Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) šodien pasludināja spriedumu lietā Krieviņa pret Latviju, konstatējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 1.Protokola 1.panta (tiesības uz īpašumu) pārkāpumu, bet noraidot iesniedzējas sūdzību par 8.panta (tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību) iespējamu pārkāpumu.
Savā sūdzībā Tiesai iesniedzēja apgalvoja, ka izmeklēšanas tiesneša lēmumu, atļaujot kratīšanu un ierīču izņemšanu viņas dzīvesvietā, kā arī viņas uzņēmuma telpās, tvērumi bija pārāk plaši. Tāpat iesniedzēja uzskatīja, ka viņas personīgo datoru, mobilā telefona, kā arī uzņēmuma datora servera izņemšana un ilglaicīga neatgriešana esot bijusi nesamērīga iejaukšanās viņas tiesībās uz īpašumu.
Tiesa vispirms pievērsās iesniedzējas sūdzībai par Konvencijas 8.panta iespējamu pārkāpumu. Lai arī Tiesa nepiekrita valdības argumentam, ka iesniedzējai nebija tiesību sūdzēties par iespējamu Konvencijas 8.panta pārkāpumu saistībā ar kratīšanu un ierīču izņemšanu viņas uzņēmuma telpās, Tiesa atzīmēja, ka iesniedzēja par ierīču izņemšanu bija sūdzējusies Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķo svarīgo lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokuroram, bet virsprokurora lēmumu nepārsūdzēja. Ievērojot minēto un apsvērumu, ka iesniedzējai atbilstoši Kriminālprocesa likumam 337.pantam šādas tiesības bija, Tiesa atzina, ka iesniedzējas sūdzība šajā daļā ir noraidāma, jo iesniedzēja nebija izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Attiecībā uz iesniedzējas sūdzību, ka izmeklēšanas tiesneša kratīšanas lēmumu tvērumi bija pārāk plaši, Tiesa konstatēja, ka minētajos lēmumos bija konkrētas norādes uz nepieciešamību izmeklēt noziedzīgos nodarījumus, kas paredzēti Krimināllikuma 282.2 pantā, 282.3 pantā un 282.4 pantā. Turklāt no kratīšanas protokoliem bija skaidrs, ka amatpersonām, kuras veica kratīšanu, bija atļauts izņemt tikai tos priekšmetus, kuriem bija pierādījumu nozīme konkrēto noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanā. Tādējādi Tiesa atzina, ka kratīšanas lēmumu tvērumi bija pietiekami ierobežoti, un secināja, ka iesniedzējās sūdzība šajā daļā ir acīmredzami nepamatota un noraidīja to.
Turpinājumā Tiesa pievērsās iesniedzējas sūdzībai par Konvencijas 1.Protokola 1.panta iespējamu pārkāpumu, visupirms nepiekrītot valdības argumentiem, ka iesniedzējas sūdzība būtu noraidāma, jo viņai nav tiesību iesniegt sūdzību attiecībā uz uzņēmumam izņemtajām ierīcēm un viņa nebija izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Attiecībā uz iesniedzējas sūdzības būtību Tiesa atgādināja, ka īpašuma izņemšana kriminālprocesa ievaros ir uzskatāma par īpašuma izmantošanas kontroli un iejaucas personas tiesībās uz īpašumu. Šāda iejaukšanās personas tiesībās ir pamatota, ja tā ir noteikta ar likumu, atbilst leģitīmam mērķim un ir nodrošināts taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un pienākumu aizsargāt indivīda tiesības. Izskatāmajā lieta nebija strīda, ka ierīču izņemšana un paturēšana bija noteikta ar likumu un atbilda leģitīmajam mērķim. Taču, pievēršoties jautājumam, vai lietā tika nodrošināts taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības un indivīda interesēm, Tiesa norādīja, ka atbilstoši valdības argumentācijai pierādījumu nozīme konkrētajā kriminālprocesā bija tikai datiem, kas atradās izņemtajā ierīcēs, bet ne ierīcēm kā tādām. Līdz ar to Tiesa uzskatīja, ka būtu bijis pietiekami izdarīt attiecīgo datu kopijas. Tiesa uzsvēra, ka viens no iesniedzējas portatīvajiem datiem viņai atgriezts tikai pēc kriminālprocesa izbeigšanas pret viņu, tas ir, pēc trīs gadiem un septiņiem mēnešiem. Norādot, ka valdība nebija sniegusi skaidrojumu, kāpēc portatīvo datoru bija nepieciešams paturēt visu kriminālprocesa laiku, un ievērojot ilgstošo portatīvā datora turēšanu, Tiesa secināja, ka iestādes nebija nodrošinājušas taisnīgu līdzsvaru starp sabiedrības vispārējām interesēm un iesniedzējas tiesībām uz īpašuma miermīlīgu izmantošanu. Tiesa atzina, ka nav nepieciešams atsevišķi vērtēt iesniedzējas sūdzību pārējā daļā, jo iepriekš konstatētais bija pietiekams, lai secinātu, ka ir pieļauts Konvencijas 1.Protokola 1.panta pārkāpums.
Iesniedzēja lūdza viņai piešķirt kaitējuma kompensāciju 50 000 EUR apmērā, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 6 050 EUR apmērā. Tiesa iesniedzējas prasību apmierināja daļēji, piešķirot kaitējuma kompensāciju 1 600 EUR apmērā un atlīdzinājumu par tiesāšanās izdevumiem 2 000 EUR apmērā.
Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Pilns 2025.gada 27.februāra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes datubāzē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (31381/17) un sprieduma pasludināšanas datums (27/02/2025).
Fakti lietā Krieviņa pret Latviju
2016.gada 16.augustā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) uz aizdomu, ka izdarīts noziedzīgs nodarījums politisko partiju finansēšanas jomā, pamata ierosināja kriminālprocesu pret iesniedzējas tēvu.
2016.gada 29.septembrī izmeklēšanas tiesnesis pieņēma divus lēmumus atļaut izdarīt kratīšanu iesniedzējas dzīvesvietā, kā arī viņas uzņēmuma telpās. 2016.gada 4.oktobrī kratīšanas laikā iesniedzējas dzīvesvietā izņemti divi portatīvie datori un mobilais telefons, savukārt uzņēmuma telpās izņemti vairāki priekšmeti, tajā skaitā arī datora serveris. 2016.gada 14.oktobrī iesniedzēja un uzņēmums iesniedza sūdzību Rīgas apgabaltiesā par izmeklēšanas tiesneša 2016.gada 29.septembra lēmumiem. Ar 2016.gada 27. un 28.oktobra lēmumiem šīs sūdzības noraidītas.
2016.gada 20.oktobrī iesniedzēja vērsās KNAB ar sūdzību par veikto kratīšanu. 2016.gada 24.oktobrī KNAB noraidīja iesniedzējas sūdzību. Iesniedzēja KNAB lēmumu pārsūdzēja uzraugošajam prokuroram, lūdzot to atcelt, kā arī atgriezt viņai kratīšanā izņemtās ierīces. Ar Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķo svarīgo lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurora 2017.gada 3.janvāra lēmumu KNAB lēmums atzīts par pamatotu.
