Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2024.gada 28.maijā pasludināja spriedumu lietā Pietrzak un Bychawska-Siniarska un citi pret Poliju, vienbalsīgi konstatējot vairākus Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.panta, kas garantē tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, pārkāpumus sakarā ar nepietiekamiem aizsardzības pasākumiem pret patvaļīgu un ļaunprātīgu slepenas uzraudzības pasākumu izmantošanu un saziņas datu saglabāšanu un piekļuvi tiem.

Lietas būtiskie fakti

Polijas Parlaments 2016.gada 15.janvārī pieņēma grozījumus normatīvajos tiesību aktos^[1], ar kuriem tika atļauts slepenās uzraudzības režīms telekomunikāciju un personas digitālo datu uzglabāšanā divpadsmit mēnešu laikposmā, lai attiecīgās valsts iestādes tos varētu izmantot arī nākotnē. Šī paša gada 10.jūnijā parlaments pieņēma Terorisma apkarošanas likumu, ar ko Nacionālās drošības aģentūras ierēdņiem dota atļauja veikt slepenu to ārvalstu valstspiederīgo novērošanu, kurus tur aizdomās par teroristiskām darbībām.

2017.gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk — ECT) nonāca sūdzība^[2], kurā pieteikuma iesniedzēji — Varšavas advokātu kolēģijas priekšsēdētājs, kā arī vēl četri Varšavas nevalstisko organizāciju dalībnieki —, pamatojoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk — Konvencija) 8.pantu (tiesības uz ģimenes dzīves un korespondences neaizskaramību) un 13.pantu (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību)^[3], pauda neapmierinātību par slepenās uzraudzības sistēmu, kas ieviesta ar 2016.gada 15.janvāra likumu un Terorisma apkarošanas likumu, kas attiecas gan uz turpmāko operatīvās darbības kontroles režīmu, gan uz personas saziņas datu, pasta un digitālo sakaru datu uzglabāšanu, uzskatot, ka tie nesamērīgi ierobežo pieteicēju tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Pieteicēji arī apgalvoja, ka tiem nav efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu, kas tiem ļautu konstatēt, vai pieteicēji bijuši pakļauti slepenai uzraudzībai, un, gadījumā, ja tā bija, lai šīs slepenās uzraudzības likumību varētu izskatīt tiesa.

Kas ir masu un slepenā uzraudzība?

Masu uzraudzība jeb novērošana ir sistemātisks process, kurā liels iedzīvotāju skaits tiek novērots dažādos veidos, ietverot videonovērošanu, interneta lietošanas izsekošanu, sarunu noklausīšanos, e-pasta ziņu uzraudzību un citas metodes, kas ļauj novērot, ko kāda persona dara vai kur atrodas.^[4] Bieži vien masveida novērošanu pamato ar valsts drošības aizsargāšanu, noziedzības novēršanu un cīņu pret terorismu.

Globālā kontekstā dažādi terorisma akti un to formas liek valstīm veikt efektīvus aizsardzības pasākumus, tostarp personu sakaru masveida uzraudzību. Eiropas Padome skaidro, ka stratēģiskās jeb masu novērošanas (angļu valodā “mass surveillance”) pasākumu mērķis ir identificēt apdraudējumu, nevis pētīt zināmo draudu.^[5] Šāda uzraudzība var sniegt gan papildu palīdzību drošības pasākumiem, gan arī veidot riskus personu individuālo tiesību ievērošanai. Latvijā personas uzraudzības jeb novērošanas pasākumu regulējums ietverts arī Operatīvās darbības likumā.^[6]

Jāņem vērā, ka Eiropas Padomes dalībvalstīm nav neierobežotu pilnvaru šajā jautājumā. Personu masu uzraudzība saskaņā ar Konvenciju pieļaujama tikai tādos gadījumos, kad tas ir absolūti nepieciešams demokrātiskās iekārtas aizsardzībai. Apzinoties potenciālu pārkāpt pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un Konvencijā noteikto brīvību izpausmi, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka uzraudzības metožu atļaujošie valstu tiesību akti paredz adekvātus un pietiekamus aizsardzības pasākumus, lai minimizētu vārda brīvības un tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ko pieļauj plaša apjoma datu “nekritiska uzraudzība un uzglabāšana”.^[7]

Masu novērošanas regulējums lietā apstrīdētajos tiesību aktos

ECT norādīja, ka valsts tiesību aktos ir noteikti divi atsevišķi tiesiskie regulējumi attiecībā uz masu slepeno novērošanu — pirmā attiecās uz operatīvās darbības kontroli, bet otrā uz saziņas datu uzglabāšanu un izmantošanu.

Jaunieviestais Terorisma apkarošanas likums paredz iespēju noklausīties ārvalstnieku telefona sarunas bez tiesas rīkojuma, policijas darbinieki drīkst ievākt šo personu pirkstu nospiedumus, biometriskos foto un DNS paraugus, ja viņu identitāte šķiet “apšaubāma”, kā arī slepenajiem dienestiem tiek nodrošināta brīva piekļuve visām publiskajām datu bāzēm u.c. Polijas valdība argumentē, ka likums nepieciešams, lai pastiprinātu sadarbību starp izlūkdienestiem un sagatavotos iespējamiem drošības apdraudējumiem, kas bija saistīti ar tobrīd gaidāmajiem starptautiskiem pasākumiem Polijā — 2016.gada Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) samits un Pasaules jaunatnes diena.^[8] Lai arī ir iespējams saskatīt šo izmaiņu un drošības pasākumu leģitīmo mērķi, taču valdībai neizdevās pamatot šo pasākumu un tiesiskā regulējuma samērīgumu, proti, ka visu ārvalstnieku vai ierīču un to interneta lietotņu lietotāju masu novērošana, nevis tikai konkrēti aizdomās par noziedzību, ir nepieciešama.

Saskaņā ar citu Polijas tiesību aktu grozījumiem personai, kura tika pakļauta slepenai masu novērošanai, nav tiesību piekļūt informācijai par pret viņu lietotām uzraudzības metodēm, pie tam šos noteikumus turpina piemērot arī pēc slepeno uzraudzības darbību pārtraukšanas, kad konstatēts, ka nav noticis nekāds noziedzīgs nodarījums no slepeni novērotās personas puses, par ko arī tika iesniegta sūdzība šajā lietā. Turklāt jaunie grozījumi paredzēja informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pakalpojumu sniedzējiem nepieciešamību saglabāt lietotāju datus, ko attiecīgās valsts iestādes varētu turpmāk izmantot.

Tiesas un ekspertu viedoklis par potenciāliem cilvēktiesību pārkāpumiem masveida uzraudzības kontekstā

Lietā pieaicinātā Venēcijas Komisija^[9], izvērtējot apstrīdētos Polijas nacionālos tiesību aktus un saskatot tajos vairākas nepilnības, atzina, ka, tā kā daži uzraudzības pasākumi, piemēram, privātās saziņas jeb komunikācijas un biroju un telpu noklausīšanās, ir ne tikai iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves, bet arī mājokļa neaizskaramību, tad šāda veida uzraudzībai jābūt ļoti labi pamatotai un pieļaujamai tikai visbīstamāko nodarījumu izmeklēšanā.^[10] Attiecīgi ir jābūt pamatojumam, ka attiecīgās personas pastāvīga novērošana vai tās datu glabāšana ir absolūti nepieciešama smaga nozieguma atklāšanā un ka bez tā pienācīga izmeklēšana nav iespējama.

Gan ECT, gan Eiropas Savienības tiesa (turpmāk — EST) judikatūrā atrodami vairāki spriedumi lietās par personas novērošanu un datu glabāšanu, uz ko ECT atsaucās arī šajā lietā. EST lietā Digital Rights Ireland u.c.^[11] secināja, ka datplūsmas un atrašanās vietas datu glabāšana ir iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un saziņu, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā.^[12] Tiesa arī atzina, ka, kaut arī iejaukšanās personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību mērķis attiecīgajā lietā bija sabiedrības interesēs, tas ir, lai cīnītos pret smagiem noziegumiem un terorismu un tādējādi veicinātu sabiedrības drošību, netika ievērots samērīguma princips. Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā ziņotāja par vārda un apziņas brīvības veicināšanu un aizsardzību Franka La Ruē (Frank La Rue) 2013.gada ziņojumā^[13] ietvertie secinājumi pauž to, ka tiesību aktos ir skaidri jāparedz, pirmkārt, ka personas saziņas novērošana no valsts puses notiek tikai ārkārtējos apstākļos un tikai neatkarīgas tiesu iestādes uzraudzībā, otrkārt, informācija par operatīvās darbības un personu novērošanas pasākumu apjomu un ilgumu, to veikšanas nepieciešamo pamatojumu, treškārt informācija par iestāžu un amatpersonu sarakstu, kas ir kompetentas šīs operatīvās darbības atļaut, veikt un uzraudzīt un, ceturtkārt, informācija par paredzētajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļu veidiem pārkāpuma gadījumā. Uz šiem secinājumiem atsaucās arī ECT spriedumā lietā Szabo un Vissy pret Ungāriju^[14] par pieteikuma iesniedzēju tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpumu sakarā ar Ungārijā izveidotās Pretterorisma policijas darba grupas nacionālos tiesību aktos noteiktām kompetencēm masu slepenās novērošanas jautājumos.

ECT secinājumi

Izvērtējot lietā apstrīdēto Polijas nacionālo tiesību aktu saturu, ECT secinājusi, ka tajos nebija paredzēti pietiekami tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret pārmērīgu personas novērošanu un nepamatotu iejaukšanos personu privātajā dzīvē. Secīgi, tiesa atzina, ka pieteicējiem nebija jāpierāda, ka viņi bija potenciāli pakļauti slepenās uzraudzības riskam savu personīgo apstākļu dēļ. Ņemot vērā apstrīdētajos tiesību aktos paredzēto pasākumu slepeno raksturu un plašo, visaptverošo piemērošanas jomu, kā arī to, ka nav efektīvu tiesisko aizsardzības līdzekļu, ar kuru palīdzību personas, kas uzskata, ka tās tikušas slepeni uzraudzītas, varētu apstrīdēt šo potenciālo novērošanu, tiesa strīdīgos tiesību aktus izvērtēja in abstracto. Tādējādi tika atzīts, ka pieteicēji var apgalvot, ka viņu Konvencijā ietvertās tiesības tika pārkāptas, lai gan viņi nevar pamatot savus pieņēmumus par to, ka pret viņiem veikta slepenā novērošana. ECT konstatēja, ka apstrīdēto tiesību aktu esamība pati par sevi ir iejaukšanās pieteicēju tiesībās saskaņā ar Konvencijas 8. pantu.

ECT pauž, ka valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pakalpojumu sniedzējiem bija jāuzglabā lietotāju saziņu dati kopumā, lai attiecīgās valsts iestādes tos turpmāk varētu izmantot savām vajadzībām, ir nepietiekams, lai garantētu, ka iejaukšanās personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību bija ierobežota līdz “nepieciešamajam demokrātiskā sabiedrībā”.

ECT secināja, ka slepenās uzraudzības tiesību normas, kas paredzētas Terorisma apkarošanas likumā, neatbilst Konvencijas 8.pantam, papildinot, ka, lai gan tās bija piemērojamas tikai ārvalstniekiem, jebkuras personas, kas bijušas saskarē ar attiecīgajiem ārvalstniekiem, saziņas dati tika netieši uzraudzīti neatkarīgi no tā, vai attiecīgā persona ir aizdomās turama par kādu noziegumu, tādējādi iejaucoties arī šo personu tiesībās uz privāto dzīvi.

Noslēgumā tiesa argumentē, ka, ņemot vērā visu apkopoto informāciju, izvērtējot Konvencijas 8.panta pārkāpumu, nav nepieciešamības atsevišķi izskatīt sūdzību par Konvencijas 13.pantu.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

1. ^{^} Venēcijas komisijas Polijas 2016.gada 15.janvāra tiesību aktu grozījumu apkopojums, Nr. 839/2016. Pieejams: https://www.venice.coe.int/webforms/documents/default.aspx?pdffile=CDL-REF(2016)036-e
2. ^{^} Forthcoming public delivery on the case of Pietrzak and Bychawska-Siniarska and other v. Poland. Press release. Registrar of the ECHR (21.05.2024.) Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/app/conversion/pdf/?library=ECHR&id=003-7949776-11079612&filename=Forthcoming%20public%20delivery%20in%20the%20case%20of%20Pietrzak%20and%20Bychawska-Siniarska%20and%20Others%20v.%20Poland.pdf
3. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Eiropas Padome. 8. un 13.pants. Pieejams: https://www.echr.coe.int/documents/d/echr/convention_lav 
4. ^{^} What is mass surveillance? Pieejams: https://www.bossecurity.com/2020/05/12/what-is-mass-surveillance/
5. ^{^} Mass surveillance. Eiropas Padome, 2018. (1.rindkopa) Pieejams: https://rm.coe.int/factsheet-on-mass-surveillance-july2018-docx/16808c168e
6. ^{^} Operatīvās darbības likums. Latvijas Vēstnesis, 30.12.1993., Nr. 131. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/57573-operativas-darbibas-likums#p-584199
7. ^{^} Mass surveillance. Eiropas Padome, 2018. (3.rindkopa) Pieejams: https://rm.coe.int/factsheet-on-mass-surveillance-july2018-docx/16808c168e
8. ^{^} Poland adopted a controversial anti-terrorism law. Pieejams: https://edri.org/our-work/poland-adopted-controversial-anti-terrorism-law/
9. ^{^} Venēcijas komisija jeb Eiropas Padomes Venēcijas Komisija ir neatkarīga padomdevēja institūcija, kas sniedz ekspertīzi konstitucionālos, demokrātijas, likuma varas un tiesiskuma jautājumos. Informācija pieejama: https://www.mfa.gov.lv/lv/jaunums/eiropas-padomes-venecijas-komisija-pozitivi-verte-izglitibas-reformu
10. ^{^} ECT 2024.gada 28.maija spriedums lietā Pietrzak un Bychawska-Siniarska un citi Pret Poliju, Nr. 72038/17 un 25237/18, 39.-44.rindkopa. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-233832 
11. ^{^} EST 2014.gada 8.aprīļa spriedums lietā Digital Rights Ireland un citi, Nr. C-293/12 un C-594/12, 93.rindkopa. Pieejams: https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=150642&pageIndex=0&doclang=lv&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=14817224
12. ^{^} Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, 2012. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/eli/treaty/char_2012/oj 
13. ^{^} La Rue F. Report of the Special Rapporteur on the promotion and protection of the right to freedom of opinion and expression, A/HRC/23/40, UN Human Rights Council, 2013. Pieejams: https://www.refworld.org/reference/themreport/unhrc/2013/en/96147 
14. ^{^} EST 2016.gada 12.janvāra spriedums lietā Szabo un Vissy pret Ungāriju, Nr. 37138/14. Pieejams:  https://hudoc.echr.coe.int/eng-press?i=001-160020