Sabiedrība vairs nepieļauj peļņu uz cilvēktiesību rēķina, un ar patērētāju rīcību vien nepietiek, lai ieviestu ilgtspējīgas pārmaiņas uzņēmējdarbības praksē. Tāpēc ES ir ieviesusi juridisku pienākumu pārbaudīt uzņēmuma un saistīto darījumu partneru darbības atbilstību cilvēktiesību un vides tiesību standartiem visā vērtību ķēdē. Taču jautājums paliek atklāts, vai šāds regulējums uzlabos cilvēktiesību ievērošanu citviet pasaulē, vai tieši otrādi — liks uzņēmumiem pamest ES tirgu augsto prasību un nepietiekamo atbalsta mehānismu dēļ.

Mūsdienu sabiedrība vairs nepieļauj kapitālistisku mērķu sasniegšanu par jebkādu cenu. Pat solījumi sniegt patērētājiem visus pasaules labumus vairs nespēj attaisnot cilvēktiesību pārkāpšanu peļņas gūšanas nolūkā. Eiropas Savienība jau izsenis zināma ar augstāku patērētāju tiesību aizsardzības līmenī nekā citur pasaulē. Taču dažkārt cilvēktiesību, vides tiesību un citu ētikas standartu ievērošanu nevar panākt tikai ar patērētāju uzvedības maiņu, piemēram, boikotējot zīmolu preces, kuru ražošanas uzņēmumi iesaistīti ētiskos pārkāpumos. Arvien biežāk rodas atziņas, ka ar individuāliem patērētāju lēmumiem vien nepietiek, lai sistēmiski mainītu uzņēmējdarbības praksi globālajās vērtību ķēdēs. Tādēļ aug sabiedrības pieprasījums pēc juridiski saistošiem mehānismiem, kas liktu uzņēmumiem proaktīvi uzņemties atbildību par savu ietekmi uz cilvēktiesībām un vidi. Tieši šādā kontekstā Eiropas Savienība ir spērusi soli juridiski saistošas korporatīvās sociālās atbildības virzienā, uzliekot pienākumu pašiem uzņēmumiem ieviest ilgtspējīgus risinājumus cilvēktiesību ievērošanai savā ikdienas darbībā.

Pienācīgas rūpības pienākums cilvēktiesību jomā 

Ar jaunās Eiropas Savienības Direktīvas 2024/1760 par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju (turpmāk — Direktīva)^[1] stāšanos spēkā tiek sperts nozīmīgs solis, uzliekot uzņēmumiem pienākumu rīkoties ētiski savās vērtības ķēdēs. Bet vai atbildība ir godīgi sadalīta? Globalizācijas ietekmē Eiropas Savienības (turpmāk — ES) uzņēmumiem nākas paļauties uz trešo valstu piegādātājiem, lai iegūtu nepieciešamās izejvielas un potenciāli samazinātu tirgojamo preču gala cenu ES patērētājiem. Uzņēmumiem un it īpaši transnacionālajām korporācijām ir arvien lielāka nozīme starptautiski atzītu cilvēktiesību standartu ievērošanā, lai visā pasaulē veicinātu šo tiesību ievērošanu un mazinātu pārkāpumus. Kamēr valstīm ir saistoši starptautiskie līgumi par cilvēktiesību ievērošanu, uzņēmumiem nav tiešu juridisku pienākumu ievērot līdzīgus pienākumus, lai aizsargātu indivīdu un kopienu pilsoniskās brīvības, kuras tie var aizskart.

Ir vispārēji atzīts, ka valstīm ir pienākums ievērot, aizsargāt un nodrošināt cilvēktiesības un pamatbrīvības. Savukārt uzņēmumi parasti nav spiesti savā darbībā integrēt cilvēktiesību standartus, tādējādi pieaugot riskam pārkāpt šīs tiesības. Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) ir izstrādājusi “aizsargāt, ievērot, atlīdzināt”^[2] ietvaru, kas tālāk operacionalizēti ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipos^[2], lai iesaistītu uzņēmumus cilvēktiesību ievērošanā. Tomēr šie principi ir brīvprātīgi, atstājot ievērošanu pašu uzņēmumu ziņā. Līdzīga pieeja ir Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) izstrādātajām Vadlīnijām daudznacionāliem uzņēmumiem par atbildīgu uzņēmējdarbību^[3], kas vērstas uz sociālo, ekonomisko un vides progresu. Abas sistēmas pārstāv “soft law” pieeju, kas nozīmē, ka uzņēmumiem nav juridisku pienākumu to ievērot. Tieši šīs brīvprātīgās ievērošanas īpašības dēļ līdz šim trūcis efektīvas atbildības sistēmas, kas nodrošinātu cietušo tiesību aizsardzību, kā arī reālu kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu gadījumos, kad uzņēmuma darbība atstājusi negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām, vispārējām darbinieku aizsardzības prasībām, kā arī vides tiesībām. Līdz ar to, neskatoties uz starptautisko iniciatīvu pastāvēšanu, uzņēmumu loma cilvēktiesību ievērošana praksē ir bijusi fragmentēta un tieši pakļauta reputācijas un potenciālo tiesvedības risku apsvērumiem, nevis juridiskam pienākumam. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ ES ir nolēmusi kļūt par flagmani, pārejot no ieteikumiem uz saistošu pienākumu modeli, iekļaujot arī civiltiesiskas atbildības iespēju par pienācīgas rūpības pienākuma neievērošanu.

2024. gadā pieņemtā Direktīva^[1] ir vērsta uz to, lai nostiprinātu ES kā reģionālu līderi saistošo prasību noteikšanā uzņēmumiem korporatīvās sociālās atbildības jomā, līdzīgi kā tas iepriekš ticis darīts ar datu aizsardzību un šobrīd ar mākslīgā intelekta radīto apdraudējumu novēršanu. Direktīvas mērķis ir harmonizēt pienācīgas pārbaudes prasības tiem uzņēmumiem, kuri darbojas ES tirgū, gūstot iedvesmu no līdzīgiem nacionāla līmeņa normatīvajiem aktiem, piemēram, Vācijā vai Francijā. Lai gan Direktīva primāri attiecas uz uzņēmumiem ar vairāk nekā 1000 darbiniekiem un vairāk nekā 450 miljonu eiro neto apgrozījumu grupas ietvaros, tiek gaidīts, ka mazie un vidējie uzņēmumi kā daļa no vērtību ķēdēm arī ievēros pienācīgas pārbaudes prasības. Šāda pieeja atrunā principu, ka atbildība nosakāma pēc uzņēmuma lomas vērtību ķēdē un tā darbības, nevis pēc lieluma vai jurisdikcijas. Tomēr līdz ar šādu attieksmi pret korporatīvo atbildību pieaug arī nepieciešamība pēc skaidrām vadlīnijām un praktiskas palīdzības instrumentiem tiem uzņēmumiem, kuriem trūkst kapacitātes īstenot pienācīgas pārbaudes procedūras. Bez šāda atbalsta pastāv risks, ka prasību izpilde kļūs formāla vai selektīva, tādējādi vājinot Direktīvas efektivitāti.

Īpaši kontekstā ar globalizāciju un starptautiskām piegādes ķēdēm, ar Direktīvu ir paredzēts izdarīt spiedienu uz visiem ES tirgus dalībniekiem kļūt atbildīgākiem par to darbības ietekmi uz cilvēktiesībām un vidi.^[4] Jāpiemin, ka pienākumi attiecas ne tikai uz paša uzņēmuma, tā grupas un meitasuzņēmumu darbību, bet arī uz partneriem visā vērtību ķēdē. Direktīvas 5. panta tvērumā uzņēmumiem tiek noteikti sekojoši pienākumi identificēt, novērtēt un mazināt riskus, kā arī veidot sūdzību un atlīdzināšanas mehānismus, kas saistīti ar uzņēmuma darbības nelabvēlīgās ietekmes izskaušanu. Tāpat uzņēmumiem tiek uzlikts pienākums saglabāt dokumentāciju, kas apliecina pienācīgas rūpības pienākuma izpildi. Primārais mērķis ir padarīt uzņēmumus līdzatbildīgus cilvēktiesību standartu ievērošanā, kā dēļ pienācīgas pārbaudes prasības ir jāintegrē uzņēmuma politikā, rūpīgi atrunājot iespējamo risku pārvaldību un procedūras uzņēmuma darbības nelabvēlīgas ietekmes mazināšanai. 

Ņemot vērā pienācīgas rūpības pienākuma tvērumu, kas arī paredz atbildību par nelabvēlīgās ietekmes identificēšanu un samazināšanu kontekstā ar darījumu partneru rīcību ārpus ES, var secināt, ka Direktīva piemērojama pārrobežu kontekstā, tālāk ietekmējot cilvēktiesību un vides tiesību ievērošanu arī citviet pasaulē.

Trešo valstu uzņēmumu loma ES vērtību ķēdēs

ES Direktīvai, līdzīgi kā Vispārējās datu aizsardzības regulai, ir raksturīga pārrobežu piemērošana. Praksē tas nozīmē, ka pienācīgas pārbaudes pienākums attiecas uz visiem trešo valstu uzņēmumiem, kas iesaistīti ES vērtību ķēdēs. Direktīva tieši ir piemērojama tiem trešajās valstīs reģistrētiem uzņēmumiem, kuru ES tirgus apgrozījums pārsniedzis 450 miljonus eiro vai ir šāda uzņēmuma mātes kompānija, tai skaitā attiecībā uz uzņēmumiem, kuri veic savu darbību saskaņā ar franšīzes vai licencēšanas līgumiem.

Tieši Direktīvas pārrobežu piemērošana rada risku, ka vietējie ES uzņēmumi var turpināt darbību bez fundamentālām izmaiņām savā politikā un riska pārvaldības sistēmā, atbildību par cilvēktiesību, darba standartu un vides aizsardzības principu ievērošanu noveļot uz darījumu partneriem — trešo valstu uzņēmumiem — caur līgumiskiem nodrošinājumiem. Direktīvas 10. un 11. pantā īpaši uzvērta un veicināta šāda līgumisko garantiju ieviešana savstarpējos darījumos vērtību ķēdē, ES uzņēmumam nodrošinot darījumu partnera darbības atbilstību ES cilvēktiesību, darba tiesību un vides tiesību standartiem. Praksē trešo valstu uzņēmumi kļūst spiesti pielāgoties augstākiem korporatīvās sociālās atbildības kritērijiem, pat ja šādas prasības konkrētajā valstī nav obligātas. Taču, analizējot šādu pienācīgas rūpības pienākuma pielietojumu visā vērtību ķēdē arī ārpus ES robežām, rodas jautājumi, cik detalizēti pašiem ES uzņēmumiem jāuzrauga katrs piegādes posms un vai ar līgumiskām garantijām ir pietiekami pienākuma izpildei.^[5] Lai gan Direktīva neaizliedz pienācīgas pārbaudes pienākumu deleģēšanu citiem ķēdes dalībniekiem, piemēram, caur tiem pašiem līgumiskajiem nodrošinājumiem vai piesaistot ārējus konsultantus attiecīgajā jomā, tādējādi jēgpilni sadarbojoties ar ieinteresētajām personām, Direktīvā arī netiek skaidri definēts, kādā apmērā uzņēmumiem jāveic pārbaudes pašiem.

Tajā pašā laikā ir jautājums, vai ES tiešām veicina savu uzņēmumu konkurētspēju^[6] vai arī seko izolacionisma un protekcionisma politikai, ierobežojot mazāk attīstīto valstu uzņēmumu konkurētspēju. Atbildības pārlikšana uz trešajām valstīm var novest pie atbilstības un juridiskiem riskiem pašiem ES uzņēmumiem. No otras puses, var apgalvot, ka atbildības var nākt par labu attīstības valstīm – uzlabojot darba standartus un nodrošinot ekonomisku izaugsmi.^[7] Taču realitātē šo uzņēmumu rīcībā bieži nav pietiekamu resursu vai informācijas, lai ievērotu Direktīvas prasības, radot nesamērīgu pienākuma izpildes slogu, kamēr ES uzņēmumi būs formāli izpildījuši noteikto pienākumu. Rezultātā var rasties situācija, kad trešo valstu uzņēmumi nepietiekamu resursu dēļ nespēs ievērot Direktīvas prasības un tiks izslēgti no ES tirgus un zaudēs ES darījumu partnerus.^[8] Ņemot vērā, ka Direktīva paredz arī stingras tiesiskās sekas tiem uzņēmumiem, kas nebūs ievērojuši pienācīgas pārbaudes pienākumu, trešo valstu uzņēmumi būs pakļauti paredzētajām sankcijām, tostarp administratīvajiem sodiem, aizliegumiem piedalīties ES publiskajos iepirkumos, tiesvedībām, kā arī civiltiesiskajai atbildībai, kaut gan praktiski vienlīdz atbildīgam būtu jābūt arī ES uzņēmumam.

Plašākā kopskatā ES būs panākusi pretēju efektu iecerētajam, ja trešo valstu uzņēmumi vairs nebūs ieinteresēti būt par daļu no ES vērtību ķēdēm pārmērīgo prasību dēļ gan no ekonomiskā skatu punkta, gan juridiskās nenoteiktības dēļ. Ilgtermiņā tas atstās negatīvu iespaidu uz cilvēktiesību, darba tiesību un vides aizsardzības standartu ieviešanu un ievērošanu attiecīgajās trešajās valstīs, ja nepietiekamo resursu dēļ īstenot korporatīvās sociālās atbildības politiku dalība ES tirgū vairs nesniegs gaidītās priekšrocības. Tajā pašā laikā šāds risks var padziļināt ekonomisko nevienlīdzību globālajās piegādes ķēdēs, ja netiek ņemts vērā ES uzņēmumu acīmredzami prioritārais stāvoklis iekšzemes tirgū un plašākās iespējas ievērot noteiktās korporatīvās atbildības principus. ES, tostarp Direktīvas ietvaros, gan aicina savus uzņēmumus sadarboties ar trešo valstu darījumu partneriem, dalīties zināšanās un resursos^[9], taču tas nav noteikts kā obligāts pienākums. Līdz ar to praksē bieži paliek neatrisināti cilvēktiesību pārkāpumu un vides degradācijas cēloņi.

Nobeigums

Jaunā ES politika par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju neveido līdzsvarotu pieeju pienācīgas pārbaudes pienākumiem starp ES un trešo valstu uzņēmumiem. Kaut arī juridiski saistošās normas var veicināt labāku praksi un cilvēktiesību ievērošanu, tās vienlaikus uzliek nesamērīgu slogu trešo valstu uzņēmumiem, kuriem trūkst nepieciešamo resursu un zināšanu pienācīgas rūpības pienākuma veikšanai savā ikdienas darbībā. Tomēr ir skaidrs, ka ES uzņēmumiem ir nepieciešami līgumiski nodrošinājumi, jo viena uzņēmuma spēkos nav nodrošināt atbilstību visas vērtību ķēde ietvaros. Tādēļ ES vajadzētu piedāvāt praktiskus risinājumus un atbalsta mehānismus, lai visi tirgus dalībnieki spētu ieviest ētiskas uzņēmējdarbības praksi, ievērojot tirgus darījumu pušu tiesisko vienlīdzību. Vienlaikus būtu nepieciešams veidot jēgpilnu dialogu starp ES institūcijām, starptautiskajām un reģionālajām organizācijām, kā arī trešo valstu pārstāvjiem, lai apzinātu specifiskos izaicinājumus un pielāgotu atbilstības prasības dažādiem reģioniem, nevis faktiski izslēgtu šo valstu uzņēmumus no dalības ES tirgū ierobežoto iespēju dēļ ievērot pienācīgas rūpības pienākumu attiecībā uz ilgtspēju. Pretējā gadījuma pastāv noteikts risks, ka līdz ar Direktīvas piemērošanu praksē tiks radīta juridiska plaisa starp tirgus dalībniekiem, veicinot trešo valstu un Globālo Dienvidu izstumšanu no starptautiskajām vērtību ķēdēm. Ilgtermiņā ir paredzams, ka tieši šo valstu un reģionu ilgtspējīga attīstība vēl vairāk tiks kavēta un vājināta, neskatoties uz to, ka Direktīvas sākotnējais mērķis bija iecere stiprināt šo reģionu cilvēktiesību un vides tiesību standartu ievērošanu.
 

Atsauces

1. ^{a, b} Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2024/1760 par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju, 13.06.2024. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=OJ:L_202401760
2. ^{a, b} United Nations, Office of the High Commissioner for Human Rights. Guiding Principles on Business and Human Rights: Implementing the United Nations “Protect, Respect and Remedy” Framework, 2011.  Available on: https://www.ohchr.org/sites/default/files/documents/publications/guidingprinciplesbusinesshr_en.pdf
3. ^{^} OECD. OECD Guidelines for Multinational Enterprises on Responsible Business Conduct, 2023. Available on: https://www.oecd.org/content/dam/oecd/en/publications/reports/2023/06/oecd-guidelines-for-multinational-enterprises-on-responsible-business-conduct_a0b49990/81f92357-en.pdf
4. ^{^} Communication from the Commission and the European Parliament, the Council, the European Economic and Social Committee and the Committee of the Regions. A renewed EU strategy 2011-14 for Corporate Social Responsibility, COM/2011/0681. Available on: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX:52011DC0681
5. ^{^} Enrico Zonta, “The EU’s CSDDD: Lawful Extraterritoriality or Jurisdictional Overreach?”. Available on: https://teseo.unitn.it/tslr/article/view/2963/3403
6. ^{^} Luca Enriques, Matteo Gatti, “The Extraterritorial Impact of the Proposed EU Directive on Corporate Sustainability Due Diligence: Why Corporate America Should Pay Attention,” 21.04.2022. Available on: https://blogs.law.ox.ac.uk/business-law-blog/blog/2022/04/extraterritorial-impact-proposed-eu-directive-corporate
7. ^{^} Andrei Marcu, Marino Varrichio, “Policy Brief: Bioenergy with Carbon Capture and Storage in the EU – Challenges and Opportunities,” 2025. Available on: https://ercst.org/policy-brief-bioenergy-with-carbon-capture-and-storage-in-the-eu-challenges-and-opportunities/#
8. ^{^} Tatjana Jevremovic Petrovic, “Extraterritoriality Effect of the CSDDD on Non-EU Companies,” 10.02.2025. Available on: https://papers.ssrn.com/sol3/papers.cfm?abstract_id=5107625
9. ^{^} European Commission. Corporate sustainability due diligence. Available on: https://commission.europa.eu/business-economy-euro/doing-business-eu/sustainability-due-diligence-responsible-business/corporate-sustainability-due-diligence_en#why-does-the-eu-need-to-foster-sustainable-corporate-behaviour