Šī gada 30. janvārī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT vai Tiesa) būtiski pacēla valstu atbildības latiņu vides aizsardzības jomā, pirmo reizi atzīstot, ka vides piesārņojuma pienācīga novēršana ir daļa no valstu pozitīvajiem pienākumiem, aizsargājot personu tiesības uz dzīvību. Tiesa lēma, ka šī norma ietver cita starpā valsts pienākumu vienmēr rūpēties par piesārņojuma avotu identificēšanu un personu veselības risku izmeklēšanu, kā arī nepieciešamību informēt personas, kas dzīvo piesārņojuma skartajās teritorijās, lai tās attiecīgi varētu novērtēt riskus savai dzīvībai un veselībai.
Spriedums pieņemts lietā Cannavacciuolo un citi pret Itāliju[1], kas tika ierosināta uz piecu Kampānijā (Itālijā) bāzētu biedrību un 41 individuālas personas pieteikumu pamata. Pieteikumu iesniedzēji dzīvo Kasertas vai Neapoles provincē Kampānijā. Šis reģions ilgstoši sirdzis no piesārņojuma sekām, kuras radījusi bīstamo, speciālo un sadzīves atkritumu nelegāla izgāšana, aprakšana un/vai nekontrolēta pamešana privātās teritorijās, ko bieži vien veica noziedzīgi organizēti grupējumi, nereti tos arī sadedzinot. Valsts bija informēta par piesārņojuma esamību. Kopumā piesārņojuma skartajā zonā mitinās ap 2,9 miljoni cilvēku, kuru veselību potenciāli ietekmē kaitējums videi.[2]
Šī lieta ir būtiska vairākos aspektos. Līdzīgi kā citās vides tiesību lietās, arī šoreiz kā pirmais bija risināms jautājums par personu tiesībām vērsties tiesā jeb tā dēvēto locus standi.[3] Paļaujoties uz pastāvīgo judikatūru, Tiesa atzina, ka biedrības (dažādas vides tiesību vai cilvēktiesību aizstāvības organizācijas) ir tiesīgas vērsties tiesā, ņemot vērā šīs kategorijas lietām raksturīgo plašo vērienu.[4] Tomēr ECT dāsnumam ir robežas – no visām fiziskajām personām tika “izsijāti” tikai tie, kas patiešām dabā apmetās zonās, kas ar vietējiem aktiem atzīti par piesārņojuma skartiem. Lai gan vairākas personas centās iestāties lietā, apgalvojot, ka sadedzināšanas rezultātā radītais gaisa piesārņojums un ūdens apritē nonākušais piesārņojums var pārsniegt robežas starp pašvaldībām un arī ka dažas pašvaldības, kas nav iekļautas oficiālajā piesārņoto zonu sarakstā, tomēr dabā robežojas ar sarakstā iekļautajām pašvaldībām un dažos gadījumos atrodas to ielokā, Tiesa konstatēja, ka tās rīcībā nav pietiekamu pierādījumu, kas ļautu secināt, ka attiecīgie prasītāji ir dzīvojuši vai ka viņu radinieki ir dzīvojuši teritorijās, kuras skāra šajā lietā aplūkotā piesārņojuma parādība.[5]
Nākamais jauninājums, ko pienes Cannavacciuolo un citi pret Itāliju, ir fakts, ka Tiesa pirmo reizi atzinusi Konvencijas 2. panta[6] pozitīvos pienākumus lietā par liela mēroga vides piesārņojumu. ECT spriedumā konstatēja nenovēršamu apdraudējumu dzīvībai, tādējādi atbrīvojot pieteikumu iesniedzējus no ļoti sarežģītā uzdevuma pierādīt, ka katrs no viņiem individuāli ir bijis pakļauts piesārņojumam un saskāries ar veselības traucējumiem. Arī citi komentētāji ir uzsvēruši šīs nianses nozīmīgumu – no juridiskā viedokļa ir ārkārtīgi svarīgi, ka persona, kas vēršas Tiesā, ir spējīga pamatot savu sūdzību par valsts rīcību.[7] Nereti vides tiesību lietās šis ir teju nepārvarams šķērslis, jo šādu pierādījumu gluži vienkārši nav vai arī tie var tikt tikai pieņemti, balstoties uz empīriskiem datiem vai pētījumiem par vides ietekmi uz personu veselību. Tiesa ir ieņēmusi skaidru kursu uz cilvēktiesību aizsardzību visplašākajā iespējamajā tvērumā, atsakoties no jebkāda formālisma.
Šī metodoloģiskā izšķiršanās ir sasaistē ar vēl vienu izceļamu sprieduma izvēli – atsaukšanos uz piesardzības principu. Tiesa lēš, ka: “saskaņā ar piesardzības pieeju, ņemot vērā to, ka vispārējais risks bija zināms jau ilgu laiku, tas, ka nebija zinātniskas pārliecības par precīzu piesārņojuma ietekmi uz konkrētā pieteikuma iesniedzēja veselību, nevar noliegt aizsardzības pienākuma esamību, kur viens no svarīgākajiem šī pienākuma aspektiem ir nepieciešamība izpētīt, identificēt un novērtēt riska veidu un līmeni. Pretēja secinājuma izdarīšana šīs lietas konkrētajos apstākļos nozīmētu, ka valsts iestādes varētu atsaukties uz pienākuma neizpildi vai kavēšanos to izpildīt, lai noliegtu tā pastāvēšanu, tādējādi padarot 2. panta aizsardzību neefektīvu.” [8]
Visbeidzot, Tiesa arī detalizēti skaidroja, kādi ir konkrētie valstīm no Konvencijas 2. panta izrietošie pienākumi, risinot šādas komplicētas un plaša mēroga piesārņojuma situācijas. Iestādēm pirmām kārtām bija pienākums veikt visaptverošu attiecīgā piesārņojuma novērtējumu, proti, noteikt skartās teritorijas un attiecīgā piesārņojuma veidu un apjomu, taču pēc tam veikt pasākumus, lai pārvaldītu konstatēto risku. Otrkārt, tām bija jāizpēta šīs parādības ietekme uz to personu veselību, kuras dzīvo tās skartajās teritorijās. Treškārt, no iestādēm varēja pamatoti sagaidīt, ka tās veiks pasākumus, lai apkarotu rīcību, kas izraisīja piesārņojuma parādību – to nemazina fakts, ka rīcība ir saistīta ar organizēto noziedzību. Ceturtkārt, tām bija pienākums savlaicīgi sniegt piesārņojuma parādības skartajās teritorijās dzīvojošām personām informāciju, kas ļautu tām novērtēt riskus viņu veselībai un dzīvībai.[9] Šie nosacījumi un vadlīnijas ar sprieduma pieņemšanu ir saistoši arī citām dalībvalstīm salīdzināmos apstākļos.
Līdz ar to šis spriedums sniedz lielu pienesumu vides un ar to saistīto cilvēktiesību aizsardzībā, skaidri demonstrējot Tiesas nostāju par Konvenciju kā dzīvu un praktisku aizsardzības instrumentu cauri laikiem, ar vien pieaugot bažām par vides pasliktināšanos. Lietas nozīmīgumu uzsvērusi arī ClientEarth – viena no vadošajām bezpeļņas organizācijām, kas iestājas par vides un ar to saistīto cilvēktiesību aizsardzību. Organizācijas juriste Malgorzata Kwiedacz-Palosz izceļ: “Šis spriedums apstiprina, ka mūsu cilvēktiesības ir atkarīgas no veselīgas vides, tostarp veselīga gaisa, ūdens un augsnes, un ka valdības pienākums ir aizsargāt cilvēkus no vides apdraudējumiem neatkarīgi no tā, kas tos rada. Tiesa pirmo reizi apstiprināja, ka vides piesārņojums var apdraudēt tiesības uz dzīvību, un tas nozīmē, ka valdības tiks vērtētas stingrāk un tām būs mazāk rīcības brīvības. Tiesības uz dzīvību rada stingrus aizsardzības pienākumus, kas valdībām jāpilda aktīvi, rūpīgi un savlaicīgi, jo to pārkāpšanas sekas ir neatgriezenisks kaitējums un pašas dzīvības zaudēšana.”[10]
Atsauces
- ^ ECT 2025. gada 30. janvāra spriedums lietā Cannavacciuolo and Others v. Italy (Nr. 39742/14, 51567/14, 74208/14)
- ^ Lietas juridiskais apkopojums angļu valodā pieejams šeit: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22002-14431%22]}
- ^ Autore jau iepriekš ir aplūkojusi jautājumus par vides pieteikumu pieņemamību: https://www.cilvektiesibas.info/raksti/ect-lauz-celmus-pienemti-pirmie-nolemumi-klimata-tiesvedibas#footnote-3; https://www.cilvektiesibas.info/raksti/klimata-parmainu-radits-cilvektiesibu-aizskarums-ka-pamats-tiesvedibai-ect-un-est
- ^ ECT 2025. gada 30. janvāra spriedums lietā Cannavacciuolo and Others v. Italy (Nr. 39742/14, 51567/14, 74208/14). 220. rindkopa
- ^ ECT 2025. gada 30. janvāra spriedums lietā Cannavacciuolo and Others v. Italy (Nr. 39742/14, 51567/14, 74208/14). 248. rindkopa
- ^ Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Publicēts oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, 13.06.1997., Nr. 143/144 https://www.vestnesis.lv/ta/id/43859
- ^ https://www.echrblog.com/2025/02/by-dr.html
- ^ ECT 2025. gada 30. janvāra spriedums lietā Cannavacciuolo and Others v. Italy (Nr. 39742/14, 51567/14, 74208/14). 391. rindkopa
- ^ Skat. lietas apkopojumu angļu valodā: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22002-14431%22]}
- ^ ClientEarth. Press release. Lack of action on pollution violates right to life, Europe’s top human rights court rules. 31 January 2025. Pieejams šeit: https://www.clientearth.org/latest/press-office/press-releases/lack-of-action-on-pollution-violates-right-to-life-europe-s-top-human-rights-court-rules/
