Iestatījumi

ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST Finanses GDPR Ģimene Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Klimats Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Nodokļi Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Spriedums

“Ārvalstu aģentu” likums – tiesiskums, ietekme uz izpausmes brīvību

2024. gada 22. oktobrī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) pasludināja spriedumu lietā “Kobaliya un Citi pret Krieviju”, ar kuru ECT atzina, ka Krievijas Federācijas pieņemtais “ārvalstu aģentu” likums un tajā noteiktie tiesību ierobežojumi pārkāpj nevalstisko organizāciju (turpmāk – NVO) un personu tiesības uz vārda brīvību un privātumu. Šis spriedums sniedz būtiskas atziņas attiecībā uz šādu likuma veidu ietekmi uz personu tiesībām uz vārda brīvību.

Michael Parulava / Unsplash

Kas ir “Ārvalstu aģentu likums”?

2012. gadā Krievijas Federācijas valdība veica grozījumus nacionālajos tiesību aktos, kas attiecas uz NVO un to darbību. Jaunie grozījumi paredzēja, ka NVO, kas tiek uzskatītas par iesaistītām politiskās aktivitātēs un saņem ārvalstu finansējumu, jāreģistrējas kā “ārzemju aģentiem”. Laika posmā no 2017. līdz 2019. gadam ar jaunajiem grozījumiem likuma prasības tika attiecinātas arī uz atsevišķām sabiedrisko mediju organizācijām, žurnālistiem, bet trīs gadus vēlāk šīs prasības attiecās arī uz satura veidotājiem un sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem.[1] 

2022. gadā pēc Krievijas Federācijas bruņotā iebrukuma Ukrainā “ārvalstu aģentu” likums tika papildināts, ieviešot vēl plašāku “ārvalstu aģentu” definīciju. Saskaņā ar jauno definīciju ar “ārvalstu aģentu” tiek saprasta jebkura organizācija, sabiedriskais medijs vai privātpersona, kas saņem jebkāda veida atbalstu vai (Krievijas Federācijas varas iestāžu ieskatā) atrodas ārvalstu ietekmē un iesaistās politiskās, pilsoniskajās aktivitātēs, rada un izplata plašai auditorijai paredzētu informāciju vai pauž viedokli par Krievijas Federācijas politiku vai amatpersonu rīcību. Jāatzīmē, ka Krievijas sabiedrības ieskatā šis termins ir līdzvērtīgs jēdzienam “spiegs” vai “nodevējs”.[2] Rezumējot, šis likums attiecas uz visām NVO, sabiedriskajām organizācijām, medijiem, politiķiem, žurnālistiem un Krievijas sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, kuri saņem finansējumu savai darbībai no ārvalstīm, bet būtībā šis likums attiecas uz organizācijām un personām, kuras pauž viedokli vai izplata informāciju, kas neatbilst Krievijas valdības veidotajam naratīvam. 

Lai ievērotu likuma prasības, organizācijām un personām, kas izplata saturu, publicējot to ir jānorāda, ka šī satura izcelsme ir no “ārvalstu aģenta”, kā arī šīs organizācijas ir pakļautas stingrākām uzskaites un ziņošanas prasībām Krievijas atbildīgajām iestādēm, piemēram, “ārvalstu aģentiem” ir jāsniedz informācija Krievijas Tieslietu ministrijai, kura to publicēja savā mājaslapā. Šī likuma prasību neievērošana var novest pie lieliem naudas sodiem, juridiskas personas likvidācijas vai pat privātpersonās apcietinājuma. Tāpat likums ierobežo šo personu pilsonisko un politisko līdzdalību sabiedrībā, piemēram, aizliedzot viņiem ieņemt jebkādus publiskus amatus, darboties ar kritisko informācijas struktūru, organizēt publiskus pasākumus.[3]

Faktisko apstākļu izklāsts

Šajā lietā pieteicēji jeb sūdzības iesniedzēji ir 107 NVO, plašsaziņas līdzekļu organizācijas, sabiedriskie mediji un privātpersonas. To vidū ir ievērojami Krievijas pilsoniskās sabiedrības pārstāvji - žurnālisti, cilvēktiesību aizstāvji, vides aktīvisti, politologi, satura veidotāji un vēlēšanu novērotāji.[4] Sūdzības tika iesniegtas individuāli, tomēr procesuālās ekonomijas nolūkos Tiesa nolēma apvienot visas sūdzības vienā lietā.

Sūdzības iesniedzēji, atsaucoties uz Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 10. pantu (tiesības uz vārda brīvību) un 11. pantu (biedrošanās brīvība), sūdzējās par viņu tiesību ierobežošanu pēc tam, kad viņi tika atzīti par “ārvalstu aģentiem” šī likuma izpratnē. Viņu ieskatā šis likums uzliek ievērojamu finansiālu un administratīvu slogu viņu tiesībām uz vārda un pulcēšanās brīvību, piemēram, lielākais sods, ko bija saņēmis viens no pieteicējiem - Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība - par vairākkārtēju likuma prasību neievērošanu bija aptuveni 16 miljoni eiro. Savukārt organizācijas International Memorial and the Memorial Human Rights Centre darbība 2021. gada decembrī tika likvidēta pēc vairākkārtēju likuma prasību neievērošanas. Sūdzības iesniedzēju ieskatā šis likums ir daļa no sistemātiskas kampaņas pret cilvēktiesību un plašsaziņas līdzekļu organizācijām, proti, to apklusināšanu un tiesību ierobežošanu, jo tās kritizē varas iestādes. Ņemot vērā, ka starp tiesībām uz vārda brīvību un biedrošanās brīvību pastāv cieša saikne, jo viedokļu aizsardzība un brīvība tos paust ir biedrošanās brīvības mērķi[5], Tiesa izskatīja sūdzības vienlaikus saskaņā ar abiem šiem Konvencijas pantiem. Šo pantu garantijas šajā kontekstā lielā mērā pārklājas.

Sūdzības iesniedzēji norādīja arī uz Konvencijas 8. panta pārkāpumu (tiesības uz privāto dzīvas neaizskaramību), apgalvojot, ka ziņošanas prasības piespieda viņus atklāt personisko finanšu informāciju, savukārt marķēšanas pienākumi piespieda viņus atklāt savus politiskos uzskatus visās publikācijās, kā arī neskaitāmie ierobežojumi, kas noteikti “ārvalstu aģentiem”, tostarp aizliegums mācīt bērnus, ziedot politiskiem mērķiem un piekļūt valsts noslēpumiem nepārprotami ierobežo viņu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Šī raksta ietvaros autore koncentrēsies tikai uz Tiesas secinājumiem attiecībā uz šī likuma ietekmi uz vārda brīvību.

ECT secinājumi

Visupirms Tiesa atzina, ka vienā vai otrā veidā ir notikusi iejaukšanās sūdzības iesniedzēju tiesībās uz vārda brīvību.  Pirmkārt, iesniedzēju atzīšana par “ārvalstu aģentu” radīja negatīvu apzīmējumu, noteica  papildu prasības attiecībā uz to pamatdarbību un ierobežojumus noteiktām darbībām. Otrkārt, sankcijas un sodi, sākot no administratīviem naudas sodiem līdz pat piespiedu likvidācijai, tika piemēroti organizācijām, to amatpersonām un individuāliem iesniedzējiem saistībā ar iespējamu neatbilstību “ārvalstu aģentu” tiesību aktiem. Neatkarīgi no tā, vai šie pasākumi tika aplūkoti atsevišķi vai kumulatīvi, tie radīja būtiskus šķēršļus iesniedzēju pamatdarbībai un ierobežoja viņu tiesības uz vārda brīvību.[6] 

Lai noskaidrotu, vai valsts iejaukšanās tiesībās uz vārda brīvību ir bijusi attaisnojama, Tiesai bija jānoskaidro: 1) vai ierobežojums ir noteikts ar likumu; 2) vai ierobežojums ir noteikts leģitīma mērķa sasniegšanai; 3) vai ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.[7] Šo mēdz dēvēt par ierobežojuma shēmu. 

Analizējot ierobežojuma shēmas pirmo un otro punktu, Tiesa galvenokārt kritizēja “Ārvalstu aģenta likuma” skaidrību. Kā Tiesa to ir nostiprinājusi slavenajā “Sunday Times pret Apvienoto Karalisti (Nr. 1)” spriedumā, lai ierobežojums būtu noteikts ar likumu, tam ne tikai ir jābūt publiski pieejamam, bet likumam ir jābūt arī pietiekami skaidri formulētam, lai personas varētu izprast no šī likuma izrietošu tiesību un pienākumu saturu un paredzēt šī likuma piemērošanas sekas.[8] Tiesas ieskatā “Ārvalstu aģentu likumā” tiek izmantota ārkārtīgi plaša “ārvalstu aģenta” interpretācija, uzskatot, ka jebkurš ārvalstu finansējums ir līdzvērtīgs ārvalstu kontrolei. Likums neprasa, lai Krievijas atbildīgās iestādes pierādītu jebkādu saistību starp finansējuma saņemšanu un organizācijas vai privātpersonas darbībām, un piešķir Krievijas amatpersonām neierobežotu rīcības brīvību piemērojot apzīmējumu “ārvalstu aģents”. Šis būtiskais trūkums ir radījis izkropļotu priekšstatu par saistību un ārvalstu iejaukšanos, maldinot Krievijas sabiedrības uzskatus par šīm organizācijām un personām un mazinot šī likuma pārredzamību, jo likumā nav skaidri definēti kritēriji, pēc kuriem personas vai organizācijas varētu vadīties.  Tāpat Tiesa jo īpaši uzsvēra, ka nevienā no šajā lietā saņemtajām sūdzībām Krievijas varas iestādes nav iesniegušas pierādījumus, kas apliecinātu, ka pieteicēji faktiski atradās ārvalstu kontrolē vai ietekmē vai ka viņi darbojās ārvalstu struktūru interesēs. Piemēram, vairākos gadījumos personas tika atzītas par “ārvalstu aģentiem” tā iemesla dēļ, ka saņēmušas tik niecīgu finansējumu vai ziedojumu no ārvalstu organizācijām kā 2 EUR. Attiecībā uz leģitīmo mērķi Tiesa norādīja, ka Krievijas valdības ieskatā šis likums ir nepieciešams, lai aizsargātu nacionālo drošību, tomēr lietā nav iesniegti pierādījumi, kas apstiprinātu minēto.[9]

Izvērtējot, vai šī likuma sankciju bardzība nodrošināja taisnīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un Konvencijas 10. pantu, Tiesa atzina, ka sankciju smagums un apmērs bija acīmredzami nesamērīgs ar deklarēto mērķi nodrošināt pārredzamību kontekstā ar nacionālo drošību. 

Pirmkārt, automātiskie ierobežojumi, kas “ārvalstu aģentiem” tika noteikti ar likumu, ievērojami ierobežoja viņu iespējas piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Viņiem tika liegts ieņemt jebkādus vēlētus vai ieceltus valsts amatus, atbalstīt vēlēšanu kampaņas vai pat piedalīties sabiedriskās komisijās un konsultatīvajās padomēs. Šādi vispārēji aizliegumi, kas bez izņēmuma tiek piemēroti visiem, kas atzīti par “ārvalstu aģentiem”, neatkarīgi no viņu faktiskās darbības vai iespējamā ārvalstu atbalsta veida, šķiet nesamērīgi ar jebkādu leģitīmu mērķi.[10]

Otrkārt, profesionālie ierobežojumi bija ar tikpat tālejošām sekām. “Ārvalstu aģentiem” bija aizliegts pasniegt valsts izglītības iestādēs vai veidot jebkādu saturu nepilngadīgajiem. Uz “ārvalstu aģentu” grāmatām un publikācijām attiecās tādi paši noteikumi kā uz pornogrāfiska vai vardarbīga satura grāmatām un publikācijām, pieprasot, lai tās tiktu pārdotas necaurspīdīgā iepakojumā ar vecuma ierobežojuma norādi “18+”. Šādi pasākumi faktiski izslēdza “ārvalstu aģentus” no dalības izglītības un kultūras jomā, tādējādi vēl vairāk marginalizējot tos. Šīs sankcijas bija tīri soda sankcijas bez acīmredzamas saistības ar izvirzīto mērķi uzlabot pārredzamību.[11]

Savukārt ekonomiskie ierobežojumi, tostarp aizliegums saņemt dotācijas, izslēgšana no publiskā iepirkuma un aizliegums reklamēt “ārvalstu aģentu” radītos plašsaziņas līdzekļu produktus, būtiski ietekmēja to spēju nodrošināt finansējumu un ilgtspējīgi darboties, jo īpaši ņemot vērā “ārvalstu aģenta” apzīmējuma vājinošo ietekmi uz potenciālajiem vietējiem līdzekļu devējiem un sadarbības partneriem.[12]

Ievērojot augstāk minēto, Tiesa secināja, ka “ārvalstu aģentu” tiesiskais regulējums un tā piemērošana sūdzības iesniedzējiem bija patvaļīga un nebija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”. Turklāt šādi tiesību akti ir veicinājuši demokrātiskās telpas sašaurināšanos, radot aizdomu un neuzticības vidi pret pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem un neatkarīgiem viedokļiem, tādējādi graujot demokrātijas pamatus. Līdz ar to Tiesa atzina, ka ir pieļauts Konvencijas 10. un 11. panta pārkāpums.

Sprieduma tālejošā ietekme

Lai arī Krievijas Federācija 2022. gada 16. septembrī izstājās no Konvencijas, šajā spriedumā paustās atziņas ir saistošas Krievijas valdībai un pārējām Konvencijas dalībvalstīm. Protams, maz ticams, ka Krievijas tiesību akti tiks pārskatīti un tajos tiks veikti nepieciešamie labojumi, lai nodrošinātu to atbilstību Konvencijā garantētajām tiesībām, ievērojot pastāvošā Krievijas režīma autoritāro dabu un attieksmi pret cilvēktiesību standartiem. 

Tomēr šis spriedums sniedz būtisku ieguldījumu Tiesas judikatūrā kontekstā ar šādu dalībvalstu nacionālo regulējumu, jo īpaši ievērojot, ka Gruzijā 2024. gada 14. maijā parlaments atbalstīja šāda likuma pieņemšanu. Iepretim Krievijas regulējumam, Gruzijas likumā vismaz ir noteikts slieksnis, pēc kura sasniegšanas organizācijām būtu jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem.[13] Kontekstā ar patlaban esošo saasināto politisko situāciju Gruzijā šis rada pamatotas bažas, ka Gruzijas ārvalstu aģentu likums var tikt paplašināts, tādējādi to pietuvinot Krievijas izstrādātajam regulējumam. Tomēr ņemot vērā, ka Gruzija joprojām ir Konvencijas dalībvalsts, šajā spriedumā paustās atziņas var kalpot par būtiskām vadlīnijām likuma pārskatīšanā vai tā tālākā izstrādē. Tāpat jāatzīmē, ka arī Konvencijas dalībvalsts Turcija plāno ieviest šādu “ārvalstu aģentu likumu” savā nacionālajā regulējumā, kas jau ir izpelnījies asu kritiku no cilvēktiesību aktīvistu puses.[14]

Visnotaļ šis spriedums pastiprina Eiropas Savienības un cilvēktiesību organizāciju aicinājumus Turcijai un Gruzijai saskaņot savus tiesību aktus ar demokrātijas normām un izvairīties no valdībai pretēju viedokļu apspiešanas, aizbildinoties ar pārredzamību vai terorisma apkarošanu. Papildus  spriedums stiprina pilsoniskās sabiedrības grupu, kas apstrīd šo likumu ierobežojumus, pozīcijas, jo tās var atsaukties uz šo lietu kā precedentu, apgalvojot, ka šādi tiesību akti ir pretrunā Konvencijai. Ir jācer, ka Konvencijas dalībvalstis atturēsies no jebkādiem turpmākiem mēģinājumiem ieviest “ārvalstu aģentu” likumus, jo apzināsies, ka tie var tikt atzīti kā nesaderīgi ar Konvencijas standartiem.

Nobeigums 

Spriedumā paustās atziņas skaidri norāda uz nepieciešamību šāda tipa likumos skaidri definēt “ārvalstu aģenta” definīciju, izvairoties no plašām un nekonkrētām definīcijām. Izraudzītajiem sodiem par šo likumu prasību neievērošanu ir jābūt samērīgiem un tie nedrīkst kalpo kā aizsegs pastāvošo politiski pretējo viedokļu apspiešanai, jo demokrātisku sabiedrību galvenokārt raksturo tieši viedokļu daudzveidība. Mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā un esošajos ģeopolitiskajos apstākļos vārda brīvībai ir neatsverama nozīme un šis spriedums kalpo kā precedents Konvencijas dalībvalstu turpmāko rīcību izvērtēšanai kontekstā ar šādu veida likumu ieviešanu vai paplašināšanu.

Atsauces

  1. ^ ECT 2024. gada 22. oktobra spriedums lietā Kobaliya un citi pret Krieviju, iesnieguma Nr. 39446/16, 1. – 9. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-237425
  2. ^ ECT 2024. gada 22. oktobra spriedums lietā Kobaliya un citi pret Krieviju, iesnieguma Nr. 39446/16, 23. – 32. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-237425.
  3. ^ ECT 2024. gada 22. oktobra spriedums lietā Kobaliya un citi pret Krieviju, iesnieguma Nr. 39446/16, 23. – 32. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-237425.
  4. ^ ECT 2024. gada 22. oktobra spriedums lietā Kobaliya un citi pret Krieviju, iesnieguma Nr. 39446/16. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-237425.
  5. ^ ECT 2024. gada 22. oktobra spriedums lietā Kobaliya un citi pret Krieviju, iesnieguma Nr. 39446/16, 67. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-237425.
  6. ^ ECT 2024. gada 22. oktobra spriedums lietā Kobaliya un citi pret Krieviju, iesnieguma Nr. 39446/16, 67. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-237425.
  7. ^ ECT 2004. gada 17. Februāra spriedums lietā Gorzelik un citi pret Poliju, iesnieguma Nr. 44158/98, 95. -96. Punkts. Piegans: https://hudoc.echr.coe.int/?i=001-61637.
  8. ^ ECT 1979. gada 26. aprīļa spriedums lietā Sunday Times pret Apvienoto Karalisti (Nr. 1) (iesnieguma Nr. 6538/74) 41.punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-57584. punkts.
  9. ^ ECT 2024. gada 22. oktobra spriedums lietā Kobaliya un citi pret Krieviju, iesnieguma Nr. 39446/16, 70. – 78. punkti. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-237425.
  10. ^ ECT 2024. gada 22. oktobra spriedums lietā Kobaliya un citi pret Krieviju, iesnieguma Nr. 39446/16, 89. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-237425.
  11. ^ ECT 2024. gada 22. oktobra spriedums lietā Kobaliya un citi pret Krieviju, iesnieguma Nr. 39446/16, 90. – 91. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-237425.
  12. ^ ECT 2024. gada 22. oktobra spriedums lietā Kobaliya un citi pret Krieviju, iesnieguma Nr. 39446/16, 92. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-237425.
  13. ^ Human Right Watch. “Foreign Agent laws in the authoritian playbook”. Pieejams: https://www.hrw.org/news/2024/09/19/foreign-agent-laws-authoritarian-playbook
  14. ^ Amnesty International. “Türkiye: Proposed ‘agents of influence’ law is attack on civil society and must be rejected”. Pieejams:https://www.amnesty.org/en/latest/news/2024/11/turkiye-proposed-agents-of-influence-law-is-attack-on-civil-society-and-must-be-rejected/