Iestatījumi

Meklēt un atlasīt pēc veida un tēmas
Veids
Apbalvojums Atzinums Diskusija Ieteikums Intervija Izglītība Kalendārs Kampaņa Komentārs Konkurss Konvencija Lēmums Likums Nolēmums Nostāja Pārskats Pasākums Pētījums Politika Politikas dokuments Prakse Projekts Publikācija Regulējums Rekomendācija Spriedums Starptautisks līgums Stratēģija Tiesību akts Tiesvedība Vadlīnijas Vakance Viedoklis Ziņojums
Tēma
ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST Finanses Fiskālā politika GDPR Ģimene Humanitārās tiesības ICC ICJ Identitāte Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Klimats Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Nodokļi Pašnoteikšanās Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Pulcēšanās brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas
Atlasīt

Spriedums

ECT spriedums: iespēja uzzināt patiesību par pazudušajiem bērniem

Krista DzikovičaAutore

2025. gada 30. jūnijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk — ECT) pasludināja spriedumu lietā Petrović un citi pret Horvātiju. Vēršoties ECT pieteicējas nevēlējās saņemt nekādu mantisku atlīdzinājumu, tā vietā viņas vēlējās uzzināt savu pazudušo bērnu likteni. ECT secināja, ka Horvātijas valsts iestādes nav spējušas sniegt pietiekamu un atbilstošu informāciju saistībā ar bērnu nāvi, tādā veidā pārkāpjot pieteicēju tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.

Unsplash / Omar Lopez

Faktisko apstākļu izklāsts

1986. gada 30. novembrī pieteicēja Marica Šesto piedzemdēja puisīti Horvātijas pilsētā Slavonski Brodā. Apraugot bērnu, pieteicēja neievēroja nekādas veselības problēmas, arī ārsts pieteicējai teica, ka ar bērniņu viss ir kārtībā, taču jau nākamajā dienā ārsts pieteicējai paziņoja, ka viņas bērns ir miris.[1]

1990. gada 24. janvārī pieteicēja Janja Šarčević Horvātijas pilsētā Vukovarā piedzemdēja meitenīti. Savu bērnu pieteicēja vairākkārt apraudzīja un baroja, taču divas dienas vēlāk slimnīcas darbinieki pieteicējai paziņoja, ka viņas bērns tiks pārvests uz slimnīcu Serbijā, norādot, ka bērna veselībai ir radušās kādas problēmas un ir nepieciešams veikt operāciju. Piecas dienas vēlāk vecākiem pa telefona zvanu tika paziņots, ka bērns ir nomiris. Serbijas slimnīca bērna mirstīgās atliekas vecākiem neatdeva, skaidrojot, ka tik mazu bērnu līķus viņi vecākiem nedod un bērna apbedīšanu slimnīca veic pati.[2]

1993. gada 27. jūlijā pieteicēja Slađana Petrović piedzemdēja puisīti tajā pašā slimnīcā, kur iepriekšējā pieteicēja, taču tā kā puisītis piedzima priekšlaicīgi, viņš tika nogādāts jau iepriekšminētajā Serbijas slimnīcā. Bērna vecāki apciemoja puisīti Serbijas slimnīcā, kur viņiem pastāstīja, ka bērna veselības stāvoklis uzlabojas, taču tikai nepilnas divas nedēļas vēlāk bērna vecāki saņēma ziņu, ka viņu bērniņš ir nomiris. Bērna mirušo ķermeni vecāki nesaņēma. Gadu vēlāk, 1994. gada 13. decembrī tā pati pieteicēja piedzemdēja meitiņu tajā pašā slimnīcā Vukovarā. Divas dienas vēlāk pieteicēja uzzināja, kas viņas meita ir slima un viņai ir nepieciešams veikt ārstēšanu. Piecas dienas pēc bērna dzimšanas bērna mātei tika paziņots, ka viņas meita ir nomirusi.[3]

2018. gada beigās un 2019. gadā pieteicējas no Serbijas ziņām uzzināja par “pazudušo bērnu” (angļu valodā “missing babies”) lietu. Vairākas sievietes no Serbijas stāstīja, ka viņām esot piedzimis bērns bez veselības traucējumiem, taču neilgu laiku pēc tam slimnīca esot paziņojusi, ka viņu bērni ir nomiruši.[4] Arī ECT jau 2013. gadā skatīja lietu Zorica Jovanović pret Serbiju[5], kur faktiskie apstākļi ir līdzīgi. Pieteicēja 1983. gadā Serbijas slimnīcā piedzemdēja bērnu, kuram nebija nekādu veselības traucējumu, taču dienu vēlāk bērns nomira. No 2001. līdz 2002. gadam Serbijas plašsaziņas līdzekļos strauji sāka izplatīties ziņas par līdzīgiem gadījumiem.[6]

Saskatot līdzību starp savu pieredzi un Serbijas ziņās stāstīto, pieteicējas sazinājās ar slimnīcu, kā arī citām valsts iestādēm, lūdzot izrakstus un dokumentus saistībā ar bērnu ārstēšanu un nāvi. Saņemot medicīniskos dokumentus, pieteicējas ievēroja vairākas neatbilstības. 

Pieteicēja Marica Šesto saņēma dzimšanas apliecību, kurā bija vairāki izdurti caurumi un tā vietā ar roku pierakstīta jauna informācija. Dzimšanas apliecībā un citos saņemtajos dokumentos norādītais dzimšanas datums un dzimšanas reģistrācijas numurs neatbilda patiesībai. Bērna miršanas apliecība netika parakstīta, turklāt tajā tika norādīts, ka bērns ir miris tieši 24 stundas pēc viņa dzimšanas. Aprakstā par bērna nāvi tika norādīts, ka nāves iemeslus apstiprina autopsija, taču bērnam tā nekad netika veikta.[7]

Pieteicēja Janja Šarčević pieprasīja Vukovaras slimīcai visu informāciju saistībā ar viņas dzemdībām un bērna pārvietošanu uz slimnīcu Serbijā. Ne Vukovaras, ne Serbijas slimnīca nespēja norādīt iemeslus, kāpēc pieteicējas bērns tika pārvietots. Neatkarīgi no tā, Serbijas slimīca tomēr sniedza tai pieejamos dokumentus, taču arī tie bija nepilnīgi. Uz izsniegtā autopsijas protokola nav atrodams paraksts, kā arī Serbijas miršanas reģistrā ir norādīts mirušā bērna dzimums, bet vārds un uzvārds nav.[8]

Arī pieteicēja Slađana Petrović lūdza Vukovaras slimnīcu sniegt visus dokumentus, kas saistīti ar abu viņas bērnu dzimšanu, taču arī šajā gadījumā sniegtajos dokumentos bija saskatāmas neatbilstības. Pieteicēja uzzināja, ka 1994. gadā piedzimušās meitenītes dzimšana nemaz netika reģistrēta, savukārt miršanas apliecībā norādītais miršanas laiks neatbilda tam, kāds tas bija norādīts slimnīcas izrakstā. Vukovaras slimnīca turklāt norādīja, ka viņiem nav pieejama informācija, kas apstiprinātu, ka abiem bērniem tika veiktas autopsijas.[9]

Pieteicējām Marica Šesto un Slađana Petrović bija aizdomas, ka viņām netika iedots pareizā bērna līķis, līdz ar to pieteicējas lūdza policiju veikt ekshumāciju jeb līķa izrakšanu, lai varētu tikt veikts DNS testu. Abu pieteicēju lūgumi tika atteikti sakarā ar to, ka nebija zināmas precīzas kapu atrašanās vietas, turklāt bija pagājis pārāk ilgs laiks un nekādus rezultātus nebūtu iespējams iegūt.[10]

Nacionālās tiesību aizsardzības iestādes un ECT

Vēršoties nacionālajās tiesību aizsardzības iestādēs un ECT, pieteicējas saskārās ar vairākiem problēmjautājumiem, kas būtiski ietekmēja lietas iznākumu. Pirmais no tiem ir saistīts ar Horvātijas atbildību par izdarīto pārkāpumu. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas[11] (turpmāk - Konvencija) 34. pantā ir noteikts, ka ECT izskata lietas, kurās persona apgalvo, ka kāda no Konvencijas dalībvalstīm ir pārkāpusi viņas tiesības. Horvātijas valdība argumentēja, ka tā neesot atbildīga par pārkāptajām tiesībām, pamatojot to ar diviem apstākļiem. Pirmkārt, laikā, kad piedzima pieteicējas Marica Šesto bērni, tas ir, 1993. un 1994. gadā, tā Horvātijas daļa, kurā atradās Vukovaras slimnīca, bija okupēta, līdz ar to tā neatradās Horvātijas jurisdikcijā. Turklāt, 1990. un 1993. gadā dzimušie bērni tika pārvesti uz Serbijas slimnīcu, tādējādi atrodoties Serbijas jurisdikcijā, līdz ar to par notikušajiem pārkāpumiem atbildīga būtu Serbija.[12] ECT tomēr atzina, ka Horvātija ir atbildīgā valsts pārkāpuma izdarīšanā, skaidrojot, ka pieteicējas savā argumentācija kā pārkāpumu norāda nevis tieši bērnu pazušanu, bet to, ka valsts nav sniegusi pietiekamu informāciju par bērnu likteni. Turklāt, ECT norādīja, ka valsts ir atbildīga par pārkāpumu tādā apjomā, kādā tā piedalījās pārkāpuma izdarīšanā, un bez Horvātijas slimnīcas lēmuma, bērni nemaz nevarētu tikt nosūtīti uz Serbijas slimnīcu.[13]

Otrkārt, attiecībā uz 1986. gadā dzimušo bērnu, Horvātija norāda, ka tā nav atbildīga par ECK pārkāpumu, ņemot vērā to, ka pārkāpuma izdarīšanas brīdī Horvātija vēl nebija pievienojusies Konvencijai un tikai 1997. gadā Konvencija stājās spēkā Horvātijā.[14] ECT skaidro, ka valsts nav atbildīga par pārkāpumiem, kas notikuši pirms valsts ir ratificējusi Konvenciju, taču valsts ir atbildīga par ikvienu Konvencijas pārkāpumu, kas noticis pēc Konvencijas ratificēšanas. ECT atzina, ka cilvēka pazušana ir specifiska parādība, kuru nevar raksturot kā vienu noteiktu brīdi vai darbību, bet gan kā ilgstošu situāciju, turklāt valstij, attiecībā uz cilvēka pazušanu, pozitīvais pienākums ilgst līdz brīdim, kad personas atrašanās vieta vai informācija par tās likteni tiek noskaidrota.[15] Tā kā brīdī, kad valstij bija pienākums sniegt informāciju par bērnu likteni, Konvencija Horvātijā jau bija stājusies spēkā, Horvātijai bija pienākums to ievērot. 

Otrais problēmjautājums, kas galvenokārt tika risināts gan nacionālajās tiesību aizsardzības iestādēs, ir noilgums. Visas trīs pieteicējas vērsās prokuratūrā ar iesniegumu, taču visos trīs gadījumos prokuratūra atteicās lietu izskatīt, norādot, ka ir iestājies kriminālatbildības noilgums. Kā noilguma tecējuma sākuma brīdi prokuratūra norādīja pārkāpuma izdarīšanas brīdi, kas attiecīgi ir bērna miršanas brīdis vai brīdis, kad bērns tika pārvietots no Vukovaras slimnīcas uz Serbijas slimnīcu.[16] Līdzīgi arī izskatot lietu ECT, Horvātija atsaucās uz noilgumu, norādot, ka pieteicējām vajadzēja rīkoties uzreiz pēc pārkāpuma izdarīšanas brīža. Pieteicējas savukārt argumentēja, ka noilgums vēl nav iestājies, kā pamatojumu norādot, ka noilguma tecējuma sākuma brīdis piespiedu pazušanas (angļu valodā “enforced disappearance”) gadījumos ir brīdis, kad pārkāpums jeb piespiedu pazušana ir beigusies. Lai gan ECT neizskatīja noilgumu kā atsevišķu jautājumu, tā pēc būtības piekrita pieteicēju paustajam argumentam, ņemot vērā tās paustās atziņas par pazušanu kā ilgstošu situāciju. 

Trešais problēmjautājums, ar ko pieteicējas saskārās, ir saistīts ar priekšnoteikumiem, kam jāizpildās, lai ECT izskatītu personas pieteikumu. Atbilstoši Konvencijas 35. pantam, personai ir jāizsmeļ visi pieejamie nacionālie tiesību aizsardzības līdzekļi pirms tā iesniedz sūdzību ECT. Horvātija argumentēja, ka visas trīs pieteicējas nav izsmēlušas visus pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, līdz ar to lieta nav izskatāma ECT. Horvātijas valdība norādīja, ka pieteicējas varēja aizsargāt savas tiesības civilprocesuālajā kārtībā, prasot kaitējumu atlīdzību, kā arī pieteicējas varēja vērsties konstitucionālajā tiesā, apstrīdot noilguma termiņus.[17] ECT noraidīja Horvātijas sniegtos argumentus, secinot, ka, Horvātijas valdība nebija spējīga pierādīt, ka tās sniegtie priekšlikumi būtu pietiekami efektīvs nacionālais tiesību aizsardzības līdzeklis. Pieteicējas, vēršoties gan nacionālajās tiesību aizsardzības iestādēs, gan ECT nevēlējās panākt finansiālu kompensāciju, bet gan noskaidrot savu bērnu patieso likteni, taču gan civilprocesuālās, gan konstitucionālās tiesvedības ietvaros vienīgais, ko pieteicējas varētu panākt, ir tiesību pārkāpuma konstatēšana un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājums, nevis informācija par bērnu likteni.[18]

ECT secinājumi

Ņemot vērā to, ka Horvātijas valsts iestādes nespēja sniegt visām trīs pieteicējām pietiekamu informāciju saistībā ar viņu bērnu atrašanās vietu vai likteni, ECT atzina, ka Horvātija nav izpildījusi savu pozitīvo pienākumu, tādā veidā pārkāpjot pieteicēju Konvencijas 8. pantā noteiktās tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi.[19]

ECT noteica, ka Horvātijas valsts iestādēm bija pienākums rīkoties, uzzinot, ka slimnīcu sniegtie dokumenti bija nepilnīgi un pretrunīgi, taču tās neko nedarīja. Horvātijas valsts iestādes varēja noskaidrot, kas ar bērniem notika brīdī, kad viņi atradās Horvātijas slimnīcās, kā arī informāciju saistībā ar bērnu pārvietošanu uz Serbijas slimnīcu. Turklāt Horvātija varēja lūgt Serbijas valsts iestāžu palīdzību šo jautājumu noskaidrošanā.[20]

ECT sprieduma nozīmīgums

ECT jau ir izskatījusi divas lietas saistībā ar “pazudušajiem bērniem”, taču tā pati atzina, ka šādu gadījumu varētu būt daudz vairāk. Ar šo spriedumu ECT ne tikai konstatē tiesību pārkāpumu, bet arī sniedz pieteicējām iespēju uzzināt patiesību par savu pazudušo bērnu likteņiem. Iesniedzot pieteikumu ECT, pieteicēju mērķis bija uzzināt, kāds ir viņu bērnu patiesais liktenis, nevis gūt atlīdzību. Kā kompensējošu līdzekli pieteicējas izvirzīja normatīvā akta izdošanu, kurš regulētu veidus, kā iegūt un sniegt informāciju par ikvienu jaundzimušo, kas iespējams tika nolaupīts no Horvātijas slimnīcām. Šim normatīvajam aktam būtu jānosaka, kā ir nepieciešams veikt izmeklēšanu, lai tā būtu efektīva, piemēram, medicīniskā personāla intervēšana, kā arī informācijas apkopošana no policijas, prokuratūras un citām valsts iestādēm, kurām varētu būt pieejama informācija par bērnu pazušanu no slimnīcām 1970. –1990. gados. Kā vienu no veidiem, kā iegūt jaunu informāciju par bērnu likteņiem, pieteicējas piedāvāja izveidot DNS datubāzi, kurā tiktu glabāti to vecāku un bērnu DNS paraugi, kuri uzskata, ka varētu būt cietuši šajā pārkāpumā. Šāda datubāze nodrošinātu iespēju atrast DNS paraugus, kas atbilstu viens otram, tādā veidā sniedzot vecākiem iespēju atrast savus pazudušos bērnus.[21] Pieteicējas, iespējams, iedvesmojās no 2013. gadā iznākušā ECT sprieduma Serbijas lietā. ECT noteica Serbijai pienākumu izdot normatīvo aktu, kas tiks izmantots kā pamats, noskaidrojot informāciju par iespējamo pazudušo bērnu likteni, turklāt šādu informāciju varētu iegūt, izveidojot iepriekšminētās DNS datubāzes. Ar spriedumu Serbijas lietā tika ievietsa prakse ECT “pazudušo bērnu” lietās, taču ar spriedumu Horvātijas lietā šī prakse tika pilnveidota un judikatūra nostiprināta. Atsaucoties uz 2013. gada spriedumu Serbijas lietā, ECT noteica Horvātijai pienākumu izdot normatīvo aktu, kas kompensēs un sniegs informāciju ne tikai visām trīs pieteicējām, bet arī visām pārējām sievietēm, kuras saskārās ar līdzīgu situāciju.[22]

 

Atsauces

  1. ^ DVENIK.hr. U 40-ak godina nestalo pola milijuna beba iz rodilišta? Progovorile i hrvatske majke: "Obišla sam sva groblja po Vukovaru...". 28.02.2022. Pieejams:  https://dnevnik.hr/vijesti/hrvatska/provjereno-bebe-nestajale-u-srbiji-hrvatskoj-i-bih---697586.html
  2. ^ Jutarnji.hr. 'NAŠA MARTINA ZA 3 DANA BI SLAVILA SVOJ 29. BOŽIĆ' Rekli su nam da je kao beba umrla od sepse, nisu nam dali tijelo. Vjerujemo da je oteta i prodana. 22.12.2019. Pieejams: https://www.jutarnji.hr/life/zivotne-price/nasa-martina-za-3-dana-bi-slavila-svoj-29-bozic-rekli-su-nam-da-je-kao-beba-umrla-od-sepse-nisu-nam-dali-tijelo-vjerujemo-da-je-oteta-i-prodana-9778288
  3. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 11.-14. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792
  4. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 9. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792
  5. ^ ECT 2013. gada 9. septembra spriedums lietā Zorica Jovanović pret Serbiju. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-118276
  6. ^ ECT 2013. gada 9. septembra spriedums lietā Zorica Jovanović pret Serbiju, 7., 11. – 12. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-118276
  7. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 39. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792
  8. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 28.-31. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792
  9. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 15., 19. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792
  10. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 17., 41. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792
  11. ^ Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Latvijas Vēstnesis, 13.06.1997, Nr. 143/144. Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/43859
  12. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 82.-83. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792
  13. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 107., 111. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792
  14. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 85. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792
  15. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 116., 118. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792
  16. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 21., 36., 43.punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792
  17. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 90.-92. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792
  18. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 129.-130. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792
  19. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 154. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792
  20. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 149. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792
  21. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 162.-163. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792
  22. ^ ECT 2025. gada 30. jūnija spriedums lietā Petrović un citi pret Horvātiju, 171. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238792

Lasi arī