Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2023. gada 19. decembrī pasludināja spriedumu lietā Narbutas pret Lietuvu. Šis spriedums ir ievērojams ar to, ka pret sūdzības pieteicēju no Lietuvas puses tika veikti būtiski pamattiesību pārkāpumi pirmstiesas izmeklēšanas laikā kriminālprocesā, kas tika uzsākts saistībā ar iespējamu kukuļdošanu COVID-19 testu iegādē Lietuvā. Tiesa konstatēja, ka pirmstiesas kriminālprocesā un tā atspoguļojumā presē tikuši pieļauti pieteicēja tiesību uz privāto dzīvi un tiesības uz izteiksmes brīvību aizskārums.

Lietas fakti

Lietā Narbutas pret Lietuvu pieteicējs, kas bija lietuviešu jurists un bijušais Lietuvas Vēža pacientu koalīcijas prezidents, lietas izskatīšanas laikā darbojās kā pasniedzējs universitātē. 2020. gada 30. martā tika apsūdzēts par kukuļņemšanu 303 360 eiro apmērā saistībā ar COVID-19 testu iegādi no Spānijas farmācijas uzņēmuma. Pieteicējs esot pamatojis maksājumu kā komisijas maksu par klientu piesaisti, proti, par katru iegādāto COVID-19 testu, pieteicējs no attiecīgā darījuma ieguva 1 eiro. Lietuvas Īpašais izmeklēšanas dienests konstatēja, ka zem šāda veida darījuma ir apslēpts pieteicēja nodoms gūt sev nelikumīgu labumu, tādējādi pret viņu tika uzsākts kriminālprocess par aizdomām saistībā par tirgošanos ar ietekmi, kas saskaņā ar Lietuvas kriminālkodeksu ir noziedzīgs nodarījums. Pieteicējs 2020. gada 21. jūlija rītā tika aizturēts un bez tiesneša sankcijas uz 33 stundām ievietots pagaidu apcietinājumā. Tāpat Lietuvas iestādes piemēroja dažādus citus ierobežojošus pasākumus, tai skaitā mājas arestu viņa dzīvesvietā, aizliegumu sazināties ar noteiktām personām un apmeklēt Lietuvas Veselības ministriju un tai pakļautībā esošās iestādes, lai gan pieteicējs tajā laikā ārstējās no vēža. Pēc prokurora lēmuma tika uzlikts arests pieteicēja automašīnai un bankas kontiem. Lietuvas Īpašais izmeklēšanas dienests izmeklēšanas laikā publicēja paziņojumu presei, kura saturs izpauda pieteicēja datus – vārdu, uzvārdu, darbavietu vēsturi un apsūdzības pamatus, pēc kā viņa lieta un personas dati tika ārkārtīgi plaši atspoguļoti presē. Tāpat vairākas Lietuvas amatpersonas komentēja notiekošo izmeklēšanu un apsūdzētā lomu iespējamajā noziedzīgajā nodarījumā Lietuvas medijos. Tajā pašā laikā pieteicējam saistībā ar šo apsūdzību tika aizliegts izpaust  presei jebkāda veida informāciju. 

Pieteicējs vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – ECT) un savu pieteikumu pamatoja ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3. pantu (spīdzināšanas aizliegums), 5. panta pirmo daļu (tiesības uz brīvību un drošību), 6. panta otro daļu (tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu), 8. pantu (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību), 10. pantu (tiesības uz izteiksmes brīvību) un Konvencijas pirmā protokola 1. pantu (īpašumu tiesību aizsardzība). 

ECT secinājumi

ECT savā spriedumā atzina, ka Lietuva ir pārkāpusi Konvencijas 5. panta pirmo daļu, 8. pantu, 10. pantu un Konvencijas pirmā protokola 1.pantu. 

Par Konvencijas 8.panta pārkāpumu

Attiecībā uz Konvencijas 8.pantu, ECT secināja, ka tas  nodrošina personas tiesības uz privātās dzīves, ģimenes dzīves un sarakstes neaizskaramību, tādējādi tas garantē to, ka persona bauda šīs tiesības netraucēti bez valsts vai citu personu iejaukšanās.^[1] ECT atzina Konvencijas 8. panta pārkāpumu saistībā ar to, ka Lietuvas atbildīgo iestāžu amatpersonas bija atklājušas medijiem un amatpersonu komentāriem saistībā ar notiekošo izmeklēšanu: pieteicēja personas datus (vārds, uzvārds, iepriekšējā darbavietu vēsture) un informāciju par apsūdzību.

ECT vairākkārt ir atzinusi, ka personas vārds un uzvārds ir pietiekami sensitīva informācija, līdz ar to tas ietilpst Konvencijas 8.panta tvērumā kā personas tiesības uz privāto dzīvi.^[2] Spriedumā ECT atgādināja, ka sabiedrībai ir tiesības tikt informētai par noteiktiem publiskas personas privātās dzīves notikumiem.^[3] Publiska persona ir tāda, kas spēlē noteiktu lomu sabiedrības dzīvē darbodamās politikas, ekonomikas, mākslas, sociālajā, sporta vai jebkurā citā jomā,^[4] tādējādi par tādām uzskatāmi politiķi, aktieri, sportisti u.c. personas. Publisku personu atpazīstamības pakāpei ir jābūt pieteikami lielai un nozīmīgai, lai persona atbilstu šai definīcijai.^[5] Savukārt persona, kas sabiedrībā ir zināma, bet netiek uzskatīta par publisku personu, bauda lielāku tiesību aizsardzību attiecībā uz sabiedrības tiesībām tikt informētai. 

Konkrētajā lietā ECT atzina, ka pieteicējs nav uzskatāms par publisku personu, lai arī sabiedrībā bija zināma persona. ECT uzsvēra, ka pieteicējs aizturēšanas brīdī bija universitātes pasniedzējs, privāta uzņēmuma vadītājs un pašnodarbināts konsultants, tādējādi pieteicējs neatbilda publiskas personas definīcijai. Jāpiebilst, ka pieteicēja iepriekšējā darbības vēsture nebija tik nozīmīga, lai tā tiktu pielīdzināta politiķa vai valsts amatpersonas lomai, tādējādi Lietuvas Īpašais izmeklēšanas dienests un prokurors, sniedzot iepriekšminēto informāciju medijiem, veicināja pieteicēja Konvencijas 8.pantā noteikto tiesību pārkāpumu. Turklāt bija jāņem vērā arī Lietuvas Konstitucionālās tiesas judikatūra, kas apstiprina, ka personas oficiālais amats vai dalība publiskās aktivitātēs pats par sevi nav pietiekams iemesls, lai personu varētu uzskatīt par publisku personu. Līdz ar to arī, atbilstoši Lietuvas nacionālajiem tiesību aktiem, pieteicējs nebija uzskatāms par publisku personu. 

ECT atzina, ka Lietuvas iestāžu paustā informācija par pieteicēju tika izplatīta tādā formātā, kas veicināja sabiedrības interesi par konkrēto lietu, kā, piemēram, prokurora komentārs medijiem dramatizēja pieteicējam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu, tādējādi veicinot sabiedrību padziļinātāk interesēties par konkrēto gadījumu. ECT uzskatīja, ka prokurora komentārs raksturojot pieteicēja rīcību kā “savtīgu un nelikumīgu finansiālu labumu gūšanu, izmantojot ārkārtas apstākļus visai valstij ļoti grūtā laikā” bija uzskatāms par morālu spriedumu, nevis sabiedrības informēšanu par konkrēto lietu un nodarīja kaitējumu pieteicēja reputācijai. ECT vairākkārt savā judikatūrā ir uzsvērusi, ka paužot sabiedrībai informāciju, uz kuras saņemšanu tai ir likumīga interese, nav pieļaujama robežu pārkāpšana attiecībā uz iesaistīto personu privātās dzīves aizsardzību, proti, ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp konkurējošām personas un sabiedrības interesēm.^[6] Līdz ar to ECT atzina, ka Lietuva nav nodrošinājusi taisnīgu līdzsvaru starp pieteicēja tiesībām uz privāto dzīvi un sabiedrības tiesībām tikt informētai, tādējādi ir ticis pieļauts Konvencijas 8.panta pārkāpums.  

Par Konvencijas 10.panta pārkāpumu

ECT secināja,  ka ir noticis Konvencijas 10.panta pārkāpums. Pieteicēja tiesības uz izteiksmes brīvību tika ierobežotas at to, ka attiecīgās Lietuvas iestādes noteica pieteicējam liegumu izpaust informāciju, kas varētu traucēt lietas izmeklēšanai. ECT atzina, ka Lietuvas iestādēm bija pienākums konkretizēt tieši kāda veida informāciju pieteicējs nav tiesīgs izpaust, īpaši ņemot vērā to, ka informācija par lietu jau bija publiski pieejama un vairākas amatpersonas jau bija publiski bija šo lietu komentējušas. ECT tomēr uzsvēra, ka Konvencijas 10.pants negarantē neierobežotas tiesības ikvienam, tostarp arī kriminālprocesa dalībniekiem, izpaust informāciju, kas attiecas uz izmeklēšanu. Tāpat Konvencijas 10.pants arī neuzliek attiecīgajām valsts iestādēm pienākumu katrā situācijā sniegt detalizētus iemeslus, kas pamato nepieciešamību ierobežot šādas informācijas izplatīšanu. Tomēr šajā gadījumā, ņemot vērā lietas specifiskos apstākļus, Lietuvas iestādēm bija pienākums precīzi noteikt informācijas apmēru, ko pieteicējs nebija tiesīgs izpaust. 

Turklāt ECT secināja, ka liegums paust jebkāda veida informāciju par izmeklēšanu un pieteicējam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu, liedza viņam iespēju aizsargāt savu reputāciju un atbildēt uz Lietuvas amatpersonu izteiktajiem komentāriem, tādējādi nostādot pieteicēju neizdevīgākā situācijā.^[7] Līdz ar to ECT atzina Konvencijas 10.panta pārkāpumu.  

Komentārs 

Šī lieta ir lielisks piemērs divu interešu kolīzijai, proti, tiesībām uz privāto dzīvi un sabiedrības interesēm būt informētai par sabiedrībā nozīmīgiem notikumiem. No vienas puses ir persona, kas tiek apsūdzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un papildus tiek atklāti viņas dati, taču no otras puses ir sabiedrības tiesības zināt par aktuāliem notikumiem valstī. Konkrētais gadījums pierāda to, ka valsts nav tiesīga patvaļīgi rīkoties attiecībā uz sensitīvu informāciju, ko tā izpauž par personu, kas tiek apsūdzēta. Sabiedrība ir tiesīga zināt par aktuāliem notikumiem valstī, tomēr arī šādai informācijai ir robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. 

ECT secinājumi, kā arī lietas iznākums ir pierādījums tam, ka starp publisku personu un personu, kas ir zināma sabiedrībā ir trausla robežšķirtne, un būtiski precīzi identificēt personas statusu, lai valsts un citas personas nepieļautu personas pamattiesību pārkāpumu. 

Narbutas pret Lietuvu ir viena no retajām lietām Baltijas valstīs, kur ECT vērtē valsts amatpersonu izteikumus kriminālprocesa laikā. Norisinoties kriminālprocesam, kas var izraisīt sabiedrības interesi, medijiem un amatpersonām, kas to komentē ir ļoti uzmanīgi jāizvēlas veids kā sabiedrībai pasniegt informāciju. Apsūdzētā publiska vainošana pirms tiesas sprieduma, nolūkā veicināt sabiedrības interesi un viedokli par konkrēto gadījumu, var būtiski pārkāpt personas tiesības uz savas reputācijas saglabāšanu, kā arī tiesībām uz nevainīguma prezumpciju. Neviens nav tiesīgs izmantot savu oficiālo statusu lai veicinātu sev vēlamu priekšstatu par apsūdzēto, tādējādi izpaužot publikai sensitīvu informāciju, un nostādīt apsūdzēto vēl nelabvēlīgākā situācijā nekā tas bija iepriekš. Šī lieta ir lielisks piemērs pārējām dalībvalstīm, kāpēc ir svarīgi rūpīgi izvēlēties informācijas apmēru un veidu, ko amatpersona ir tiesīga izpaust medijiem.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

1. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Eiropas Padome. 8.pants. Pieejams: https://www.echr.coe.int/documents/d/echr/convention_lav
2. ^{^} ECT 2004.gada 7.decembra spriedums lietā Mecena pret Latviju, (Nr.71074/01). 
3. ^{^} ECT 2004.gada 16.novembra spriedums lietā Karhuvaara un Iltalehti pret Somiju (Nr. 53678/00), 45.punkts. 
4. ^{^} Publiska persona. Cilvēktiesību gids. Pieejams: https://www.cilvektiesibugids.lv/temas/dati-privatums/jusu-attels/publiska-persona
5. ^{^} ECT 2012.gada 7.februāra spriedums lietā Von Hannover pret Vāciju (no.2) (Nr. 40660/08 un 60641/08.), 110.punkts.
6. ^{^} ECT 2016.gada 29.marta spriedums lietā Bédat pret Šveici  (Nr. 56925/08), 50.punkts.
7. ^{^} ECT 2022.gada 5.maija spriedums lietā Mesic pret Horvātiju (Nr.19362/18), 110.punkts.