Ukrainas civiliedzīvotāji un citas personas, kas atrodas Krievijas kontrolē, saskaras ar nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem gan okupētajā Ukrainas teritorijā, gan pašā Krievijā. Dokumentētie pārkāpumi skar civiliedzīvotājus, kas dzīvo šajās teritorijās, karagūstekņus, civilos aizturētos, ieslodzītos, kas pārvietoti no Ukrainas ieslodzījuma vietām, psihoneiroloģisko un geriartijas iestāžu iemītniekus; dokumentēta arī ar konfliktu saistīta seksuālā vardarbība. Īpaši satraucoši ir tas, ka institūcijas, kuru uzdevums ierasti ir aizsargāt šīs personas, piemēram, tiesas, ieslodzījumu vietas, aprūpes iestādes un skolas, pašas ir izmantotas kā līdzekļi, ar kuru palīdzību izdarīti pārkāpumi. Tā kā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojam (OHCHR) nav bijusi piekļuve okupētajām teritorijām vai Krievijai un liela daļa pierādījumu iegūta no personām, kuras atbrīvotas vai atgriezušās, šajā rakstā minētie skaitļi interpretējami kā dokumentētais minimums.
Izturēšanās pret Ukrainas karagūstekņiem
Karagūstekņus aizsargā starptautisko humanitāro tiesību garantijas, tostarp Trešā Ženēvas konvencija, kas paredz pienākumu izturēties pret viņiem humāni, nodrošināt atbilstošu medicīnisko aprūpi un taisnīgas tiesas garantijas. OHCHR konstatējumi liecina par problēmām visās šajās jomās.
Kopš 2022. gada februāra OHCHR ir pārbaudījis 129 Ukrainas karagūstekņu un personu, kas karadarbībā nepiedalās (hors de combat), nāvessoda izpildes gadījumus, ko veikuši Krievijas spēki. OHCHR nesenos nāvessoda izpildes gadījumus 2025. gada novembra vidū–2026. gada janvārī un 11. aprīlī uzskata par trešo šādu gadījumu kopumu, kam sekoja iepriekšējie 2023. gada decembrī–2024. gada februārī un 2024. gada augustā–2025. gada martā.[1] OHCHR konstatēja arī spīdzināšanu un cita veida sliktu izturēšanos; uz to norādīja 124 no 129 karagūstekņiem, tostarp 97 personas ziņoja par atkārtotām darbībām ilgākā laikposmā, bet 40 norādīja uz fizisku vardarbību pārskata periodā.[2]
Lai gan vairāk nekā puse atbrīvoto personu ziņoja par apstākļu uzlabošanos kopš 2024. gada beigām, jo īpaši gadījumos, kad viņi ilgstoši atradās vienā iestādē, uzlabojumi attiecās uz vardarbības biežumu, nevis liecināja par tās izbeigšanu. Samazinājās vardarbība kameru pārbaužu laikā, pārtika kļuva daudzveidīgāka, kā arī uzlabojās piekļuve medikamentiem un specializētai ārstēšanai. No 49 ieslodzītajiem, kuri 2025. un 2026. gadā tika pārvietoti starp iestādēm, 27 norādīja, ka pēc ierašanās pret viņiem nav vērsta nopietna fiziska vardarbība. Tomēr apsargi joprojām izmantoja vardarbību, lai sodītu par iestādes noteikumu pārkāpumiem, kuri bieži vien ir absurdi vai tādi, kuru mērķis ir pazemot.[3]
Nāves gadījumi apcietinājumā vēl vairāk ilustrē šo apstākļu sekas. Divi Ukrainas karagūstekņi 2026. gada janvārī mira gūstā Krievijā nepietiekamas medicīniskās palīdzības dēļ, savukārt OHCHR dokumentēja vēl četrus iepriekšējus nāves gadījumus, kas bija saistīti ar spīdzināšanu, sliktu izturēšanos, nepienācīgiem gūsta apstākļiem vai nepietiekamu medicīnisko aprūpi. Kopējais dokumentēto nāves gadījumu skaits kopš 2022. gada februāra ir 47 Ukrainas karagūstekņi un viens aizturētais medicīnas darbinieks.[4]
Ir dokumentētas arī bažas par tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumiem. Ukrainas karagūstekņi aprakstīja atzīšanos un liecību iegūšanu spīdzināšanas rezultātā, nepietiekamu juridisko palīdzību un videoierakstu ar atzīšanos publicēšanu. Septiņiem bija piespriests 30 gadu cietumsods vai mūža ieslodzījums par līdzdalību civiliedzīvotāju nogalināšanā Mariupolē lietās, kurās, šķiet, trūka pierādījumu; OHCHR pārskatīja trīs spriedumus un konstatēja, ka tie atbilda sniegtajā liecībām. Šāda prakse rada bažas saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām un cilvēktiesībām un var ietekmēt ieslodzīto izredzes tikt atbrīvotiem, jo notiesāšana var tikt izmantota, lai izslēgtu aizturētās personas no karagūstekņu apmaiņas.[5]
Kopumā šie konstatējumi norāda uz nāvessodu izpildes, spīdzināšanas, nepietiekamas medicīniskās aprūpes un taisnīgas tiesas garantiju liegšanas modeli, kas Ukrainas karagūstekņus ir skāris visā gūsta laikā.
Aizturēto un apcietināto civiliedzīvotāju spīdzināšana un nāves gadījumi
Spīdzināšana un slikta izturēšanās joprojām ir nopietna problēma arī attiecībā uz Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuri aizturēti okupētajās teritorijās vai pārvietoti uz Krieviju. No 11 intervētajiem vīriešiem desmit aprakstīja spīdzināšanu vai citu sliktu izturēšanos, tostarp sišanu, piespiedu pozas, elektrošoku, ilgstošu stāvēšanu vai piespiedu fiziskus vingrinājumus un neļaušanu gulēt.[6]
Dokumentēti arī nāves gadījumi oficiālās un neoficiālās aizturēšanas vietās okupētajā teritorijā un Krievijā spīdzināšanas un necilvēcīgu aizturēšanas apstākļu dēļ. Kopš 2022. gada februāra OHCHR ir dokumentējis 43 Ukrainas civiliedzīvotāju nāves gadījumus apcietinājumā, kas saistīti ar spīdzināšanu, nepietiekamu medicīnisko palīdzību vai necilvēcīgiem apstākļiem.[7]
Ieslodzīto civiliedzīvotāju nelikumīga aizturēšana un deportācija
Ieslodzītie ir īpaša cietušo kategorija, jo iebrukuma sākumā viņi jau atradās ieslodzījumā valsts varas iestāžu pakļautībā. Viņu deportācija tika īstenota vairākos posmos kā sistemātiska procesa daļa. 2022. gada novembrī, Krievijas spēkiem atkāpjoties no Hersonas un Mikolajivas apgabalu teritorijām Dņepras labajā krastā, Krievijas spēki uz Krieviju deportēja aptuveni 1700-1800 Ukrainas ieslodzīto.[8]
Viņi tika pārvietoti caur tranzīta centriem uz Krievijas soda izciešanas kolonijām bez piekrišanas, iepriekšējas paziņošanas vai piekļuves juridiskajai palīdzībai.[9] Pārvietošanas apstākļi bija necilvēcīgi: pārpildīti transportlīdzekļi un telpas, nepietiekama pārtika un ūdens, nepieciešamo medikamentu konfiskācija un tuberkulozes slimnieku nošķiršana no atbilstošas medicīniskās aprūpes.[10] Gandrīz visi aptaujātie bijušie ieslodzītie ziņoja par sliktu izturēšanos - sišanu ar stekiem, elektrošoku, ilgstošu atrašanos piespiedu pozās un fiziskas un seksuālas vardarbības draudiem. Vardarbība bieži tika vērsta pret viņiem ukraiņu tautības dēļ, tostarp dokumentētajā tā dēvētajā “dzīvajā koridorā” Simferopoles tranzīta centrā, kur ieradušos ieslodzītos sita īpašo spēku darbinieku rinda, vienlaikus izsakot etniskus apvainojumus.[11]
Apstākļi pēc ierašanās radīja bažas par nelikumīgu ieslodzīšanu un piespiedu pilsonības maiņu. Krievijā ieslodzītie tika turēti bez tiesiska pamata, un viņu juridiskais statuss tika atstāts neskaidrs. Daži amatpersonu spiediena rezultātā tika mudināti parakstīt dokumentus, kuros nepatiesi apliecināja, ka paši pieprasījuši evakuāciju, pieņemt Krievijas pilsonību vai veikt simboliskas lojalitātes darbības, piemēram, dziedāt Krievijas himnu. No aptaujātajiem 131 personai tika piedāvāta Krievijas pilsonība, dažas tika piekautas par atteikšanos, bet 88 ziņoja par piespiedu darbu.[12]
Krievija vēlāk mēģināja legalizēt viņu aizturēšanu ar atpakaļejošu spēku, paplašinot Krievijas krimināltiesību jurisdikciju uz okupētajām teritorijām, taču attiecīgie tiesību akti tika pieņemti vairāk nekā sešus mēnešus pēc pārvietošanas. Krievijas tiesas Ukrainas piespriestos sodus aizstāja ar Krievijas; pēc pārveidoto sodu termiņa beigām daudzi ieslodzītie nekavējoties tika aizturēti atkārtoti uz imigrācijas pamata, ievietoti migrācijas aizturēšanas iestādēs, viņiem tika liegta medicīniskā aprūpe un piedāvāta izvēle - pieņemt Krievijas pasi vai palikt aizturētiem uz nenoteiktu laiku.[13]
Šīs darbības ir starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums. Krievijai kā okupācijas varai saskaņā ar Hāgas IV konvencijai pievienoto Hāgas noteikumu 43. pantu un IV Ženēvas konvencijas 64. pantu bija pienākums saglabāt Ukrainā spēkā esošo krimināltiesību sistēmu. Ukrainas tiesiskās sistēmas likvidēšana padarīja ieslodzīto aizturēšanu nelikumīgu jau no brīža, kad Krievija pārņēma kontroli pār šīm iestādēm.[14] Pārvietošana pārkāpa Ceturtās Ženēvas konvencijas 49. pantu, kas aizliedz aizsargāto personu deportāciju no okupētās teritorijas, kā arī 76. pantu, kas paredz, ka notiesātajām personām sods jāizcieš okupētajā teritorijā.
ANO Cilvēktiesību komiteja ir atzinusi, ka jurisdikcijas piemērošana ar atpakaļejošu spēku nav savienojama ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 15. pantu un likumības principu.[15] Šīs darbības, visticamāk, atzīstamas par kara noziegumiem saskaņā ar Romas statūtu 8. panta 2. punkta a) apakšpunkta vii) daļu. Tāpat, ņemot vērā šo darbību mērogu un sistemātisko raksturu plašākas civiliedzīvotāju pārvietošanas kampaņas ietvaros, tās var arī veidot noziegumus pret cilvēci saskaņā ar Romas statūtu 7. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktu.[16]
2025.–2026. gadā centieni panākt atbildību ir pastiprinājušies, tostarp tiek īstenoti procesi valsts līmenī, 2025. gadā ANO Patvaļīgas aizturēšanas jautājumu darba grupa pieņēma atzinumu un 2026. gada maijā Starptautiskās Krimināltiesas Prokuratūrai tika iesniegti materiāli.[17] Tomēr lielākā daļa deportēto joprojām nav atrasti vai atrodas Krievijas apcietinājumā. 2026. gadā Krievijas ieslodzījuma sistēmā joprojām atrodas aptuveni 300–450 deportēto ieslodzīto, tostarp septiņi, kuri izcieš mūža ieslodzījumu attālās iestādēs. Aptuveni 30 citi atrodas migrācijas aizturēšanas iestādēs pēc Ukrainas sodu termiņu beigām, un saistībā ar pārvietošanu dokumentēti vismaz astoņi nāves gadījumi. Aptuveni 500 deportētie ir atstājuši Krievijas teritoriju ar humānās palīdzības starpniecību, un aptuveni 400 no viņiem ir atgriezušies Ukrainā.[18] Raksta tapšanas laikā saistībā ar civiliedzīvotāju, kuri atrodas ieslodzījumā, deportāciju nav izdots neviens apcietināšanas orderis.
Sociālo aprūpes iestāžu iemītnieku deportācija un nelikumīga pārvietošana
Sociālās aprūpes iestāžu iemītnieki ir īpaši neaizsargāti, jo daudzus no viņiem šādās iestādēs ievieto valsts un viņi nevar brīvi tās atstāt. Šajā grupā ietilpst psihoneiroloģisko aprūpes un geriartijas iestāžu, aprūpes namu, personu ar invaliditāti aprūpes iestāžu un bērnu aprūpes iestāžu iemītnieki.[19]
Krievijas spēki sāka sociālo iestāžu iemītnieku deportāciju un piespiedu pārvietošanu jau pirmajās pilna mēroga iebrukuma nedēļās. Aptuveni 2217 personas sociālās aprūpes iestādēs okupētajās Ukrainas teritorijās, iespējams, ir deportētas vai nelikumīgi pārvietotas.[20] Deportāciju pavadīja ziņojumi par nāves gadījumiem apšaudes rezultātā[21], personāla atlaišanu, kam bieži sekoja iestādes nespēja turpināt saziņu[22][23], medicīniskā aprīkojuma izņemšanu[24], sedatīvu līdzekļu izmantošanu pret personām, kuras mēģināja izbēgt[25], un spēka pielietošanu pret tiem, kas pretojās.[26] Bērni, kuri tika piespiedu kārtā pārvietoti uz okupēto Krimu, vismaz vienā gadījumā vēlāk tika iekļauti adopcijai paredzēto bērnu sarakstā Krievijas valdības tīmekļa vietnē. Personu aizvākšanai bieži sekoja plāni izmantot atbrīvotās telpas Krievijas militārajām vajadzībām vai kā slimnīcas Krievijas karavīru ārstēšanai.[27]
Atgriešanās ir sarežģīta un lielā mērā atkarīga no privātām iniciatīvām. Deportēto vai pārvietoto personu aizbildņi un radinieki, mēģinot nogādāt viņus atpakaļ Ukrainā, ir saskārušies ar daudzām problēmām, tostarp piespiedu pasportizāciju, ilgu dokumentu gaidīšanu, kas ļautu izbraukt no Krievijas teritorijas, personu izkliedēšanu attālās vietās, Krievijas iestāžu atteikumu atļaut izbraukšanu, iebiedēšanu un iespējamu Krievijas tiesībsargājošo iestāžu nopratināšanu, kā arī līdzekļu trūkumu atgriešanās nodrošināšanai.[28]
Deportācija un nelikumīga pārvietošana ir smagi starptautisko tiesību pārkāpumi, un to ir atzinušas arī starptautiskās institūcijas. 2023.–2024. gadā Starptautiskā Krimināltiesa izdeva sešus apcietināšanas orderus, no kuriem divi attiecās uz bērnu nelikumīgu deportāciju uz Krievijas teritoriju.[29] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2025. gada 9. jūlija spriedumā lietā Ukraine and the Netherlands v. Russia[30] Krievija atzīta par atbildīgu daudzos cilvēktiesību pārkāpumos, tostarp Ukrainas bērnu un pieaugušo civiliedzīvotāju deportācijā uz okupētajām teritorijām vai Krievijas teritoriju. Tiesa arī uzlika Krievijai pienākumu atbrīvot un atgriezt visas personas, kurām okupētajās teritorijās atņemta brīvība, un piekrist neatkarīga starptautiska mehānisma izveidei, lai identificētu aizvestos bērnus un atkalapvienotu viņus ar ģimenēm vai likumīgajiem aizbildņiem.[31]
Centieni veicināt deportēto un nelikumīgi pārvietoto personu atgriešanos turpinās, taču joprojām ir nepietiekami. Saskaņā ar Ukrainas Ārlietu ministrijas sniegto informāciju diplomātisko attiecību pārtraukšana ar Krieviju neļauj izmantot konsulāros mehānismus Ukrainas pilsoņu aizsardzībai Krievijā. Arī citas valsts iestādes ir ziņojušas par informācijas un mehānismu trūkumu sociālās aprūpes iestāžu iemītnieku atgriešanai. Esošie centieni galvenokārt ir vērsti uz bērniem, bet pieaugušie no psihoneiroloģiskajām un geriartijas iestādēm tiek atstāti novārtā. Tādēļ viņu atgriešanās lielā mērā ir atkarīga no radiniekiem un brīvprātīgajiem, nevis valsts mehānismiem.[32]
Vienlaikus turpinās starptautiskā iesaiste. 2024. gada februārī ANO Bērna tiesību komiteja aicināja Krieviju izbeigt piespiedu pārvietošanu un sniegt informāciju par aizvesto bērnu skaitu un atrašanās vietām, kā arī nodrošināt viņu tūlītēju atgriešanos. ANO Ģenerālās asamblejas 2024. gada 17. decembrī pieņemtā rezolūcija Nr. 79/184 atkārtoja šos aicinājumus. Arī 2024. gada oktobrī pieņemtajā Monreālas saistību dokumentā par Miera formulas cilvēktiesību dimensiju iesaistītās valstis apņēmās atgriezt visus sagūstītos un deportētos ukraiņus, jo īpaši bērnus.[33]
Ar konfliktu saistīta seksuālā vardarbība
Ar konfliktu saistīta seksuālā vardarbība ir dokumentēta visās šajā rakstā aplūkotajās vietās, īpaši aizturēšanas vietās. Kopš 2022. gada 24. februāra OHCHR ir dokumentējis 817 ar konfliktu saistītas seksuālās vardarbības gadījumus, ko veikušas Krievijas amatpersonas pret 652 vīriešiem, 149 sievietēm, 14 meitenēm un diviem zēniem. No tiem 528 bija Ukrainas karagūstekņi (501 vīrietis un 27 sievietes); 195 bija civilie aizturētie (143 vīrieši, 51 sieviete un viens zēns), bet 94 bija civiliedzīvotāji okupētās teritorijas dzīvojamos rajonos - astoņi vīrieši, 71 sieviete, 14 meitenes un viens zēns.[34]
Ukrainas prokurori ir dokumentējuši 406 ar konfliktu saistītas seksuālās vardarbības faktus: 153 cietušie bija vīrieši un 253 sievietes, no kuriem 24 bija nepilngadīgie, 23 meitenes un viens zēns. Dokumentētā rīcība ietver izvarošanu, dzimumorgānu sakropļošanu un vardarbību pret tiem, piespiedu kailumu, izvarošanas draudus un mēģinājumus izvarot, kā arī aizturēto piespiešanu vērot ģimenes locekļa seksuālu vardarbību. Šī statistika attiecas tikai uz noziegumiem pret civiliedzīvotājiem; dati par militārpersonām netiek iekļauti un karastāvokļa laikā nav publiski izpaužami.[35]
Abas datu kopas galvenokārt atšķiras pēc tvēruma: OHCHR dati ietver karagūstekņus un tādēļ upuru vidū pārsvarā ir vīrieši, savukārt valsts dati attiecas tikai uz civiliedzīvotājiem un upuru vidū pārsvarā ir sievietes. Neviena no datu kopām atsevišķi nesniedz pilnīgu priekšstatu par ar konfliktu saistītās seksuālās vardarbības upuriem konfliktā.
Šīs tendences arvien vairāk tiek atzītas arī starptautiskā līmenī. 2026. gada maijā ANO ģenerālsekretārs pirmo reizi sava ikgadējā ziņojumā par ar konfliktu saistītu seksuālo vardarbību pielikumā iekļāva Krievijas bruņotos spēkus un drošības spēkus, galvenokārt pamatojoties uz pierādījumiem par karagūstekņiem un civilajiem aizturētajiem. ANO Drošības padomes atklātajās debatēs 2026. gada 8. jūlijā Krievijas delegācija noraidīja ziņojuma metodoloģiju. Lai gan iekļaušana sarakstā pati par sevi nenozīmē sankciju piemērošanu, tā liedz dalību ANO miera uzturēšanas operācijās un nostiprina konstatējumu daudzpusējā starptautiskā dokumentā. Lai saskaņotu Ukrainas nacionālos un starptautiskos skaitļus, Ukrainai būtu jāiesniedz dati par civiliedzīvotājiem un aizturētajiem kopā, ko pašlaik nepieļauj karastāvoklis.[36]
Atteikšanās no militārā dienesta pārliecības dēļ un piespiedu iesaukšana
Okupētās teritorijas iedzīvotāju iesaukšana militārajā dienestā ir aizliegta ar Ceturtās Ženēvas konvencijas 51. pantu. Krievijas tiesiskais regulējums paredz, ka pilsoņi var aizstāt militāro iesaukumu ar alternatīvu civilo dienestu, ja militārais dienests ir pretrunā viņu pārliecībai vai reliģijai. Alternatīvais dienests ir iespējams gadījumos, kad militārais dienests ir pretrunā personas pārliecībai vai reliģijai, kā arī personām ar pamatiedzīvotāja statusu.[37] Pretendentiem jāiesniedz pieteikums vietējā iesaukšanas komisijā vismaz sešus mēnešus pirms attiecīgā iesaukšanas cikla. Alternatīvais dienests ilgst 21 mēnesi salīdzinājumā ar 12 mēnešiem parastā iesaukuma gadījumā.[38] Tomēr saskaņā ar Freedom House informāciju pastāvošā tiesiskā regulējuma piemērošana ir selektīva, un iesaukšanu var izmantot pret politiskajiem oponentiem, uzņēmumiem un citām personām, kuras iestādes uzskata par nevēlamām.[39]
Okupētajā Krimā tiesas ir piespriedušas vismaz 14 Jehovas lieciniekiem sešu vai vairāk gadu cietumsodu saskaņā ar Krievijas “ekstrēmisma” tiesību aktiem, kas paredz kriminālatbildību par tādas organizācijas darbības “organizēšanu”, kuru Krievija ir aizliegusi, vai “piedalīšanos” tajā.[40] Lai gan šīs kriminālvajāšanas ir saistītas ar reliģisko darbību, nevis atteikšanos no militārā dienesta, tās ir būtiskas arī saistībā ar tiesībām uz alternatīvo civilo dienestu. Krievijas noteiktais Jehovas liecinieku reliģisko organizāciju darbības aizliegums ierobežo viņu iespējas praktizēt un apliecināt savu reliģisko pārliecību, ar ko viņi varētu pamatot pieteikumu alternatīvā civilā dienesta veikšanai. ANO ģenerālsekretārs 2025. gada maijā ziņoja, ka Jehovas liecinieku draudzes okupētajās Ukrainas teritorijās joprojām ir aizliegtas un turpinās kriminālvajāšana. Līdz 2025. gada augustam šāda vajāšana bija izplatījusies arī uz okupēto Doneckas apgabalu.[41]
Piespiedu iesaukšana rada nopietnas bažas saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām. Aizsargāto personu iesaukšanu, ko aizliedz Ceturtās Ženēvas konvencijas 51. pants, veicināja pāreja no divām noteiktām ikgadējām iesaukšanas kampaņām uz visu gadu notiekošām pirmsiesaukšanas administratīvajām procedūrām, kas stājās spēkā 2026. gada 1. janvārī. Kāds 16 gadus vecs zēns no Hersonas apgabala saņēma informāciju par iesaukuma pienākumiem skolā un norādīja, ka daži viņa vienaudži tika iesaukti uzreiz pēc vidusskolas beigšanas. OHCHR intervijās ar bērniem un jauniešiem no Luhanskas un Zaporižjas apgabaliem apstiprināja līdzīgu modeli.[42] Šie gadījumi liecina, ka pirmsiesaukšanas pasākumi sasniedz bērnus, kuri vēl nav sasnieguši iesaukšanas vecumu, un tiek īstenoti arī caur skolu sistēmu.
Vārda brīvības, identitātes un izglītības apspiešana
Brīvības atņemšana par leģitīmu vārda brīvības izmantošanu atzīstama par patvaļīgu aizturēšanu, un šādi pasākumi okupētajās teritorijās ir plaši izmantoti. Tiesas okupētajās teritorijās 164 personām piemēroja administratīvos naudas sodus vai administratīvo arestu uz laiku līdz 14 dienām par viedokļu paušanu pret karu, okupācijas vai Krievijas valdības kritizēšanu, Ukrainas bruņoto spēku atbalstīšanu vai citu Ukrainu atbalstošu viedokļu paušanu. Tiesas turpināja piemērot arī ilgus cietumsodus, pamatojoties uz apsūdzībām, kas formulētas kā “terorisms” vai “ekstrēmisms”. 2026. gada 17. februārī kādai 52 gadus vecai sievietei Hersonas apgabalā tika piespriesti seši gadi cietumā par diviem komentāriem sociālajos tīklos, kuros viņa aicināja Krievijas karavīrus padoties. Pilnu šādu gadījumu skaitu nav iespējams noteikt, jo iestādes un tiesas bieži nepublisko ne tiesvedības detaļas, ne apsūdzēto personu identitāti.[43]
Skolu digitālā uzraudzība rada papildu bažas par privātumu un ģimenes dzīvi. Kopš 2026. gada janvāra skolām okupētajās teritorijās ir noteikts pienākums visu saziņu, nodarbību plānošanu un mācību uzskaiti veikt, izmantojot “MAX” digitālo platformu, kurai nepieciešama pilnīga piekļuve personas datiem. Veselības aprūpes darbinieki ziņojuši par spiedienu instalēt un izmantot šo platformu arī kā dokumentu apmaiņas sistēmu. Šī prasība izriet no Krievijas tiesību aktiem, kas nosaka, ka “MAX” jābūt iepriekš instalētam jaunās mobilajās un digitālajās ierīcēs, tādējādi okupācijas iestādēm nodrošinot centralizētu piekļuvi informācijai par saziņu skolā un ģimeņu pakļaušanos prasībām.[44]
Arī izglītība ir kļuvusi par piespiešanas līdzekli. Okupācijas iestādes piespieda skolēnus apmeklēt skolas, kurās mācības notiek saskaņā ar Krievijas mācību programmu, draudot vecākiem ar sankcijām par atteikšanos, tostarp dokumentētiem draudiem bērnus nodot valsts aizbildnībā. Divi bērni, kuriem bija 15 un 16 gadi, OHCHR pastāstīja, ka slēpa faktu, ka turpina attālināti mācīties pēc Ukrainas mācību programmas, jo baidījās no skolas un vietējo okupācijas iestāžu spiediena, kā arī administratīvo un kriminālo sankciju riska. 2025. gada 15. decembrī stājās spēkā Krievijas Izglītības ministrijas rīkojums, ar kuru ukraiņu valodas mācīšana tika izņemta no pamatizglītības un vispārējās izglītības saraksta gan Krievijā, gan okupētajās teritorijās. Vairākas ģimenes OHCHR norādīja, ka pameta okupētās teritorijas, lai viņu bērni varētu iegūt izglītību ukraiņu valodā.[45]
Skolas arī veicināja iesaistīšanos militāri patriotiskajā kustībā “Yunarmiya”, piedāvājot labvēlīgākus vērtējumus un vieglākus eksāmenu nosacījumus. 2026. gada februārī iestādes uzsāka trešo “Zarnitsa 2.0” sacensību sezonu, kurā iekļauti militārās apmācības elementi. Kopā ar iepriekš aprakstītajām visa gada garumā īstenotajām pirmsiesaukšanas procedūrām šie pasākumi skar vienu un to pašu jauniešu grupu.[46]
Secinājumi
Kopumā konstatējumi liecina par ilgstošu un konsekventu vardarbības modeli pret personām, kas atrodas Krievijas kontrolē. Spīdzināšana ir dokumentēta gan sagūstīšanas laikā, gan funkcionējošās aizturēšanas iestādēs, savukārt deportācija un Krievijas pilsonības uzspiešana ir daļa no plašākas organizētas prakses, kas skar cilvēkus ar ierobežotām iespējām pretoties vai aizbraukt.
Norādītie skaitļi kopumā jāuzskata par minimālo dokumentēto gadījumu skaitu, nevis pilnīgu pārkāpumu uzskaiti. OHCHR nav tiešas piekļuves okupētajām Ukrainas teritorijām vai Krievijai, savukārt nāves gadījumi neoficiālās aizturēšanas vietās var nekad netikt iekļauti oficiālajā statistikā. Turklāt aptuveni puse deportēto civilo ieslodzīto joprojām nav atrodami. Šīs nepilnības nozīmē, ka pārkāpumu mērogs var būt ievērojami lielāks, nekā pašlaik ļauj konstatēt pieejamie pierādījumi. Neatkarīgas piekļuves trūkums joprojām ir būtisks šķērslis gan dokumentēšanai, gan atbildības nodrošināšanai.
Savukārt juridiskais vērtējums ir salīdzinoši skaidrāks. Ženēvas konvencijās noteiktā aizsardzība, Eiropas Cilvēktiesību tiesas attiecīgie konstatējumi, Starptautiskās Krimināltiesas apcietināšanas orderi un ANO ģenerālsekretāra lēmums iekļaut Krievijas spēkus attiecīgajā sarakstā nodrošina ietvaru iepriekš aprakstītās rīcības izvērtēšanai. Galvenā problēma nav piemērojamo tiesību normu vai pierādījumu trūkums, bet gan efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu ierobežotā pieejamība. Tas, ka nav izdoti apcietināšanas orderi saistībā ar civilo ieslodzīto deportāciju un ka sociālās aprūpes iestāžu iemītnieku atgriešanās joprojām lielā mērā ir atkarīga no radiniekiem un brīvprātīgajiem, ilustrē šo plaisu.
Visbeidzot, šie konstatējumi atklāj plašākas nepilnības cilvēktiesību aizsardzībā bruņotu konfliktu laikā. Tie parāda, kā iestādes, kuru uzdevums ir nodrošināt aizsardzību - tiesas, cietumi, skolas un aprūpes iestādes - var tikt izmantotas uzraudzībai, piespiešanai un kontrolei. Tas īpaši apdraud cilvēkus, kuri visvairāk paļaujas uz šīm iestādēm, tostarp ieslodzītos, pacientus un bērnus. Konstatējumi atklāj satraucošu saikni starp pārkāpumu pamanāmību un aizsardzību: starptautiska uzmanība dažām no aplūkotajām grupām tika pievērsta tikai pēc tam, kad jau bija notikuši būtiski pārkāpumi, savukārt citas joprojām lielā mērā paliek ārpus starptautiskās uzmanības loka. Tas atspoguļo plašāku starptautiskās aizsardzības sistēmas ierobežojumu - tās spēcīgo atkarību no valstu piekļuves un sadarbības, lai dokumentētu pārkāpumus un nodrošinātu atbildību. Tādēļ šīs sistēmas stiprināšanai būs nepieciešama ne tikai nepārtraukta dokumentēšana, bet arī tādu atgriešanas un atbildības mehānismu izveide, kas sasniedz visas skartās grupas, kā arī konsekventa prasība nodrošināt neatkarīgu piekļuvi, bez kuras pārkāpumi paliek nedokumentēti.
Šo publikāciju līdzfinansē Eiropas Savienība. Par publikācijas saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.
Atsauces
- ^ Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights, Attacks against Ukraine’s Energy Infrastructure and Update on the Human Rights Situation in Ukraine, 1 December 2025 – 31 May 2026, paras. 84–85.
- ^ Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights, Attacks against Ukraine’s Energy Infrastructure and Update on the Human Rights Situation in Ukraine, 1 December 2025 – 31 May 2026, paras. 86–87,
- ^ Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights, Attacks against Ukraine’s Energy Infrastructure and Update on the Human Rights Situation in Ukraine, 1 December 2025 – 31 May 2026, paras. 88–89.
- ^ Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights, Attacks against Ukraine’s Energy Infrastructure and Update on the Human Rights Situation in Ukraine, 1 December 2025 – 31 May 2026, para. 90.
- ^ Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights, Attacks against Ukraine’s Energy Infrastructure and Update on the Human Rights Situation in Ukraine, 1 December 2025 – 31 May 2026, paras 91-92. The convictions were entered under art. 356 of the Criminal Code of the Russian Federation. See Geneva Convention (III) relative to the Treatment of Prisoners of War, 12 August 1949, arts. 13, 99 and 105; Protocol Additional to the Geneva Conventions of 12 August 1949, and relating to the Protection of Victims of International Armed Conflicts (Protocol I), 8 June 1977, art. 75.
- ^ Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights, Attacks against Ukraine’s Energy Infrastructure and Update on the Human Rights Situation in Ukraine, 1 December 2025 – 31 May 2026, para. 11.
- ^ Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights, Attacks against Ukraine’s Energy Infrastructure and Update on the Human Rights Situation in Ukraine, 1 December 2025 – 31 May 2026, para. 112.
- ^ Olena Ashchenko and Adelaide Pereira Figueiras, Deportation to Hell: Forcible Transfer of Ukrainian Prisoners to Russia, no. 49 (DIGNITY – Danish Institute Against Torture; Protection of Prisoners of Ukraine; Kharkiv Human Rights Protection Group, 2026), 5, 19, https://dignity.dk/app/uploads/49-DEPORTATION-TO-HELL_digi.pdf; Protection for Prisoners of Ukraine et al., Forcible Transfer, Deportation and Unlawful Confinement of Civilian Prisoners from Kherson and Mykolaiv Oblasts of Ukraine: Communication under Article 15(2) of the Rome Statute of the International Criminal Court, Communication under Article 15(2) of the Rome Statute (International Criminal Court, Office of the Prosecutor, 2026), 90, https://www.prisonlitigation.org/wp-content/uploads/2026/05/icc-art.15-epln-ppu-khpg-deportation-ukrainian-prisoners_eng_public-final2.pdf.
- ^ Olena Ashchenko and Adelaide Pereira Figueiras, Deportation to Hell: Forcible Transfer of Ukrainian Prisoners to Russia, no. 49 (DIGNITY – Danish Institute Against Torture; Protection of Prisoners of Ukraine; Kharkiv Human Rights Protection Group, 2026), 50-51, https://dignity.dk/app/uploads/49-DEPORTATION-TO-HELL_digi.pdf; Protection for Prisoners of Ukraine et al., Forcible Transfer, Deportation and Unlawful Confinement of Civilian Prisoners from Kherson and Mykolaiv Oblasts of Ukraine: Communication under Article 15(2) of the Rome Statute of the International Criminal Court, Communication under Article 15(2) of the Rome Statute (International Criminal Court, Office of the Prosecutor, 2026), 20-23, https://www.prisonlitigation.org/wp-content/uploads/2026/05/icc-art.15-epln-ppu-khpg-deportation-ukrainian-prisoners_eng_public-final2.pdf.
- ^ Olena Ashchenko and Adelaide Pereira Figueiras, Deportation to Hell: Forcible Transfer of Ukrainian Prisoners to Russia, no. 49 (DIGNITY – Danish Institute Against Torture; Protection of Prisoners of Ukraine; Kharkiv Human Rights Protection Group, 2026), 7, 20-23, https://dignity.dk/app/uploads/49-DEPORTATION-TO-HELL_digi.pdf; Protection for Prisoners of Ukraine et al., Forcible Transfer, Deportation and Unlawful Confinement of Civilian Prisoners from Kherson and Mykolaiv Oblasts of Ukraine: Communication under Article 15(2) of the Rome Statute of the International Criminal Court, Communication under Article 15(2) of the Rome Statute (International Criminal Court, Office of the Prosecutor, 2026), 28-34, https://www.prisonlitigation.org/wp-content/uploads/2026/05/icc-art.15-epln-ppu-khpg-deportation-ukrainian-prisoners_eng_public-final2.pdf.
- ^ Olena Ashchenko and Adelaide Pereira Figueiras, Deportation to Hell: Forcible Transfer of Ukrainian Prisoners to Russia, no. 49 (DIGNITY – Danish Institute Against Torture; Protection of Prisoners of Ukraine; Kharkiv Human Rights Protection Group, 2026), 7, 40-43, 59, https://dignity.dk/app/uploads/49-DEPORTATION-TO-HELL_digi.pdf
- ^ Olena Ashchenko and Adelaide Pereira Figueiras, Deportation to Hell: Forcible Transfer of Ukrainian Prisoners to Russia, no. 49 (DIGNITY – Danish Institute Against Torture; Protection of Prisoners of Ukraine; Kharkiv Human Rights Protection Group, 2026), 52-53, 56-58, https://dignity.dk/app/uploads/49-DEPORTATION-TO-HELL_digi.pdf; Protection for Prisoners of Ukraine et al., Forcible Transfer, Deportation and Unlawful Confinement of Civilian Prisoners from Kherson and Mykolaiv Oblasts of Ukraine: Communication under Article 15(2) of the Rome Statute of the International Criminal Court, Communication under Article 15(2) of the Rome Statute (International Criminal Court, Office of the Prosecutor, 2026), 24-26, https://www.prisonlitigation.org/wp-content/uploads/2026/05/icc-art.15-epln-ppu-khpg-deportation-ukrainian-prisoners_eng_public-final2.pdf.
- ^ Olena Ashchenko and Adelaide Pereira Figueiras, Deportation to Hell: Forcible Transfer of Ukrainian Prisoners to Russia, no. 49 (DIGNITY – Danish Institute Against Torture; Protection of Prisoners of Ukraine; Kharkiv Human Rights Protection Group, 2026), 7, https://dignity.dk/app/uploads/49-DEPORTATION-TO-HELL_digi.pdf; Protection for Prisoners of Ukraine et al., Forcible Transfer, Deportation and Unlawful Confinement of Civilian Prisoners from Kherson and Mykolaiv Oblasts of Ukraine: Communication under Article 15(2) of the Rome Statute of the International Criminal Court, Communication under Article 15(2) of the Rome Statute (International Criminal Court, Office of the Prosecutor, 2026), 26-27, 29-31, 44, https://www.prisonlitigation.org/wp-content/uploads/2026/05/icc-art.15-epln-ppu-khpg-deportation-ukrainian-prisoners_eng_public-final2.pdf.
- ^ Protection for Prisoners of Ukraine et al., Forcible Transfer, Deportation and Unlawful Confinement of Civilian Prisoners from Kherson and Mykolaiv Oblasts of Ukraine: Communication under Article 15(2) of the Rome Statute of the International Criminal Court, Communication under Article 15(2) of the Rome Statute (International Criminal Court, Office of the Prosecutor, 2026), 39-41, https://www.prisonlitigation.org/wp-content/uploads/2026/05/icc-art.15-epln-ppu-khpg-deportation-ukrainian-prisoners_eng_public-final2.pdf.
- ^ Protection for Prisoners of Ukraine et al., Forcible Transfer, Deportation and Unlawful Confinement of Civilian Prisoners from Kherson and Mykolaiv Oblasts of Ukraine: Communication under Article 15(2) of the Rome Statute of the International Criminal Court, Communication under Article 15(2) of the Rome Statute (International Criminal Court, Office of the Prosecutor, 2026), 8, 36-38, 47-48, https://www.prisonlitigation.org/wp-content/uploads/2026/05/icc-art.15-epln-ppu-khpg-deportation-ukrainian-prisoners_eng_public-final2.pdf.
- ^ Olena Ashchenko and Adelaide Pereira Figueiras, Deportation to Hell: Forcible Transfer of Ukrainian Prisoners to Russia, no. 49 (DIGNITY – Danish Institute Against Torture; Protection of Prisoners of Ukraine; Kharkiv Human Rights Protection Group, 2026), 6, https://dignity.dk/app/uploads/49-DEPORTATION-TO-HELL_digi.pdf; Protection for Prisoners of Ukraine et al., Forcible Transfer, Deportation and Unlawful Confinement of Civilian Prisoners from Kherson and Mykolaiv Oblasts of Ukraine: Communication under Article 15(2) of the Rome Statute of the International Criminal Court, Communication under Article 15(2) of the Rome Statute (International Criminal Court, Office of the Prosecutor, 2026), 8-9, https://www.prisonlitigation.org/wp-content/uploads/2026/05/icc-art.15-epln-ppu-khpg-deportation-ukrainian-prisoners_eng_public-final2.pdf.
- ^ Protection for Prisoners of Ukraine et al., Forcible Transfer, Deportation and Unlawful Confinement, 90; Ashchenko and Figueiras, Deportation to Hell, 19, 27; ZMINA Human Rights Centre, “Ukraine Submits New ICC Evidence on Deportation of More Than 1,800 Prisoners to Russia,” ZMINA, May 21, 2026, https://zmina.info/en/news-en/ukraine-submits-new-icc-evidence-on-deportation-of-more-than-1800-prisoners-to-russia/
- ^ Olena Ashchenko and Adelaide Pereira Figueiras, Deportation to Hell: Forcible Transfer of Ukrainian Prisoners to Russia, no. 49 (DIGNITY – Danish Institute Against Torture; Protection of Prisoners of Ukraine; Kharkiv Human Rights Protection Group, 2026), 7, 19, https://dignity.dk/app/uploads/49-DEPORTATION-TO-HELL_digi.pdf; Protection for Prisoners of Ukraine et al., Forcible Transfer, Deportation and Unlawful Confinement of Civilian Prisoners from Kherson and Mykolaiv Oblasts of Ukraine: Communication under Article 15(2) of the Rome Statute of the International Criminal Court, Communication under Article 15(2) of the Rome Statute (International Criminal Court, Office of the Prosecutor, 2026), 7, https://www.prisonlitigation.org/wp-content/uploads/2026/05/icc-art.15-epln-ppu-khpg-deportation-ukrainian-prisoners_eng_public-final2.pdf.
- ^ Veronica Cherkez and Vladyslav Yehorov, Forgotten and Taken Away: Deportation and Unlawful Displacement of Persons from Social Institutions in the Occupied Territories of Ukraine (NGO “Ukraine Without Torture,” 2026), 13, https://files.notorture.org.ua/Library/Analitychnyy_zvit_zabuti_y_vyvezeni.2026.en.pdf
- ^ Veronica Cherkez and Vladyslav Yehorov, Forgotten and Taken Away: Deportation and Unlawful Displacement of Persons from Social Institutions in the Occupied Territories of Ukraine (NGO “Ukraine Without Torture,” 2026), 11, 13, 15, https://files.notorture.org.ua/Library/Analitychnyy_zvit_zabuti_y_vyvezeni.2026.en.pdf
- ^ “Російські Фашисти Впритул Розстріляли з Танка Будинок Для Літніх Людей,” ГЛАВКОМ, March 20, 2022, https://glavcom.ua/country/criminal/rosiyski-fashisti-vpritul-rozstrilyali-z-tanka-budinok-dlya-litnih-lyudey--831400.html
- ^ Veronica Cherkez and Vladyslav Yehorov, Forgotten and Taken Away: Deportation and Unlawful Displacement of Persons from Social Institutions in the Occupied Territories of Ukraine (NGO “Ukraine Without Torture,” 2026), 6, 15, https://files.notorture.org.ua/Library/Analitychnyy_zvit_zabuti_y_vyvezeni.2026.en.pdf
- ^ “«Схиляли До Співпраці Та «депортували». Доля Запорізьких Психоневрологічних Інтернатів в Окупації,” accessed July 3, 2026, https://www.radiosvoboda.org/a/novyny-pryazovya-dolya-internativ-okupatsiya-zaporizka-oblast/32576407.html
- ^ General Staff of the Armed Forces of Ukraine, “Report on the placement of a Russian military hospital in the Kairy Psychoneurological Care Home,” Facebook, February 6, 2023, https://www.facebook.com/GeneralStaff.ua/posts/pfbid0CMdimBzPyeJVk5d33ybnYhnGtzA6GFfXk3fPJMsoGwE7XwNcUDMgYnqwhJc8ty9tl
- ^ “З Лівобережної Херсонщині Окупанти Депортували Останніх Пацієнтів Двох Психоневрологічних Будинків-Інтернатів,” Центр Журналістських Розслідувань, 2022, https://investigator.org.ua/ua/news-2/249098/
- ^ Александр, “«Від Їхнього Плачу Розривалось Серце». Окупанти Насильно Вивезли Підопічних Дніпрянського Психоневрологічного Пансіонату На Херсонщині,” Центр Журналістських Розслідувань, November 5, 2022, https://investigator.org.ua/ua/news-2/248398/
- ^ Veronica Cherkez and Vladyslav Yehorov, Forgotten and Taken Away: Deportation and Unlawful Displacement of Persons from Social Institutions in the Occupied Territories of Ukraine (NGO “Ukraine Without Torture,” 2026), 16, 23, https://files.notorture.org.ua/Library/Analitychnyy_zvit_zabuti_y_vyvezeni.2026.en.pdf
- ^ Veronica Cherkez and Vladyslav Yehorov, Forgotten and Taken Away: Deportation and Unlawful Displacement of Persons from Social Institutions in the Occupied Territories of Ukraine (NGO “Ukraine Without Torture,” 2026), 26-30, https://files.notorture.org.ua/Library/Analitychnyy_zvit_zabuti_y_vyvezeni.2026.en.pdf
- ^ “Ukraine Wants to Increase the Number of Arrest Warrants from the ICC for Russia,” LB.ua, July 9, 2024, https://lb.ua/society/2024/07/09/623305_ukraina_hoche_zbilshiti_kilkist.html
- ^ ECHR, Ukraine and the Netherlands v. Russia, applications Nos. 8019/16, 43800/14, 28525/20, and 11055/22, 9 July 2025
- ^ “ЄСПЛ Визнав Росію Винною у Великій Справі За Скаргами України і Нідерландів,” Європейська Правда, accessed July 3, 2026, https://www.eurointegration.com.ua/news/2025/07/9/7215523/
- ^ Veronica Cherkez and Vladyslav Yehorov, Forgotten and Taken Away: Deportation and Unlawful Displacement of Persons from Social Institutions in the Occupied Territories of Ukraine (NGO “Ukraine Without Torture,” 2026), 31-34, https://files.notorture.org.ua/Library/Analitychnyy_zvit_zabuti_y_vyvezeni.2026.en.pdf
- ^ Veronica Cherkez and Vladyslav Yehorov, Forgotten and Taken Away: Deportation and Unlawful Displacement of Persons from Social Institutions in the Occupied Territories of Ukraine (NGO “Ukraine Without Torture,” 2026), 31-32, https://files.notorture.org.ua/Library/Analitychnyy_zvit_zabuti_y_vyvezeni.2026.en.pdf
- ^ Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights, Attacks against Ukraine’s Energy Infrastructure and Update on the Human Rights Situation in Ukraine, 1 December 2025 – 31 May 2026, paras. 53, 97-98.
- ^ Prosecutor General’s Office of Ukraine, Report on CRSV cases as of July 30, 2026.
- ^ “Conflict-Related Sexual Violence Still Widespread, Underreported, Speakers Warn Security Council, Urging Stronger Action beyond Condemnation | UN Meetings Coverage and Press Releases,” July 8, 2026, https://press.un.org/en/2026/sc16406.doc.htm
- ^ Federal Law “On Alternative Civilian Service,” No. 113-FZ (2002).
- ^ Willy Fautré, RUSSIA: Over 1000 Conscientious Objectors Carrying out a Civil Service | Human Rights Without Frontiers, May 12, 2024, https://hrwf.eu/russia-over-1000-conscientious-objectors-carrying-out-a-civilian-service/
- ^ Danish Immigration Service; Swedish Migration Agency, Russia — Conscription, Country of Origin Information (COI) Thematic Report (2025), 9, https://us.dk/media/fixlsvgr/report-march-2025-conscription-in-russia.pdf
- ^ Felix Corley and Victoria Arnold, “RUSSIA: Exiled Orthodox Journalist Facing Criminal Charges Added to Wanted List,” Forum 18 News Service, accessed June 29, 2026, https://www.forum18.org/archive.php?article_id=3011
- ^ UN Secretary-General António Guterres, Report on the Situation of Human Rights in the Temporarily Occupied Territories of Ukraine, U.N. Doc. A/HRC/59/67 (May 28, 2025), as cited in Felix Corley, Occupied Ukraine: Criminal Case Against Jehovah's Witness "Leader," Forum 18 News Service (Aug. 29, 2025)
- ^ Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights, Attacks against Ukraine’s Energy Infrastructure and Update on the Human Rights Situation in Ukraine, 1 December 2025 – 31 May 2026, paras. 105–106.
- ^ Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights, Attacks against Ukraine’s Energy Infrastructure and Update on the Human Rights Situation in Ukraine, 1 December 2025 – 31 May 2026, paras. 101–103; Deprivation of liberty for a legitimate exercise of freedom of expression constitutes arbitrary detention: Human Rights Committee, General Comment No. 35, para. 17.
- ^ Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights, Attacks against Ukraine’s Energy Infrastructure and Update on the Human Rights Situation in Ukraine, 1 December 2025 – 31 May 2026, para. 104.
- ^ Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights, Attacks against Ukraine’s Energy Infrastructure and Update on the Human Rights Situation in Ukraine, 1 December 2025 – 31 May 2026, paras. 107-109;
- ^ Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights, Attacks against Ukraine’s Energy Infrastructure and Update on the Human Rights Situation in Ukraine, 1 December 2025 – 31 May 2026, para. 110.
