Gan Eiropas līmenī, gan vietējā mērogā Latvijā vides degradācijai un klimata pārmaiņām tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība. Valdības un organizācijas visā pasaulē aicina līdzcilvēkus domāt par apkārtējās vides problēmām, šķirot atkritumus, samazināt ogļskābās gāzes izmešu nonākšanu atmosfērā un pat kļūt klimatneitrāliem. Ir parakstītas konvencijas un nolīgumi, ieviesti jauni nodokļu režīmi, sagatavotas vadlīnijas ilgtspējīgai attīstībai un piedāvāti neskaitāmi risinājumi, lai samazinātu klimata pārmaiņu radītās sekas un pat tās novērstu. Tomēr esošie risinājumi praksē ne vienmēr sniedz cerēto rezultātu. Pienākums valstīm ieviest tekstilmateriālu savākšanas, šķirošanas un pārstrādes sistēmas kopā ar pastāvošajiem dabas resursu nodokļiem un nodevām par tekstilizstrādājumiem sniedz iespēju ierobežot ātrās modes patēriņu un veicināt apģērbu otrreizēju izmantošanu. Tomēr realitātē eksistē neskaitāmi veidi, kā izvairīties no pienācīgas tekstilmateriālu apsaimniekošanas.
Eiropas Savienība pret “ātro modi”
Ātrā mode (angļu valodā “fast fashion”) vairāku gadu garumā planētas iedzīvotājiem nodrošina ātru, ērtu un, pats galvenais, lētu veidu, kā sekot līdzi jaunākajām modes tendencēm, ļaujot sezonāli mainīt savu garderobju saturu bez liekas piepūles. Mode ir kļuvusi par vienu no sociālā statusa apliecinošiem rādītājiem, kā rezultātā, lai veiksmīgi iekļautos sabiedrībā, cilvēki ir spiesti ievērot nerakstītos likumus un sekot līdzi mainīgajām apģērba izvēles nostādnēm. Tiek lēsts, ka pieprasījums pēc jauniem tekstilizstrādājumiem katru gada rada 270 kilogramus ogļskābās gāzes izmešu, rēķinot uz katru Eiropas Savienības iedzīvotāju, un provizoriski piesārņojums tikai augs.[1] Nepieredzētos daudzumos tiek izmantotas arī izejvielas, ūdens un zemes vienības, kas tālak atstāj negatīvu ietekmi uz apkārtējo vidi, jo šie resursi būtu daudz noderīgāki ilgstpējīgas attīstības veicināšanai un klimatneitrālu risinājumu rašanai. Tā vietā noderīgie materiāli tiek novirzīti tekstilizstrādājumu ražošanai, apritei un pārstrādei.
Lai gan pievienošanās starptautiskajiem līgumiem un konvencijām parasti ir katras individuālās valsts kompetencē, Eiropas Savienība ir soli priekšā. Sākotnēji tā pievienojās ne tikai Kioto protokolam, lai aktualizētu centienus novērst globālu sasilšanu, bet 2016. gadā arī Parīzes nolīgumam, tādējādi uzsverot mērķi pēc iespējas vairāk samazināt oglekļa dioksīda emisijas un novērst planētas vidējās temperatūras straujo paaugstināšanos. Šobrīd tekstilizstrādājumi ir kļuvuši par vienu no primārajiem piesārņojuma avotiem patērētājsabiedrības attīstības dēļ. Rēķinot uz 1 Eiropas Savienības iesdzīvotāju, katru gadu tie ir aptuveni 26 kilogrami tekstilizstrādājumu, kas tiek saražoti, no kuriem 11 nonāk atkritumos.[2] Nemitīgi mainīgās modes tendences ir kļuvušas par iemeslu ātrās modes popularitātei. Ātrā mode kā bizness ir īpaši izdevīgs tiem ražotājiem, kurus vides problēmas neuztrauc. Liels apjoms, ātrs apgrozījums un lētas cenas nodrošina patērētāju interesi pirkt apģērbus, kas citkārt neliktos izdevīgi, taču uzņēmumi seko līdzi tendencēm un nemitīgi piedāvā ko jaunu, noturot savu klientu uzmanību un vēlmi spontāni iepirkties.[3]
Viens no stūrakmeņiem Eiropas cīņā pret tekstilizstrādājumu radīto piesārņojumu ir aprites ekonomikas popularizēšana, tekstilatkritumu šķirošana, pārstrāde un otrreizēja izmantošana. Piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2018/851[4] paredz dalībvalstīm pienākumu nodrošināt dalītās savākšanas sistēmu tekstilmateriāliem. Valstīm jānodrošina iedzīvotājus ar iespēju šķirot tekstilmateriālus atsevišķi no sadzīves atkritumiem. Dati liecina, ka līdz pārstrādei vai otrreizējai izmantošanai nonāk mazāk nekā ceturtā daļa no izmestajiem tekstilizstrādājumiem.[5] Ātrās modes patēriņa ietekmē tiek lēsts, ka pārstrādes īpatsvars tuvākajos gados neuzlabosies. Eiropas Parlaments ir aicinājis pievērst iedzīvotāju pastiprinātu interesi tai ēdiena un tekstila atkritumu daļai, kas ikdienā netiek šķirota un nonāk poligonos līdz ar sadzīves atkritumiem.
Tomēr atkritumi un apkārtējās vides piesārņojums nevar būt tikai patērētāju atbildība. Komersantiem ir jābūt līdzatbildīgiem un jāsekmē dabai draudzīgi rsisinājumi. Eiropas Parlamenta deputāti ir panākuši politisku vienošanos paplašināt ražotāju atbildības sistēmu (angļu valodā “extended producer responsibility (EPR) schemes”) tvērumu, ieviešot pienākumu tiem ražotājiem, kas pārdod tekstilizstrādājumus, segt šādu preču savākšanas, šķirošanas un pārstrādes izdevumus.[6] Tā ir daļa no tekstila ražotāju atbildības sistēmas, kuras mērķis ir piespiest lielākos tirgus spēlētājus radīt inovācijas tekstila pārstrādes jomā, kas būtu dabai draudzīgākas un ilgtermiņā sekmīgākas par esošajiem risinājumiem saistībā ar atkritumu šķirošanu.[7] Visā Eiropas Savienībā tekstila dalītā savākšanas sistēma jāievieš no 2025. gada 1. janvāra kā daļa no plašākas ražotāju atbildības sistēmas. Savā ziņā Latvija ir izrādījusi iniciatīvu kļūt videi draudzīgāka, tekstila atkritumu apsaimniekošanas sistēmu ieviešot jau pusgadu pirms Eiropas Savienības noteikta termiņa. Līdztekus jaunajiem noteikumiem, mainījusies arī nodokļu politika, nosakot dabas resursu nodokļa likmi EUR 0,50 vērtībā par katru tekstilizstrādājumu kilogramu.[8] Summa šķietami nav liela, ja vien konkrētā nodokļa maksātājs nav saistīts ar ātrās modes biznesu, kur tekstilatkritumi ir mērāmi tonnās. Tajā pašā laikā valsts arī ir paredzējusi zināmus pamudinājumus komersantiem izvēlēties dabai draudzīgākus risinājumus, piemēram, no dabas resursu nodokļa maksāšanas atbrīvojot tos tekstilizstrādājumu ražotājus, kas nodrošina materiālu savākšanu un sagatavošanu otrreizējai izmantošanai vai pāstrādei. Līdz ar to var secināt, ka visa atbildība par tekstila atkritumiem nav tikai iedzīvotāju ziņā, jo arī uzņēmumi ir spiesti kļūt līdzatbildīgāki par savas darbības ietekmi uz apkārtējo vidi un klimata pārmaiņām.
Skatoties gan no iedzīvotāju, gan komersantu skatu punkta, Eiropas Savienība ir tikai ceļa sākumā uz pilnvērtīgu un visaptverošu tiesisko regulējumu, kas noteiktu precīzus pienākumus kopienas iedzīvotājiem un uzņēmumiem piedalīties materiālu, it īpaši tekstila, sekmīgā iekļaušanā aprites ekonomikā. Iesaistīto pušu skaidrs lomu sadalījums ir ilgtspējīgas attīstības un efektīvas resursu otrreizejas izmantošanas pamats. Ja ne vidusmēra iedzīvotāji, ne komersanti neapzinās savu lomu aprites ekonomikā, tai skaitā šķirojot, nododot pārstrādei un atkārtoti izmantojot tekstilizstrādājumus, nevar cerēt, ka ērtākais ikdienas risinājums kļūs otršķirīgs. Šajā gadījumā izpratnei par tekstila atkritumu ietekmi uz vidi ir jābūt daudz dziļākai nekā vēlmei izvēlēties ērtāko variantu — iegādāties ātrās modes piedāvātās preces. Bet ar to var nebūt pietiekami, lai novērstu esošās sekas uz apkārtējo vidi un klimata pārmaiņām.
Risināt sekas vai cēloņus?
Lai gan daži piedāvātie risinājumi tekstilizstrādājumu radīto atkritumu ierobežošanai ir ar mērķi samazināt ātrās modes patēriņu, piemēram, izglītojot sabiedrību par ētisku apģērbu ražošanu, mikroplastmasas piesārņojuma bīstamību un parites ekonomikas lietderību, šie piedāvājumi vēl nav kļuvuši par vispārpieņemto praksi cilvēku ikdienā. Rezultātā tekstila atkritumu apjoms nemazinās, bet tikai pieaug. Tajā pašā laikā ir vērts domāt arī par sekām jeb kā lietderīgi pārstrādāt tekstilmateriālus, pēc iespējas mazāk kaitējot videi?
Tekstila atkritumu liktenis netiek slēpts no sabiedrības. Pat ja iedzīvotājs ir centies un savu nelietoto apģērbu un apavus ir nodevis šķirošanas punktā, lielākoties tekstils tāpat tiek sadedzināts, nokļūst atkritumu poligonā kopā ar citiem sadzīves atkritumiem, vai vēl sliktāk — tas tiek eksportēts uz citām, mazāk attīstītām valstīm ārpus Eiropas Savienības.[5],[9] Atkritumu eksporta populārākais galamērķis ir Āfrika, kur ir pietiekams pieprasījums pēc mazlietotiem apģērbiem, kam seko Āzija, kur tekstils tiek atkārtoti šķirots un pārstrādāts, vai arī uzsāk nākamo eksporta ciklu uz Āfriku un tur esošajiem atkritumu poligoniem.[10] Eiropas centieni šķirot atkritumus ir šķietami bezjēdzīgi, ja tekstilizstrādājumi nonāk citos kontinentos tajās pašās izgāztuvēs. Vienlaicīgi Eiropas Savienībā tikai 1 procents no nodotajiem un šķirotajiem apģērbiem tiek pārstrādāts jaunos tekstilizstrādājumos.[2]
Vai tiešām šķirošanai nav jēgas? Nesen Latviju pāršalca ziņas, ka tekstila konteineros nodotie apģērbi, kas atbilst nosacījumiem “tīri” un “nebojāti” tiek eksportēti uz Baltkrieviju kā humpalas jeb lietotas preces tālākai realizācijai attiecīgos veikalos.[11] No vienas puses, aprites ekonomika tiek attīstīta arī šādi, ar tekstilizstrādājumu eksportu ārpus Eiropas Savienības. No otras puses, tā ir tikai atbrīvošanās no tekstila apjoma, ko pati valstu kopiena nespēj vai nevēlas šķirot, pārstrādāt vai otrreizēji izmantot, ja eksistē tāds vieglāks risinājums kā atkritumu eksports. Tajā pašā laikā, ja cilvēki ir pielikuši pūles, lai neizmantoto apģērbu nodotu speciālos šķirošanas punktos, var pieņemt, ka viņiem rūp arī tālākais apģērba ceļš, citādi nebūtu jēgas šķirot. Kā drošu variantu ar pārliecību, ka nodotie apģērbi patiešām atgriezīsies aprites ekonomikā, ir to ziedošana labdarībai, sniedzot iespēju iedzīvotājiem pārliecināties, ka viņu nodotie tektilizstrādājumi patiešām sasniedz citus.[11],[12]
Lineārā ekonomika (angļu valodā arī saukta par “take — make — waste economy”) vairs nespēj sasniegt izvirzītos ilgtspējīgas attīstības un klimatneitralitātes mērķus. Ir nepieciešams popularizēt aprites ekonomikas priekšrocības, lai maksimāli ilgi spētu izmantot tekstilu lietderīgi. Kā piemēru var minēt ātrās modes ražotāju radīto piesārņojumu. Līdz pat 10 procentiem no saražotajiem apģērbiem nonāk atkritumos ne reizi neizmantoti, kamēr ražotāji savā pusē rada tekstila atkritumus no atgrieztajām precēm un neizpārdotajiem krājumiem.[13] Ar šķirošanu, pārstrādi un atkritumu eskportu vien nav līdzēts, ir jārisina arī cēloņi. Kopš 1992. gada Eiropas Savienība ir ieviesus ekomarķējumu — logotipu, kas informē kopienas patērētajus par produkta izcelsmi un ražošanu atbilstoši ilgstpējīgas attīstības standartiem.[14] Tā mērķis ir veicināt ētisku un ekoloģisku biznesa praksi, vienlaicīgi aicinot pircējus izvēlēties dabai draudzīgas preces. Tomēr šis Eiropas Savienības projekts nav kļuvis plaši pazīstams visās dalībvalstīs. Daudz atpazīstamāks ir slavenību aktīvisms, it īpaši kontekstā ar 2011. gada iesākto nevalstiskās organizācijas Greenpeace kampaņu “Detox My Fashion”.[15] Kampaņas ietvaros jau vairāk nekā desmitgadi tiek aktualizēta problēmas par pārmērīgu preču patēriņu, tekstila ražošanas procesa katīgo ietekmi uz apkārtējo vidi un apģērbu atkritumu eksportu, taču ātrās modes industrija pēdējos gados tikai gūst arvien lielāku popularitāti lēto cenu un plašā piedāvājuma dēļ.
Eiropas zaļais kurss ir nepieciešama un vērtīga iniciatīva, lai sasniegtu ilgtermiņa ilgtspējīgas attīstības mērķus, taču vienotā politika un pieņemtie regulējumi tieši tekstila aprites jomā ir nepietiekami, lai novērstu ne tikai ātrās modes radītās sekas, bet arī tās cēloņus sabiedrībā. Kamēr iedzīvotāji nebūs iepazīstināti ar caurspīdīgu un saprotamu tekstila pārstrādes ceļu aprites ekonomikā, cilvēki nebūs gatavi dot savu ieguldījumu, lai sekmētu tekstilizstrādājumu šķirošanas un otrreizējas izmantošanas īpatsvaru.
Nobeigums
Salīdzinoši ar atsevišķām cilvēktiesībām, kas jau ilgstoši ir un tiek nostiprinātas cilvēku apziņās, klimata tiesības vēl ir tikai to aizstāvības sākumpunktā. Lai gan tēmas par klimata pārmaiņām, globālo sasilšanu un piesārņojumu zinātnieki aktualizē jau gadu desmitiem, daļa sabiedrības joprojām atsakās ticēt atkritumu radītajām negatīvajām sekām uz apkārtējo vidi. Vides problēmas nav iespējams atrisināt vienas dienas laikā, kā rezultātā ir jāiegulda daudz darba, lai redzētu panākumus arī ilgtermiņā. Tomēr mūsdienu patēriņa sabiedrība vēl nav gatava atteikties no ērtākajiem risinājumiem savā ikdienā, lai novērstu acīmredzamas problēmas, ko pati ir radījusi. Ātro modi, nemainot cilvēku domāšanu, ir grūti ierobežot. Kā rezultātā ir nepieciešama daudz ātrāka un efektīvāka regulatoru darbība klimata tiesību jomā, lai tiktu galā ar mūsdienu pasaules tirgus ekonomikas izaicinājumiem, pat ja prognozes ir gaužām negatīvas.
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
Atsauces
- ^ European Parliament, “The impact of textile production and waste on the environment (infographics).” 21.03.2024. Available on: https://www.europarl.europa.eu/topics/en/article/20201208STO93327/the-impact-of-textile-production-and-waste-on-the-environment-infographics.
- a, b EU Monitor, “The impact of textile production and waste on the environment (infographics),” 15 November 2023. Available on: https://www.eumonitor.eu/9353000/1/j9vvik7m1c3gyxp/vlf0bgvqy6vx?ctx=vhsjgh0wpcp9.
- ^ UN environment programme, “The environmental costs of fast fashion,” 24 November 2022. Available on: https://www.unep.org/news-and-stories/story/environmental-costs-fast-fashion.
- ^ Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, “Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/851,” 14. jūnijs 2018. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/eli/dir/2018/851/oj/?locale=LV.
- a, b Uldis Ķezberis, “Eiropas Savienība piesaka cīņu pret “ātro modi”,” lsm.lv, 27. jūlijs 2023. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/27.07.2023-eiropas-savieniba-piesaka-cinu-pret-atro-modi.a517914/.
- ^ European Parliament, “MEPs call for tougher EU rules to reduce textiles and food waste,” 13 March 2024. Available on: https://www.europarl.europa.eu/news/en/press-room/20240308IPR19011/meps-call-for-tougher-eu-rules-to-reduce-textiles-and-food-waste.
- ^ Zaļā josta, “Tekstila ražotāju atbildības sistēma — stimuls inovācijām tekstila pārstrādē,” lvportals.lv, 26. janvāris 2024. Pieejams: https://lvportals.lv/viedokli/359687-tekstila-razotaju-atbildibas-sistema-stimuls-inovacijam-tekstila-parstrade-2024.
- ^ Dabas resursu nodokļa likums (15.12.2005). Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/124707-dabas-resursu-nodokla-likums.
- ^ Līna Indriksone, Diāna Kukore, “Ātrā mode un tās sekas,” ir.lv, 27. decembris 2023. Pieejams: https://ir.lv/2023/12/27/atra-mode-un-tas-sekas/.
- ^ European Environment Agency, “Europe’s used textiles are an increasing waste and export problem,” 27 February 2023. Available on: https://www.eea.europa.eu/en/newsroom/news/europes-used-textiles-are-an.
- a, b Baiba Kļava, Ģederts Ģelzis, Reinis Budze, “Latvija — Eiropas humpalu pārkraušanas stacija. Kur vedam un no kā iepērkam?” lsm.lv, 20. jūnijs 2024. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/20.06.2024-latvija-eiropas-humpalu-parkrausanas-stacija-kur-vedam-un-no-ka-ieperkam.a558645/.
- ^ Aleksandra Straume, “Aicina ziedot siltas drēbes — šobrīd pēc tām ir akūta nepieciešamība,” lsm.lv, 7. decembris 2023. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/07.12.2023-aicina-ziedot-siltas-drebes-sobrid-pec-tam-ir-akuta-nepieciesamiba.a534547/.
- ^ European Environment Agency, “The destruction of returned and unsold textiles in Europe’s circular economy,” 22 May 2024. Available on: https://www.eea.europa.eu/publications/the-destruction-of-returned-and.
- ^ European Commission, “EU Ecolabel.” Available on: https://environment.ec.europa.eu/topics/circular-economy/eu-ecolabel_en?prefLang=lv.
- ^ Greenpeace, “Detox My Fashion.” Available on: https://www.greenpeace.org/international/act/detox/.
