Iestatījumi

ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktiesību līgumi Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST Finanses Fiskālā politika GDPR Ģimene Globālie izaicinājumi Humanitārās tiesības ICC ICJ Identitāte Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Klimats Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBTQ+ LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Nodokļi Pašnoteikšanās Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Pulcēšanās brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Verdzība Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Ziņojums

Eiropas ieslodzījuma vietās pieaug vecāka gadagājuma cilvēku un sieviešu īpatsvars

Eiropas Padome 2026. gada 18. maijā publicēja SPACE I ziņojumu par sodu izpildi 2025. gadā, kurā apkopoti dati no 51 Eiropas, tai skaitā Latvijas, ieslodzījuma vietu administrācijas (turpmāk – Ziņojums). Ziņojums sniedz ieskatu ieslodzīto skaitā un sastāvā, ieslodzījuma vietu noslogojumā, ieslodzījuma ilgumā, kā arī citos rādītājos. Apkopotie dati iezīmē vairākas būtiskas tendences Eiropas ieslodzījumu vietu sistēmās, tostarp vecāka gadagājuma cilvēku un sieviešu īpatsvara pieaugšanu. Tādējādi uzmanības centrā nonāk ne tikai jautājums par ieslodzījuma vietu kapacitāti nodrošināt pietiekami daudz vietas ieslodzītajiem, bet arī, vai tradicionālā ieslodzījuma sistēma spēj nodrošināt cilvēka cienīgus apstākļus un efektīvu soda izpildi, mainoties vidējam ieslodzīto vecumam un dzimumam?

Unsplash / Tim Hüfner

Ieslodzīto skaita un ieslodzījuma vietu noslogojuma izmaiņas Eiropā

Ieslodzījuma vietu pārapdzīvotība Eiropā kļuvusi par arvien nozīmīgāku izaicinājumu, kas skar ne tikai ieslodzījuma vietu infrastruktūru, bet arī ieslodzīto cilvēktiesību nodrošināšanu. Ziņojumā apkopotie dati liecina, ka laika posmā no 2024. gada 31. janvāra līdz 2025. gada 31. janvārim vidējais ieslodzījuma vietu noslogojums gada laikā palielinājās no 94,7 līdz 95,2 ieslodzītajiem uz 100 pieejamām vietām, Eiropas ieslodzījuma sistēmā kopējam ieslodzīto skaitam sasniedzot 1 107 921.[1] 2025. gada sākumā 14 Eiropas valstīs ieslodzīto skaits pārsniedza ieslodzījuma vietu skaitu. Smaga pārapdzīvotība tika konstatēta Turcijā un Francijā (131 ieslodzītais uz 100 vietām), Horvātijā (123), Itālijā (121), Maltā (118), Kiprā (117), Ungārijā (115), Beļģijā (114) un Īrijā (112).  Mērena pārapdzīvotība - Somijā (110), Grieķijā (108), Skotijā (106), Ziemeļmaķedonijā (104) un Zviedrijā (103), bet vēl deviņu valstu ieslodzījuma vietu ieslodzīto skaits bija ļoti tuvu to maksimālajai kapacitātei. Valstīs ar vairāk nekā vienu miljonu iedzīvotāju vidējais ieslodzījuma līmenis 2024. un 2025. gada sākumā saglabājās nemainīgs, proti, 115 ieslodzītie uz 100 000 iedzīvotāju. Tomēr atsevišķās valstīs tika novērotas būtiskas izmaiņas. Visstraujākais ieslodzījuma līmeņa pieaugums gada laikā reģistrēts Turcijā (+29%), Melnkalnē (+22%) un Luksemburgā (+20%), savukārt Zviedrijā, Grieķijā, Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā, Latvijā, Somijā, Francijā, Katalonijā, Armēnijā un Ungārijā pieaugums bija robežās no 15% līdz 5,3%.  Pretēja tendence bija vērojama Ukrainā (-18%), Slovākijā (-16%), Gruzijā (-11%), Igaunijā (-9,8%) un Polijā (-6%).  Kopumā 2025. gada sākumā augstākais ieslodzīto īpatsvars uz 100 000 iedzīvotāju bija Turcijā (458), Azerbaidžānā (271), Moldovā (245), Gruzijā (232) un Ungārijā (206). Arī Latvija ar 189 ieslodzītajiem uz 100 000 iedzīvotāju ierindojās starp Eiropas valstīm ar augstāko ieslodzījuma līmeni, tam pieaugot par 8% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.  

Šīs atšķirības var skaidrot ar vairāku faktoru kopumu. Ieslodzījuma līmeni ietekmē ne tikai iedzīvotāju skaits, sabiedrības tolerance pret dažādiem noziedzības veidiem, noziedzības izplatība, bet arī krimināltiesību politika, sodu ilgums, pirmstiesas apcietinājuma piemērošana un tādu alternatīvo sodu izmantošana kā probācijas uzraudzība, sabiedriskais darbs, naudas sods, nosacīts sods, elektroniskā uzraudzība, rehabilitācijas un ārstēšanās programmas, kā arī izlīgumu un kaitējuma atlīdzināšana cietušajam. To apliecina arī tas, ka, piemēram, 2025. gada sākumā aptuveni katrs ceturtais ieslodzītais atradās pirmstiesas apcietinājumā, taču rādītāji starp valstīm būtiski atšķīrās, vislielāko pirmstiesas apcietinājumā atrodošo ieslodzīto skaitam esot Albīnijā (62%), Melnkalnē (53%), Šveicē (49%) un Nīderlandē (45%). Šādi rādītāji norāda uz būtiskām atšķirībām Eiropas valstu ieslodzījuma sistēmās, kā arī aktualizē jautājumu par personu veiksmīgu atgriešanos sabiedrībā pēc ieslodzījuma. Pēc ilgstošas atrašanās ieslodzījumā atgriešanās sabiedrībā var būt sarežģīta, īpaši apstākļos, kad personai nav pietiekama sociālā atbalsta. Vienlaikus, ņemot vērā ieslodzījuma vietu pārapdzīvotību un ar to saistītos izaicinājumus, būtiska nozīme ir tam, lai pēc soda izciešanas personai būtu reālas iespējas uzsākt patstāvīgu dzīvi, tostarp atrast dzīvesvietu, darbu un nodrošināt savas pamatvajadzības. Pretējā gadījumā personai var būt grūtības veiksmīgi reintegrēties sabiedrībā un pastāv risks atkārtoti nonākt noziedzīgā vidē.

Vecāka gadagājuma ieslodzīto īpatsvara pieaugums Eiropā

No ziņojuma izriet, ka, lai gan vecāka gadagājuma ieslodzīto īpatsvars joprojām nav ievērojami liels, ieslodzījuma vietās pakāpeniski pieaug gados vecāku ieslodzīto skaits. Eiropas ieslodzījuma vietās ieslodzīto vidējais vecums ir aptuveni 39 gadi, tomēr tas dažādās valstīs būtiski atšķiras.[2] Piemēram, vecākā ieslodzīto populācija ir Itālijā un Portugālē, kur vidējais vecums sasniedz 42 gadus, savukārt jaunākā ir Moldovā, kur tas ir 30 gadi.[3] Kopumā arvien vairāk ieslodzījuma vietās nonāk gados vecāki cilvēki. 65 gadus un vecāku ieslodzīto īpatsvars no 2,5% 2020. gadā pieaudzis līdz 2,9% 2025. gadā.[3] Svarīgi norādīt, ka ir valstis, kurās par gados vecākiem ieslodzītajiem tiek uzskatīti cilvēki, kas sasnieguši 50 gadu vecumu, ņemot vērā ieslodzījuma apstākļos novērojamo paātrināto novecošanos. Piemēram, Luksemburgā tiesībsargs nolēma paplašināt vecāka gadagājuma ieslodzīto definīciju, nosakot, ka par tādiem uzskatāmas personas no 55 gadu vecuma, nevis no 60.[4] Šāds lēmums pieņemts pamatojoties uz to, ka personas vecuma kategorijā no 55 līdz 60 gadiem norādīja uz tieši tādām pašām veselības un cita veida problēmām kā ieslodzīto grupa virs 60 gadiem un ka personas, atrodoties ieslodzījuma apstākļos, noveco krietni ātrāk.[4] Kā izriet no Ziņojuma, visaugstākais 65 gadus un vecāku ieslodzīto īpatsvars bija Horvātijā (10,8%), Serbijā (7,2%), Slovēnijā (5,7%), Bulgārijā (5,2%) un Itālijā (5,1%).[5] Savukārt 50 līdz 64 gadus vecie ieslodzītie veidoja īpaši lielu daļu no ieslodzīto kopēja skaita Slovākijā (28%), Itālijā (24%), Ziemeļmaķedonijā (22%), Portugālē (21%) un Spānijā (20%).[5] 

Tomēr arī šeit jānorāda, ka gados vecāko ieslodzīto grupa ir neviendabīga, jo tajā ietilpst gan personas, kas novecojušas, ilgstoši atrodoties ieslodzījumā, gan personas, kuras sodu saņēmušas vēlākā dzīves posmā.[4] Tas nozīmē, ka ieslodzījuma vietu sistēmai jāspēj pielāgot atbalsts konkrētā cilvēka vajadzībām, jo novecošana un ar to saistītās grūtības katram ieslodzītajam var izpausties atšķirīgi, taču praksē tas nav tik viegli izdarāms tieši resursu trūkuma dēļ. No minēta izriet, ka, pieaugot šo ieslodzīto skaitam, aktualizējas nepieciešamība nodrošināt atbilstošāku veselības aprūpi un cita veida atbalstu. Tas ir būtiski ne tikai tāpēc, ka šiem ieslodzītajiem biežāk ir dažādas veselības problēmas, piemēram, hroniskas saslimšanas, invaliditāte, kognitīvie traucējumi un kustību ierobežojumi, bet tie mēdz saskarties arī ar citiem riskiem, tai skaitā, kļūt par vardarbības upuriem. Lai gan šīs personas atrodas ieslodzījumā par izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp tādiem, kurus autore uzskata par absolūti nepiedodamiem, saskaņā ar tiesisko regulējumu tas nedrīkst kļūt par pamatu viņu pamattiesību ignorēšanai un pārkāpšanai. Soda mērķis ir veicināt likumpaklausību un novērst atkārtotu noziedzību, nevis cilvēka cieņas un citu pamattiesību atņemšana. Tas nenozīmē, ka persona būtu jāattaisno vai jāmazina tai piemērotā atbildība par nodarīto. Gluži pretēji - persona ir saņēmusi likumā paredzēto sodu, un ar to arī ir īstenota tās atbildība pret sabiedrību. Tādēļ papildu cieņas, veselības aprūpes vai drošības ierobežošana nebūtu sods par konkrēto noziegumu, bet gan nepamatota cilvēktiesību aizskaršana.

Sieviešu skaita pieaugums Eiropas ieslodzījuma vietās

Līdztekus izmaiņām gados vecāku ieslodzīto skaitā, izmaiņas ir arī sieviešu īpatsvarā Eiropas ieslodzījuma vietās, kas pēdējos gados ir pakāpeniski palielinājies. Proti, laika posmā no 2024. gada janvāra līdz 2025. gada janvārim tas pieauga no 4,8% līdz 5,2%, kas valstīs ar vairāk nekā vienu miljonu iedzīvotāju, kopumā veidoja 8,9 % pieaugumu.  Lielākais sieviešu īpatsvars ieslodzīto vidū bija Ungārijā (8,8%), Čehijā (8,6%), Maltā (8 %) un Zviedrijā (7,9%), savukārt zemākais - Albānijā (1,6%), Armēnijā (2,6%), Melnkalnē (2,8%) un Azerbaidžānā (3,1%). Ļoti augsts sieviešu īpatsvars salīdzinājuma ar kopējo ieslodzījuma vietu apdzīvotību bija Andorā, Islandē, Monako, Sanmarīno, Lihtenšteinā, Ungārijā, Čehijā, Maltā, Zviedrijā, Somijā, Portugālsē, Slovākijā, Spānijā, Austrijā un Latvijā, savukārt ļoti zems - Anglijā un Velsā, Skotijā, Bulgārijā, Francijā, Azerbaidžānā, Melnkalnē, Armēnijā, Albānijā, kā arī Bosnijas un Hercegovinas Republikā.[6] Tas norāda, ka arī sieviešu īpatsvars ieslodzīto vidū nav vienmērīgs rādītājs un to būtiski ietekmē katras valsts kriminālās politikas un sodu piemērošanas prakses īpatnības. Būtiskas ir arī atšķirības absolūtajā sieviešu ieslodzīto skaitā. Visvairāk sieviešu ieslodzījumā atradās Turcijā (17 308), Spānijā (4 145) un Polijā (3 678), savukārt Monako bija četras sievietes, Sanmarīno divas un Lihtenšteinā tikai viena.[7] Tādēļ valstīs ar nelielu ieslodzīto skaitu pat dažas sievietes var būtiski ietekmēt procentuālo rādītāju, un tikai sieviešu īpatsvars pats par sevi ne vienmēr ļauj objektīvi raksturot situāciju.

Vienlaikus sieviešu ieslodzījuma specifiku raksturo ne tikai viņu skaits, bet arī sociālās un ģimeniskās saiknes, kuras ieslodzījums ietekmē. Īpaši nozīmīgs aspekts ir mātes statuss un iespēja saglabāt kontaktu ar pavisam maziem bērniem. Ziņojuma dati liecina, ka vairākās Eiropas valstīs bērniem ir atļauts noteiktos apstākļos uzturēties kopā ar ieslodzīto māti, tomēr šādas iespējas un maksimālais bērna vecums dažādās valstīs būtiski atšķiras. Piemēram, Latvijā bērns noteiktos apstākļos var uzturēties kopā ar māti, kas atrodas ieslodzījumā, līdz četru gadu vecumam, savukārt lielākajā daļā valstu šis vecuma ierobežojums ir zemāks. Visaugstākais vecuma slieksnis (seši gadi) noteikts Vācijā, ja sieviete atrodas ieslodzījumā atklāta tipa ieslodzījuma vietās (slēgta tipa ieslodzījuma vietās bērns var dzīvot kopā ar ieslodzīto māti līdz trīs gadu vecumam), un Turcijā.  Zemākais vecuma slieksnis – deviņi mēneši – ir noteikts Nīderlandē (specializētās daļēji atvērta tipa ieslodzījuma vietās līdz četriem gadiem), bet viena gada vecuma slieksnis noteikts Bulgārijā, Ungārijā, Īrijā, Maltā, Melnkalnē un Rumānijā.[8] 

Autores skatījumā fakts, ka ieslodzītajai sievietei ir mazs bērns, pats par sevi nebūtu jāuztver kā pamats īpašu privilēģiju vai atvieglojumu piešķiršanai noziedzīgu nodarījumu paveikušai sievietei. Šādas iespējas galvenais pamatojums drīzāk ir bērna intereses. Īpaši agrīnā bērna attīstības periodā mātes klātbūtnei ir būtiska nozīme, taču tas kļūst īpaši aktuāli situācijās, kad bērnam nav citas personas, kas varētu nodrošināt viņa aprūpi. Līdz ar to iespēja bērnam noteiktos apstākļos uzturēties kopā ar ieslodzīto māti būtu vērtējama nevis kā priekšrocība sievietei, bet kā mehānisms, kas ļauj pēc iespējas mazināt soda izpildes negatīvo ietekmi uz bērnu. Šajā kontekstā būtiska ir arī individuāla pieeja grūtniecēm un sievietēm pēcdzemdību periodā. Ieslodzījuma vietā šīm sievietēm var būt nepieciešama īpaša veselības aprūpe, medicīniska uzraudzība un atbilstoši apstākļi, kas saistīti gan ar grūtniecības norisi, gan atveseļošanos pēc dzemdībām. Tādēļ vienādu attieksmi pret visiem ieslodzītajiem ne vienmēr var uzskatīt par vienlīdzīgu attieksmi praksē, tas ir - noteiktām personu grupām var būt nepieciešami atšķirīgi risinājumi, lai nodrošinātu viņu pamatvajadzības. 

Tas, ka sievietes Eiropas ieslodzījuma vietās veido ievērojami mazāku daļu nekā vīrieši, vēsturiski ir saistīts arī ar atšķirībām noziedzības struktūrā un kriminālsodu piemērošanā. Tomēr Ziņojuma dati parāda, ka sieviešu īpatsvars pēdējos gados ir palielinājies. Šī tendence ir nozīmīga arī tādēļ, ka, pieaugot sieviešu skaitam ieslodzījuma vietās, arvien būtiskāks kļūst jautājums par to, vai ieslodzījuma sistēmas, kas tradicionāli lielā mērā veidotas, balstoties uz vīriešu ieslodzījuma pieredzi, pietiekami ņem vērā sieviešu specifiskās vajadzības. Sieviešu ieslodzījuma pieaugums tādējādi aktualizē nepieciešamību vērtēt ne tikai soda izpildes nosacījumus, bet arī veselības aprūpi, mātes un bērna attiecības, ģimenes saišu saglabāšanu un resocializācijas iespējas. Sieviešu vajadzības noteiktās situācijās atšķiras, un efektīvai ieslodzījuma sistēmai būtu jāspēj šīs atšķirības ņemt vērā, vienlaikus saglabājot soda izpildes pamatprincipus. Tādējādi individuāla pieeja nav uzskatāma par nepamatotu privilēģiju, bet gan par nepieciešamu priekšnoteikumu samērīgai un cilvēka, tai skaitā tā dzimuma, vajadzībām atbilstošai soda izpildei.

Secinājumi

Mainoties ieslodzīto skaitam un sastāvam, ir jāmainās arī pieejai ieslodzīto aprūpei un resocializācijai. Eiropas valstu atšķirības arī parāda, ka šo problēmu nevar skaidrot tikai ar noziedzības līmeni, proti, nozīme ir arī tam, kā valstis izvēlas piemērot sodus un izmantot alternatīvas brīvības atņemšanai. Kopumā no aplūkotās informācijas izriet, ka vienāda attieksme pret visiem ieslodzītajiem ne vienmēr nozīmē taisnīgu attieksmi. Ja cilvēkiem ir būtiski atšķirīgas vajadzības, tad arī risinājumiem ir jābūt atšķirīgiem. Tas ļauj nodrošināt gan soda izpildi, gan cilvēka pamattiesību ievērošanu. Vienlaikus būtiski ir domāt arī par to, kas ar personu notiek pēc soda izciešanas, jo veiksmīga atgriešanās sabiedrībā ir cieši saistīta ar iespējām atrast dzīvesvietu, darbu un saņemt nepieciešamo sociālo atbalstu. Līdz ar to ieslodzījumu vietu sistēmas mērķim nevajadzētu būt tikai personas izolēšanai no sabiedrības, bet arī tādu apstākļu radīšanai, kas veicina personas spēju pēc soda izciešanas atgriezties sabiedrībā un dzīvot patstāvīgi, neatkārtojot pagātnes kļūdas.

Autore norāda, ka rakstā izklāstītais nepauž nevienas organizācijas vai institūcijas viedokli attiecīgajā jomā, un autores secinājumi atspoguļo vienīgi personisko skatījumu un Ziņojumā ietverto informāciju.

Šo publikāciju līdzfinansē Eiropas Savienība. Par publikācijas saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.

Atsauces

  1. ^ Eiropas Padome (Council of Europe). Būtisks pārapdzīvotības līmenis un pieaugošs gados vecāku ieslodzīto un ieslodzīto sieviešu īpatsvars Eiropas cietumos (Serious overcrowding and increasing proportions of older and women detainees in European prisons), pieejams: https://www.coe.int/en/web/portal/-/serious-overcrowding-and-increasing-proportions-of-older-and-women-detainees-in-european-prisons. Skatīts 14.09.2026.
  2. ^ Marcelo F. Aebi un Edoardo Cocco, “SPACE I – 2025 – Eiropas Padomes ikgadējā kriminālsodu statistika: Ieslodzīto populācijas (SPACE I – 2025 – Council of Europe Annual Penal Statistics: Prison Populations)”, (Strasbūra: Eiropas Padome un Lozannas Universitāte [Council of Europe and University of Lausanne], 2026): p. 39. Pieejams: https://wp.unil.ch/space/files/2026/06/260626_rapport-space-i-2025.pdf. Sk. 18.09.2026. 
  3. a, b Marcelo F. Aebi un Edoardo Cocco, “SPACE I – 2025 – Eiropas Padomes ikgadējā kriminālsodu statistika: Ieslodzīto populācijas (SPACE I – 2025 – Council of Europe Annual Penal Statistics: Prison Populations)”, (Strasbūra: Eiropas Padome un Lozannas Universitāte [Council of Europe and University of Lausanne], 2026): pp. 38, 39. Pieejams: https://wp.unil.ch/space/files/2026/06/260626_rapport-space-i-2025.pdf. Sk. 18.09.2026.
  4. a, b, c Starptautiskā kriminālsodu reformu organizācija (Penal Reform International), “Vecāka gadagājuma personas ieslodzījumā: preventīvās uzraudzības ietvars (Older Persons in Detention: A Framework for Preventive Monitoring)”, (Londona, 2021): p. 3. Pieejams: https://cdn.penalreform.org/wp-content/uploads/2021/06/PRI_DMT-Older-persons_WEB.pdf. Sk. 22.09.2026.
  5. a, b Marcelo F. Aebi un Edoardo Cocco, “SPACE I – 2025 – Eiropas Padomes ikgadējā kriminālsodu statistika: Ieslodzīto populācijas (SPACE I – 2025 – Council of Europe Annual Penal Statistics: Prison Populations)”, (Strasbūra: Eiropas Padome un Lozannas Universitāte [Council of Europe and University of Lausanne], 2026): p. 38. Pieejams: https://wp.unil.ch/space/files/2026/06/260626_rapport-space-i-2025.pdf. Sk. 18.09.2026.
  6. ^ Marcelo F. Aebi un Edoardo Cocco, “SPACE I – 2025 – Eiropas Padomes ikgadējā kriminālsodu statistika: Ieslodzīto populācijas (SPACE I – 2025 – Council of Europe Annual Penal Statistics: Prison Populations)”, (Strasbūra: Eiropas Padome un Lozannas Universitāte [Council of Europe and University of Lausanne], 2026): p. 4. Pieejams: https://wp.unil.ch/space/files/2026/06/260626_rapport-space-i-2025.pdf. Sk. 18.09.2026.
  7. ^ Marcelo F. Aebi un Edoardo Cocco, “SPACE I – 2025 – Eiropas Padomes ikgadējā kriminālsodu statistika: Ieslodzīto populācijas (SPACE I – 2025 – Council of Europe Annual Penal Statistics: Prison Populations)”, (Strasbūra: Eiropas Padome un Lozannas Universitāte [Council of Europe and University of Lausanne], 2026): pp. 40-41. Pieejams: https://wp.unil.ch/space/files/2026/06/260626_rapport-space-i-2025.pdf. Sk. 18.09.2026.
  8. ^ Marcelo F. Aebi un Edoardo Cocco, “SPACE I – 2025 – Eiropas Padomes ikgadējā kriminālsodu statistika: Ieslodzīto populācijas (SPACE I – 2025 – Council of Europe Annual Penal Statistics: Prison Populations)”, (Strasbūra: Eiropas Padome un Lozannas Universitāte [Council of Europe and University of Lausanne], 2026): p. 33. Pieejams: https://wp.unil.ch/space/files/2026/06/260626_rapport-space-i-2025.pdf. Sk. 18.09.2026.