Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) šodien pasludināja tās 2026.gada 19.februāra lēmumu lietā Jeremejevs pret Latviju, noraidot iesniedzēja sūdzību par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 10.panta (izteiksmes brīvība) iespējamu pārkāpumu Latvijā.
Savā 2021.gada 1.septembra sūdzībā Tiesai iesniedzējs apgalvoja, ka pret viņu ierosinātais kriminālprocess par iespējamu Krimināllikuma 231.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma (huligānisms) izdarīšanu saistībā ar viņa sociālajā platformā Facebook publicētajiem video, kas skāra ar Covid-19 izplatības ierobežojumiem saistītus jautājumus, esot bijis pretrunā viņa Konvencijas 10.pantā garantētajām tiesībām. Iesniedzējs uzskatīja, ka viņa veiktās darbības nevar kvalificēt pēc Krimināllikuma 231.panta.
Šodien publicētajā lēmumā Tiesa piekrita valdībai, ka iesniedzējs nav izsmēlis viņam pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo pirms vēršanās ar sūdzību Tiesā viņš nebija iesniedzis konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā, lūdzot tai izvērtēt Krimināllikuma 231.panta atbilstību Satversmes 100.pantam. Atsaucoties uz savu labi iedibināto judikatūru, Tiesa atgādināja, ka tā jau iepriekš ir konstatējusi, ka vēršanās Satversmes tiesā ir uzskatāma par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli tikai tad, ja sūdzība par iespējamo Konvencijas pārkāpumu tieši izriet no tiesību normas. Tādējādi individuālā konstitucionālā sūdzība nevar kalpot par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, ja iespējamais Konvencijas pārkāpums izriet vienīgi no tiesību normas kļūdainas piemērošanas vai interpretācijas, bet pašas tiesību normas saturs nav pretrunā Satversmei.
Tiesa norādīja, ka konkrētajā lietā valdība bija iesniegusi nacionālo tiesu prakses piemērus, kas apliecināja, ka Krimināllikuma 231.pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums ir attiecināms arī uz izteikumiem, kas publicēti sociālo tīklu platformās, un nacionālās tiesas šo normu ir piemērojušas kriminālprocesos saistībā ar publikācijām internetā. Turklāt Tiesa atzīmēja, ka arī šajā lietā valsts iestādes šo normu kriminālprocesā pret iesniedzēju ir piemērojušas tieši šādā kontekstā. Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka šajā lietā iespējamais iesniedzēja tiesību uz izteiksmes brīvību pārkāpums izrietēja no pašas tiesību normas, kas bija pamatā pret viņu ierosinātajam kriminālprocesam. Turklāt Tiesa atzīmēja, ka šīs normas teksts ir tik cieši saistīts ar tās interpretāciju un piemērošanu, ka to nevar nošķirt un vērtēt atsevišķi. Ņemot vērā minēto, Tiesa secināja, ka iesniedzējam pirms vēršanās ar sūdzību Tiesā bija jāvēršas Satversmes tiesā, lūdzot tai izvērtēt Krimināllikuma 231.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma – huligānisms – tvērumu – un līdz ar to arī normas skaidrību. Šajā saistībā Tiesa ņēma vērā valdības iesniegtos Satversmes tiesas judikatūras piemērus (2002.gada 23.septembra spriedums lietā Nr.2002-08-01; 2011.gada 11.maija spriedums lietā Nr.2010-55-0106; 2018.gada 29.jūnija spriedums lietā Nr.2017-25-01 un 2020.gada 24.septembra spriedums lietā Nr.2019‑22‑01), kas demonstrēja, ka Satversmes tiesas pieeja, vērtējot tiesību normas atbilstību Satversmē nostiprinātajām tiesībām, ir līdzīga Tiesas pieejai. Ņemot vērā minēto un ievērojot subsidiaritātes principu, Tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību, secinot, ka viņš nav izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus.
Pilns 2026.gada 19.februāra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (44644/21) un lēmuma pieņemšanas datums (19/02/2026).
Fakti lietā “Jeremejevs pret Latviju”
2020.gada 2. un 4.decembrī iesniedzējs savā publiskajā Facebook profilā publicēja divus video, kas skāra ar Covid-19 izplatības ierobežojumiem saistītus jautājumus. Balstoties uz izmeklēšanas iestāžu rīcībā esošo informāciju, kā arī uz slimnīcas iesniegumu, 2020.gada 8.decembrī Valsts policija ierosināja kriminālprocesu par iespējamu Krimināllikumā 231.pantā ietvertā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. 2020.gada 9.decembrī iesniedzēju aizturēja, bet 10.decembrī viņam tika piemērots apcietinājums. 2020.gada 21.decembrī, iesniedzējam samaksājot drošības naudu, viņu atbrīvoja. Pēc krimināllietas nodošanas kriminālvajāšanas uzsākšanai 2022.gada 17.maijā ar galīgo lēmumu kriminālprocesu pret iesniedzēju izbeidza noziedzīgā nodarījuma sastāva neesamības dēļ.
2021.gada 1.septembrī iesniedzējs vērsās Tiesā.
