Bērnu obligātā vakcinācija vienmēr ir bijis būtisks sabiedrības veselības aspekts, jo tā nodrošina ne tikai individuālo aizsardzību pret smagām un potenciāli letālām infekcijas slimībām, bet arī ir nozīmīgs palīgs kolektīvās imunitātes veidošanai. Īpašu aktualitāti un plašu rezonansi sabiedrībā šie jautājumi izraisīja 2024. gada septembrī, kad Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas intensīvajā terapijā pēc pusotras nedēļas ilgas mediķu cīņas mira četrus gadus vecais puisēns, kurš bija saslimis ar difteriju, un pret šo slimību nebija vakcinēts. Ņemot vērā tēmas acīmredzamo aktualitāti, dezinformācijas un neskaidrību esību šajos jautājumos un dažādu tiesisko instrumentu pieejamību, autoresprāt, ir svarīgi konspektīvā veidā sniegt skaidrojumu par pašreizējo normatīvo aktu ietvaru bērnu obligātās vakcinācijas jautājumā, kā arī paust savu redzējumu un viedokli, līdztekus norādot iespējamos uzlabojumus un problēmas risinājumus.
Esošais tiesiskais regulējums
Atbilstoši Epidemioloģiskās drošības likuma 30. panta pirmajai daļai infekcijas slimības, pret kurām personas vakcinējamas obligāti, kā arī šīs vakcinācijas kārtību un vakcinējamo personu loku nosaka Ministru kabinets.[1] Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 330 “Vakcinācijas noteikumi” (turpmāk – Vakcinācijas noteikumi) 3. punkta 3.1. apakšpunktu obligāti vakcinējami ir bērni pret kopumā 14 infekcijas slimībām – tuberkulozi, difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, poliomielītu, masalām, masaliņām, epidēmisko parotītu, B tipa Haemophilus influenzae infekciju, B hepatītu, vējbakām, pneimokoku infekciju, rotavīrusu infekciju un cilvēka papilomas vīrusa infekciju.[2]
Lai arī normatīvais ietvars paredz obligātu vakcināciju bērniem pret nule kā minētajām infekcijas slimībām, pamatojoties uz Vakcinācijas noteikumu 28. punktu, vecākiem vai jebkuram citam likumiskajam pārstāvim ir tiesības atteikties no bērna vakcinācijas. Šādā gadījumā ārstniecības personas pienākums ir izskaidrot minētajai personai attiecīgā profilakses pasākuma nozīmi individuālās un sabiedrības veselības aizsardzībā.
Ja likumiskais pārstāvis savu nostāju un lēmumu par atteikšanos nemaina, klātienes vizītes laikā tiek noformēta rakstveida atteikuma veidlapa, kas ir pieejama Vakcinācijas noteikumu 9. pielikumā. Neraugoties uz pacienta likumiskā pārstāvja rakstiski noformēto informēto atteikumu no vakcinācijas, ārstniecības personai saglabājas pienākums turpināt informēt gan pacientu, gan tā likumisko pārstāvi par vakcīnu drošību un vakcinācijas nozīmi.
No minētā atvasināma loģiska slēdzienu ķēde, proti, tā kā Vakcinācijas noteikumi paredz likumiskā pārstāvja tiesības atteikties no bērna vakcinācijas, tad no tās atsakoties likumiskais pārstāvis rīkojas tiesiskā regulējuma ietvaros. Tas nozīmē, ka bērna nevakcinēšana nav prettiesiska, vainojama un sodāma rīcība, jo tā atbilstoši šobrīd spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem ir tiesiska savu tiesību izmantošana.[3]
Rodas retorisks jautājums, kur tad saskatāma problēma? Autores ieskatā, problēma ir acīmredzama, – nevienam bērnam nevajadzētu mirt no vakcīnkontrolējamām infekcijām likumisko pārstāvju pārliecības dēļ.
Bērna tiesības uz veselību
No cilvēktiesību aspekta bērns ir patstāvīgs cilvēktiesību subjekts, taču sava fiziskā un garīgā brieduma trūkuma dēļ pastāv rīcības un spēju ierobežojumi. Veselības kontekstā tas nozīmē ierobežotu spēju patstāvīgi rūpēties par savu veselību, kā arī pieņemt lēmumus par savu ārstniecību. Tādēļ līdz pietiekama brieduma sasniegšanai bērns savas tiesības veselības aprūpē īsteno ar sava likumiskā pārstāvja starpniecību un palīdzību, no kā atvasināms secinājums, ka tā visu pirms ir vecāku atbildība un pienākums – rūpēties par sava bērna veselību, tostarp, pieņemot lēmumu par bērna vakcināciju.[4]
Neskatoties uz nule kā minētajiem rīcības un spēju ierobežojumiem, tie neatņem ikvienam bērnam piemītošās tiesības uz veselību jeb, Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību konvencijas ietvarā, tiesības uz visaugstvērtīgāko pieejamo veselības standartu[5], un nemazina bērna kā pacienta statusu ārstniecībā. Tas sevī ietver pienākumu vecākiem, pieņemot lēmumu par bērna vakcināciju vai atteikšanos no tās, ievērot bērna labākās intereses un nerīkoties patvaļīgi pēc saviem ieskatiem un pārliecības.
Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 14. panta pirmo daļu gadījumos, kad ārsts uzskata, ka vakcinācija ir bērna labākajās interesēs, bet likumiskais pārstāvis nepiekrīt bērna vakcinācijai, ārsts var vērsties bāriņtiesā ar motivētu iesniegumu, un šo piekrišanu vakcinācijai var dot bāriņtiesa triju darbdienu laikā pēc šā ārsta motivēta iesnieguma saņemšanas.
Ņemot vērā, ka Vakcinācijas noteikumi ļauj likumiskajam pārstāvim no bērna vakcinēšanas atteikties, paredzot kārtību kādā īstenojama atteikuma noformēšana un nodrošinot ārstniecības personai aizpildāmo veidlapu, vēršanās bāriņtiesā nav bieži izmantots rīks praksē. Pēc autores domām, tas nav nekas pārsteidzošs, jo tā izpilde ir papildu apgrūtinājums ārstam, kuram, lai šo rīku izmantotu, būtu jāsagatavo motivēta argumentācija, kā arī bāriņtiesai, kam šādā gadījumā būtu jāveic tiesiskās situācijas izvērtējums. Turklāt, ja vecāki patiesi ir noskaņoti pret vakcināciju, tad gan jau turpinās tādi būt, arī neskatoties uz bāriņtiesas lēmumu, līdz ar to šāds rīks pēc savas būtības varētu būt neefektīvs un visticamāk tādā formātā, kāds tas ir šobrīd normatīvajā regulējumā, nesasniegs vēlamo mērķi.
Iespējamie uzlabojumi
Jau 2004. gada 11. oktobrī Satversmes tiesa lietā Nr. 2004-02-0106 atzina, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērniem prioritāras ir bērna tiesības un intereses. Tas nozīmē, ka ne vien likumiskajiem pārstāvjiem, tiesai un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem, pamatojoties uz to, kas ir bērna interesēs, bet arī likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie vai grozītie normatīvie akti aizsargātu bērnu intereses iespējami labākajā veidā.[6]
Attiecībā uz likumdevēja iesaisti bērnu vakcinācijas politikas pilnveides ietvarā, nepieciešams apsvērt vakcinācijas obligātā rakstura pilnvērtīgu īstenošanu, liedzot likumiskajam pārstāvim izvēles brīvību. Tādā gadījumā netiktu vakcinēti tikai tie bērni, kuriem šāda iespēja objektīvu iemeslu dēļ ir liegta.
Šajā sakarā svarīgi akcentēt Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietu Vavřička un citi pret Čehijas Republiku, kurā tika analizēta privātās dzīves neaizskaramības ierobežojumu attaisnojamība, nosakot obligātu bērnu vakcināciju. Tiesiskajā situācijā obligātums tika īstenots ar valsts piespiedu mehānismu, paredzot naudas sodu par bērna nevakcinēšanu, kā arī liedzot nevakcinētiem bērniem apmeklēt pirmskolas iestādes.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka ierobežojums ir pieļaujams, ja tas ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis, un tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, proti, nepieciešams vērtēt ierobežojuma samērīgumu. Atsaucoties uz bērna labākajām interesēm, tā norādīja, ja brīvprātīga vakcinēšanās politika nav pietiekama, lai sasniegtu un uzturētu kolektīvo imunitāti, tad nacionālās iestādes var pamatoti ieviest obligātas vakcinēšanas politiku, lai panāktu atbilstoša līmeņa aizsardzību pret nopietnām infekcijas slimībām.[7]
Lai pilnvērtīgi izvērtētu un iegūtu atbildi, vai Latvijas gadījumā ir pamats bažām par kolektīvās imunitātes trūkumu, kas nozīmētu iespējamu politisku izšķiršanos par labu obligātai bērnu vakcinācijai, būtu nepieciešama detalizēta statistikas datu analīze par vakcinācijas aptveri. Tādējādi būtu nosakāms, pret kurām tieši infekcijas slimībām vakcinācija būtu nosakāma kā obligāta, vērtējot privātās dzīves neaizskaramības ierobežojuma nepieciešamību un samērīgumu. Otrkārt, jāapsver rīki, ar kuru palīdzību obligātais raksturs būtu īstenojams praksē, proti, ko darīt gadījumos, kad likumiskais pārstāvis atsaka bērnu vakcinēt. Šajā aspektā svarīgi paturēt prātā, ka liegums apmeklēt pirmskolas un izglītības iestādes radītu risku, ka radikāli noskaņoti vecāki var izolēt bērnus no sabiedrības.
Tajā pašā laikā puisēna nāve no difterijas, no kā viņš iespējams varēja tikt pasargāts, norāda, ka šobrīd spēkā esošais normatīvais regulējums un vakcinācijas politika nav pietiekama. Tas nozīmē, ka likumdevējam ir jāiesaistās to pilnveidē.
Paliekot pie šobrīd spēkā esošā normatīvā ietvara un atsaucoties uz jau iepriekš minēto iespēju ārstiem vērsties bāriņtiesā saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 14. panta pirmo daļu gadījumos, kad ārsta ieskatā vakcinācija ir bērna labākajās interesēs, – autore aicina šo iespēju izmantot un vērsties bāriņtiesā, tādējādi nodrošinot bērna tiesības uz veselības un dzīvības aizsardzību.
Viennozīmīgi motivēta iesnieguma sagatavošana prasa resursus un nepamatoti rada papildu slogu ārstniecības personām. Līdztekus, kā rakstā norādīts, tas var izrādīties neefektīvs rīks, un arī pēc pozitīva bāriņtiesas lēmuma, pretēji noskaņots vecāks ar bērnu var pie ārsta neierasties.
Tomēr vēršanās bāriņtiesā mērķis ir aizsargāt visu pacientu un sabiedrības locekļu veselību, un īpaši bērnu, kuri ir pakļauti paaugstinātam inficēšanās riskam. Vakcinējot tos, kurus drīkst, tiek aizsargāti arī tie, kuriem šāda iespēja objektīvu iemeslu dēļ ir liegta. Tas nozīmē, ka bez likumdevēja iesaistes un normatīvā regulējuma pilnveides pēc iespējas pilnvērtīgi un efektīvi ir jāizmanto jau šobrīd spēkā esošie tiesiskie rīki. Un pat ja to izmantošana nenes vēlamo rezultātu – vismaz ārstniecības persona būs izdarījusi visu, kas ir tās spēkā, lai nodrošinātu bērna pamattiesību aizsardzību.
Visbeidzot informācijas tehnoloģiju laikmetā ir dažkārt grūti nošķirt objektīvo patiesību no dezinformācijas, un vakcinācijas kontekstā nenoliedzami ir svarīgi sabiedrības izglītošanas jautājumi. No valsts iestāžu puses, autores ieskatā, ir pietiekamā skaitā izveidoti kvalitatīvi uzziņu materiāli, bukleti par vakcīnkontrolējamām infekciju slimībām, inficēšanos ar tām, iespējamām komplikācijām un profilaksi, tostarp, bērnu obligāto vakcināciju drošumu, nozīmi un efektivitāti šo infekciju slimību profilaksē. Tomēr uzziņu materiāli parasti ir veidoti pieaugušajiem saprotamā leksikā, tāpēc tas ir vecāku pienākums iespēju robežās papildināt bērnu zināšanas. Nebūtu pieļaujams, ka skolas vecuma bērnu zināšanas ir tuvu nullei, un tas nav tikai izglītības iestāžu pienākums rūpēties, lai tā nebūtu.
Lai arī bērni patstāvīgi nepieņem lēmumu par vakcināciju, zināšanu bāze un veselības pratības attīstība ir būtiska, jo tā kalpo kā pamats turpmākai apzinātai rīcībai, pieaugot un kļūstot patstāvīgiem savos lēmumos par veselību. Līdztekus zināšanas palīdz attīstīt kritisko domāšanu un prasmes izprast atšķirības starp faktiem un dezinformāciju, kā arī raisa uzticēšanos medicīnas nozarei kopumā. Visbeidzot veselības pratība veicina arī atbildības un empātijas izjūtu, izprotot kā vienas personas rīcība var ietekmēt citu personu, it īpaši neaizsargātu personu.
Gan piekrišanai, gan atteikumam no bērna vakcinācijas ir jābūt informētiem soļiem, kas nozīmē ne vien patstāvīgi iegūt informāciju, bet būt ciešā sadarbībā ar ārstu, uzticēties viņam un ieklausīties viņa padomos un rekomendācijās. Līdztekus paturot prātā, ka ikkatram no mums ir morāls pienākums rūpēties par sevi un savu veselību, neaizmirstot par saviem tuviniekiem, apgādībā esošām personām un sabiedrības kopējo labumu.
Samanta Kolpaka ieguvusi 3. vietu Cilvēktiesības.info un tiesībsarga rīkotajā rakstu konkursā “Ļauj cilvēktiesībām runāt!”.
Atsauces
- ^ Epidemioloģiskās drošības likums. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/52951 [aplūkots: 30.09.2024.].
- ^ 2000. gada 26. septembra Ministru kabineta noteikumi “Vakcinācijas noteikumi”. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/11215#piel9 [aplūkots: 30.09.2024.].
- ^ Vakcinācija: bērna, vecāka un ārsta tiesības un pienākumi. Pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/news/vakcinacija-berna-vecaka-un-arsta-tiesibas-un-pienakumi/ [aplūkots 01.10.2024.].
- ^ Medicīnas tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs S. Slokenbergas un S. Olsenas zinātniskajā redakcijā. Tiesu namu aģentūra, 2022, 224.-225.lpp.
- ^ Apvienoto Nāciju organizācijas Bērnu tiesību konvencija. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1150[aplūkots: 01.10.2024.].
- ^ Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. 2004-02-0106, 11. punkts. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=94831 [aplūkots 01.10.2024.].
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 8. aprīļa spriedums lietā Vavřička un citi pret Čehijas Republiku, iesnieguma Nr. 47621/13, 288. punkts.Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-209039.
