Eiropas Cilvēktiesību tiesa publicējusi ikgadējo ziņojumu par tās darbu aizvadītajā gadā. 2024. gada ziņojumā iespējams aplūkot statistikas datus, veiktās reformas tiesas procesa regulējumā, kā arī nozīmīgus tiesas atzinumus un citu būtisku informāciju.

Kopš 2001. gada Eiropas Cilvēktiesību tiesa katru gadu publicē ziņojumu par tās veikto darbu, kurā tiek izcelta judikatūras attīstība, statistikas dati, tiesas sastāvs, struktūra un galvenās izmaiņas, kā arī tiesas īstenotie dialogi, citi būtiski notikumi un atziņas. Ziņojums par 2024. gadu pieejams šeit.

2024. gadā dažāda veida izaicinājumi turpinājuši skart Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstis, tai skaitā Krievijas kara darbība Ukrainā, migrācijas un klimata pārmaiņu jautājumi, kā arī jaunu tehnoloģiju integrācija. Šie izaicinājumi pārbaudījuši arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spēju uz tiem reaģēt – tie pārbaudījuši tiesas darbu, efektivitāti un spēju pieņemt lēmumus saprātīgā laikā. 

Turklāt vērts izcelt, ka 2024. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesas pilnā tiesas sēde lēmusi par Ētikas padomes dibināšanu. Šajā gadā arī būtiski palielinājies pieteikumu skaits starpvalstu lietās, kā arī ar konfliktiem saistīto individuālo pieteikumu skaits. Veiktas procesuālas reformas, tai skaitā, administratīvo prasību izmaiņas, lai uzlabotu un atvieglotu  pieteikumu iesniegšanas procesu. Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa kopš 2024. gada 16. septembra vairs neizskata jaunus pieteikumus un pagaidu aizsardzības līdzekļu pieprasījumus krievu valodā.

Statistika

2024. gadā izskatīšanai nodoti 28 800 pieteikumu (angļu valodā “allocated application”), kas ir par 17% mazāk nekā 2023. gadā. Šis skaitlis neietver dokumentus, kas netika atzīti par pieteikumiem nepieciešamās informācijas trūkuma dēļ. 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa izskatījusi 36 819 pieteikumus (salīdzinot ar 2023. gadu - par 4% mazāk), no kuriem 25 990 (salīdzinot ar 2023. gadu - par 17% mazāk) atzīti par izskatīšanai nepieņemamiem (angļu valodā “inadmissible”) vai izsvītroti no lietu saraksta (angļu valodā “struck out”). Tiesas spriedums pieņemts attiecībā uz 10 829 pieteikumiem (salīdzinot ar 2023. gadu - par 56% vairāk). Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa kopumā pieņēmusi 1102 spriedumu, kas ir par aptuveni 9% vairāk, salīdzinot ar 2023. gadu.

Dalībvalstu valdībām komunicēti 9 832 pieteikumi, kas ir par 41% mazāk kā 2023.gadā. Šobrīd izskatīšanā atrodas 60 350 pieteikumi, kas salīdzinājumā ar 2023. gadu samazinājušies par aptuveni 12% un salīdzinot ar 2022. gadu par aptuveni 19%.

Gandrīz trīs ceturtdaļas no kopējā izskatīšanā esošajiem pieteikumiem ir iesniegti pret piecām valstīm – Turciju, Krieviju, Ukrainu, Rumāniju un Grieķiju. Visaugstākais pieteikumu skaits Turcijai, aptuveni 21 600, Krievijai - 8150, Ukrainai - 3850, Rumānija - 3850 un Grieķijai - 2600. Turklāt 80% no prioritārajiem pieteikumiem (pieteikumi, kas, piemēram, ir steidzami, skar būtiskas nozīmes jautājumus), kas kopsummā sasniedz 13 400 pieteikumu, ir iesniegti tieši pret šīm valstīm.

Salīdzinot Baltijas valstu datus, pret Latviju izskatīšanā atrodas lielākais lietu skaits, kas ir 211 lietas. Savukārt pret Lietuvu izskatīšanā atrodas 198 un Igauniju 24 lietas. Taču izskatīšanā visvairāk nodotie pieteikumi ir pret Lietuvu - 346 pieteikumi. Savukārt pret Latviju 170 un Igauniju - 97 pieteikumi. 

2024. gadā pret Latviju pieņemti 10 spriedumi, no kuriem astoņos konstatēti Konvencijā garantēto tiesību pārkāpumi, taču divos pārkāpumi nav konstatēti. Savukārt pret Lietuvu pieņemti astoņi spriedumi, no kuriem sešos konstatēti pārkāpumi un divos pārkāpumi nav konstatēti, taču pret Igauniju nav pieņemts neviens spriedums.

2024. gadā pret Latviju pieņemtajos astoņos spriedumos konstatēti šādi Konvencijā garantēto tiesību pārkāpumi: 3. pantā ietvertais spīdzināšanas, necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegums (Maļinoviskis pret Latviju, Hanovs pret Latviju, D. pret Latviju), 5. panta 3. punktā ietvertās tiesības uz brīvību saistībā ar pirms-tiesas apcietinājuma ilgumu (Bluks Savickis pret Latviju), 5. panta 4. punktā ietvertās tiesības uz brīvību saistībā ar prettiesisku aizturēšanu (Sprūds un citi pret Latviju), 5. panta 1. punktā ietvertās tiesības uz brīvību un drošību (Timofejevs pret Latviju), 8. pantā ietvertās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (N.B. pret Latviju, Hanovs pret Latviju, Rutule pret Latviju), un 14. pantā noteiktais diskriminācijas aizliegums (Hanovs pret Latviju).

Savukārt lietā Ždanoka pret Latviju (Nr. 2) Eiropas Cilvēktiesību tiesa neatzina Konvencijas pārkāpumus saistībā ar tiesībām uz brīvām vēlēšanām. Lieta izskatīta, atsaucoties uz spriedumu lietā Ždanoka pret Latviju (Nr.1) un ņemot vērā ģeopolitiskās situācijas maiņas kopš sprieduma pieņemšanas. Līdz ar to, pamatojoties uz leģitīmiem mērķiem, proti, ierobežojuma pietiekamu pārredzamību, valsts neatkarības, demokrātiskās kārtības un nacionālās drošības aizsardzību, kā arī pieteicējas nostājas nemainību attiecībā uz Latvijas Komunistiskās partijas nedemokrātiskajiem uzskatiem, Tiesa nekonstatēja pārkāpumu liegumā pieteicējai kandidēt Saeimas 2018.gada vēlēšanās.

Arī lietā Djeri un citi pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesa neatzina Konvencijas pārkāpumus. Lieta saistīta ar 2018. gada Latvijā īstenoto izglītības reformu, kas palielina proporciju latviešu valodas kā mācību valodas izmantošanu izglītības iestādēs un izskatīta, atsaucoties uz spriedumiem arī lietās Valliulina un citi pret Latviju un Džibuti un citi pret Latviju. Tiesa secināja, ka nav konstatēti pieteicēju tiesību uz izglītību un diskriminācijas aizlieguma pārkāpumi, pamatojoties uz leģitīmiem mērķiem, proti, nepieciešamību aizsargāt un stiprināt valsts valodu, nodrošināt izglītības pieejamību, novērst izglītības sistēmā pastāvošo segregāciju, kas radusies PSRS okupācijas laikā, kā arī nepieciešamība sagatavot pirmsskolas vecuma bērnus pamatizglītības iegūšanai un bērnu iespējas turpināt apgūt savu dzimto valodu mācību ietvaros.

Vairāk informācijas par Eiropas Cilvēktiesības tiesas spriedumiem pret Latviju iespējams aplūkot tiesas datubāzē (HUDOC).

Ar konfliktiem saistītie pieteikumi

Kā izcelts gada atskatā, viena no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prioritātēm turpina būt ar karu saistīto starpvalstu lietu izskatīšana. 2024. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa izskatījusi pieteikumus, kas izriet no Krievijas kara Ukrainā, Krievijas efektīvās kontroles Gruzijas teritorijās – Abhāzijā un Dienvidosetijas reģionā –, kā arī Armēnijas un Azerbaidžānas Kalnu Karabahas konflikta. Šobrīd izskatīšanā atrodas 14 starpvalstu pieteikumi.

Papildus, izrietoši no iepriekš minētajiem konfliktiem,  iesniegti 10 500 individuāli pieteikumi. Taču jāņem vērā, ka saskaņā ar 2018. gada Kopenhāgenas Deklarāciju individuālie pieteikumi netiek izskatīti, kamēr nav pieņemts lēmums starpvalstu lietās izvirzītajos jautājumos, ja individuālajos pieteikumos izvirzīti tādi paši jautājumi vai lieta izriet no tiem pašiem apstākļiem.

2024. gada 9. aprīlī Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma spriedumu lietā Gruzija pret Krieviju (IV) (pieteikums nr. 39611/18) un 25. jūnijā tiesas Lielā Palāta pieņēma spriedumu lietā Ukraina pret Krieviju (saistībā ar Krimu) (pieteikumi nr. 20958/14 un 38334/18). Abās lietās tiesa nolēma, ka jautājumu par taisnīgu kompensāciju pašlaik nav iespējams izskatīt. Proti, jautājums par taisnīgu kompensāciju tiks izskatīts vēlāk. 

Savukārt 2024. gada 12. jūnijā Lielā Palāta noturēja tiesas sēdi lietā Ukraina un Nīderlande pret Krieviju (pieteikumu nr. 8019/16, 43800/14, 28525/20 un 1105/22), uzsākot šīs lietas izskatīšanu.

Procesuālas reformas

Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī 2024. gadā turpinājusi ieviest dažādas procesuālas reformas, lai uzlabotu tiesas darbu, efektivitāti, tai skaitā pieteikumu un lietu izskatīšanas procedūras un rīkus. Būtiski izcelt trīs izmaiņas, kas veiktas attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas reglamenta 28., 39., un 47. punktiem.

2024. gada janvārī Eiropas Cilvēktiesību tiesa veica izmaiņas attiecībā uz 28. punktu par tiesnešu noraidīšanu. Veiktie grozījumi atkārtoti norāda iemeslus, kuru dēļ tiesnesis nedrīkst piedalīties konkrētā lietā, kā arī kodificē jau esošo praksi, kas paredz iesaistīto pušu tiesības pieprasīt tiesneša noraidījumu. Grozījumiem pievienotas arī prakses vadlīnijas, kas precizē procedūras prasības. Caurskatāmības un pieejamības nolūkos Eiropas Cilvēktiesību tiesas mājaslapā tiek publicēta informācija par tiesnešu sastāviem palātās, apakšpalātās, komitejās, ad hoc tiesnešiem u.tml.

2024. gada martā izmaiņas veiktas arī attiecībā uz reglamenta 39. punktu, precizējot pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanas gadījumus, kā arī norādot uz konkrētām lēmumu pieņemšanas struktūrām, kas var izskatīt pagaidu aizsardzības līdzekļu pieprasījumus. Papildus prakses vadlīnijās tiek detalizēti norādīts uz būtiskiem procesuāliem aspektiem pagaidu aizsardzības līdzekļu pieprasīšanas procesā.

Visbeidzot, veiktās izmaiņas Eiropas Cilvēktiesību tiesas reglamenta 47.punktā atvieglo pieteikumu sniegšanas administratīvās prasības. Tādejādi tiek vienkāršots un padarīts pieejamāks pieteikumu iesniegšanas process, kā arī efektivizēta pieteikumu apstrāde un samazinātas administratīvās kavēšanās.

Pieņemtie spriedumi

2024. gadā vairāk kā 15 lietas uzskatāmas par būtiskām lietām (angļu valodā “key cases”), kas veicinājušas nozīmīgu Eiropas Cilvēktiesību konvencijā ietverto cilvēktiesību attīstības procesu.

Svarīgi izcelt spriedumu lietā Ukraina pret Krieviju (saistībā ar Krimu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa pirmo reizi noteica konkrētu pieeju, pēc kuras izvērtēt ‘likumības’ jautājumu, kas skar vairākas Konvencijas tiesības, ieskaitot šīs lietas ietvaros izskatītās. Atsaucoties uz lietas faktiem, kas saistīti ar Krievijas ‘efektīvas kontroles’ (angļu valodā “effective control”) īstenošanu teritorijā, kas nav tās starptautiski atzīta teritorija, kas ietver tās leģitīmo likumu aizstāšanu ar saviem, un ņemot vērā starptautiskās humanitārās tiesības, Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka Krievijas likumi Krimā nevar tikt uzskatīti par ‘likumu’, ‘likumiskiem’ un cilvēktiesību ierobežojumi nav noteikti ar likumu.

Būtiski izcelt arī lietas, kas skar klimata pārmaiņu jautājumus. 2024. gadā trīs lietas – Duarte Agostinho un Citi pret Portugāli and 32 Citiem, Verein KlimaSeniorinnen Schweiz un Citi pret Šveici un Carême pret Franciju – pacēla jautājumus, kas skar valstu pozitīvu pienākumu klimatu pārmaiņu mazināšanā un šādu sūdzību pieņemamību tiesā. Lai gan lietas atspoguļo dažādus apstākļus, visas skar klimata pārmaiņu ietekmi uz pieteicēju apkārtni, dzīvošanas apstākļiem, veselību, vispārējo labsajūtu u.c., kā arī valdību nespēju efektīvi samazināt klimata pārmaiņas. Katrā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa nonāca pie citāda gala lēmuma, procesa laikā norādot uz judikatūras attīstības aspektiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ieviesa jaunu konceptu “paaudžu sloga dalīšana” (angļu valodā “intergenerational burden-sharing”) kā faktoru tiesiskās aizsardzības gūšanai klimata pārmaiņu lietās. Tiesa atzina: ņemot vērā, ka klimata pārmaiņas ir cilvēces kopēja problēma un nepieciešamību tās steidzami mazināt, asociācijas var pieprasīt tiesību aizsardzību ne tikai personām, kuras tieši skartas klimata pārmaiņu rezultātā, bet arī tās, kuras pakļautas riskam. Tiesa sniedza arī kritērijus, lai asociācija tiktu atzīta par tiesīgu sniegt pieteikumus attiecībā pret konkrētās valsts nespēju efektīvi pasargāt attiecīgās personas pret klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi. Papildus tiesa uzsvēra ka nepieciešami stingri priekšnoteikumi, izvērtējot cietušā statusu klimata pārmaiņu lietās, lai izslēgtu sūdzības par vispārējām sabiedrības interesēm jeb actio popularis. Proti, personai jāpierāda, ka tā tikusi tieši ietekmēta valdības darbības vai bezdarbības dēļ, un, ka to tieši skārusi klimata pārmaiņu negatīvā ietekme.

Papildus lietā Duarte Agostinho un Citi pret Portugāli un 32 Citem tika izskatīta ar klimata pārmaiņām saistīto sūdzību pieņemamība Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ņemot vērā  eksteritoriālas jurisdikcijas pieteikumu. Atsaucoties uz lietas faktiem, pieteicēji apgalvoja, ka tiek pārkāptas viņu Konvencijā norādītās tiesības klimatu pārmaiņu pašreizējās un turpmākās ietekmes rezultātā (karstuma viļņi, savvaļas ugunsgrēki, u.c.), atstājot negatīvas sekas (ietekme uz dzīvi, labsajūtu, mentālo veselību, u.c.) uz viņu valsti un 32 citām valstīm. Eiropas Cilvēktiesību tiesa izcēla, ka, lai gan pieteicēji atrodas zem Portugāles jurisdikcijas, tie neatrodas zem nevienas citas no norādītajām 32 valstīm. Papildus tiesa izcēla, ka neviens no esošajiem eksteritoriālās jurisdikcijas pamatiem, kas definēti tiesas praksē nav piemērojami šai lietai. Turklāt tiesa secināja, ka nav pamata judikatūras pilnveidošanai jeb eksteritoriālās jurisdikcijas paplašināšanai, balstoties uz īpašiem apstākļiem klimatu pārmaiņu lietās. Lai gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina lietu par izskatīšanā nepieņemamu, ņemot vērā, ka pieteicēji nav izsmēluši arī visus pieejamos valsts tiesību aizsardzības līdzekļus pirms vēršanās Eiropas Cilvēktiesību tiesā, tā pirmo reizi lietā par klimata pārmainām vērtēja tās judikatūras par eksteritoriālo jurisdikciju piemērojamību. 

Viennozīmīgi arī citās lietās pieņemtie spriedumi ir būtiski. Sīkāka informācija, kā arī citas Eiropas Cilvēktiesības tiesas atziņas 2024. gadā iespējams aplūkot ziņojuma pārskatā.