Satversmes tiesa par Satversmei neatbilstošu atzina aizliegumu ieņemt maksātnespējas administratora amatu personai, pret kuru kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša pamata. Tiesa uzsvēra, ka uz mūžu noteikti ierobežojumi izslēdz prezumpciju, ka persona dzīves laikā spēj mainīt savu uzvedību. Šādi ierobežojumi ir attaisnojami tikai īpašos gadījumos, kad iepriekš nodarītais pēc būtības ir nesavienojams ar konkrētu tiesību īstenošanu.

Pieteikumu šajā Satversmes tiesas lietā iesniedzis Senāts, kura izskatīšanā ir lieta par tāda Maksātnespējas kontroles dienesta lēmuma atcelšanu, ar kuru, pamatojoties uz apstrīdēto normu, persona atcelta no administratora amata.

Satversmes tiesa secināja, ka, lai gan administrators pilda valstij nozīmīgas funkcijas, tas nav piederīgs valsts dienestam Satversmes 101. panta pirmās daļas izpratnē. Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par apstrīdētās normas atbilstību šai Satversmes normai tika izbeigta.

Tiesa atzina, ka apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums ierobežo personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un ierobežojums ir noteikts uz mūžu. Tāda veida ierobežojumi izslēdz prezumpciju, ka persona dzīves laikā spēj mainīt savu uzvedību. Persona šāda ierobežojuma rezultātā tiek stigmatizēta uz visiem laikiem, bet tas neatbilst demokrātiskas tiesiskas valsts prasībai veidot tādu iekļaujošu sabiedrību, kurā izturēšanās pret katru tās locekli ir cieņpilna. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums var negatīvi ietekmēt personas vēlmi turpināt sevi attīstīt un realizēt savas spējas tādā veidā, kas varētu dot pienesumu sabiedrībai. Šāda veida ierobežojumi ir attaisnojami tikai īpašos gadījumos, kad iepriekš nodarītais pēc būtības ir nesavienojams ar konkrētu tiesību īstenošanu.

Nosakot apstrīdētajā normā ietverto aizliegumu, likumdevējs ir prezumējis, ka ikviena persona, kura izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu un pret kuru kriminālprocess izbeigts uz personu nereabilitējoša pamata, vienmēr varētu radīt šaubas un mazināt uzticēšanos maksātnespējas jomas efektivitātei un administratora profesijai. Taču likumdevējs nav apsvēris to, ka noziedzīgu nodarījumu kaitīguma pakāpe un arī nereabilitējošie apstākļi var būt dažādi. Arī personas uzvedība, sevišķi tādā gadījumā, ja viņa noziedzīgu nodarījumu izdarījusi, būdama nepilngadīga, laika gaitā var mainīties. Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma leģitīmos mērķus – citu personu tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība – līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar citiem, saudzējošākiem līdzekļiem.

Turklāt Maksātnespējas likums pieļauj, ka par administratoru var kļūt persona, kurai sodāmība ir dzēsta vai noņemta. Nav rodams pienācīgs pamatojums tam, kādēļ ierobežojums uz mūžu ir noteikts tieši personām, pret kurām kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša pamata.

Ievērojot minēto, Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 106. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2025. gada 1. jūnija. Nolūkā aizsargāt visu to personu pamattiesības, kuras šā sprieduma spēkā stāšanās dienā varētu būt uzsākušas vai turpina savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu par spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma brīža.

Spriedums pieejams šeit.