Vai bankām ir jāpievērš uzmanība savu klientu negatīvajai ietekmei uz cilvēktiesībām? Kāda rīcība ir sagaidāma no institucionālajiem investoriem, ja uzņēmums, kurā tie iegulda, neievēro cilvēktiesību standartus? Kas mainītos, ja finanšu pakalpojumu sniedzēju lejupējās vērtību ķēdes darbības būtu iekļautas Rūpības pienākuma direktīvā (angļu valodā “Corporate Sustainability Due Diligence Directive”; CSDDD)? Atbildes sniegtas šajā rakstā.

Uzņēmumu pienākums ievērot cilvēktiesības

Vienota izpratne par to, kas ir sagaidāms no uzņēmumiem attiecībā uz cilvēktiesībām, sāka veidoties 2011. gadā, kad ANO Cilvēktiesību Padome vienbalsīgi apstiprināja ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus (“ANO Pamatprincipi”). Šis bija būtisks pagrieziena punkts, kas atrisināja dekāžu ilgas domstarpības par uzņēmējdarbības un cilvēktiesību mijiedarbību. Šobrīd liela daļa uzņēmumu ir publiski paudusi savu apņemšanos ievērot cilvēktiesības. Turklāt brīdī, kad Rūpības pienākuma direktīvas pieņemšana kavējās, virkne uzņēmumu vērsās pie ES likumdevējiem, lai paustu savu atbalstu šai ES iniciatīvai noteikt vienotu obligātu prasību lielajiem uzņēmumiem īstenot rūpības pienākumu attiecībā uz cilvēktiesībām un vidi.^[1] Kad vēl ir bijis tāds gadījums, kad ES uzņēmumi būtu tik aktīvi pauduši savu atbalstu jauna likuma pieņemšanai?

Arī dažādiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, kredītiestādēm, pensiju fondiem un aktīvu pārvaldītājiem, gluži tāpat kā jebkuram citam uzņēmumam, ir jāievēro cilvēktiesības. Pienākums ievērot cilvēktiesības nav pasīva, abstrakta, morāla apņemšanās. Tā sastāv no konkrētām rīcībām, kas uzņēmumam ir jāīsteno, lai parādītu praksē, kā uzņēmums pārvalda cilvēktiesību riskus. Proti, tās ir politikas un procesi, kuras uzņēmumam ir jāievieš, lai tas pārzinātu savu ietekmi un spētu parādīt citiem, kā tas identificē riskus un strādā ar cilvēktiesību jautājumiem.

Atbilstoši ANO Pamatprincipiem pienākums ievērot cilvēktiesības sastāv no 3 elementiem:

• uzņēmuma politikā nostiprinātas apņemšanās ievērot cilvēktiesības;
• nepārtraukta cilvēktiesību rūpības pienākuma procesa īstenošanas; un
• procesu, piemēram, sūdzību izskatīšanas kārtības ieviešanas, lai atlīdzinātu kaitējumu, ko uzņēmums radījis vai veicinājis.

Turklāt ANO Pamatprincipos ir skaidrots, kāda rīcība būtu sagaidāma no uzņēmumiem atkarībā no viņu sasaistes ar negatīvo ietekmi uz cilvēktiesībām. Proti, negatīvo ietekmi uzņēmums (1) rada pats, (2) veicina, vai arī (3) negatīvā ietekme ir tieši saistīta ar uzņēmuma darbību, precēm vai pakalpojumiem caur tā darījuma attiecībām. Finanšu pakalpojumu sniedzēji var radīt negatīvu ietekmi paši, piemēram, ja to pakalpojumi nav piekļūstami personām ar invaliditāti vai ja dažāda dzimuma darbiniekiem par vienlīdzīgu darbu tiek maksātas atšķirīgas algas. Taču banku un to klientu, kā arī institucionālo investoru un ieguldījumu saņēmēju attiecību kontekstā bieži tiek aplūkoti arī tie gadījumi, kad bankas un investori varētu veicināt vai būt tieši saistīti ar negatīvo ietekmi.

Atkāpei jāuzsver, ka ANO Pamatprincipos lietotā valoda var šķist mulsinoša, ja to mēģina ietērpt citos juristiem un uzņēmējiem labāk zināmos terminos, kā, piemēram, “līdzdalības” jēdzienā krimināltiesību izpratnē vai “due diligence” procesos, kuri ir pazīstami KYC (“know your customer”) pārbaužu vai M&A (“mergers and acquisitions”) darījumu kontekstā. Lai izvairītos no nepareizas interpretācijas, būtu jāskatās uz dažādo šķietami zināmo jēdzienu nozīmi tieši ANO Pamatprincipu kontekstā. ANO Pamatprincipos, piemēram, vispār netiek lietoti apzīmējumi “netieši ietekmē” vai “netieši saistīts”, lai gan praksē bankas varētu izmantot šādus apzīmējumus. Lai saprastu, kāda rīcība ir sagaidāma no finanšu pakalpojumu sniedzējiem, ir svarīgi izprast tieši to valodu, kāda tiek lietota ANO Pamatprincipos un OECD dokumentos. ANO un OECD lieto vienotu valodu, arī Rūpības pienākuma direktīvas 45. un 53. apsvērumā ir atsauce tieši uz starptautiskajos ietvaros lietotajiem iesaistes veidiem — “rada pats”, “veicina”, “tieši saistīts”.

Kā finanšu pakalpojumu sniedzēji var “veicināt” vai būt “tieši saistīti” ar negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām?

Vairāku banku neformāla grupa Thun Group, kas tika izveidota jau 2011. gadā, savulaik ir publicējusi vairākas nostājas par ANO Pamatprincipu attiecināmību uz bankām. Šajā grupā ietilpst, piemēram, Barclays, BBVA, Credit Suisse, ING Bank, RBS, UBS un UniCredit. Vislielāko rezonansi pilsoniskās sabiedrības un nozares ekspertu vidū radīja šo banku 2017. gada sākumā publicētais viedoklis, kurā tika apgalvots, ka bankas parasti netiek uzskatītas par tādām, kas veicina negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām, kas izriet no tās klientu darbībām.^[2] Taču pēc vairākiem mēnešiem Thun Group precizēja savus secinājumus, ņemot vērā virkni ar aizrādījumiem, ko tā saņēma no dažādām ieinteresētajām pusēm.^[3] 

Pirmkārt, pats ANO Pamatprincipu autors prof. Džons Ragijs (John Ruggie) asi kritizēja Thun Group nostāju, ka bankas nekad neveicina negatīvu ietekmi, ja vien tā nav bankas pašas darbībā. Tāpat viņš norādīja, ka bankas “tuvums” negatīvajai ietekmei nevar tikt izvirzīts kā jauns kritērijs. Proti, tika noraidīts apgalvojums, ka aizdevumi, kas saistīti ar konkrētiem aktīviem vai projektiem, biežāk nostādītu banku “īpaši tuvu” klienta nodarītajam kaitējumam, savukārt vispārēji aizdevumi uzņēmumiem nostādītu banku attālāk. Tādējādi mēģinot pateikt, ka saistībā ar pirmo bankai rūpības pienākuma īstenošanai būtu jāvelta lielākas pūles nekā saistībā ar otro.^[4]

Sava viedokļa pamatošanai prof. Džons Ragijs min arī spilgtu piemēru. Viņš norāda, ka vispārīga aizdevuma piešķiršana privātam cietumam, pret kuru ir izvirzītas apsūdzības par smagiem cilvēktiesību aizskārumiem, prasīs skrupulozu izvērtējumu un stingru nosacījumu noteikšanu, ja banka galu galā lemj piešķirt aizdevumu. Ja banka piešķir aizdevumu bez šiem papildu pasākumiem, tad tā viennozīmīgi veicina negatīvu ietekmi. Un nav nozīmes tam, kāda veida aizdevums tas ir bijis — vispārīgs vai saistīts ar konkrētiem aktīviem vai projektu.^[4]

Otrkārt, arī ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību darba grupa (“ANO darba grupa”) savā komentārā apstiprināja, ka bankas var veicināt negatīvu ietekmi ne tikai savā darbībā attiecībā uz saviem darbiniekiem, bet plašāk. Kā piemēru norādot gadījumu, kad banka piešķir aizdevumu infrastruktūras projektam, kura rezultātā tiek masveidā izliktas no mājvietām vietējās kopienas, bet nekādi aizsargpasākumi nav paredzēti.^[5]

Visbeidzot, praktisku un autoritatīvu skaidrojumu ir sniedzis arī ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs (“OHCHR”). Atsaucoties uz līdzīgu piemēru, OHCHR papildus skaidro, ka veicināšana ietver “cēloņsakarības” elementu, piemēram, ja bankas rīcība un lēmumi ietekmē klientu tādā veidā, lai palielinātu negatīvās ietekmes iespējamību. Vienlaikus OHCHR norāda, ka praksē daudzas ar bankas finanšu produktiem un pakalpojumiem saistītās ietekmes var ietilpt kategorijā “tieši saistīts”. Tie ir gadījumi, kad banka nav izraisījusi vai veicinājusi negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām, bet tomēr pastāv tieša saikne starp bankas darbību, produktiem vai pakalpojumiem un negatīvo ietekmi caur bankas darījuma attiecībām. “Tiešas saiknes” situācija var rasties, ja banka ir nodrošinājusi klientam finansējumu un klients šo finansējumu izmanto tādā veidā, kas rada (vai var radīt) negatīvu ietekmi.^[6] Proti, darījuma attiecību esamība pati par sevi nenozīmē, ka pastāv tieša saikne starp negatīvo ietekmi un bankas finanšu produktu vai pakalpojumu — ANO Pamatprincipu 13. principa b. apakšpunkts aptver tikai tos gadījumus, kad pastāv šī saikne starp bankas sniegto finanšu produktu vai pakalpojumu un negatīvo ietekmi.  Saikne nepastāv, piemēram, tādos gadījumos, kad banka piešķir finansējumu konkrētam sava klienta projektam, savukārt šī klienta negatīvā ietekme ir tādās aktivitātēs, kas nav saistītas ar bankas finansēto projektu.^[7]

Papildus, ilustrējot, kāda rīcība būtu sagaidāma no bankām, OHCHR min piemēru, kad klients neievēro gan noteiktos standartus, gan pats savas politikas, un tādējādi pārkāpj darba drošības noteikumus, radot risku darbinieku veselībai. Šādā gadījumā banka nav veicinājusi negatīvu ietekmi. Taču, tiklīdz tā ir uzzinājusi par šo situāciju, tai būtu jāizmanto sava spēja ietekmēt klientu, lai panāktu, ka ietekme tiek mazināta.^[8] OHCHR skaidrojumā norādīti arī citi būtiski apsvērumi gan par iesaistes veida mainīgo raksturu, gan ietekmēšanas spējas izmantošanu, ko finanšu pakalpojumu sniedzējiem būtu vērts ņemt vērā. Vēl būtiskāk — tajā ietverts arī faktoru uzskaitījums, kas ļaus finanšu pakalpojumu sniedzējiem noteikt iesaistes veidu, t.i., praksē nošķirt “veicināšanu” no “tiešas saiknes”.

Rūpības pienākums kā pieeja atbildīgas uzņēmējdarbības risku pārvaldībai ir iestrādāta arī OECD Vadlīnijās daudznacionāliem uzņēmumiem par atbildīgu uzņēmējdarbību (“OECD Vadlīnijas”). Balstoties uz šīm vadlīnijām, OECD ir izstrādājis arī ieteikumus finanšu nozares uzņēmumiem.^[9] Papildus arī OECD Nacionālo kontaktpunktu atbildīgai uzņēmējdarbībai (“NKP”) praksē ir bijuši gadījumi, kad tiek vērtēti bankas rūpības pienākuma procesi saistībā ar klientu radīto negatīvo ietekmi. Piemēram, Austrālijas NKP skatīja lietu par ANZ rīcību, piešķirot aizdevumu Kambodžas uzņēmuma Phnom Penh Sugar projektam, kurš bijis saistīts ar vietējo kopienu izlikšanu un citiem cilvēktiesību aizskārumiem. Savā gala paziņojumā Austrālijas NKP kritizēja ANZ pieeju,^[10] arī ANZ atzina, ka viņu politikās un procesos bija vairāki trūkumi.^[11] Zīmīgi, ka rezultātā ANZ sniedza atlīdzinājumu cietušajiem, uzlaboja savus procesus un praksi, kā arī izpildīja Austrālijas NKP ieteikumu izveidot sūdzību izskatīšanas mehānismu, kurā indivīdi un pilsoniskās sabiedrības organizācijas var vērsties ar sūdzībām par bankas korporatīvo klientu negatīvo ietekmi uz cilvēktiesībām.^[12] OECD NKP darbojas visās OECD Vadlīniju dalībvalstīs, arī Latvijā.

Ar ANO Pamatprincipiem saskaņotus ieteikumus finanšu pakalpojumu sniedzējiem ir publicējušas arī tādas organizācijas kā Investor Alliance for Human Rights, Principles for Responsible Investment un citi.

Kāpēc ir būtiski nošķirt gadījumus, kad finanšu pakalpojumu sniedzējs “veicina” un kad tas ir “tieši saistīts” ar negatīvu ietekmi?

Atkarībā no tā, vai finanšu pakalpojumu sniedzējs veicina vai ir tieši saistīts ar negatīvu ietekmi, mainās tas, kāda rīcība būtu sagaidāma, lai šo ietekmi risinātu. Īsumā — ja banka veicina negatīvu ietekmi, tai būtu jāizbeidz vai jānovērš šī rīcība, kas veicina ietekmi, un jāizmanto sava ietekmēšanas spēja, lai samazinātu jebkādu atlikušo ietekmi, cik vien iespējams. Savukārt, ja banka ir tieši saistīta ar negatīvu ietekmi, tai ir tikai jāizmanto sava ietekmēšanas spēja, lai ietekmētu vienību, kura izraisa negatīvo ietekmi, lai to novērstu vai mazinātu. Kādu rīcību tas varētu nozīmēt praksē, norādīts šī raksta pēdējā apakšnodaļā.

Papildus mainās arī tas, vai finanšu pakalpojumu sniedzējam ir jāsniedz atlīdzinājums tajos gadījumos, kad kāds ir cietis. Atlīdzinājums ANO Pamatprincipos, pirmkārt, nozīmē mehānismus, caur kuriem tiek nodrošināta tiesību aizsardzība. Tie var būt uzņēmuma vai nozares līmeņa iebildumu, bažu un strīdu izskatīšanas mehānismi. Otrkārt, tie ir arī risinājumi, kas var labot vai vērst par labu kaitējumu, piemēram, atvainošanās, finansiāla vai nefinansiāla kompensācija, garantijas par neatkārtošanos u.c.

Ja finanšu pakalpojumu sniedzējs “veicina” negatīvu ietekmi, tam ir pašam vai sadarbībā ar citiem (tiesām, valdībām, citiem iesaistītajiem uzņēmumiem vai citām trešajām personām) aktīvi jāiesaistās atlīdzināšanā. Savukārt, ja finanšu pakalpojumu sniedzējs ir “tieši saistīts” ar negatīvu ietekmi, tas pats par sevi nav atbildīgs par šo ietekmi: šī atbildība gulstas uz uzņēmumu, kas rada vai veicina negatīvu ietekmi. Tāpēc finanšu pakalpojumu sniedzējam nav jāsniedz atlīdzinājums, lai gan tas var izvēlēties to darīt, lai aizsargātu savu reputāciju vai citu iemeslu dēļ. Taču, kā minēts iepriekš, finanšu pakalpojumu sniedzējam ir pienākums izmantot savu ietekmēšanas spēju, lai mainītu attiecīgā uzņēmuma kaitīgo praksi. Šāda pieeja ir pārņemta arī Rūpības pienākuma direktīvā.

Latvijas konteksts

Par to, kāda ir situācija Latvijā ar cilvēktiesību aizsardzību un ievērošanu, var liecināt starptautisku organizāciju ziņojumi, citu valstu valdību vērtējumi, dažādi pilsoniskās sabiedrības organizāciju indeksi, piemēram, Korupcijas uztveres indekss, Global Slavery Index u.c. Arī Latvijas valsts iestāžu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju publikācijas var palīdzēt izprast, kurās nozarēs riski ir augstāki. Piemēram, Iekšlietu ministrija norāda, ka Latvijā cilvēku tirdzniecības riski pastāv būvniecībā, lauksaimniecībā, mežizstrādē, pārtikas ražošanā un ēdināšanā.^[13] Savukārt Valsts ieņēmumu dienests norāda, ka tā sauktās “aplokšņu algas” Latvijā visbiežāk ir mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības nozarē, sauszemes transporta pakalpojumu nozarē un būvniecības nozarē.^[14] Būtiski ir ņemt vērā arī tādus Latvijai tuvos riska faktorus, ko izraisa, piemēram, karš Ukrainā, bet nenosedz sankciju režīms.

No otras puses, finanšu pakalpojumu sniedzēju finansējums ne vienmēr tiks izmantots tikai Latvijā, tādēļ ir svarīgi pievērst uzmanību arī tiem riskiem, kas saistās ar citām valstīm. Turklāt Latvijas uzņēmumi var radīt saikni starp finanšu pakalpojumu sniedzēju un negatīvo ietekmi arī caur saviem piegādātājiem, klientiem un rīcību ārvalstīs. Visbeidzot, Latvijas bankas — pašas vai to meitas uzņēmumi — mēdz izsniegt aizdevumus arī ārvalstu uzņēmumiem, kuri darbojas visdažādākajās valstīs un nozarēs.

Cilvēktiesības un investoru pieeja ESG

Šī gada maijā ANO darba grupa publicēja ziņojumu, kurā tika skaidrots, kā investori var saskaņot savu pieeju ESG (“environmental, social and governance”) un ilgtspējas jautājumiem ar ANO Pamatprincipos noteikto pienākumu ievērot cilvēktiesības.^[15] Tādējādi šis ziņojums skaidro, kā izvairīties no “human rights washing” — maldinoša mārketinga, kurā tiek pārspīlēta uzņēmuma apņemšanās ievērot atbildīgu sociālo praksi vai cilvēktiesības.

Pirmkārt, ANO darba grupa atkārtoti uzsvēra to, ka investori raugās uz cilvēktiesībām šauri, t.i., sasaistot tās tikai ar “S” burtu, lai gan cilvēktiesību jautājumi caurvij gan vides, gan sociālos, gan pārvaldības aspektus. Piemēram, piesārņojums, klimata pārmaiņas (jo īpaši taisnīgas pārejas kontekstā) un korupcija ir cieši saistīta ar ietekmi uz cilvēktiesībām.^[15]

Otrkārt, tā raksturo virkni citus trūkumus, kuri var radīt nepilnīgu priekšstatu par cilvēktiesību jautājumiem, piemēram, apstākli, ka datu sniedzēji nereti lūkojas, kā cilvēktiesību jautājumi var ietekmēt investorus, nevis, kā tiek ietekmēti cilvēki un pasaule. Arī dažādu reitingu metodoloģijas var būt problemātiskas, ja, piemēram, cilvēktiesības tiek nepienācīgi vērtētas kopā ar citiem sociālajiem kritērijiem, tādējādi tās pazaudējot starp tiem rādītājiem, kuriem ir augstāks vērtējums.^[15] Šis ziņojums sniedz skaidrojumu un vairākus praktiskus piemērus par to, kā izpaužas rūpības pienākuma īstenošana finanšu nozarē lejupējo vērtības ķēžu kontekstā. Arī agrāki ANO darba grupas ziņojumi ietver praktiskus padomus, kā investoriem savā darbībā ieviest ANO Pamatprincipus.^[16]

Aktualitāte un nākotnes perspektīvas

Rūpības pienākuma direktīva, atšķirībā no ANO Pamatprincipiem, neprasa finanšu pakalpojumu sniedzējiem strādāt ar viņu sniegto finanšu pakalpojumu ietekmēm. Proti, klientu, finansēto uzņēmumu, ieguldījumu saņēmēju u.c. cilvēktiesību aizskārumiem. Taču tas nenozīmē, ka to nevajadzētu darīt, ņemot vērā, ka ES ilgtspējas ziņošanas kontekstā ir jālūkojas uz visu vērtības ķēdi. Turklāt, ja finanšu pakalpojumu sniedzējs ir apņēmies ievērot cilvēktiesības, ANO Pamatprincipi un OECD Vadlīnijas ir standarti, kas skaidro, ko tas nozīmē praksē. Proti, likuma prasību izpilde pati par sevi negarantē uzņēmuma darbības sociālo licenci, t.i. finanšu pakalpojumu sniedzēja ieinteresēto pušu gaidu piepildījumu. Visbeidzot, finanšu pakalpojumu sniedzēju rīcību saistībā ar lejupējās vērtību ķēdes ietekmēm var vērtēt OECD NKP, kā arī ANO īpašie ziņotāji, kuru korespondence ar uzņēmumiem ir publiska, un vietējās un starptautiskās pilsoniskās sabiedrības organizācijas u.c.

Turklāt arī Taksonomijas regulā ir noteikts, ka vides ziņā ilgtspējīgas saimnieciskās darbības var par tādām tikt kvalificētas, ja tās atbilst minimuma aizsargpasākumiem — procedūrām, ko uzņēmums ievieš, lai nodrošinātu atbilstību ANO Pamatprincipiem, OECD Vadlīnijām, starptautisko cilvēktiesību un starptautisko darba tiesību standartiem. Šāda prasība tika noteikta, lai nepieļautu to, ka vides ziņā ilgtspējīgas darbības tiek veiktas, vienlaikus pieļaujot cilvēktiesību aizskārumus, korupciju, konkurenci kropļojošas darbības u.tml.

Apstāklis, ka šobrīd Rūpības pienākuma direktīva nenosedz lejupējās vērtību ķēdes pakalpojumu ietekmes, pirmkārt, nozīmē to, ka šīs finanšu pakalpojumu sniedzēju darbības netiks uzraudzītas no ES dalībvalstu uzraudzības iestāžu puses. Otrkārt, uz tām neattieksies direktīvā noteiktā civiltiesiskā atbildība. Gan pilsoniskā sabiedrība, gan starptautiskās organizācijas ir kritizējušas ES likumdevēju lēmumu izslēgt finanšu pakalpojumu lejupējās vērtību ķēdes ietekmes no Rūpības pienākuma direktīvas. Galvenais iemesls kritikai ir apstāklis, ka būtiskākās finanšu pakalpojumu sniedzēju iespējamās ietekmes visbiežāk izrietēs no viņu darījuma attiecībām ar klientiem, finansētajiem uzņēmumiem. Turklāt finanšu pakalpojumu sniedzējiem ir plašas iespējas mainīt uzņēmumu praksi, izmantojot savu ietekmēšanas spēju.

Kā kompromiss tika panākta vienošanās, ka līdz 2026. gada 26. jūlijam Eiropas Komisija iesniegs Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par to, vai ir jānosaka papildus rūpības pienākuma prasības attiecībā uz finanšu pakalpojumu sniegšanu un ieguldījumiem, kuras būtu pielāgotas regulētajiem finanšu uzņēmumiem. Līdz ar to pastāv iespēja, ka nākotnē Eiropas Komisija rosinās noteikt papildus prasības finanšu pakalpojumu sniedzējiem.

Kā rīkoties finanšu pakalpojumu sniedzējiem?

Līdzās praksei mudināt uzņēmumus veltīt resursus uzņēmuma korporatīvās pārvaldības uzlabošanai, finanšu pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu stiprināt arī savus rūpības pienākuma procesus.  Lai pilnveidotu savas politikas un procesus, būtu ieteicams: 

• Konsultēties ar dažādām ieinteresētajām pusēm, tostarp ietekmētajām personām vai to pārstāvjiem — arodbiedrībām, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras strādā ar sieviešu tiesībām, personu ar invaliditāti tiesībām, migrantiem, cilvēku tirdzniecības novēršanu un citiem cilvēktiesību jautājumiem. Tas ļautu palīdzēt izprast, kur slēpjas cilvēktiesību riski, un atrast piemērotus risinājumus to novēršanai un mazināšanai.
• Raudzīties gan uz faktiskajām ietekmēm, gan uz iespējamajām ietekmēm (riskiem).
• Izstrādāt vai precizēt savu cilvēktiesību politiku un klientu rīcības kodeksus, ja tie ir pārāk vispārīgi, kā arī vienoties par rīcības plānu situācijās, kad finansētais uzņēmums rada vai veicina negatīvu ietekmi.
• Prasīt uzņēmumiem skaidrot, kurš uzņēmuma valdes līmenī ir atbildīgs par cilvēktiesību ievērošanas jautājumiem un kādus cilvēktiesību risku pārvaldības procesus tie ir ieviesuši, lai pārliecinātos par viņu spēju identificēt, novērst un mazināt ar savu darbību saistītos riskus, kā arī raudzīties uz politiku kvalitāti un uzņēmuma kapacitāti strādāt ar cilvēktiesību jautājumiem. 
• Līgumos paredzēt konkrētus mehānismus, lai liktu uzņēmumam novērst, mazināt, izbeigt negatīvo ietekmi un atlīdzināt kaitējumu. Piemēram, paredzēt iespēju apturēt periodisko maksājumu veikšanu, noteikt konkrētus mērķus saistībā ar cilvēktiesībām, veikt pārrunas ar uzņēmuma vadību vai paredzēt citus pasākumus, kas mudinātu uzņēmumu labot kaitīgo situāciju.
• Kopumā pielāgot līgumus šī brīža labajai praksei ANO Pamatprincipu ieviešanai, proti, integrējot uz sadarbību vērstu pieeju.
• Vērsties pie ietekmētajām personām, lai noskaidrotu, kā uzņēmums praksē ievēro cilvēktiesības.
• Padarīt savus sūdzību izskatīšanas mehānismus pieejamus arī vērtības ķēžu darbiniekiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām un pielāgot tos ANO Pamatprincipu 31. principā norādītajiem efektivitātes kritērijiem.
• Izmantot savu ietekmēšanas spēju un palielināt to gadījumos, kad tā nav pietiekama, piemēram, vēršoties pie citiem akcionāriem, meklējot risinājumus biznesa asociācijas ietvaros, iesaistot pašvaldības vai valsts iestādes u.c.
• Kā pēdējais solis — pārtraukt darījuma attiecības, atsaukt ieguldījumu, pārdot akcijas, ja centieni situāciju atrisināt nav vainagojušies ar panākumiem, pirms tam izvērtējot, kādu negatīvu ietekmi šāda rīcība varētu radīt.
• Pievērsties arī ietekmētajām personām radītā kaitējuma atlīdzinājuma jautājumiem.
• Ņemt vērā, ka arī tālākos vērtības ķēdes posmos var rasties negatīva ietekme, ar ko finanšu pakalpojumu sniedzējs var būt tieši saistīts. Piemēram, ja klients viņam izsniegto finansējumu izmanto tam, lai finansētu citu uzņēmumu, kurš rada negatīvu ietekmi.
• ESG kontekstā — salīdzināt un pilnveidot savu līdzšinējo pieeju cilvēktiesībām ar ANO darba grupas identificētajiem trūkumiem un ieteikumiem finanšu nozares uzņēmumiem, kā arī OECD ieteikumiem.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

1. ^{^} Uzņēmumu un biznesa asociāciju vēstuļu, kurās pausts atbalsts Rūpības pienākuma direktīvai, apkopojums: https://www.we-support-the-csddd.eu/.
2. ^{^} Thun Group 2017. gada janvāra nostāja, 6. lpp.: https://media.business-humanrights.org/media/documents/files/documents/2017_01_Thun_Group_discussion_paper.pdf.
3. ^{^} Thun Group 2017. gada decembra nostāja, 6. lpp: https://media.business-humanrights.org/media/documents/files/documents/2017_12_Thun_Group_of_Banks_Paper_UNGPs_13b_and_17.pdf.
4. ^{a, b} Prof. Džona Ragija 2017. gada 21. februāra vēstule: https://www.ihrb.org/uploads/submissions/John_Ruggie_Comments_Thun_Banks_Feb_2017.pdf.
5. ^{^} ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību darba grupas 2017. gada 23. februāra vēstule: https://www.ohchr.org/sites/default/files/Documents/Issues/TransCorporations/WG_BHR_letter_Thun_Group.pdf.
6. ^{^} ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2017. gada 12. jūnija atbilde uz BankTrack pieprasījumu: https://www.ohchr.org/sites/default/files/Documents/Issues/Business/InterpretationGuidingPrinciples.pdf
7. ^{^} ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2013. gada 27. novembra vēstule OECD: https://www.ohchr.org/sites/default/files/Documents/Issues/Business/LetterOECD.pdf.
8. ^{^} ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) 2017. gada 12. jūnija atbilde uz BankTrack pieprasījumu: https://www.ohchr.org/sites/default/files/Documents/Issues/Business/InterpretationGuidingPrinciples.pdf.
9. ^{^} OECD ieteikumi finanšu nozares uzņēmumiem: https://mneguidelines.oecd.org/rbc-financial-sector.htm. 
10. ^{^} Austrālijas NKP 2018. gada 27. jūnija gala paziņojums: https://ausncp.gov.au/sites/default/files/inline-files/11_AusNCP_Final_Statement.pdf. 
11. ^{^} ANZ 2019. gada 31. janvāra vēstule: https://media.business-humanrights.org/media/documents/files/documents/ANZ_response_31012019.pdf.
12. ^{^} ANZ sūdzību izskatīšanas mehānisms: https://www.anz.com.au/about-us/esg/fair-responsible-banking/human-rights/.
13. ^{^} Iekšlietu ministrijas Pārskats par cilvēku tirdzniecības situāciju Latvijā 2022. gadā: http://www.cilvektirdznieciba.lv/uploads/files/ct_parskats_2022.pdf. 
14. ^{^} Valsts ieņēmumu dienesta 2023. gada 14. septembra publikācija: https://www.vid.gov.lv/lv/jaunums/vid-darbibas-rezultati-aploksnu-algu-mazinasana-un-sankciju-uzraudziba-uz-es-areja-robezas.  
15. ^{a, b, c} Working Group on the issue of human rights and transnational corporations and other business enterprises, Investors, environmental, social and governance approaches and human rights, 2 May 2024, A/HRC/56/55: https://www.ohchr.org/en/documents/thematic-reports/ahrc5655-investors-environmental-social-and-governance-approaches-and.
16. ^{^} Working Group on the issue of human rights and transnational corporations and other business enterprises, Taking stock of investor implementation of the Guiding Principles on Business and Human Rights, 17 June 2021, A/HRC/47/39: https://www.ohchr.org/en/documents/thematic-reports/ahrc4739-guiding-principles-business-and-human-rights-10-taking-stock.