lai nomirtu, jo viņu moka nepanesamas garīgas ciešanas, ko izraisījušas bažas par klimata pārmaiņām un to ietekmi uz planētu. Viņa lūgums gan tika noraidīts, jo eko trauksme (angļu valodā “eco-anxiety”) nevarot būt par pamatu, lai atļautu veikt eitanāziju.^[6] 

Piemēram, Nīderlandē 2022. gadā eitanāzija veidoja 5% (8720) no visiem nāves gadījumiem valstī, tostarp 115 personām ar garīgās veselības traucējumiem tika veikta eitanāzija. Taču jautājums par to, cik objektīvi var novērtēt cilvēka psiholoģiskās ciešanas, lai nonāktu pie secinājuma, ka eitanāzija katrā konkrētajā gadījumā ir pieļaujama, vēl joprojām ir atvērts.

Tāpat arī Beļģijā eitanāziju var veikt personas ar garīgās veselības traucējumiem, taču Beļģijā nav vienprātības par to, kā definēt psiholoģiskas ciešanas, kā rezultātā šis termins tiek interpretēts plaši. Beļģijas normatīvajos aktos trūkst noteikumu vai mehānismu, kas ļautu pārbaudīt, vai pacienta lūgums ir bijis patiešām brīvprātīgs un labi pārdomāts, nevis ģimenes vai vides piespiešanas rezultāts,^[7] līdz ar to rodas situācijas, kad nākas apšaubīt, vai eitanāzijas lūguma apmierināšana ir bijusi pamatota. Šo apliecina arī apstāklis, ka gan Nīderlandē, gan Beļģijā 2018. gadā ziņoja par pirmajiem gadījumiem, kad pret ārstiem tika uzsākta izmeklēšana par iespējamiem likumu pārkāpumiem saistībā ar psihiatrisko pacientu eitanāziju.^[8] 

Tas noved pie tā, ka valstis, kurās eitanāziju atļauts veikt arī cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, tiek apsūdzētas nāves kultūras (angļu valodā “death culture”) un pašnāvību veicināšanā. Cilvēki, kas neatbalsta eitanāzijas veikšanu, šai cilvēku grupai norāda, ka šādām personām ir nepieciešams psihiatrisks un sociāls atbalsts, lai atrastu dzīves jēgu un prieku, taču šādā situācijā cilvēks no valsts saņem atbalstu dzīves izbeigšanā.^[9] Tas rada pamatotas bažas, vai šādā veidā eitanāzija netiek popularizēta un pasniegta kā vienīgā izvēle, kā atvieglot psiholoģiskas ciešanas cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem.

Duo eitanāzija

Vēl viens popularitāti gūstošs eitanāzijas veids vecāka gadagājuma cilvēku vidū ir duo eitanāzija jeb nomirt kopā ar savu partneri. Nīderlandē kopš 2020. gada šādu pāru, kuri izvēlas nomirt roku rokā ar savu dzīves partneri, skaits pieaug (2020.gadā – 13 pāri veica eitanāziju kopā,^[10] 2021. gadā – 16 pāri^[11], 2022. gadā – 29 pāri^[12]). 

Ir svarīgi atzīmēt, ka šādā gadījumā abiem partneriem jāapmeklē katram cita ārstniecības persona, lai nodrošinātu, ka personas veselības stāvokļa novērtējums ir neatkarīgs, kā arī abiem pilnībā jāatbilst kritērijiem, lai kvalificētos eitanāzijas veikšanai. Tā, piemēram, arī Nīderlandes bijušais premjerministrs ar sievu pirms veica duo eitanāziju abi saņēma atzinumu par atbilstību nepieciešamajiem kritērijiem.^[13]  

Kādus cilvēktiesību aspektus var skart eitanāzija?

Diskusijās par eitanāziju visbiežāk parādās viedoklis, ka eitanāzija izriet no cilvēka tiesību uz dzīvību, privāto dzīvi un cieņu kopuma. Tieši šīs cilvēktiesības visbiežāk tiek apskatītas gan Eiropas Cilvēktiesību praksē, gan valstu nacionālo tiesu praksē, lai izvērtētu, vai tās netiek aizskartas, gan legalizējot eitanāziju, gan kriminalizējot eitanāziju.

Tiesības uz dzīvību

No Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 2. panta vai jebkura cita cilvēktiesību reglamentējoša dokumenta, kurā nostiprinātas cilvēka tiesības uz dzīvību, neizriet, ka tas regulētu eitanāzijas jautājumu. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 2. pantā minēto tiesību nodrošināšanā valstij ir pozitīvs pienākums aizsargāt personas dzīvību no ārējiem vardarbības apstākļiem, kā tas ir, piemēram, slepkavības gadījumā.

Tomēr ir autori, kas uzskata, ka tiesības uz nāvi ir cilvēka pamattiesības, kuras izriet no cilvēka tiesībām uz dzīvību, tiesību uz nāvi jēdzienu skaidrojot, kā privilēģiju mirt vai kā galēji slima cilvēka tiesības atteikties no dzīvības uzturēšanas iekārtām.^[14] 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Pretty v. the United Kingdom^[15] atzina, ka konvencijas 2. pants negarantē cilvēka tiesības uz nāvi, tostarp uz eitanāziju vai asistēto pašnāvību. Tiesa atzina, ka tiesības uz dzīvību ir ar pozitīvu raksturu, savukārt negatīvs šo tiesību raksturs nevar tikt atzīts. Tāpat konvencijas 2. pants neattiecas uz jautājumiem, kas saistās ar dzīves kvalitāti vai to, ko persona izvēlas darīt ar savu dzīvi, tostarp veikt darbības, kuru rezultātā var iestāties personas nāve.

Minētais Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums tika pieņemts 2002. gadā, savukārt 20 gadus vēlāk lietā Mortier v. Belgium^[16] tiesa nonāca pie jauniem secinājumiem. Šajā lietā tika vērtēts, vai eitanāzijas veikšana atbilst Cilvēktiesību konvencijas aizsargātajām tiesībām, taču svarīgs apstāklis ir, ka pieteikumu iesniedza pieteicējas dēls jau pēc mātes veiktā eitanāzijas fakta.

Eiropas Cilvēktiesību lietā Mortier v. Belgium secināja, ka eitanāzijas atļaušana kopumā, pat situācijās, kad personas nav nedziedināmi slima vai cieš no garīgas slimības, pati par sevi nav konvencijas 2. panta pārkāpums. Līdz ar to pastāv uzskats, ka konkrētais spriedums ir pozitīvs solis tiesību uz asistētu nāvi atzīšanā Eiropas Padomē. Tomēr jāņem vērā, ka minētajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pilnībā neizvērtēja procesuālo garantiju un aizsardzības pasākumu trūkumu Beļģijas tiesiskajā regulējumā attiecībā uz eitanāziju. Šī iemesla dēļ spriedums tiek kritizēts norādot, ka tiesa neizmantoja iespēju sniegt skaidras norādes par standartiem, kuri jāievēro, lai nodrošinātu, ka turpmāk eitanāzijas gadījumi, tostarp tie, kas ir saistīti ar garīgās veselības traucējumiem, tiek rūpīgi izvērtēti un veikti ne tikai Beļģijā, bet visās Eiropas Padomes dalībvalstīs.^[17] 

Tiesības uz privāto dzīvi

Privātās dzīves jēdziens sevī ietver vairākus privātās autonomijas aspektus, tostarp tiesības uz savu ķermeni, un šo tiesību ietvaros rīcībspējīga persona var veikt arī sev, savai veselībai un dzīvībai kaitīgas darbības, piemēram, atteikties no smagas slimības ārstēšanas vai lemt pār savas nāves iestāšanos un tās veidu.^[18] Autonomijas principam ir raksturīgas pilnīgas tiesības lemt pār savu veselību, kā arī dzīvību.^[19] Lēmumi, kurus indivīds pieņem, lai ietekmētu savas dzīves gājumu, ir jārespektē tik tālu, kamēr tie neapdraud, neievaino vai kā citādi nekaitē citiem līdzcilvēkiem. Ja cilvēkam, kurš sirgst ar neārstējamu, galēju vai nepanesamu slimību, atļauj kontrolēt to, kā viņš no šīs pasaules aiziet, tādā veidā konkrētajam cilvēkam tiek dota iespēja nomirt cieņpilnā nāvē, reizē arī atvieglojot savas ciešanas un savā ziņā nepanesamo dzīvi.^[20] Tādējādi personas iespējamās tiesības uz eitanāziju izriet no personas autonomijas principa – no tiesībām lemt par visām savas dzīves norisēm.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Pretty v. the United Kingdom norādīja, ka Cilvēktiesību konvencijas 8. pants aizsargā indivīda fizisko, morālo un psiholoģisko neaizskaramību, tostarp tiesības pār indivīda paša ķermeni. Līdz ar to tiesības uz privāto dzīvi sevī ietver arī cilvēka tiesības pašam uz savu ķermeni, iekļaujot arī cilvēka tiesības izvēlēties kā nomirt cieņpilnā nāvē, nevis ciešot nepanesamas sāpes. Minētajā lietā pieteicēja uzskatīja, ka viņai tiek liegts īstenot savu vēlmi nomirt, lai izvairītos no necienīga un mokoša dzīves noslēguma. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka tā ir iejaukšanās viņas tiesībās uz privāto dzīvi, taču šādam ierobežojumam ir pamatots leģitīms mērķis – citu personu tiesību aizsardzību –, kā arī ierobežojums nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Pie šāda secinājuma tiesa nonāca, jo likums, ar kuru pieteicējas ieskatā tika ierobežotas viņas tiesības, tika izstrādāts, lai aizsargātu dzīvību tiem cilvēkiem, kuri nav spējīgi pieņemt apzinātus lēmumus, pret darbībām, kuru mērķis ir izbeigt viņu dzīvību vai palīdzēt to izbeigt, un tieši šīs grupas neaizsargātība ir attiecīgā likuma pamatojums.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietā Gross v. Switzerland^[21] pieteicēja vēlējās izbeigt savu dzīvi, taču necieta no kādas klīniskas slimības, līdz ar to viņa neieguva atļauju saņemt zāles, lai izdarītu pašnāvību. Pieteicēja atsaucās arī uz lietu Haas v. Switzerland,^[22] kurā Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka cilvēka tiesības izlemt, kā un kurā brīdī izbeigt savu dzīvību, ar nosacījumu, ka viņš spēj brīvi formulēt savu spriedumu un attiecīgi rīkoties, ir viens no tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aspektiem. Ņemot vērā, ka Šveices tiesību akti neparedzēja pietiekami skaidras valsts apstiprinātas vadlīnijas, kas definētu apstākļus, kādos ārstniecības personas ir pilnvarotas izsniegt nepieciešamo zāļu devu, kad persona brīvprātīgi ir pieņēmusi lēmumu izbeigt savu dzīvi, tiesa lietā Gross v. Switzerland konstatēja tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu. 

Nogalināt sevi ir tiesību uz privāto dzīvi realizācijas aspekts, ko apstiprina arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, no kuras izriet, ka cilvēkam ir piešķirtas tiesības rīkoties ar paša ķermeni pēc saviem ieskatiem. Vispārīgi šīs tiesības ir neizskaramas no valsts orgānu vai arī citu personu puses, bet, protams, ir iespējami šo tiesību ierobežojumi, ja pastāv pamatots leģitīmais mērķis un šāds ierobežojums nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.^[23] Līdz ar to eitanāzijas pieļaujamība ir atkarīga no konkrētās personas un sabiedrības interešu mijiedarbības, kas katrā valstī ir atšķirīga. 

Tendences Latvijā

2017. gadā sabiedrības iniciatīvu portālā “Manabalss.lv” tika uzsākta parakstu vākšana par eitanāzijas legalizēšanu Latvijā.^[24] Savukārt 2021. gadā tika sasniegti 10 000 tūkstoši parakstu, lai Saeimā iesniegtu kolektīvo iesniegumu “Par labu nāvi – eitanāzijas legalizācija”. Tomēr Saeima 2021. gada 25. martā nolēma noraidīt iepriekš minēto kolektīvo iesniegumu.^[25] 

Neskatoties uz to, vēl pavisam nesen veiktā sabiedrības aptaujā tika noskaidrots, ka 75% aptaujāto uzskata, ka Latvijā nepieciešams legalizēt eitanāziju.^[26] Taču jāņem vērā, ka pašlaik Latvijā eitanāzija tiek klasificēta kā slepkavība atbilstoši Krimināllikuma 116. vai 117. pantam, un nav paredzams, ka tuvā nākotnē tiks pieņemts regulējums saistībā ar eitanāziju.

Secinājums

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām tik strīdīgā jautājumā, kā eitanāzijas legalizēšana, valstīm ir rīcības brīvības robeža noteikt, kas ir atļauts un kas ir aizliegts, taču tas var novest pie tā, ka uz cilvēka tiesībām uz privāto dzīvi un tiesībām nomirt cieņpilnā nāvē katra valsts raugās citādāk. Šādā veidā rodas situācijas, kur vienā Eiropas valstī cilvēkam, kurš cieš nepanesamas fiziskas sāpes un izredzes uz izveseļošanos nepastāv, tiek liegta iespēja nomirt ar cieņu, savukārt citā Eiropas valstī, kur bez pietiekami skaidri noteiktām procesuālajām garantijām un ļoti plaši tulkojamu tiesību aktu, cilvēkam ar psiholoģiskām ciešanām tiek sniegta atļauja veikt eitanāziju.

Nepastāvot skaidrām un vienotām vadlīnijām, kuras noregulētu eitanāzijas veikšanas aspektus, tiek radīta labvēlīga augsne turpmākai eitanāzijas institūta kritikai un nepareizai izpratnei par šo institūtu, tādējādi samazinot iespēju, ka visās Eiropas valstīs būs pieeja eitanāzijai.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

1. ^{^} “Euthanasia in Europe: Where is assisted dying legal?”, 2022. Pieejams: https://www.euronews.com/health/2022/12/10/where-in-europe-is-assisted-dying-legal-; “Assisted dying around the world: ehre and when it is allowed”, 2023. Pieejams: https://www.theguardian.com/society/2023/dec/19/assisted-dying-around-world-where-when-allowed-esther-rantzen
2. ^{^} “Portuguese parliament votes to allow limited euthanasia”, 2023. Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-europe-65574311 
3. ^{^} “Macron announces assisted dying bill to go before French parliament in May”, 2024. Pieejams: https://www.theguardian.com/society/2024/mar/11/macron-announces-assisted-dying-bill-france
4. ^{^} Sirvastava V., “Euthanasia: a regional perspective”, Annals of Neurosciences, Vol 21, No 3 (2014). Pieejams: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4158780/#:~:text=Euthanasia%20has%20several%20forms%20%E2%80%93voluntary,brought%20about%20by%20an%20act)%2C
5. ^{^} “The troubled 29-year-old helped to die by Dutch doctors”, BBC, 2018. Pieejams: https://www.bbc.com/news/stories-45117163; “I’m 28. And I’m Scheduled to Die in May”, 2024. Pieejams: https://www.thefp.com/p/im-28-and-im-scheduled-to-die
6. ^{^} “Canadian man applies for euthanasia because of ‘eco anxiety’”, 2022. Pieejams: https://righttolife.org.uk/news/canadian-man-applies-for-euthanasia-because-of-eco-anxiety
7. ^{^} “Life & Death, an Unstable Scale: The European Court of Human Rights Approach to Euthanasia in Mortier v. Belgium”, 2023. Pieejams: https://www.ejiltalk.org/life-death-an-unstable-scale-the-european-court-of-human-rights-approach-to-euthanasia-in-mortier-v-belgium/ 
8. ^{^} “Euthanasia and assisted dying rates are soaring. But where are they legal?” , 2019. Pieejams: https://www.theguardian.com/news/2019/jul/15/euthanasia-and-assisted-dying-rates-are-soaring-but-where-are-they-legal 
9. ^{^} “Liberal government promoting a ‘culture of death’ with medical assistance in dying law, Conservative MP says”, 2023. Pieejams: https://www.cbc.ca/news/politics/culture-of-death-medical-assistance-in-dying-mental-illness-1.6769504
10. ^{^} Regional euthanasia review committees annual report, 2020. Pieejams https://english.euthanasiecommissie.nl/binaries/euthanasiecommissie-en/documenten/publications/annual-reports/2002/annual-reports/annual-reports/RTE-jaarverslag2020_Annual+report.pdf
11. ^{^} Regional euthanasia review committees annual report, 2021. Pieejams https://english.euthanasiecommissie.nl/binaries/euthanasiecommissie-en/documenten/publications/annual-reports/2002/annual-reports/annual-reports/RTE_JV2021_+Annual+Raport_English.pdf 
12. ^{^} Regional euthanasia review committees annual report, 2022. Pieejams https://english.euthanasiecommissie.nl/binaries/euthanasiecommissie-en/documenten/publications/annual-reports/2002/annual-reports/annual-reports/RTE_JV2022_ENGELS.pdf
13. ^{^} “Duo euthanasia: former Dutch prime minister dies hand in hand with his wife”, 2024. Pieejams: https://www.theguardian.com/world/2024/feb/10/duo-euthanasia-former-dutch-prime-minister-dies-wife-dries-eugenie-van-agt
14. ^{^} Tomsons, K. “Eitanāzijas institūta izpratne, nošķiršana un iedalījums”. Jurista Vārds, 2010. gada 19. janvāris, Nr. 3 (598).
15. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 29. aprīļa spriedums lietā Nr. 2346/02 Pretty v. the United Kingdom. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-60448 
16. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2022. gada 4. oktobra spriedums lietā Nr. 78017/17 Mortier v. Belgium. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-219559
17. ^{^} “Life & Death, an Unstable Scale: The European Court of Human Rights Approach to Euthanasia in Mortier v. Belgium”, Blog of the European Journal of International Law, 2023. Pieejams: https://www.ejiltalk.org/life-death-an-unstable-scale-the-european-court-of-human-rights-approach-to-euthanasia-in-mortier-v-belgium/ 
18. ^{^} Danovskis E., Ruķers M., Lībiņa-Egner I. 96. Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības, Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 262.lpp.; Tomsons K. “Eitanāzija v. Tiesības uz dzīvību un tiesības uz privāto dzīvi”, Jurista Vārds, 2010. gada 1. jūnijs, Nr. 22 (617).
19. ^{^} Kovaļevska L. “Tiesību tālākveidošana eitanāzijas jautājumā”, Jurista Vārds, 2008. gada 1. jūlijs, Nr. 24 (529).
20. ^{^} Scherer J.M., Simon R.J. “Euthanasia and the right to die A comparative view”, New York: Rowan & Little Publishers Inc., Oxford University, 1999, p. 15 (Kristapa Tomsona redakcijā rakstā „Eitanāzijas institūta izpratne, nošķiršana un iedalījums”, Jurista Vārds, 2010. gada 19. janvāris, Nr. 3 (598)).
21. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 30. septembra spriedums lietā Nr. 67810/10 Gross v. Switzerland. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-146780 
22. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 20. janvāra spriedums lietā Nr. 31322/07 Haas v. Switzerland. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-102940
23. ^{^} Tomsons K. “Eitanāzija v. Tiesības uz dzīvību un tiesības uz privāto dzīvi”, Jurista Vārds, 2010. gada 1. jūnijs, Nr. 22 (617)
24. ^{^} Manabalss.lv iniciatīva “PAR LABU NĀVI – EITANĀZIJAS LEGALIZĒŠANA”, Pieejams: https://manabalss.lv/par-labu-navi/show 
25. ^{^} Saeimas 2021. gada 25. marta paziņojums “Par 10 505 Latvijas pilsoņu kolektīvā iesnieguma “Par labu nāvi – eitanāzijas legalizācija” turpmāko virzību”. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/321963
26. ^{^} “Aptauja: vai Latvijā vajadzētu ieviest eitanāziju?”, 2024. Pieejams: https://nra.lv/latvija/450993-aptauja-vai-latvija-vajadzetu-ieviest-eitanaziju.htm