Šajā sarunā Gruzijas cilvēktiesību eksperts Ioseb Edisherashvili dalās savā skatījumā uz cilvēktiesību situāciju Gruzijā laikā, kad valsts, kā norāda eksperts, piedzīvo arvien izteiktāku autoritārisma padziļināšanos. Sarunā aplūkoti izaicinājumi, ar kuriem saskaras pilsoniskā sabiedrība un cilvēktiesību aizstāvji pēc tā dēvētā "ārvalstu aģentu" likuma pieņemšanas, protestu apspiešana, tiesu varas neatkarības problēmas, vārda un pulcēšanās brīvības ierobežojumi, kā arī Gruzijas attiecības ar Eiropas Savienību un valsts nākotnes perspektīvas.

1. Kopš partija "Gruzijas sapnis" (Georgian Dream) nāca pie varas 2012. gadā, Gruzija formāli ir saglabājusi demokrātisku valsts iekārtu, taču starptautiskajā sabiedrībā arvien biežāk tiek paustas bažas par demokrātijas lejupslīdi un politiskās varas koncentrēšanos. Jūsu skatījumā – kur visredzamāk izpaužas šī demokrātiskā lejupslīde?

Gruzijas gadījums ir interesants ar to, ka formāli mēs esam demokrātiska valsts jau kopš neatkarības atgūšanas no Krievijas. Taču praksē valstij ir bijušas grūtības ievērot demokrātijas pamatprincipus. Vēlēšanas nekad nav bijušas patiesi brīvas un godīgas, un vēl svarīgāk – institūcijas, kurām demokrātijā jānodrošina līdzsvars un kontrole, nekad nav bijušas pietiekami spēcīgas. Tās vienmēr bijušas diezgan vājas, un šis vājums ļāvis atsevišķiem politiķiem, parlamenta locekļiem vai pat privātām interesēm, kas saistītas ar politiskajām grupām, iegūt daudz lielāku ietekmi, nekā demokrātiskā sabiedrībā būtu pieļaujams. Kad kāda grupa iegūst vairāk varas un finanšu resursu, tās rīcībā ir daudz plašākas iespējas vēl vairāk nostiprināt savu pozīciju. Lielākais izaicinājums, ar kuru saskaras Gruzija, ir tiesu vara. Tā joprojām ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ valsts institūcijas un valsts varas dalīšanas princips nedarbojas tā, lai nepieļautu sliktu likumu pieņemšanu, institucionālu sabrukumu un citas līdzīgas problēmas. Agrāk starptautiskajai sabiedrībai vēl bija iespēja ietekmēt šos procesus un nodrošināt, ka neviena valdošā partija nepārkāpj pieļaujamās robežas. Taču pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā situācija būtiski mainījās. Šie notikumi pilnībā izjauca iepriekšējo līdzsvaru, un kopš tā laika mēs redzam arvien atklātāku autoritārismu. Cilvēktiesību pārkāpumi un institūciju vājums Gruzijā nav jauna problēma – tās valsti nomoka jau ilgstoši.

2. Nesenajos protestos pret tā dēvēto "ārvalstu aģentu" likumu daudzi protesta dalībnieki nesa Eiropas Savienības karogus un raksturoja šo kustību kā cīņu par Gruzijas nākotni Eiropā, nevis tikai protestu pret vienu likumprojektu. Kāpēc šis likums kļuva par tik simbolisku pagrieziena punktu Gruzijas sabiedrībai?

Atbildei uz šo jautājumu ir vairākas dimensijas. Gruzijas sabiedrība vienmēr sevi ir uzskatījusi par Eiropas daļu – kultūras, reliģijas un vēstures ziņā. Lai gan kopš 15.–16. gadsimta mūsu vēsture izvērtās tā, ka valsti vairākkārt iekaroja dažādas impērijas, sapnis kādreiz atgriezties Eiropas tautu saimē vienmēr ir bijis dzīvs. 

Lai arī Gruzijas kultūrā savijas Āzijas, Rietumu un Austrumu ietekmes, tās pamatos joprojām ir kristīgās vērtības, kas ir viens no Eiropas civilizācijas stūrakmeņiem. Pēc neatkarības atjaunošanas pirmie desmit gadi bija ļoti sarežģīti. Mēs piedzīvojām pilsoņu karu, Krievijas iebrukumu, korumpētu un neefektīvu valdību. Meklējot ceļu, kā atjaunot kontroli pār savu valsti, sabiedrība secināja, ka jāmācās no veiksmīgākajām demokrātijām – Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas Savienības. Tādējādi 2000. gadu sākumā nostiprinājās pārliecība, ka Gruzijai jākļūst par Eiropas saimes daļu, lai nekad vairs neatgrieztos haotiskajos deviņdesmitajos gados, kad mūsu saikne ar Krieviju bija daudz ciešāka. Arī pēc kara valdība saglabāja ciešās saiknes ar Krieviju, un mums kļuva skaidrs, cik postoši tas ir valsts attīstībai.

Vēlāk, sabiedrībai kļūstot turīgākai un iegūstot bezvīzu režīmu ar Eiropas Savienību, cilvēki sāka vairāk ceļot un paši redzēja, cik daudz kopīga Gruzijai ir ar daudzām ES dalībvalstīm, īpaši ar bijušajām padomju republikām. Tas radīja skaidru mērķi: veidot valsti ar spēcīgām institūcijām, stabilu demokrātiju, un tādu valsti, kas ciena cilvēktiesības un patiesi rūpējas par saviem iedzīvotājiem. Tieši tāpēc Eiropas Savienības karogs kļuva par simbolu eksistenciālai cīņai pret autoritārismu.

Kad sākās protesti, jau bija redzamas pirmās pazīmes, ka valdošā partija "Gruzijas sapnis" virzās prokrieviskā virzienā, kļūst arvien korumpētāka un tās intereses arvien ciešāk saistās ar Krieviju. Tomēr īstais pagrieziena punkts bija "ārvalstu aģentu" likums. Tas būtībā bija tieša Krievijā spēkā esošā likuma kopija. Problēma nebija pats likums, bet gan tas, kā to piemēros praksē un kāda politiskā retorika to pavadīja.

Krievijā, tāpat kā Gruzijā, faktiski nepastāv neatkarīgas institūcijas, tiesiskums un visi tie principi, kurus mēs cenšamies ievērot un veidot. Tāpēc, ja ir likums, kurā šie principi paši par sevi nav ietverti, un nav pietiekami neatkarīgas tiesu varas vai parlamenta, kas spētu skaidri izskaidrot, ko šis likums konkrēti nozīmē, valsts iegūst pārāk plašas iespējas un šo likumu var piemērot diskriminējoši praktiski jebkurā situācijā. Šāda vara agrāk vai vēlāk tiks izmantota pret citādi domājošajiem, politiskajiem oponentiem vai vienkārši cilvēkiem, kuri valdošajai varai nav izdevīgi. 

Tieši tādēļ kontinentālajā tiesību sistēmā, kurai pieder arī Gruzija, ir ļoti svarīgi, lai likumi būtu paredzami, ierobežoti savā tvērumā un samērīgi. Šie principi mums ir nepieciešami tāpēc, ka tieši tā mūsu tiesību sistēmā notiek likumu interpretācija. Tas būtiski atšķiras no angloamerikāņu tiesību sistēmas, kur tieši tiesas pamatā nosaka, ko likums nozīmē un kā tas ir piemērojams. Mūsu tiesību sistēmā tas tā nenotiek. Šis likums ir pārāk vispārīgs, neskaidrs un atstāj pārāk plašas interpretācijas iespējas. Mēs labi zinājām no Krievijas pieredzes, ka pirmais mērķis būs pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuras tajā laikā Gruzijā bija ļoti spēcīgas un spēja ietekmēt gan sabiedrisko domu, gan politiskos lēmumus.

3. Kādu vietu "ārvalstu aģentu" likums ieņem Gruzijas tiesību sistēmā šobrīd? Kas ir mainījies kopš tā pieņemšanas?

Protesti turpinājās ilgu laiku. Valdība pieņēma arī citus līdzīgus likumus, viens no tiem bija tā sauktais "Krievijas likums", bet otrs – Ārvalstu aģentu reģistrācijas likums (FARA), kas faktiski bija ASV likuma kopija, taču bez neatkarīgas tiesu sistēmas, kas spētu nodrošināt tā objektīvu piemērošanu. Vēlāk valdība būtībā aizliedza saņemt jebkādu ārvalstu finansējumu bez valsts atļaujas. Turklāt FARA paredzēja arī kriminālatbildību. Kad šie likumi stājās spēkā, jau ar kriminālvajāšanas draudiem bija pietiekami, lai būtiski vājinātu pilsonisko sabiedrību. Gruzijas ekonomiskie apstākļi nav tādi, lai cilvēktiesību organizācijas varētu pastāvēt tikai ar vietējo finansējumu. Protestu laikā tika iesaldēti daudzu pilsoniskās sabiedrības organizāciju, kas uzraudzīja protestus, bankas konti, kā arī šajās organizācijās strādājošo, piemēram, vadītāju, personīgie konti. Pret viņiem joprojām tiek izmeklētas krimināllietas par sabotāžu un citiem pārkāpumiem. Šīs apsūdzības tiek pamatotas ar apgalvojumu, ka protestu laikā viņi iegādājās dažas sejas maskas. 

Tā rezultātā tika radīta vide, kurā pilsoniskās sabiedrības iespējas darboties kļuva vēl ierobežotākas un sabiedrības līdzdalība kļuva gandrīz neiespējama. Lielākā daļa organizāciju vairs nespēja turpināt darbu, faktiski šobrīd gandrīz visas ir slēgtas. Valdības mērķis bija iznīcināt pilsonisko sabiedrību, un tas arī tika panākts. Pat nebija nepieciešams plaši piemērot likumā paredzētās sankcijas. Pietika ar kriminālvajāšanas draudiem, neskaidrajiem formulējumiem un nesamērīgo regulējumu, ko kritizēja visas nozīmīgākās starptautiskās organizācijas. Tagad ārvalstu finansējums faktiski ir pilnībā bloķēts, jo valsts nekad nepiešķirs atļauju projektam, kura mērķis ir aizsargāt cilvēktiesības. Tāpēc cilvēktiesību aizstāvji un pilsoniskās sabiedrības aktīvisti šobrīd savu darbu lielākoties veic brīvprātīgi. Taču jautājums paliek atklāts – cik ilgi tas vispār būs iespējams?

4. Kā šādi likumi praksē ietekmē tādas organizācijas kā Georgian Young Lawyers Association (GYLA) un neatkarīgos cilvēktiesību aizstāvjus?

Jūs vairs nevarat saņemt finansējumu. Cilvēki baidās ar jums sadarboties. Vairs nav iespējams pieņemt darbā jaunus darbiniekus. Nav iespējams apmācīt jaunus juristus. GYLA darbības mērķis vienmēr ir bijis ne tikai uzraudzīt cilvēktiesību ievērošanu un valsts institūciju darbību, bet arī sniegt juridisko palīdzību Gruzijas iedzīvotājiem, kuri paši nevarēja to atļauties. Tagad šo būtisko darbu vairs nav iespējams turpināt, jo nav ne finansējuma, ne pietiekama personāla, lai tiktu galā ar šo darba apjomu. GYLA tika dibināta 20. gadsimta 90. gadu vidū, un savas pastāvēšanas laikā mēs ar juridisko palīdzību esam atbalstījuši vairāk nekā pusotru miljonu cilvēku, kas ir aptuveni puse no Gruzijas iedzīvotāju skaita. Tā bija ilggadēja tradīcija – gan palīdzēt cilvēkiem, gan arī sagatavot jauno juristu paaudzi. Mēs pieņēmām studentus praksē uzreiz pēc universitātes un palīdzējām iegūt praktisko pieredzi. Tagad tas vairs nav iespējams.

5. Protestu laikā Tbilisi vairākkārt tika ziņots par asaru gāzes un ūdensmetēju izmantošanu, demonstrantu aizturēšanu, kā arī apsūdzībām par policijas vardarbību pret žurnālistiem un aktīvistiem. Cilvēktiesību organizācijas norādīja, ka tika izmantots nesamērīgs spēks. Vai, jūsuprāt, valdība ar savu reakciju uz protestiem pārkāpa demokrātijas sarkano līniju?

Protestu laikā Gruzijas valdība izmantoja visbrutālākos iespējamos protestu apspiešanas līdzekļus – būtībā valsts sankcionētu vardarbību. Cilvēktiesību standarti attiecībā uz protestu pārvaldību ir ļoti skaidri. Ja vien viss protests kopumā nav kļuvis nelikumīgs, proti, ja visi aptuveni 100 000 protestētāju nepiedalās masu nekārtībās, šādu protestu nedrīkst izklīdināt. Ja neliela cilvēku grupa, jūsuprāt, pārkāpj likumu, šos cilvēkus var aizturēt. Taču tā nedrīkst rīkoties ar protestu kopumā. Jūs nevarat vienkārši izmantot asaru gāzi pret 100 000 cilvēku. Tomēr tieši tas arī notika. Protests bija miermīlīgs. Es pieļauju, ka bija nelielas cilvēku grupas, kas uzvedās agresīvāk nekā pārējie, taču valsts drošības spēku un policijas reakcija bija pilnīgi nesamērīga. Viņi izmantoja ūdensmetējus. Es pats lielāko daļu laika atrados protestu epicentrā – uzraudzīju notiekošo, piedalījos protestos un dokumentēju notikumus. Lielākoties mēs vienkārši stāvējām, neko nedarījām, un pēkšņi man tieši blakus nokrita un eksplodēja asaru gāzes granāta. Kāpēc tajā brīdī pret mums bija jāizmanto asaru gāze? Es to nesaprotu. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem protestiem izmantotie ūdensmetēji un asaru gāze bija daudz spēcīgāki. Vēlāk mums radās aizdomas - un tās saglabājas joprojām, lai gan mums nav neapstrīdamu pierādījumu -, ka ūdensmetēju ūdenim bija pievienota kāda ķīmiski kairinoša viela, kas, nonākot uz ādas, radīja dedzinošu sajūtu.

Pirms aptuveni diviem gadiem BBC uzņēma dokumentālo filmu, kurā tika pētīts, kas īsti varēja būt izmantots. Pēc filmas publicēšanas tajā redzamās personas tika izsauktas uz Valsts drošības dienestu, kur tās nopratināja, jautājot, kāpēc tās piedalījušās šajā dokumentālajā filmā. Pašlaik Gruzija cenšas šo dokumentālo filmu apstrīdēt arī Apvienotās Karalistes tiesās.

Papildus ūdensmetējiem un asaru gāzei tika izmantota arī milzīga fiziska vardarbība. Policistu grupas skraidīja pa ielām, vajājot protestētājus. Kad viņus noķēra, viņus nežēlīgi piekāva. Ir pieejami ļoti daudzi videoieraksti, kur to var redzēt. Vēl būtiskāk ir tas, ka pēc aizturēšanas protestētāji tika ievietoti mikroautobusos, kur policijas darbinieki viņus sistemātiski sita – ar rokām, stekiem un speciāliem cimdiem, kas rada smagākus miesas bojājumus. Viņi pastāvīgi tika pakļauti gan fiziskai, gan verbālai vardarbībai. Pēc mūsu aplēsēm ir identificēti aptuveni 500 cilvēki, kuri protestu laikā tika smagi piekauti mikroautobusos vai uz ielas. Pagājušajā gadā mēs dokumentējām aptuveni 136 šādus gadījumus. Ar visiem cietušajiem tika veiktas detalizētas intervijas, un mēs sagatavojām apjomīgu ziņojumu, kurā apkopoti medicīniskie pierādījumi un dokumentēti viņiem nodarītie miesas bojājumi. Traumas bija tik smagas un tik līdzīgas visos gadījumos, kas liecināja par sistemātisku spīdzināšanu un pazemojošu izturēšanos pret protestētājiem. Tas turpinājās vairākas dienas.

Kad fiziskā vardarbība cilvēkus neapturēja, valsts sāka izmantot finansiālu spiedienu. Par dalību protestos tika nesamērīgi palielināti naudas sodi. Faktiski protesti uz ielām tika aizliegti – gan uz ietvēm, gan gājēju zonās, gan brauktuvēs. Savukārt tiesas šajos gadījumos nepiemēro cilvēktiesību standartus. Tās neinterpretē likumus kopsakarā ar Gruzijas Konstitūciju un starptautiskajām cilvēktiesību konvencijām. Mums juristu vidū ir joks: izlasot tiesas spriedumu, gribas no kauna nošauties, jo ir kauns, ka gan tu, gan sprieduma autors abi saucaties par juristiem. 

Tas viss kopumā ir gandrīz pilnībā iznīcinājis jebkādas iespējas paust citādu viedokli. Tagad tiek veidota jauna struktūrvienība, kas nodarbosies ar tā dēvēto naida runu. Viņi sāks saukt pie atbildības arī par jebkādiem rupjiem vai aizskarošiem izteikumiem sociālajos tīklos, un paši interpretēs, kas ir uzskatāms par rupjību. Gruzīni mēdz lietot daudz lamuvārdu. Tas ir viens no veidiem, kā mēs izpaužam emocijas. Jokojot mēs šo iestādi saucam par "pārbaudes un ritināšanas aģentūru" (angļu valodā “screening and scrolling agency”). Ja paskatās uz visām šīm izmaiņām kopumā, kļūst skaidrs, ka viss tiek veidots tā, lai valdību nebūtu iespējams kritizēt. Ja jūs to kritizējat, jūs ne tikai riskējat zaudēt iespēju pulcēties, bet arī dzīvojat pastāvīgās bailēs, ka jūs fiksēs videonovērošanas kamera un jums piespriedīs, piemēram, 2000 eiro sodu tikai par stāvēšanu uz ielas.

Vienlaikus ir grozīti arī vārda brīvību regulējošie likumi. Piemēram, ja es kaut ko uzrakstu un kāds mani iesūdz par neslavas celšanu, vairs nepastāv tās aizsardzības garantijas, kas politiskajai izteiksmei šādos gadījumos parasti ir paredzētas. Ja es saku, ka mērs ir korumpēts, tagad man pašam ir jāpierāda, cik korumpēts viņš ir. Parasti, kritizējot valsts amatpersonas, standarts ir pretējs – amatpersonai jāpierāda, ka tā ir tikusi apmelota. Es nevaru pierādīt, ka valsts ir korumpēta, tā ir mana politiskā pārliecība. Tomēr tagad no manis tiek prasīts to pierādīt gandrīz tādā pašā līmenī kā kriminālprocesā. Tā vārda brīvība nedarbojas. Tā tas nav pat Eiropā, kur šajā jomā standarti ir daudz stingrāki nekā, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs. Tas viss kopumā arvien vairāk sašaurina pilsonisko telpu un rada vidi, kurā valsti kritizēt kļūst faktiski neiespējami.

6. Personīgāks jautājums – vai jūs varētu pastāstīt par savu pieredzi, kad pret jums tika mēģināts uzsākt kriminālvajāšanu vai jūs tikāt aizturēts? Kā jūs ar to tiekat galā?

Par to, par ko varu atklāti runāt, varu teikt, ka protestu laikā arī es vairākkārt kļuvu par policijas vardarbības upuri. Es nedomāju, ka to biju pelnījis, taču tas notika. Tieši tāpēc es zinu, ka izmantotie speclīdzekļi – piemēram, asaru gāze un ūdensmetēji – nebija parasti. Es nedomāju, ka ir pieļaujami ziemas vidū pret demonstrantiem izmantot ledaini aukstu ūdeni. Es arī nedomāju, ka ir pieļaujami mest granātu cilvēku pūļa vidū, jo, pirmkārt, tā var trāpīt kādam pa galvu un nogalināt, bet, otrkārt, šādu līdzekļu izmantošanas standarts paredz tos mest drošā attālumā no cilvēkiem, lai gāze izplatītos pa gaisu. Tā ir pūļa kontroles standarta prakse. Es zinu, ka šie standarti netika ievēroti. Man ir nācies bēgt no policistiem, un tagad zinu, ka protu skriet ļoti ātri, jo pret pieciem pilnā ekipējumā esošiem policistiem cīnīties nav iespējams.

Kā mēs ar to tiekam galā? Mēs emocionāli distancējamies. Jūs nevarat atļauties domāt: "Ko es jūtu?" vai "Kā tas mani ietekmē?". Ja jūs nedistancējaties, jūs vienkārši vairs nespējat funkcionēt. Katrs atrod savus veidus, kā tikt galā ar stresu, piemēram, nikotīnu, kas uz brīdi palīdz. Cilvēktiesību aizstāvjiem un juristiem bija pieejami arī psiholoģiskā atbalsta pakalpojumi, taču man tie īsti nepatika, tāpēc es tajos neiesaistījos. Katram no mums ir savi veidi, kā tikt galā ar stresu. Galu galā tā bija mūsu pašu izvēle iesaistīties šajā darbā. Mēs zinām, ka cīnāmies par kaut ko patiesi svarīgu. Šī eksistenciālā motivācija palīdz izturēt grūtības. Vai tas bija gudrs lēmums, es nezinu, to rādīs laiks. Taču man ļoti patīk Frīdriha Nīčes teiciens: "Tas, kuram ir, kādēļ dzīvot, spēj izturēt gandrīz jebkuru „kā”. Jums ir vajadzīgs savs "kāpēc" - iemesls, kādēļ jūs rīkojaties. Kad tas ir atrasts, arī jūsu psiholoģiskā noturība spēj izturēt ļoti daudz

7. Kritiķi arvien biežāk raksturo Gruziju kā valsti, kas piedzīvo demokrātijas lejupslīdi, nevis atklātu autoritārismu – valstī joprojām notiek vēlēšanas, taču vienlaikus pieaug spiediens uz medijiem, nevalstiskajām organizācijām un citādi domājošajiem. Vai, jūsuprāt, šāds raksturojums precīzi atspoguļo situāciju Gruzijā?

Mēs esam autoritāra valsts. Mēs esam hibrīda autokrātija. Kad cilvēki runā par demokrātijas lejupslīdi, man rodas jautājums – cik ilgi šis regress var turpināties? Galu galā jūs taču nonākat pašā apakšā. Reiz pienāk punkts, kad lejupslīde beidzas. Protams, Gruzija nav Baltkrievija vai Krievija. Taču jautājums ir – kur tieši ir robeža starp pilnvērtīgu fašismu un autoritārismu? Tā ir ļoti plaša robeža. Autoritāri režīmi var būt ļoti dažādi. Gan komunisti, gan fašisti bija autoritāri, tikai katrs savā veidā.

Šobrīd Gruzijā tiek īstenota politika, kas padara pilsonisko līdzdalību praktiski neiespējamu. Tā ļoti apgrūtina opozīcijas partiju dibināšanu, darbību un finansējuma piesaisti. Vēlēšanas nav pietiekami brīvas un godīgas. Pastāv plaša iebiedēšana, balsu pirkšana un daudzas citas problēmas. Tas viss kopā rada vidi, kurā faktiski var pastāvēt tikai viena partija un viena politiskā ideja. Viņi ir pārvērtuši tiešsaistes vidi par ieroci, izmantojot troļļus un botus – mēs ar tiem esam ļoti labi pazīstami. Tie izplata dezinformāciju visur. Valdībai piederošie vai to atbalstošie televīzijas kanāli ir finansiāli visnodrošinātākie, jo uzņēmumiem neoficiāli tiek liegts reklamēties opozīcijas televīzijās.

Tāpēc es jautāju – par kādu demokrātijas lejupslīdi mēs vēl runājam? Mēs jau esam sasnieguši zemāko punktu. Tā jau ir autoritāra valsts. Varbūt precīzāk būtu teikt, ka mēs piedzīvojam autoritārisma padziļināšanos – kļūstam arvien autoritārāki. Tā ir mana kritika cilvēkiem, kuri joprojām lieto jēdzienu "demokrātijas lejupslīde". Manuprāt, viņi neizprot situācijas kontekstu. Rietumos pastāv pārliecība, ka demokrātija ir kaut kas tāds, kas nevar vienkārši pazust – ka demokrātija vienmēr paliek demokrātija. Taču tā tas nav. Demokrātija ir nepārtraukti jāuztur un jāaizsargā. Pretējā gadījumā tā ļoti ātri var nonākt līdz tam, ko mēs šodien redzam daudzviet pasaulē.

8. Kā ir ar Rietumu medijiem? Vai tie Gruzijā ir pieejami, vai arī to darbība tiek ierobežota?

Rietumu mediji nav aizliegti, mēs joprojām varam tiem piekļūt. Tomēr ne pārāk daudz cilvēku, īpaši vecākās paaudzes pārstāvji, runā angliski, tāpēc viņi galvenokārt skatās vietējās ziņas. Sociālie mediji joprojām ir pieejami un tajos var publicēt ierakstus, valdība tos nevar vienkārši bloķēt. Taču pret personu vietējā līmenī var tikt ierosināta tiesvedība par neslavas celšanu vai citiem pārkāpumiem. Tātad iespējas paust savu viedokli joprojām pastāv. Vienīgā problēma ir tā, ka jūs cīnāties pret milzīgu finansiālu mašinēriju, un individuāli vai pat grupā ir gandrīz neiespējami ar to sacensties.

9. Jūs esat strādājis gan Gruzijas Tieslietu ministrijā, gan nevalstiskajā sektorā. Vai darbs valsts institūcijās mainīja jūsu izpratni par to, kā praksē darbojas vara, īpaši situācijās, kad cilvēktiesību jautājumi saduras ar politiskajām interesēm?

Joma, kurā es strādāju, nebija tieši saistīta ar politiskās varas īstenošanu, tomēr es sapratu, kā patiesībā darbojas valsts pārvalde. Valsts sektors ir ļoti hierarhiska sistēma, kas praktiski nepieļauj atkāpes. Viss, kas nāk no augšas, tiek izpildīts. To vēlāk apstiprināja arī notikumi, kad vairāki valsts amatpersonas un ierēdņi publiski pauda atšķirīgu viedokli par notiekošo un tika atlaisti no darba. Tāpēc, strādājot valsts pārvaldē, jūs varat palīdzēt nodrošināt efektīvāku administrāciju, taču jūs nevarat ietekmēt politiskās pārmaiņas. Galu galā viss notiks tā, kā to vēlēsies politisko lēmumu pieņēmēji. Tas ir iespējams tāpēc, ka institūcijas nav pietiekami neatkarīgas un parlamentā faktiski dominē viena partija. Parasti demokrātijā varas līdzsvaru nodrošina dažādas politiskās partijas. Ja viena pieļauj kļūdu vai izdara pārkāpumu, otra to nekavējoties izmanto, un par to ir jāmaksā politiska cena. Gruzijā politiska cena par korupciju praktiski nepastāv. Turpretī pilsoniskā sabiedrība, iespējams, bija demokrātiskāka nekā pati valsts. Es pat teiktu, ka GYLA iekšējā demokrātija ir labāka nekā Vācijā. Protams, mēs esam daudz mazāka organizācija, tāpēc šāds salīdzinājums nav gluži godīgs pret vāciešiem. Taču būtība ir cita. Ja par varas ļaunprātīgu izmantošanu nav jāmaksā politiska cena, vara kļūst praktiski neierobežota. Varas turētāji var darīt visu, ko vēlas. Vienīgais, kas viņus aptur, ir doma: "Varbūt tas tomēr nestrādās." Viņi izdara nākamo soli, nekas nenotiek, un tad secina: "Mēs varam iet vēl tālāk." Galu galā vara samaitā ikvienu, vēsture to ir pierādījusi. Es varu nosaukt tikai divus cilvēkus, kuri, manuprāt, no tā izvairījās – Romas imperatoru Marku Aurēliju un Džordžu Vašingtonu, kurš pats brīvprātīgi atteicās no prezidenta amata. Tas ir ārkārtīgi rets gadījums.

10. No Eiropas integrācijas skatpunkta – kur šobrīd atrodas Gruzija? Vai jūs redzat iespēju, ka tuvāko gadu laikā Gruzija varētu kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti?

Visticamāk, nē, visu to iemeslu dēļ, ko jau iepriekš minēju. Es nedomāju, ka pašreizējā politiskajā situācijā Gruzijā ir iespējams nomainīt valdību. Šī valdība ir nodarījusi tik lielu kaitējumu mūsu institūcijām, mūsu starptautiskajai reputācijai un būtībā visam, par ko līdz šim runājām, ka es vienkārši neredzu, kā mēs tuvākajā laikā varētu no tā atgūties. Protams, mēs varētu vienkārši sadedzināt visus "Gruzijas sapņa" pieņemtos tiesību aktus parlamenta priekšā, taču kaitējums jau ir nodarīts. Lai to labotu, būtu nepieciešams milzīgs darbs – no jauna izveidot patiesi neatkarīgas institūcijas, izvērtēt visus tiesnešus un faktiski atjaunot visu tiesu sistēmu. Tas prasa ļoti ilgu laiku. Gruzijas sabiedrībā joprojām pastāv vēlme pievienoties Eiropas Savienībai, taču es neredzu, ka tas varētu notikt tuvākajā nākotnē.

Savukārt Ukrainai un Moldovai es šādu iespēju redzu, lai gan pirms četrdesmit gadiem demokrātijas ziņā mēs atradāmies daudz labākā situācijā nekā viņi. Viņiem paveicās, bet mums – ne. Šobrīd ģeopolitikā un reģionā notiek zināmas pārmaiņas. Armēnija cenšas attālināties no Krievijas. Arī Azerbaidžāna cenšas mazināt savu atkarību no Krievijas. Amerikas Savienotās Valstis ir izrādījušas lielāku interesi par šo reģionu. Pastāv iespēja izmantot šīs starptautiskās pārmaiņas, lai palielinātu spiedienu uz "Gruzijas sapni", izdarītu spiedienu uz Krieviju un mēģinātu arī pašiem izrauties no šīs situācijas, sākot valsts atjaunošanu no jauna. Mums netrūkst motivācijas. 

Mēs to ļoti vēlētos, tomēr, balstoties gan savā pieredzē, gan vēsturē, es uzskatu, ka Eiropa šādus lēmumus pieņem ļoti lēni. Eiropas institūcijas mēdz rīkoties ļoti birokrātiski, un ne vienmēr ir pietiekami gatavas tik strauji mainīgajai pasaulei, kādā dzīvojam šobrīd. Arī Eiropas Savienībai pašai ir nepieciešamas reformas. Redzēsim, kā viss attīstīsies. Gruzija vēl ilgu laiku nekļūs par Eiropas Savienības dalībvalsti, taču ceru, ka tas notiks manas dzīves laikā. Un ceru arī, ka manas dzīves laikā Eiropas Savienība joprojām pastāvēs. Turēsim īkšķus.

11. Jūsuprāt, kādi būtu nākamie nepieciešamie soļi, lai uzlabotu situāciju Gruzijā?

Es nekavējoties atlaistu visus tiesnešus un pilnībā reformētu tiesu sistēmu, īpaši Augstāko tieslietu padomi, kas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Gruzijas tiesu sistēma nedarbojas. Tā ir korumpētākā institūcija, kādu vien var iedomāties. Korupcija tajā ir tik izsmalcināta, ka, uzzinot, kā tā patiesībā darbojas, es pat zināmā mērā esmu pārsteigts. Korupcijas apmērs ir patiesi satriecošs. Tāpēc visiem tiesnešiem būtu jāatstāj amats, un viņu vietā, pēc rūpīgas izvērtēšanas, būtu jāieceļ jaunas paaudzes tiesneši. Ja nepieciešams, varētu pat pazemināt minimālo vecumu, no kura persona var kļūt par tiesnesi. Tas būtu pats pirmais solis – panākt, lai tiesu vara kļūtu caurskatāma un patiesi neatkarīga, lai neviens nevarētu to ietekmēt un lai tā patiešām ievērotu cilvēktiesību principus un Konstitūciju.

Nākamais solis būtu atcelt visus likumus, kurus pieņēmusi partija "Gruzijas sapnis", un atgriezties līdzsvarotā situācijā. Pēc tam būtu jāķeras pie daudz detalizētāka darba – jāveido jaunas neatkarīgas institūcijas, uzraudzības mehānismi un citas struktūras, kuras valsts nevarētu ietekmēt. Taču praksē tas ir ļoti sarežģīti. Patiesība ir tāda, ka arī Gruzijas sabiedrība ir ļoti sašķelta. Mēs vēl neesam politiski pietiekami nobrieduši parlamentārai demokrātijai tādā veidā, kādā tā darbojas šobrīd. Parlamentāra demokrātija prasa koalīcijas un daudzu dažādu politisko partiju līdzāspastāvēšanu. Nevienai partijai nevienā valstī nevajadzētu iegūt vairāk nekā 50 % balsu. Tā cilvēki vienkārši nedarbojas, taču Gruzijā tas notiek. Tieši tāpēc sistēma nedarbojas. Tieši tāpēc viena partija var pieņemt jebkādu politiku, kādu vien vēlas – jo tai parlamentā ir nepieciešamais balsu vairākums. Lai tas mainītos, sabiedrībai ir jāattīstās. Tas notiks, jo jaunā paaudze daudz labāk spēj atpazīt gan dezinformāciju, gan padomju mantojuma atstāto politisko domāšanu.

12. Kas jūs pašreizējā situācijā visvairāk satrauc cilvēktiesību jomā Gruzijā?

Man ir grūti pateikt, kas mani personīgi satrauc visvairāk. Es cenšos par to nedomāt, jo, kā jau teicu iepriekš, mēs distancējamies. Manā skatījumā vārda brīvība un pulcēšanās brīvība ir demokrātijas stūrakmeņi, un jaunie likumi, kas tiek pieņemti, mani visvairāk satrauc, jo izpausmes iespēja palīdz mazināt tās grūtības, ar kurām mēs saskaramies. Kad jūs kaut ko sakāt, pat ja lietojat rupjus vai nepieklājīgus izteicienus, tam ir psiholoģiska ietekme, un ar laiku visas apspiestās dusmas var uzkrāties līdz tādam līmenim, ka var notikt kaut kas slikts. Tāpēc no politiskā viedokļa nav prātīgi ierobežot vārda brīvību, tai jābūt pēc iespējas plašākai. Protams, pastāv ļoti stingri ierobežojumi attiecībā uz aicinājumiem uz vardarbību un līdzīgiem gadījumiem. Taču visā pārējā cilvēkiem ir jādod iespēja brīvi izteikties. Ja jūs to aizliedzat, tas nebeigsies labi, tas radīs tikai vēl lielākas problēmas. Kas attiecas uz institūcijām – šobrīd tās man šķiet gandrīz kā sapnis. Es šajā jomā strādāju jau astoņus gadus, un šo astoņu gadu laikā neesmu redzējis nekādu progresu, esmu redzējis tikai regresu. Ar laiku jūs nonākat līdz brīdim, kad vienkārši pārstājat ticēt, ka kaut kas var kļūt labāks, un tad kļūst arvien grūtāk turpināt šo darbu.

Es ļoti vēlētos piedzīvot, ka cilvēki, kuri protestu laikā tika spīdzināti, beidzot sagaida taisnīgumu, kompensāciju, un ka vainīgie tiek saukti pie atbildības. Mēs jau esam iesnieguši pieteikumus Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un iesniegsim vēl citas. Es ceru, ka viņi tomēr piedzīvos taisnīgumu. Tas ir vienīgais, uz ko es šobrīd ceru.

Šo publikāciju līdzfinansē Eiropas Savienība. Par publikācijas saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.