Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2024. gada 18. jūlijā pasludināja spriedumu lietā Hanovs pret Latviju. Spriedumā konstatēts, ka Latvijas Republika nav izpildījusi savu pozitīvo pienākumu, līdz ar to pārkāpjot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.pantā (spīdzināšanas, necilvēcīgas un pazemojošas attiekšanās aizliegums), 8.pantā (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) kopsakarā ar 14.pantā (diskriminācijas aizliegums) garantētās tiesības.
Faktu izklāsts
Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs piedzīvoja uzbrukumu 2021. gadā, kad viņš kopā ar savu dzīvesbiedru vakarā gāja gar Ķengaraga tirgu. Divi agresīvi vīrieši sākuši Hanovu un viņa dzīvesbiedru apsaukāt, iespēruši Hanovam pa muguru, izteikuši seksuālā rakstura piezīmes, kā arī mēģinājuši uzbrukt.[1]
Hanovs paslēpies kioskā un turējis tā rokturi, jo uzbrucējs kopā ar līdzgājēju gribējis ielauzties kioskā. Viens no viņiem esot atkailinājies un piespiedis savus dzimumorgānus pie kioska durvju stikla, kliedzot, lai kultūrpētnieks tās atvērtu.[2]
Lai arī Valsts policija esot atbraukusi ļoti operatīvi un rīkojusies atbilstoši normatīvajiem aktiem, taču, kā Hanovam skaidrojuši policisti, – likums paredz, ka lietu par izvarošanas draudu izteikšanu varot uzsākt pret sievieti, bet neesot atbilstoša panta par šādu draudu izteikšanu vīrietim.[2]
Izmeklējot šo incidentu, viens no uzbrucējiem, kuru policijai izdevās identificēt, atzina, ka viņa darbības motivēja nepatika pret homoseksuāliem cilvēkiem un viņš gribēja panākt, lai viņi vairāk neizrāda savu seksuālo orientāciju. Valsts policija sākumā bija ierosinājusi krimināllietu par huligānismu, taču 21.maijā nolemts to izbeigt, jo nav konstatēts nozieguma sastāvs. Jau toreiz lēmums par lietas izbeigšanu bija saskaņots ar prokuratūru. Pats Hanovs skaidroja, ka policija tādējādi ir ignorējusi skaidru un acīmredzamu homofobisku attieksmi un rīcību. Pats aizdomās turētais skaidri norādījis, ka konflikts sācies, jo viņiem licies nepieņemams abu vīriešu pārvietošanās veids.[3]
Kriminālprocesa vietā tika uzsākts administratīvā pārkāpuma process, kurā Latvijas izmeklētāji uzskatīja, ka šajā gadījuma nav veikts naida noziegums, bet gan sīkais huligānisms, par ko piemēroja pārkāpējam vien 70 euro sodu.[4]
Kas ir naida noziegums?
Pirmo reizi jēdziens “naida noziegums” (angļu valodā “hate crime”) izmantots 1985. gadā, kad Džons Konjērs (John Conyers), Barbara Keneli (Barbara Kennelly) un Mario Bjadži (Mario Biaggi) publicēja grāmatu “Hate Crime Statistics Act”.[5]
Naida noziegumi var izpausties fiziska aizskāruma (vardarbības) veidā, verbāla aizskāruma veidā (mutvārdos un rakstveidā) un citā naida izpausmes veidā, piemēram, tīši iznīcinot un bojājot mantu – izsitot logus, pārdurot automašīnas riepas u. tml.. Atšķirībā no fiziskā aizskāruma (vardarbības), verbālais aizskārums (tas var būt izdarīts gan mutvārdos, gan rakstveidā) var aizskart daudz plašāku personu loku. Verbālais aizskārums tiek saukts par “naida runu” (angļu valodā “hate speech”).[5]
Mūsdienās Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas jeb EDSO (Organization for Security and Co-operation in Europe, OSCE) Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs (Office for Democratic Institutions and Human Rights, ODIHR) piedāvā šādu naida nozieguma definīciju: jebkurš noziedzīgs nodarījums, tostarp noziegums pret personu vai īpašumu, kad cietušais, vieta vai nozieguma mērķis ir izvēlēti pēc to faktiskās vai šķietamās saiknes, atbalsta, piederības vai dalības grupā, kas var balstīties uz tās locekļu reālu vai šķietamu rasi, nacionālo vai etnisko izcelsmi, valodu, ādas krāsu, reliģiju, dzimumu, vecumu, fizisko vai garīgo invaliditāti, seksuālo orientāciju vai citu līdzīgu pazīmi.[6]
Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) ir piepildījusi šī jēdziena saturu, norādot, ka naida noziegums ir noziedzīgs nodarījums, ko motivē aizspriedumi vai aizspriedumi pret personu vai personu grupu, savukārt naida runa attiecas uz dažādiem izteiksmes veidiem, kas vērsti pret personu vai personu grupu, pamatojoties uz personas vai personu grupas personiskajām īpašībām vai statusu. Ja naida runa izpaužas kā uzvedība, kas pati par sevi ir noziedzīgs nodarījums, piemēram, uzvedība, kas ir aizskaroša, uzmācīga vai aizskaroša, to arī var dēvēt par naida noziegumu.[7]
Līdz ar ko, var secināt, ka jēdziens "naida noziegums" attīstījies kā būtisks instruments tiesiskajā sistēmā un cilvēktiesību aizsardzībā, lai apzīmētu specifiskus noziedzīgus nodarījumus, kurus motivē aizspriedumi pret noteiktām sociālajām grupām. Naida noziegumi ir unikāli ar to, ka tie ir tiek veikti, pamatojoties uz dziļi iesakņojušiem aizspriedumiem pret noteiktu cilvēku grupu identitātes pazīmēm, piemēram, rasi, etnisko piederību, reliģiju vai seksuālo orientāciju. Tādējādi šie noziegumi rada neproporcionāli lielu kaitējumu, jo tie signalizē naidu un neiecietību pret veselu grupu, kurai upuris pieder. Turklāt mūsdienu juridiskajā un sabiedriskajā diskursā, tiek izcelts arī verbālo aizskārumu – naida runu – nozīmīgums, jo tas spēj radīt līdzīgu kaitējumu kā fiziska vardarbība.
Latvijas un Lietuvas regulējums
Jēdzieni “naida noziegumi” un “naida runa” Latvijā nav normatīvi nostiprināti. Jānorāda, ka “klasiskā” izpratnē jēdziens “naida noziegums” biežāk tiek attiecināts uz nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida izraisīšanu.
2014. gada 25. septembrī tika veikti kārtējie grozījumi Krimināllikumā (turpmāk arī – KL), ar kuriem pilnveidots normatīvais regulējums saistībā ar naida noziegumiem, nosakot atbildību par sociālā naida un nesaticības izraisīšanu. Līdz šo grozījumu izdarīšanai krimināltiesiskajā regulējumā bija noteikta atbildību par darbību, kas vērsta uz nacionālā, etniskā, rasu (KL 78. pants) vai reliģiskā (līdz 2014. gada 29. oktobrim KL 150. pants) naida vai nesaticības izraisīšanu. Ar grozījumiem papildinātas jau esošās naida noziegumu pazīmes – piederība pie noteiktas rases, etnosa vai tautības un reliģiskā pārliecība – ar tādiem kritērijiem, kā dzimums, vecums un invaliditāte, turklāt šis uzskaitījums veidots kā nenoslēgts pazīmju loks, jo atbildība ir noteikta par darbību, kas vērsta uz naida vai nesaticības izraisīšanu jebkuru pazīmju dēļ.[8]
Saskaņā ar izdarītajiem grozījumiem Krimināllikuma 150. panta pirmajā daļā noteikts, ka sodāma ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu ir sociālā naida un nesaticības izraisīšana atkarībā no personas dzimuma, vecuma, invaliditātes vai jebkuru citu pazīmju dēļ, ja ar to radīts būtisks kaitējums.[9]
Panta otrajā daļā noteikta brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana, vai piespiedu darbs, vai naudas sods, ja sociālā naida vai nesaticības izraisīšanu izdarījusi valsts amatpersona vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks, vai personu grupa vai ja tas izdarīts, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu.[9]
Vēl bargāks sods Krimināllikuma 150. panta trešajā daļā noteikts par sociālā naida un nesaticības izraisīšanu, ja tā saistīta ar vardarbību vai draudiem vai, ja to izdarījusi organizēta grupa. Par šādu nodarījumu var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.[9]
Autoresprāt, būtu nepieciešams salīdzināt Lietuvas un Latvijas regulējumu naida noziegumu kontekstā, lai izvērtētu regulējuma efektivitāti, identificētu labās prakses piemērus. Līdz ar to turpmāk tiks vērtēts Lietuvas regulējums.
Lietuvas Kriminālkodeksā ir tieša atsauce uz naida noziegumiem, piemēram, Kriminālkodeksa 60. pantā ir norādīts, ka par vainu pastiprinošu apstākli tiek uzskatīta darbība, kas izdarīta, lai paustu naidu pret personu grupu vai tai piederošu personu vecuma, dzimuma, dzimumorientācijas, invaliditātes, rases, ādas krāsas, tautības, valodas, izcelsmes, etniskās izcelsmes, sociālā stāvokļa dēļ, reliģija, pārliecība vai uzskati.
Arī Kriminālkodeksa 129. pantā 1. un 2. punktā ir redzama būtiska atšķirība soda apmēros par noziedzīgiem nodarījumiem, kuri saistīti ar naida izpausmi, jo 1. punkts paredz sodu par personas slepkavību no septiņiem līdz piecpadsmit gadiem, taču panta otrais punkts paredz, ka par slepkavību, kura izdarīta, lai paustu naidu pret personu grupu vai tai piederošu personu vecuma, dzimuma, dzimumorientācijas, invaliditātes, rases, ādas krāsas, tautības, valodas, izcelsmes, etniskās izcelsmes, sociālā stāvokļa, reliģijas, pārliecības vai uzskatu dēļ soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no astoņiem līdz divdesmit gadiem vai ar mūža ieslodzījumu.[10]
Arī Lietuvas Kriminālkodeksa 170. pantā ir atsauce uz naida kurināšanu jeb šajā pantā sauc pie atbildības personu, kura kas publiski kurina uz vardarbību vai fizisku vardarbību pret kādu personu grupu vai tai piederošu personu vecuma, dzimuma, dzimumorientācijas, seksuālās orientācijas, invaliditātes, rases, ādas krāsas, tautības, valodas, izcelsmes, etniskās izcelsmes, sociālā stāvokļa, reliģijas, pārliecības vai uzskatu dēļ vai finansē vai citādi atbalsta šādas darbības.[10]
Apkopojot iepriekšminēto, autore secina, ka salīdzinot ar Latviju, Lietuvas Kriminālkodeksā naida noziegumu regulējums ir skaidrāks un sodu sistēma stingrāka. Lietuvas Kriminālkodeksā konkrēti norādīts, ka naida motivācija ir vainu pastiprinošs apstāklis, kas var ievērojami palielināt soda smagumu. Piemēram, par slepkavību naida dēļ Lietuvā var piespriest līdz pat mūža ieslodzījumam, kas norāda uz striktāku tiesisko pieeju un uzsver šāda veida noziegumu nopietnību. Tas kontrastē ar Latvijas normatīvo regulējumu, kur šīs kategorijas noziegumiem nav tik detalizēti un stingri nosacījumi.
Hanovs pret Latviju - ECT secinājumi
ECT secināja, ka izmeklēšanas laikā tika noskaidroti uzbrucēja homofobiskie motīvi. Lai gan cietušais spēja izvairīties no miesas bojājumiem, šādas darbības pēc būtības pārkāpj cilvēktiesības un sasniedz tādu smaguma pakāpi, kas ir saistīta ar konvencijas trešo pantu (spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās aizliegums). Turklāt homofobiski verbālie uzbrukumi un vardarbības draudi tiek uzskatīti par pietiekami smagiem, lai pārkāptu konvencijas astotajā pantā noteiktās tiesības uz privāto dzīvi. Administratīvā pārkāpuma lietvedība šajā lietā nesniedza ne taisnīgu gandarījumu pieteicējam, ne adekvātu sodu vainīgajam, vērtē ECT.
Tiesa uzsvēra, ka valsts iestādēm ir pienākums novērst naida motivētu vardarbību un izmeklēt jebkādu iespējamo saistību starp diskriminējošu motīvu un vardarbīgu darbību. Diskriminējoša attieksme var izpausties kā pazemojoša izturēšanās, ja tā sasniedz tādu smaguma pakāpi, kas aizskar cilvēka cieņu. Diskriminējošas piezīmes un aizskārumi jebkurā gadījumā ir jāuzskata par atbildību pastiprinošu apstākli, norāda ECT.
Tiesa uzsvēra, ka nesodāmība naida noziegumu gadījumos rada būtiskus draudus konvencijā aizsargātajām pamattiesībām. Ja šādi incidenti netiek risināti, tas var normalizēt naidu pret LGBTQIA personām, stiprināt neiecietību un diskrimināciju, kā arī veicināt, ka šādas darbības varētu atkārtoties.[11]
Līdz ar to ECT konstatēja Konvencijas 3.pantā (spīdzināšanas, necilvēcīgas un pazemojošas attiekšanās aizliegums), 8.pantā (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) kopsakarā ar 14.pantā (diskriminācijas aizliegums) garantēto tiesību pārkāpumu.
Viedoklis
Nav šaubu, ka Latvijā izplatīta ir problēma ar naida runu un vispārīgu naidu pret homoseksuālām personām, jo naida noziegumi Latvijā kopumā netiek uzskatīti par sociāli un politiski svarīgu prioritāti. Tas saistīts gan ar augstu toleranci pret vardarbību kopumā, gan vietējo sociālo un kultūras kontekstu, kas liek raudzīties uz daudziem Eiropas līmenī pašsaprotamiem jautājumiem – rase, seksuālā orientācija, u.tml. – Latvijai specifiskā perspektīvā. Šādi nodarījumi, kas Eiropas kontekstā būtu interpretēti kā naida noziegumi, Latvijā tiek uztverti kā sabiedrības norma, par ko liecina augsts neiecietības līmenis pret dažādām sabiedrībā pastāvošām pazīmēm.
Problemātiska ir arī naida noziegumu identificēšana un izmeklēšana praksē. Kā izriet no Valsts policijas statistikas, būtībā nav reģistrētu naida noziegumu, t. i., noziedzīgu nodarījumu, kuros būtu identificēti atbildību pastiprinoši apstākļi saskaņā ar Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 14. punktu, lai gan, kā norāda prokuratūra, šāds vainu pastiprinošs apstāklis laika posmā no 2011. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 30. aprīlim konstatēts divos kriminālprocesos. Tāpat identificēts tikai viens spriedums, kurā skatīts jautājums par Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 14. punkta piemērošanu. Tas norāda uz to, ka naida noziegumi netiek atpazīti, izmeklēti un vainīgie atbilstoši sodīti.
Arī saskaņā ar Valsts policijas sniegto statistiku laika posmā no 2016. gada līdz 2020. gadam reģistrēts 121 iesniegums par naida runu, bet 86 gadījumos ir pieņemti lēmumi par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu. Lielākajā daļā šo lēmumu kā pamats atteikt ierosināt kriminālprocesu ir Krimināllikuma 150. pantā minētā “būtiskā kaitējuma” neesamība. Tāpat bieži ir problemātiska nodoma pierādīšana. Kā uzskata nevalstiskās organizācijas, no Valsts policijas lēmumiem nereti izriet fakts, ka Krimināllikuma 150. pantā noteiktā prasība pēc “būtiska kaitējuma”, kā arī nodoma konstatēšanas nereti ir kā iegansts, lai atteiktu uzsākt kriminālprocesu. Būtībā tas sakrīt ar kopējo ainu, kura izriet no statistikas.
Hanova gadījums atklāj trūkumus izmeklēšanas procesos, kur bieži vien tiek ignorētas cietušo sūdzības un netiek veikti pietiekami pasākumi, lai novērstu naida noziegumus. Tas norāda uz plašāku sabiedrības problēmu — nepietiekamu izpratni par naida noziegumiem un to ietekmi uz cietušajiem. Lai gan Latvijas tiesiskais regulējums formāli aizsargā cilvēktiesības, praksē bieži vien pastāv barjeras, kas traucē efektīvu tiesiskās aizsardzības īstenošanu.
Spriedums uzsver steidzamu nepieciešamību pēc izmaiņām Latvijas regulējumā, lai nodrošinātu, ka visi naida noziegumi tiek rūpīgi izmeklēti un vainīgie saukti pie atbildības. Tāpat ir svarīgi veicināt sabiedrības izpratni un izglītošanu par naida noziegumiem, lai mazinātu diskrimināciju un veicinātu cieņu pret visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu seksuālās orientācijas.
Šajā kontekstā Raiņa teiciens “Pastāvēs, kas pārvērtīsies” iegūst dziļāku nozīmi, jo Hanova gadījums norāda uz nepieciešamību pēc radikālām izmaiņām, lai nodrošinātu efektīvu cīņu pret naida noziegumiem. Tiesībaizsardzības iestādēm jāveic būtiskas izmaiņas, lai nodrošinātu ne tikai adekvātu reakciju uz naida noziegumiem, bet arī preventīvu aizsardzību pret tiem.
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
Atsauces
- ^ Homofobiskais uzbrukums Denisam Hanovam: valstij viņam jāizmaksā 10 000 eiro. Pieejams: https://nra.lv/latvija/463689-homofobiskais-uzbrukums-denisam-hanovam-valstij-vinam-jaizmaksa-10-000-eiro.htm
- a, b RSU profesoram Ķengaragā noticis homofobisks uzbrukums. Pieejams: https://degpunkta.tv3.lv/noziedziba/rsu-profesoram-kengaraga-noticis-homofobisks-uzbrukums/
- ^ Policija nesaskata nopietnus pārkāpumus uzbrukumā profesoram Hanovam. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/policija-nesaskata-nopietnus-parkapumus-uzbrukuma-profesoram-hanovam.a405995/
- ^ Hanovs ECT uzvarējis lietā par naida noziegumu; saņemtos 10 000 eiro ziedos Kijivas Bērnu slimnīcai. Pieejams: https://www.delfi.lv/161/criminal/120035147/hanovs-ect-uzvarejis-lieta-par-naida-noziegumu-sanemtos-10-000-eiro-ziedos-kijivas-bernu-slimnicai
- a, b Naida noziegumi Latvijā: kriminālatbildība un piemērotie sodi. Pieejams:https://www.researchgate.net/publication/338773947_Naida_noziegumi_Latvija_kriminalatbildiba_un_piemerotie_sodi
- ^ Eiropas Drošības un sadarbības organizācija. Pieejams: https://www.mfa.gov.lv/lv/eiropas-drosibas-un-sadarbibas-organizacija
- ^ ECT spriedumu īstenošana: Jauna tematiskā faktu lapa par naida noziegumiem un naida runu. Pieejams: https://www.coe.int/en/web/human-rights-rule-of-law/-/new-thematic-factsheet-on-hate-crime-and-hate-speech
- ^ Grozījumi Krimināllikumā: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2014. 15. oktobris, Nr. 204.
- a, b, c Krimināllikums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1998. 8. jūlijs, Nr. 199/200.
- a, b Naida noziegumu likumdošana Lietuvā. Pieejams: https://hatecrime.osce.org/hate-crime-legislation-lithuania
- ^ ECT 2024. gada 18. jūlija spriedums lietā Hanovs pret Latviju, iesnieguma Nr. 40861/22, pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/?i=001-235016
