Eiropas Savienības Tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. C‑713/23, kurā pirmo reizi nepārprotami tiek nostiprināts dalībvalstu pienākums atzīt citā dalībvalstī noslēgtu viendzimuma personu laulību. Spriedums kopumā ir izraisījis plašu sabiedrības un juristu rezonansi, jo Eiropas Savienības tiesas atziņas skar jomu, kas tradicionāli tiek uzskatīta par dalībvalstu kompetences kodolu. Spriedumā paustās atziņas aktualizē fundamentālus jautājumus par Eiropas Savienības tiesību un nacionālo tiesību savstarpējo mijiedarbību un noteiktu pamattiesību nodrošināšanas nepieciešamību. Rakstā tiek analizēta sprieduma būtība, Eiropas Savienības tiesas būtiskākās atziņas un sabiedrības reakcija uz to.
Lietas fakti
J. Cupriak‑Trojan ir Polijas un Vācijas dubultpilsonība un M. Trojan ir Polijas pilsonība (turpmāk – Laulātie). Laulātie apprecējās 2018. gada 6. jūnijā Vācijā. Stājoties laulībā, J. Cupriak‑Trojan savam uzvārdam kā tā otru daļu pievienoja M. Trojan uzvārdu. Polijas Civilstāvokļa aktu reģistrā tika pieņemts lēmums par J. Cupriak‑Trojan uzvārda maiņas reģistrāciju. Vienlaikus J. Cupriak‑Trojan Polijas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas iestādes vadītājam iesniedza lūgumu Vācijā noslēgtās laulības apliecību reģistrēt Polijas Civilstāvokļa aktu reģistrā. Ar 2019. gada 8. augusta lēmumu šis pieteikums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka Polijas tiesībās nav paredzēta laulība starp viena dzimuma personām un šāda ārvalsts laulības apliecības reģistrācija ir pretrunā Polijas tiesību sistēmā nostiprinātajiem pamatprincipiem.
Laulātie apstrīdēja šo lēmumu, tomēr Polijas amatpersonas konstatēja pretrunu starp Vācijas laulības apliecības formu un tā ekvivalentu poļu valodā. Tika uzskatīts, ka, reģistrējot Vācijā noslēgtas laulības apliecību, Civilstāvokļa aktu reģistrācijas iestādes vadītājam būtu jāieraksta divu vīriešu vārdi un uzvārdi, turklāt dati par vienu no viņiem būtu jānorāda ailē “sieviete”. Tomēr, tā kā Polijā laulība var tikt noslēgta tikai starp vīrieti un sievieti, esot prettiesiski civilstāvokļa aktos reģistrēt divus vīriešus kā laulātos.
Laulātie vērsās ar kasācijas sūdzību Naczelny Sąd Administracyjny (Polijas Augstākā administratīvā tiesa) (turpmāk – Iesniedzējtiesa), kurā norādīja uz apstākli, ka viņu laulības neatzīšana ir nesamērīgs pamattiesību ierobežojums attiecībā uz pārvietošanās un uzturēšanās brīvību dalībvalstu teritorijā. Atšķirīgais civilstāvokļa statuss Polijā un Vācijā primāri traucē izmantot ES tiesību avotos nostiprināto dalībvalstu pilsoņu pārvietošanās brīvību. Iesniedzējtiesa lūdza Eiropas Savienības tiesai (turpmāk – EST) sniegt prejudiciālu nolēmumu.[1]
EST secinājumi
EST spriedumā lietā Nr. C‑713/23 (turpmāk – Spriedums) norāda, ka Iesniedzējtiesas jautājums ir jāinterpretē tādējādi, vai Līguma par Eiropas Savienības Darbību (turpmāk – LESD) 20. pants un 21. panta 1. punkts, ievērojot Eiropas Savienības pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 7. pantu un 21. panta 1. punktu nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurš, pamatojoties uz to, ka šīs dalībvalsts tiesībās nav atļauta laulība starp vienāda dzimuma personām, neļauj nedz atzīt tādu laulību starp diviem minētās dalībvalsts vienāda dzimuma pilsoņiem, kas ir likumīgi noslēgta, kad viņi īstenojuši savu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību citā dalībvalstī, kurā viņi izveidojuši vai nostiprinājuši ģimenes dzīvi, nedz arī šim nolūkam reģistrēt šīs laulības apliecību pirmās dalībvalsts civilstāvokļa aktu reģistrā.
Spriedumā norādīts, ka gan J. Cupriak‑Trojan, kam ir Polijas un Vācijas dubultpilsonība, gan M. Trojan kā Polijas pilsonim saskaņā ar LESD 20. panta 1. punktu ir ES pilsoņa statuss. ES pilsoņa statuss ir dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kas personām piešķir noteiktas pamattiesības, piemēram, tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā. Vienlaikus EST uzsver, ka atbilstoši judikatūrā nostiprinātajām atziņām tiesības brīvi pārvietoties ietver personas tiesības īstenot normālu ģimenes dzīvi gan uzņēmējā dalībvalstī, gan dalībvalstī, kuras pilsoņi viņi ir, kad viņi atgriežas tajā. ES pilsoņiem ir tiesības baudīt viņu ģimenes locekļu, tostarp laulātā, klātbūtni.
Ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus, proti, to, ka Laulātie dzīvo kopā uzņēmējā dalībvalstī un atbilstoši Vācijas tiesībām ir noslēguši laulību, tiesības, kas izriet no LESD 21. panta 1. punkta, garantē Laulātajiem būt pārliecinātiem, ka viņi savas izcelsmes dalībvalstī varēs turpināt ģimenes dzīvi, ko izveidojuši vai nostiprinājuši uzņēmējā dalībvalstī. Minētā atziņa īpaši attiecas gadījumos, kad personas ir noslēgušas laulību. Papildus EST norāda, ka pašreizējā ES tiesību attīstības stadijā noteikumi par laulību ietilpst dalībvalstu kompetencē un ES tiesības nevar apdraudēt šo kompetenci. Līdz ar to Spriedumā tiek vērsta uzmanība uz katras dalībvalsts nacionālo identitāti, ar piebildi, ka katra dalībvalsts savās valsts tiesībās var brīvi paredzēt vai neparedzēt vienāda dzimuma personu laulību. Tomēr, īstenojot šo kompetenci, ikvienai dalībvalstij jāievēro ES tiesības un it īpaši LESD normas par katra ES pilsoņa pārvietošanās un uzturēšanās brīvību dalībvalstu teritorijā.
Tādēļ EST norāda, ka dalībvalsts iestāžu atteikums atzīt tiesiski noslēgtu laulību viendzimuma personām, kuri vienlaikus ir ES pilsoņi, var ierobežot LESD 21. pantā paredzēto tiesību īstenošanu, jo šāds atteikums tiem var radīt nopietnas administratīvas, profesionālas un privātas neērtības. EST Spriedumā vērš uzmanību uz apstākli, ka šāds atteikums Laulātajiem liedz turpināt izveidoto ģimenes dzīvi, baudīt ar laulībām iegūto juridisko statusu, kas savukārt ir saistošs arī pret trešajām personām.
Iesniedzējtiesa norāda, ka atteikums reģistrēt Vācijā noslēgtas laulības apliecību Polijas Civilstāvokļa aktu reģistrā ir skatāms kopsakarā ar Polijas tiesībās nostiprināto regulējumu, kurš nepieļauj laulību starp vienāda dzimuma personām. Tādējādi šāda laulības apliecības reģistrācija nonāktu pretrunā ar Polijas tiesību sistēmā nostiprinātajiem pamatprincipiem. Šajā sakarā EST akcentē Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) 4. panta 2. punktā nodibināto – ES pienākumu respektēt tās dalībvalstu nacionālo identitāti.
Dalībvalsts ir tiesīga īstenot pasākums, kas rada šķēršļus personu brīvas pārvietošanās īstenošanai, tomēr šādai rīcībai piemīt izņēmuma gadījuma raksturs, tādēļ tā tiek attaisnota, ja pastāv objektīvi vispārējo interešu apsvērumi un tā ir samērīga ar attiecīgo leģitīmo mērķi. Vienlaikus EST obiter dictum norāda, ka šāda dalībvalsts rīcība ir attaisnojama, ja minētais pasākums atbilst Hartā garantētajām pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina EST.[2] Līdz ar to dalībvalstīm ir nepieciešams sīkāk izvērtēt minētā pasākuma attaisnojamību, īpaši, ja tiek skartas personas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (Hartas 7. pants), kā arī jebkādas diskriminācijas seksuālās orientācijas dēļ aizliegumu (Hartas 21. panta 1. punkts).
Spriedumā būtiskākais secinājums ir saistāms tieši ar katras dalībvalsts nepieciešamību izvērtēt savu tiesisko regulējumu attiecībā pret viendzimuma pāru, kuri ir ES pilsoņi, tiesiski noslēgtu laulību atzīšanu dalībvalsts teritorijā, kas primāri nodrošina laulāto tiesības brīvi pārvietoties (LESD 20. un 21. pants) un tiesības uz izveidojušās ģimenes dzīves saglabāšanu arī pēc laulības noslēgšanas, pārceļoties uz citu dalībvalsti. Līdz ar to EST norāda uz dalībvalstu pienākumu atzīt viendzimuma personu laulību arī gadījumos, kad tās nacionālajos tiesību aktos nav paredzētas šādas viendzimuma pāru tiesības. EST norāda arī uz nepieciešamību dalībvalstīm ieviest tādu tiesisko regulējumu, kas nenonāk pretrunā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8. pantā noteikto pozitīvo pienākumu ieviest tiesisko regulējumu, kas ļauj juridiski atzīt un aizsargāt viendzimuma pāru savienību.[3]
Turklāt EST Spriedumā nostiprināto atziņu pirmsākumi ir meklējami EST 2018. gada 5. jūnija spriedumā lietā Nr. C-673/16 (turpmāk – Coman lieta).[4] Konkrētajā lietā EST jau bija konstatējusi, ka dalībvalstīm ir pienākums atzīt viendzimuma laulības tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams, lai piešķirtu uzturēšanās tiesības trešās valsts pilsonim, kurš ir ES pilsoņa laulātais un kurš īsteno savas brīvas pārvietošanās tiesības.[5] Tomēr EST nesniedza atbildi uz vairākiem būtiskiem jautājumiem, tostarp par to, vai viendzimuma laulību atzīšana ES brīvas pārvietošanās tiesību kontekstā aptver arī ģimenes apvienošanās situācijas.[5] Līdz ar to EST Spriedums turpina un papildina Coman lietā aizsāktās atziņas, tādējādi parādot, ka šie jautājumi joprojām ir būtiski un tos ir nepieciešams noregulēt.
Situācija Latvijā
Nenoliedzami Latvijai EST Spriedumā ietvertās atziņas ir saistošas. Gadījumā, ja divas personas ar vienādu dzimumu un ES pilsonību ir tiesiski noslēgušas laulību kādā no ES dalībvalstīm, kurā laulātie ir ieradušies un uzturējušies, izmantojot tiesības brīvi pārvietoties, vienlaikus viņiem ir izveidojusies ģimenes dzīve un, pārceļoties uz citu ES dalībvalsti, viņi vēlreiz izmanto garantētās tiesības brīvi pārvietoties,[6] tad Latvijai ir pienākums atzīt šo divu personu savienību.
Latvijas tiesiskais regulējums uz doto brīdi neparedz viendzimuma pāru laulību, tomēr kopš 2024. gada 1. jūlija ir ieviests partnerības institūts, kas piešķir tiesības divām pilngadīgām personām – neatkarīgi no dzimuma – juridiski nostiprināt savas attiecības, noformējot tās oficiāli pie zvērināta notāra notariāla akta formā.[7] Statistikas dati liecina, ka gada laikā kopš ieviests šāds institūts Fizisko personu datu reģistrā uz 2025. gada 1. jūliju iekļautas ziņas par 613 partnerību reģistrēšanu, no kurām 235 ir viendzimuma partnerības, bet 378 gadījumos partnerību noslēguši dažādu dzimumu pāri. [7]Līdz ar to ir secināms, ka partnerības institūta izveide Latvijas pāriem bija nozīmīga un nepieciešama. Attiecībā uz apstākli – kādēļ dažādu dzimumu pāri partnerības reģistrēšanu izmanto biežāk nekā viendzimuma pāri – secinājums nav viennozīmīgs, tomēr būtiskākais ir tas, ka Latvijas likumdevējs ir izpildījis tam ar Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedumu lietā Nr. 2019‑33‑01 uzlikto pienākumu izveidot tiesisko regulējumu, kas aizsargātu viendzimuma pāru ģimenes juridisko, sociālo un ekonomisko aizsardzību.[8] Satversmes tiesa ir atzinusi, ka viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesiskais regulējums var būtiski ietekmēt visu tiesību sistēmu, tādēļ likumdevējam tika piešķirts saprātīgs laika posms, kurā īstenot atbilstošu regulējumu viendzimuma pāru aizsardzībai.[8]
Bieži vien sabiedrībā izskan skaļi un reizēm pat aizvainojoši izteikumi attiecībā pret viendzimuma pāru savienību un tās juridiskās nostiprināšanas iespējām. Piemēram, plaši tika kritizēts iepriekšminētais Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2019-33-01.[9] Savukārt šobrīd aktuālais EST Spriedums ir izraisījis plašu sabiedrības un juristu rezonansi. Sociālo tīklu vietnēs parādās ieraksti, kas uzsver, ka ar EST Spriedumu tiek uzspiesta viendzimuma laulība un Latvijas suverenitāte ir noteiktu izaicinājumu priekšā.[10]
Raksta autore uzskata, ka šāds apgalvojums ir aplams un veicina sabiedrības sašķeltību. Konvencijas 8. pantā noteiktais jēdziens “ģimene” attiecas uz laulības attiecībām, kā arī uz citām faktiski pastāvošām “ģimenes saitēm”,[11] tostarp starp viendzimuma pāriem.[12] Konvencijas 8. pants neuzliek valstij pienākumu nodrošināt viendzimuma partneriem tiesības laulāties vai nodrošināt viendzimuma partneru ģimenes tiesības uz juridisku atzīšanu citā formā, tādēļ valstij ir rīcības brīvība izvēlēties attiecīgu tiesisko mehānismu personu aizsardzībai.[13] Tomēr Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka tas vien, ka Konvencija vai ES tiesību normas neparedz valsts pienākumu nodrošināt personai noteiktas tiesības vai nodrošināt personas tiesības noteiktā veidā, nenozīmē to, ka šāds pienākums valstij neizrietētu no vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām.[14] Tādējādi, atbildot uz jautājumu, vai EST Spriedums “uzspiež” viendzimuma pāru laulību un apdraud Latvijas suverenitāti, norādāma noliedzoša atbilde. Proti, Satversmes tiesa vairākkārt savos spriedumos jau ir akcentējusi nepieciešamību aizsargāt viendzimuma pārus, tādējādi nodrošinot tiem atbilstošu aizsardzības mehānismu. EST Spriedumā tikai uzsver dalībvalstu pienākumu atzīt ES dalībvalstī tiesiski noslēgtu laulību starp viendzimuma pāriem (ES pilsoņiem), kas noteiktu apstākļu dēļ vēlas savu ģimenes dzīvi turpināt citā ES dalībvalstī.
Vienlaikus jānorāda uz to, ka ne tikai sabiedrībai ir jāspēj pieņemt EST Spriedumā paustās atziņas, bet arī valstij ir nepieciešams tās praktiski īstenot. Tas nozīmē, ka valstij jāizvērtē, kādā apmērā citā dalībvalstī tiesiski noslēgta laulība un no tās izrietošās tiesības ir jāatzīst nacionālajā tiesību sistēmā – vai tās piešķiramas pilnībā, vai arī to piemērošana iespējama ierobežoti, ievērojot nacionālā regulējuma pamatprincipus. Līdz ar to valstij lielākoties būs nepieciešams izstrādāt skaidru rīcības plānu un interpretācijas mehānismus, kas nodrošinās EST Sprieduma pienācīgu izpildi, vienlaikus līdzsvarojot to ar konstitucionālajām vērtībām un tiesisko regulējumu.
Noslēgumā norādāms, ka EST Spriedumam piemīt unikāls raksturs, jo tas tieši noteic dalībvalstu pienākumu atzīt šāda veida savienību. EST Spriedumā nenorāda uz dalībvalsts pienākumu paredzēt savos nacionālajos tiesību aktos viendzimuma pāru laulības institūtu, bet gan norāda uz ES pilsoņu ekskluzīvo tiesību – personu brīvu pārvietošanos – nodrošināšanu. Papildus raksta autore vēlas uzsvērt, ka, sabiedrībai attīstoties, viendzimuma pāru laulības jautājumus ir nepieciešams noregulēt. Ikviens ir tiesīgs uz ģimenes dzīves nodibināšanu, kā arī iespēju uz divu personu savienības juridisku atzīšanu.
Atsauces
- ^ Raksta nodaļa “Lietas fakti” izstrādāta balstoties uz Eiropas Savienības tiesas 2025. gada 25. novembra sprieduma lietā Nr. C‑713/23. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:62023CJ0713
- ^ Warnez M. The CJEU Providing Ammo in the ECtHR Rainbow Fight: Commentary on the CJEU’s Judgment in Cupriak-Trojan (C-713/23). Verfassungsblog. Pieejams: https://verfassungsblog.de/ammo-in-the-rainbow-fight/
- ^ Raksta nodaļa “EST secinājumi” izstrādāta balstoties uz Eiropas Savienības tiesas 2025. gada 25. novembra sprieduma lietā Nr. C‑713/23. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:62023CJ0713
- ^ Eiropas Savienības tiesas 2018. gada 5. jūnija spriedums lietā Nr. C-673/16. Pieejams: https://infocuria.curia.europa.eu/tabs/document/C/2016/C-0673-16-00000000RP-01-P-01/ARRET_SOM/206369-LV-1-html
- a, b Tryfonidou A. Cross-Border Recognition of Same-Sex Marriages in the EU: Full Recognition or Mere Effects? The EAPIL blog. Pieejams: https://eapil.org/2025/12/09/cross-border-recognition-of-same-sex-marriages-in-the-eu-full-recognition-or-mere-effects/
- ^ Plaksins E. Pārskats par Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-713/23. Jurista Vārds, 19.12.2025. Pieejams: https://juristavards.lv/zurnals/287456
- a, b Partnerības pirmais gads Latvijā – simtiem pāru reģistrējuši attiecības ar juridisku spēku. Pieejams: https://www.latvijasnotars.lv/articles/partneribas-pirmais-gads-latvija-simtiem-paru-registrejusi-attiecibas-ar-juridisku-speku
- a, b Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedums lietā Nr. 2019‑33‑01, 14.2. punkts.
- ^ Veidemane E. Vai Bordāns ies geju praidā kopā ar Satversmes tiesu? Pieejams: https://nra.lv/neatkariga/komentari/elita-veidemane/371255-vai-bordans-ies-geju-praida-kopa-ar-satversmes-tiesu.htm
- ^ Zvērināta advokāta Laura Klagiša biroja ieraksts sociālo tīklu vietnē “Facebook”. Pieejams: https://www.facebook.com/story.php?story_fbid=1435238261940145&id=100063619536348&mibextid=wwXIfr&rdid=3LgvBG8ok8AGefWS#
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 24. janvāra spriedums lietā Paradiso un Campanelli pret Itāliju (iesnieguma Nr. 25358/12), 140. punkts.
- ^ Guide on Article 8, 89.lpp. Pieejams: https://ks.echr.coe.int/documents/d/echr-ks/guide_lgbti_rights_eng
- ^ Satversmes tiesas 2021. gada 8. aprīļa spriedums lietā Nr. 2020-34-03, 10.1. punkts
- ^ Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedums lietā Nr. 2019-33-01, 12.2. punkts
