Digitālā vide bērniem šķiet kā nebeidzamu iespēju pasaule, taču aiz ekrāniem slēpjas ne tikai jautrība, bet arī nopietni draudi, tostarp bērnu seksuāla izmantošana. Eiropas Komisijas ierosinātais priekšlikums seksuālas vardarbības pret bērniem novēršanai vēl nav apstiprināts, bet jau ir izraisījis asas reģionālas diskusijas par to, kā panākt līdzsvaru starp bērnu drošību digitālajā vidē un tiesībām uz privāto dzīvi.

2022. gada 11. maijā Eiropas Komisija ierosināja priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko paredz noteikumus seksuālas vardarbības pret bērniem novēršanai un apkarošanai (COM/2022/209 final), turpmāk – “Priekšlikums”. Priekšlikums papildina Eiropas Savienības, turpmāk – “ES”, stratēģiju “Bērniem labāks internets” (BIK+), lai cīnītos pret bērnu seksuālo vardarbību digitālajā vidē, kā arī lai izvairītos no digitālā tirgus sadrumstalotības un radītu vienotu regulējumu.^[1] Tas nosaka pakalpojumu sniedzēju pienākumu kontrolēt saturu, kurā ietverta seksuāla vardarbība pret bērniem vai uzmākšanās tiem, kā arī paredz decentralizētas aģentūras “ES centrs bērnu seksuālās vardarbības apkarošanai”, kas nodrošinās regulas īstenošanu, izveidi.^[1] Priekšlikums vēl nav apstiprināts, taču saskaņā ar jaunākajiem datiem divpadsmit Eiropas Savienības dalībvalstis atbalsta to, deviņas valstis ir pret, un sešas, tostarp Latvija, vēl nav galīgi nospriedušas par savu pozīciju, jo nav skaidrs, vai Priekšlikumam spēs atrast politisku atbalstu, un pastāv šaubas par tā efektivitāti un pielietošanu praksē.^[2]

Priekšlikuma mērķis un tā kolīzija ar pamattiesībām

Priekšlikums paredz tiešsaistes privāto un šifrēto ziņojumu skenēšanu, lai ierobežotu bērnu seksuālā materiāla izplatīšanu, un attiecas uz visiem pakalpojumu sniedzējiem (mitināšanas un starppersonu sakaru), kas darbojas ES un trešajās valstīs, ciktāl to pakalpojumi ir pieejami ES lietotājiem, un kuri varētu būt izmantoti šādu materiālu izplatīšanai.^[1] Tas ietver gan publiski pieejamus saziņas pakalpojumus, piemēram, ziņojumapmaiņas un e-pasta platformas, gan arī funkcijas, kas nodrošina tiešu informācijas apmaiņu kā sekundāru elementu, piemēram, čatus spēlēs vai video un attēlu koplietošanas vietnēs.^[1]

Priekšlikums par šādu masveida privāto un šifrēto ziņojumu uzraudzību apdraud, kā ES dalībvalstu konstitūcijās nostiprināto pamattiesību aizsardzību, tā arī ES Pamattiesību hartas, turpmāk – “Harta”, 7. pantā garantētās pamattiesības uz privātās dzīves un saziņas neaizskaramību.^[3] Šāda regulējuma īstenošana nonāk pretrunā arī ar Hartas 8. pantā nostiprinātajām tiesībām uz personas datu aizsardzību.^[3] Pie tam, ņemot vērā, ka šāda apstrāde lielākoties skartu privātas, sadzīviskas sarunas, kam nav ne samērīga, ne likumīga pamata, to var uzskatīt par nesavienojamu ar demokrātijas principiem. Proti, Priekšlikums potenciāli ierobežo arī Hartas 11. pantā garantēto vārda un informācijas brīvību, jo pastāv pamatotas šaubas, ka lietotāji cenzēs savu komunikāciju jeb šāda regulējuma esamībai būs atturoša ietekme (angļu valodā “chilling effect”), cilvēkiem baidoties no pastiprinātas uzraudzības un iejaukšanās viņu privātajā dzīvē, kas faktiski kavēs informācijas un ideju brīvu apmaiņu.^[3]

Turklāt Priekšlikums ietekmē pamattiesības daudz plašāk nekā tikai ikdienas saziņas kontekstā. Pirmkārt, politiskā līmenī šāda ziņapmaiņas uzraudzība kavēs brīvu politisko diskusiju un viedokļu apmaiņu. Otrkārt, tas sagādās izaicinājumus uzņēmējiem attiecībā uz komunikācijas, kas ietver stratēģiskus plānus, finanšu informāciju un klientu datus, kuri jau tā ir iecienīts kibernoziedznieku mērķis, konfidencialitātes saglabāšanu. Treškārt, tas apdraudēs arī privātpersonu saziņu ar profesionāliem pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, psihologiem vai juristiem, kuri ikdienas komunikācijā ar pacientiem un klientiem izmanto ne tikai e-pastus, bet arī tādas ziņapmaiņas aplikācijas kā “WhatsApp” un “Telegram”, un kuriem atbilstoši ētikas kodeksam ir īpaši svarīgi uzmanīgi pārvaldīt sensitīvu informāciju. Lai gan tas viennozīmīgi ir svarīgs efektīvas tiesiskās sistēmas elements, šķietami pārlieku lielais uzsvars, kas likts uz pārkāpumu atklāšanu, nevis uz problēmas cēloņa likvidēšanu, var rast tikai īstermiņa risinājumu. Bez preventīviem pasākumiem, kas ietver sabiedrības izglītošanu, agrīnu risku identificēšanu, psiholoģiskā atbalsta nodrošināšanu un sociālās atstumtības mazināšanu, šāda masveida ziņu uzraudzība nespēj atrisināt problēmu, bet gan vien radīt ilūziju par kontroli pār situāciju.

Priekšlikuma īstenošanas izaicinājumi

Īpaša uzmanība šajā diskusijā jāpievērš arī tam, ka cilvēka brīvība nav absolūta, jeb principam, ka viena cilvēka tiesības beidzas tur, kur sākas cita cilvēka tiesības. Proti, no tiesību filozofijas aspekta šis koncepts tika nostiprināts ar sabiedriskā līguma teoriju (angļu valodā “social contract theory”) 17. gadsimtā, kad angļu filozofs Tomass Hobss (Thomas Hobbes) argumentēja, ka “cilvēki pievienojas sabiedriskajam līgumam, kurā viņi atsakās no dažām brīvībām suverēnajam valdniekam apmaiņā pret aizsardzību un drošību.”^[4] Tas ir netieši nostiprināts arī 1948. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas, turpmāk – “ANO”, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 29. panta trešajā daļā, kas paredz, ka ,“īstenojot savas tiesības un brīvības, katram cilvēkam ir jāpakļaujas tikai tiem ierobežojumiem, kas noteikti likumā un kuru vienīgais mērķis ir pienācīgi atzīt un cienīt citu cilvēku tiesības un brīvības, kā arī apmierināt morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējas labklājības taisnīgās prasības demokrātiskā sabiedrībā.”^[5] Uz to netieši norādīts arī Priekšlikumā, kur teikts, ka “saskaņā ar subsidiaritātes principu ES var rīkoties tikai tad, ja dalībvalstis pašas nevar sasniegt mērķus un ka tikai ES līmenī iespējams nodrošināt, ka tirgus dalībniekiem noteiktās prasības, lai apkarotu seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē, ir efektīvas.”^[1] Bērni vieni paši nespēj sevi no visa pasargāt, tādēļ gan viņu vecākiem, gan valstij saskaņā ar ANO 1989. gada Bērnu tiesību konvencijas 3. un 19. pantu un ES Pamattiesību hartas 24. pantu ir pienākums nodrošināt bērnu labāko interešu prioritāti un aizsardzību pret jebkāda veida vardarbību. Tādējādi vispārīgās tiesības uz privātumu un datu aizsardzību nav vērtējamas izolēti, bet kopsakarā ar bērnu tiesībām uz drošību. 

Tomēr arī šajā gadījumā rodas dilemma, jo Priekšlikums, lai aizsargātu bērnus no vardarbības, ierobežo ne tikai citu interneta lietotāju tiesības uz privātumu, bet arī pašu bērnu. Proti, pasākumi, kas liek bērniem dalīties ar personisku informāciju vai būt pakļautiem pastāvīgai uzraudzībai, ir efektīvi līdz brīdim, kad tiek nodrošināta viņu aizsardzība no ārējiem draudiem, taču ar šādu uzraudzību tiks ierobežota pašu bērnu autonomija un privātuma tiesības. Principā pastāv risks, ka bērnu aizsardzības nolūkos apstrādātie bērnu dati var kļūt par digitālo draudu mērķi, tādējādi, it kā mēģinot pasargāt bērnus, potenciāli tiem tiktu radīts jauns apdraudējums. Līdz ar to ir nepieciešams ieviest samērīgus, proporcionālus un mērķtiecīgus pasākumus, kas vienlaikus atbilstu gan ES pamattiesību normām, gan tehnoloģiju kompāniju un ekspertu izvērtējumam. 

Uz to, ka jebkura preventīva vai vispārēja privātās saziņas uzraudzība ir rūpīgi jāsamēro, kā ar pamattiesību aizsardzību, tā arī ar tiesvedības taisnīgumu, norādījusi arī Eiropas Savienības Tiesa, turpmāk – “EST”, lietā C-670/22 M.N. (EncroChat). Proti, EST šajā lietā atzinusi, ka, pat tad, ja slepeni iegūtu datu iegūšana notikusi likumīgi un ir pamatota ar smagu noziegumu izmeklēšanu, par šādu slēptu piekļuvi datiem jeb “telesakaru pārtveršanu” ir attiecīgās valsts iestādēm jāinformē tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras teritorijā atrodas pārtveršanas subjekts.^[6] Pie tam, ja šie dati ir tādi pierādījumi, par kuriem apsūdzētā persona nevar efektīvi izteikties, kriminālprocesā tie nav izmantojami.   Līdz ar to Priekšlikumā paredzēto čatu uzraudzības procesu kontekstā valstīm būtu rūpīgi jāizvērtē, vai šos iegūtos datus tās tiešām varēs likumīgi izmantot, lai sauktu noziedzniekus pie atbildības, jo citādi tas potenciāli varētu izpausties kā nepamatots datu subjektu tiesību uz privātumu pārkāpums.

Samērīgi sākotnējie preventīvie risinājumi

Lai gan ES tiesisko regulējumu bērnu aizsardzības jomā jau veido vairāki nozīmīgi tiesību akti, tostarp Direktīva 2011/93/ES par seksuālu vardarbību pret bērniem^[7], Regula (ES) 2021/1232^[8], kā arī Budapeštas^[9] un Lansarotes^[10] konvencijas, tās nespēj tikt līdzi tehnoloģiju un noziedznieku attīstībai. Tehnoloģiju laikmetā, īpaši kopš Covid-19 pandēmijas, bērniem ir radusies gandrīz vai neizbēgama nepieciešamība ikdienā izmantot internetu. Diemžēl pētījumi liecina, ka daudzi bērni tiešsaistē sastopas ar nevēlamām seksuāla rakstura situācijām, kā arī ar vardarbību, naida runu un mērķtiecīgām reklāmām.^[1] Lai arī vecākiem ir iespēja kontrolēt bērnu piekļuvi internetam, kā to paredz, piemēram, Vispārīgās datu aizsardzības regulas 8. pants, kurā noteikts, ka noteiktā vecumā bērna datu apstrādei nepieciešama arī vecāku vai aizbildņu piekrišana (ES dalībvalstīs no 13 līdz 16 gadiem), šāds mehānisms pats par sevi nespēj pilnībā novērst visus ar digitālo vidi saistītos riskus.^[11] Tāpat svarīgi ņemt vērā, ka bērni atšķiras ne tikai pēc vecuma un dzimuma, bet arī spējām, sociālā un finansiālā stāvokļa, kas ietekmē gan viņu piekļuvi tehnoloģijām, gan to, kādu saturu viņi patērē. Lielākam riskam pakļauti bērni ar invaliditāti, sākumskolas vecuma bērni, kā arī bērni, kuru pašvērtējums ir cieši saistīts ar citu cilvēku vērtējumu un atzinību, un tie, kuriem vienkārši trūkst sociālo prasmju, lai sevi aizstāvētu.^[12]

Piemēram, Latviju nesen satricināja gadījums, kur skolotājs, darbojoties galvenokārt tiešsaistē, bija paveicis dzimumnoziegumus pret 180 bērniem.^[13] Šis incidents apliecina, ka Priekšlikumā paredzētā čatu kontrole, no vienas puses, tiešām ir nepieciešama, taču, no otras puses, tā nevar aizstāt vecāku un sabiedrības aktīvas iesaistes nozīmi, ne tikai bērnus brīdinot par šādiem cilvēkiem, bet arī pievēršot uzmanību tam, kādu cilvēku kompānijā paši pieaugušie uzturas un kādiem cilvēkiem uztic savu bērnu pieskatīšanu. Pie tam personas, kuras nodarbojas ar šāda veida noziedzīgām darbībām, nereti pašas sevi nodod, piemēram, izmantojot iestarpinātus nepiedienīgus komentārus, kas tiek pasniegti kā joks, kā arī demonstrējot noteiktu ķermeņa valodu un uzvedību, kam apkārtējie nepievērš pienācīgu uzmanību, jo tāda bieži vien tiek normalizēta pieaugušo starpā. 

Nobeigums

Priekšlikuma mērķis ir pamatots, tomēr tas nemainīs tās personas, kas īsteno šo vardarbību, bet gan novirzīs viņus uz citu vidi un metodēm, kur turpināt darīt iesākto. Lai gan Priekšlikumā vairākkārt norādīta apņemšanās izvairīties no nepamatotas iejaukšanās pamattiesībās, praksē tā tehniskie īstenošanas mehānismi radīs negatīvas juridiskās un ētiskās sekas. Šāda gan valsts iestāžu, gan pakalpojumu sniedzēju iejaukšanās personu, tostarp godprātīgu interneta lietotāju, privātajā dzīvē nepamatoti aizskars viņu intereses un tiesības. Tādēļ, lai gan bērnu drošība neapšaubāmi ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, mehānismi, kas ilgtermiņā var apdraudēt demokrātiskas sabiedrības pamatus, nedrīkst kļūt par tās cenu, tāpēc risinājumam jābūt līdzsvarotam, tiesiski pamatotam un preventīvam. Proti, digitālās aizsardzības mehānismi jāapvieno ar izglītojošiem pasākumiem un sociālo atbalstu, kur būtiska nozīme ir arī vecāku un aizbildņu pienākumam mācīt bērniem atpazīt un izvairīties no ļaunprātīgiem cilvēkiem, tādējādi nodrošinot efektīvu un ilgtspējīgu bērnu drošību atbilstoši samērīguma un proporcionalitātes principiem.

Annija Katrīna Grīnfelde ieguvusi atzinību Cilvēktiesības.info un tiesībsarga rīkotajā rakstu konkursā "Ļauj cilvēktiesībām runāt!".

Atsauces

1. ^{a, b, c, d, e, f} Eiropas Komisija, Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regula, ar ko paredz noteikumus seksuālas vardarbības pret bērniem novēršanai un apkarošanai (2022/0155/COD), COM(2022) 209 final, Brisele, 11.05.2022. Pieejams: eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:52022PC0209. Skatīts 05.09.2025.
2. ^{^} Fight Chat Control - Protect Digital Privacy in the EU (Cīnies pret čatu kontroli – aizsargā digitālo privātumu ES), pieejams:  https://fightchatcontrol.eu/. Skatīts 05.09.2025. Dati atjaunoti 27.10.2025.
3. ^{a, b, c} Eiropas Savienības Pamattiesību harta, OV C 202, 07.06.2016. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis. 202. Skatīts 05.09.2025.
4. ^{^} Internet Encyclopedia of Philosophy (Interneta filozofijas enciklopēdija). Social Contract theory (Sabiedriskā līguma teorija), pieejams: https://iep.utm.edu/soc-cont/. Skatīts 15.09.2025.
5. ^{^} ANO Ģenerālā Asambleja. 1948. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Skatīts 05.09.2025.
6. ^{^} Eiropas Savienības tiesas 2024. gada 30. aprīļa spriedums lietā C-670/22 par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija) iesniegusi ar 2022. gada 19. oktobra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 24. oktobrī, krimināllietā pret M.N. ECLI:EU:C:2024:372. Pieejams:  https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?docid=285365&mode=req&pageIndex=1&dir=&occ=first&part=1&text=&doclang=LV&cid=7324427. Skatīts 27.10.2025.
7. ^{^} Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/93/ES ( 2011. gada 13. decembris ) par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI. 17.12.2011. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis. 335. Skatīts 15.09.2025.
8. ^{^} Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/1232 (14.07.2021.) par pagaidu atkāpi no konkrētiem Direktīvas 2002/58/EK noteikumiem attiecībā uz tehnoloģiju izmantošanu, ko veic numurneatkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēji, lai apstrādātu persondatus un citus datus nolūkā apkarot seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē (Dokuments attiecas uz EEZ). 30.07.2021. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis. 274. Skatīts 15.09.2025.
9. ^{^} Eiropas padome. Konvencija par kibernoziegumiem (Budapeštas konvencija). Budapešta, 23.11.2001. ETS 185. Skatīts 15.09.2025.
10. ^{^} Eiropas Padome. Eiropas Padomes Konvencija par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību (Lansarotes konvencija). Lansarote, 25.10.2007. CETS 201. Skatīts 15.09.2025.
11. ^{^} Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (27.04.2016.) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula). 04.05.2016. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis. 119. Skatīts 15.09.2025.
12. ^{^} Valsts policija.  Pasargā savu bērnu no pavedināšanas internetā, pieejams: https://www.vp.gov.lv/lv/jaunums/pasarga-savu-bernu-no-pavedinasanas-interneta?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.bing.com%2F. Skatīts 15.09.2025.
13. ^{^} Valsts policija. Valsts policija pabeigusi izmeklēšanu lietā pret vīrieti, kurš veicis dzimumnoziegumus pret vismaz 180 bērniem, pieejams: https://www.vp.gov.lv/lv/jaunums/valsts-policija-pabeigusi-izmeklesanu-lieta-pret-virieti-kurs-veicis-dzimumnoziegumus-pret-vismaz-180-berniem. Skatīts 15.09.2025.