Pasaulē, kur vienlīdzība tiek cildināta, pozitīvie pasākumi bieži izceļas kā pretrunīga tēma. Kas īsti slēpjas aiz šī jēdziena un kā pozitīvie pasākumi ietekmē mūsu sabiedrību? Rakstā tiek izpētīta to nozīme un loma nevienlīdzības mazināšanā, atklājot, kā tiesu prakse veido mūsu izpratni par dzimuma līdztiesību un pozitīvajiem pasākumiem.

Kas ir pozitīvie pasākumi? 

Pozitīvie pasākumi, kas citviet saukti par pozitīvo diskrimināciju, mūsdienās tiek definēti kā pagaidu risinājumi, kas piešķir īpašas priekšrocības konkrētām personu grupām ar mērķi novērst vēsturiski radušos nevienlīdzību un aizsargāt konkrētās personas pret diskrimināciju.^[1] Sākotnēji šie pasākumi tika ieviesti, lai uzlabotu sieviešu stāvokli darba tirgū.^[2]  Tomēr laika gaitā pozitīvo pasākumu piemērošana paplašinājās. Šobrīd tie aptver plašāku personu loku un ir kļuvuši par "nepietiekami pārstāvētā dzimuma aizsardzības pasākumiem". Tādā veidā notikusi atkāpšanās no sākotnējās ideoloģijas, ka tikai sievietes tiek diskriminētas.

Pozitīvie pasākumi ietver dažādas valsts aktivitātes un iniciatīvas, kas tiek īstenotas, lai nodrošinātu pilnīgu un efektīvu vienlīdzību. Satversmes tiesa lietā Nr. 2018-25-01 uzsvēra, ka tieši valstīm ir pienākums rīkoties un ieviest šādus pasākumus, lai uzlabotu noteiktu personu situāciju.^[3] Šie pasākumi ir paredzēti kā pagaidu risinājumi līdz brīdim, kad tiek sasniegta līdztiesība.^[4]

Pozitīvo pasākumu īstenošanas tiesiskais pamats

Pozitīvo pasākumu tiesiskais pamats ir plašs un ietverts gan Latvijas Republikas Satversmē, gan Eiropas Savienības (turpmāk - ES) tiesību aktos, gan arī starptautiskajos tiesību avotos. Šajā rakstā izcelts tieši ES regulējums, jo ES ir tā, kas aktīvi veicina pozitīvo pasākumu ieviešanu, savukārt Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk - EST) šos pasākumus ir vairākkārt analizējusi un interpretējusi tiesiskā pamata normas, tādējādi radot dalībvalstīm izpratni par pozitīvajiem pasākumiem un to piemērošanu. 

Līguma par Eiropas Savienību^[5] 3.panta trešās daļas 3.punkts vispārīgi noteic to, ka ES veicina sieviešu un vīriešu līdztiesību. Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD)^[6] 8.pantā ir norāde, ka ES, veicot savas darbības, sekmē vienlīdzību. Savukārt LESD 157.panta 4.punkts rūpējas par to, lai praksē nodrošinātu pilnīgu vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem darbā, jo dod iespēju dalībvalstīm atstāt spēkā vai ieviest pasākumus, kas dod īpašas priekšrocības nepietiekami pārstāvētajam dzimumam. Arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas^[7] 23.pants ļauj ieviest šādus pasākumus. Minētie normatīvie akti ir pilnīgi un pietiekami, lai attaisnotu pozitīvos pasākumus un veicinātu līdztiesību. 

Eiropas Savienības Tiesas judikatūra

Viena no pamata lietām pozitīvo pasākumu kontekstā ir Kalanke lieta.^[8] Brēmenes likums paredzēja, ka sievietēm automātiski dodama priekšroka tajās nozarēs, kurās  viņas ir nepietiekami pārstāvētas. Eiropas Savienības Tiesai (turpmāk – EST), tika uzdots prejudiciālais jautājums, vai šāds valsts tiesiskais regulējums nenonāk pretrunā ar ES tiesību normām. EST atzina, ka ir pieņemami sniegt sievietēm priekšrocības darba vietā, tomēr uzsvēra, ka jebkurš izņēmums no tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi ir jāinterpretē šauri. EST secināja, ka Brēmenes likums piešķir sievietēm absolūtu un beznosacījumu prioritāti un tādēļ ir nesamērīgs un nepieļaujams.

Marschall^[9] lietā EST precizēja, kādos gadījumos īpašie pasākumi var būt pieņemami. Šajā lietā skolotājs bija apšaubījis pozitīvos pasākumus Ziemeļreinas–Vestfālenes Civildienesta ierēdņu likumā^[10], kas noteica, ka, ja iestādes ietvaros vai nozarē sieviešu skaits konkrētās kategorijas amatā noteiktā profesijas grupā ir mazāks nekā vīriešu skaits tad, lai veicinātu vienādu abu dzimumu pārstāvību, priekšroka jādod sievietēm. Vācijas likumdevējs bija balstījies uz praksi, kas liecināja, ka, ja abu dzimumu kandidātu kvalifikācija ir vienāda, tad visbiežāk darba devēji paaugstināja amatā vīriešus. Šāda prakse balstījās uz sabiedrībā valdošiem stereotipiem, ka vīrietis ir ģimenes “galva” un vienīgais mājsaimniecības apgādnieks, savukārt sievietes lomu sabiedrībā noteica vēsturiskais KKK princips (vācu valodā “Kinder, Küche, Kirche” – bērni, virtuve, baznīca).^[11] Konkrētais likums negarantēja absolūtu beznosacījumu prioritāti sievietēm, līdz ar  to tika atzīts par atbilstošu ES tiesībām. Marschall lietā tiesa identificēja praktiskās grūtības, ar  kurām sievietes saskaras, veidojot darba tiesiskās attiecības, līdz ar to saskatīja pozitīvo pasākumu nepieciešamību. EST atzina, ka katrā situācijā ir jābūt  objektīvam visu kandidātu novērtējumam, ņemot vērā individuālos apstākļus. Novērtējuma pamatā nedrīkst būt diskriminējoši kritēriji. 

Georg Badeck un citi^[12] lietā tika lūgts EST prejudiciāls nolēmums līdzīgā jautājumā. Šis spriedums ir  nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, EST uzsvēra, ka sieviešu iecelšanai amatā ne vienmēr ir objektīvs pamats tikai tāpēc, ka tās ir mazāk pārstāvētas. Otrkārt, dalībvalstīm, vienmēr būtu jānosaka minimālais sieviešu īpatsvars. Treškārt, ir jāveicina sieviešu piesaiste tajās izglītības jomās, kur sieviešu pārstāvniecība nodarbinātībā nav pietiekamā apmērā. Šajā lietā tiesa uzsvēra, ka pozitīvie pasākumi ne vienmēr ir nepieciešami un piemērojami visos gadījumos. Tāpat tie bez papildu pasākumiem nevar nodrošināt gaidītos rezultātus, līdz ar to ieviešami vienlaicīgi ar citām darbībām. 

Schornbus lieta^[13] ir īpaši interesanta, jo no tiesas puses tika atbalstīts pozitīvais pasākums, kas  bija izdevīgs vīriešiem un attiecās uz uzņemšanu studijās. Vācijā pretendenti, kuri bija izgājuši militāro vai civilo dienestu tika automātiski uzņemti studijās bez papildu prasībām. EST atzina, ka tas veido netiešu dzimuma diskrimināciju, jo sievietēm nebija pienākuma veikt dienestu, līdz ar to tās nevarēja izmantot piešķirto prioritāti. Tomēr EST norādīja, ka pozitīvais pasākums nav prettiesisks, jo to attaisno iepriekš minētais pozitīvo pasākumu tiesiskais pamats. Vīrieši, veicot dienestu, nevarēja uzsākt studijas tik pat ātri kā sievietes, līdz ar to, ieviešot pozitīvo pasākumu, tika ņemts vērā kavējums, ko vīrieši piedzīvo. Attiecīgi tas bija objektīvs pēc būtības un tā pamatā bija vēlme līdzsvarot kavēšanās sekas nevis diskriminēt sievietes. Šī lieta apliecina to, ka arī Latvijā ir pamats dot priekšrocības tiem studentiem, kas veikuši valsts aizsardzības dienestu. Līdzīgs atbalsts Latvijā noteikts Valsts aizsardzības dienesta likuma 32.pantā. 

Vērā ņemama ir arī Lommers lieta^[14], jo šajā lietā ministrija kā darba devējs noteica iespēju sievietēm, kas strādā ministrijā, iegūt darba vietas nodrošinātu bērnudārza vietu. Šāds pozitīvais pasākums tika noteikts ar mērķi līdzsvarot ministrijā strādājošo dzimuma pārstāvniecību. Pieteikumu pēc bērnudārza vietas iesniedza vīrietis, kuram bija nepieciešama darba vietas palīdzība, lai nodrošinātu bērnudārza vietu bērnam. Tomēr vīrieša lūgums tika noraidīts, jo pozitīvais pasākums tika attiecināts tikai uz ministrijā strādājošajām sievietēm un viņu atvasēm. Šajā situācijā vīrietis atradās identiskos apstākļos kā sievietes, tomēr pozitīvo pasākumu viņam nepiemēroja tikai tāpēc, ka ir vīrietis. EST faktiski atbalstīja ieviesto pozitīvo pasākumu, tomēr norādīja, ka piemērošanā tikpat svarīgi ir ievērot arī samērīguma un vienlīdzības principu. Samērīguma princips pieprasa, lai pozitīvie pasākumi nepārsniegtu to, kas ir piemērots un nepieciešams attiecīgā mērķa sasniegšanai. Savukārt vienlīdzība pieprasa, lai attieksme pret personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ir vienāda.^[15] EST norādīja, ka pozitīvie pasākumi ir jāpiemēro ikvienam, kas atrodas konkrētajos apstākļos, neņemot par pamatu personas dzimumu. Pretēja izpratne izraisa pretēju efektu – dodot priekšroku viena dzimuma pārstāvjiem, tiek diskriminēti pretējā dzimuma pārstāvji. No šā sprieduma var aizgūt to, ka ne vienmēr pozitīvie pasākumi ir jāattiecina uz konkrētu dzimumu. Risinājums varētu būt pozitīvo pasākumu ieviešana visām personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. 

Tiesību doktrīnā pēc šīs lietas raisījās asas diskusijas par to, ka šāda pozitīvā pasākuma piemērošana tikai sievietēm turpina uzturēt stereotipus par to, ka vīriešiem bērna aprūpe jāuztic sievietēm. Šādi pozitīvie pasākumi tik tiešām neveicina sieviešu līdztiesību, bet gan uztur īpaši ieilgušus stereotipus. Atzīts, ka šādus pozitīvos pasākumus vajadzētu ieviest un atbalstīt tikai tādos gadījumos, ja tie patiešām veicinātu sieviešu nodarbinātību ministrijā.^[16] Citādi tā ir diskriminējoša priekšrocība nevis līdztiesību veicinošs pozitīvais pasākums.  

Eiropas Savienības Tiesa spriedumos par pozitīvajiem pasākumiem uzsver samērīguma un vienlīdzības principa ievērošanu. Tiesa akcentējusi, ka pozitīvie pasākumi ir pieļaujami, ja tie ir piemēroti un nepieciešami mērķa sasniegšanai, bet tie nedrīkst radīt netaisnīgu un automātisku priekšrocību vienam dzimumam pār otru. Tiesas spriedumi atklāj, ka pozitīvie pasākumi var būt dažādi, taču tiem vienmēr jābalstās uz objektīvu novērtējumu un tie nedrīkst pastiprināt dzimumu stereotipus vai diskrimināciju. 

Pozitīvo pasākumu ēnas puse 

Pozitīvo pasākumu pagaidu raksturs ir šķietami tikai teorētisks, jo praksē šie pasākumi tiek izmantoti jau ilgstoši. Vairākas valstis, Eiropas Savienība un pat privāto tiesību juridiskās personas savā politikā turpina tos ieviest un īstenot. Vai šie pasākumi sasniedz savu mērķi? Atbilde uz šo jautājumu ir neviennozīmīga. Pēc autores domām, drīzāk nē nekā jā. Ir svarīgi saprast, ka pilnīga līdztiesība, iespējams, ir mērķis, kas vienmēr paliks kā horizonta līnija - sasniedzama, bet nekad pilnībā pieejama. Šajā kontekstā ir būtiski, lai pozitīvie pasākumi tiktu nepārtraukti pārskatīti un pielāgoti, meklējot vislabākos veidus, kā veicināt taisnīgumu un vienlīdzību, neizraisot jaunus diskrimināciju pavērsienus. Nepārtraukta pozitīvo pasākumu īstenošana ne tikai mazina šo pasākumu būtību, bet arī nonāk pretrunā diskriminācijas aizlieguma principam. Tādējādi mēs varam cerēt, ka, ja pilnīga līdztiesība ir ideāls, kas nav pilnībā sasniedzams^[17], mēs tik un tā turpinām virzīties tuvāk taisnīgākai un līdztiesīgākai sabiedrībai.

Egija Rubene ieguvusi atzinību Cilvēktiesības.info un tiesībsarga rīkotajā rakstu konkursā "Ļauj cilvēktiesībām runāt!".

Atsauces

1. ^{^} Dupate K., Garokalna-Bihela G., Diskriminācijas novēršanas rokasgrāmata juridiskajām profesijām “Es un sabiedrība– mūsu iespējas un tiesības”. Rīga: Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 2013, 28.lpp.
2. ^{^} McCrudden Ch. Gender-based positive action in employment in Europe, A comparative analysis of legal and policyapproaches in the EU and EEA., Luxembourg: Publications Office of the European Union, 2019, p. 80
3. ^{^} Satversmes tiesas 2019.gada 7.novembra spriedums lietā Nr. 2018-25-01.
4. ^{^} Osipova S., Dzimumu līdztiesības šķirklis. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/185497-dzimumu- līdztiesība
5. ^{^} Līgums par Eiropas Savienību. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:C:2008:115:0013:0045:lv:PDF
6. ^{^} Līgums par Eiropas Savienības darbību (konsolidētā versija). Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=celex%3A12012E%2FTXT 
7. ^{^} ES Pamattiesību harta. Pieejama: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:12016P/TXT  
8. ^{^} Eiropas Kopienu Tiesas 17.10.1995. spriedums lietā Nr. C-450/93, Eckhard Kalanke v Freie Hansestadt Bremen
9. ^{^} Eiropas Kopienu Tiesas 11.11.1997. spriedums lietā Nr. C-409/95 Hellmut Marschall pret Land Nordrhein-Westfalen
10. ^{^} Beamtengesetz: Ziemeļreinas–Vestfālenes likums, S. 234 [red. 01.05.1981.]
11. ^{^} Morgan H. Kinder, Küche, Kirche: The Role of Women in Nazi Germany, Chariotjournal. Available: https://chariotjournal.wordpress.com/2020/07/13/kinder-kuche-kirche-the-role-of-women-in-nazi-germany/
12. ^{^} Eiropas Kopienu Tiesas 28.03.2000. spriedums lietā Nr. C-158/9 Georg Badeck and Other
13. ^{^} Eiropas Kopienu Tiesas 07.12.2000. spriedums lietā Nr. C-79/99 Schnorbus v Land Hessen
14. ^{^} Eiropas Kopienu Tiesas 19.03.2002. spriedums lietā Nr. C-476/99 Lommers pret Minister van Landbouw Natuurbeheeren Visserij
15. ^{^} Skatīt, piemēram, ECT 2005. gada 6. janvāra spriedumu lietā nr. 58641/00 Hoogendijk pret Nīderlandi 
16. ^{^} Brady Mitchell, Unfair Discrimination or Necessary for Equal Opportunity? The ECJ Upholds PositiveAction in Lommers v. Minister Van Landbouw, 26 Loy. L.A. Int'l & Comp. L. Rev. 469 (2004). Available: https://digitalcommons.lmu.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1574&context=ilr
17. ^{^} Priekulis J. Vienlīdzība. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 42.-43.lpp.