Satversmes tiesa 2026. gada 17. jūnija spriedumā lietā Nr. 2025-14-01 (turpmāk - Spriedums) par Satversmei atbilstošu atzina Valsts fondēto pensiju likuma pārejas noteikumu 40. punktu, ar kuru tika noteikts, ka laikposmā no 2025. gada 1. janvāra līdz 2028. gada 31. decembrim iemaksu likme 2. pensiju līmenī būs pieci procenti iepriekšējo sešu procentu vietā. Autores ieskatā, Spriedums ir nozīmīgs avots ilgtspējas principa izpratnei, jo īpaši tāpēc, ka tas tika izvērtēts cilvēktiesību kontekstā. Līdz ar to raksta mērķis ir analizēt, kā mijiedarbojas cilvēktiesības un ilgtspējas princips, un vai, izvērtējot Spriedumu, var secināt, ka ilgtspējas princips sašaurina vai paplašina cilvēktiesību aizsardzību.

Ilgtspēja kā konstitucionāls pensiju sistēmas princips

Satversmes^[1] preambulas piektās rindkopas pēdējais teikums skan šādi: “Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.” Šajā teikumā citstarp ir ietverta ilgtspējas principa ideja – tas atspoguļo personas vietu, lomu un pienākumus Latvijas sabiedrībā saistībā ar nākamo paaudžu, vides un dabas aizsardzību.^[2] Tāds formulējums būtībā nosaka, ka cilvēkam ir ne tikai tiesības saņemt labumus no valsts, sabiedrības, bet līdztekus ir arī atbildība pret sabiedrību, vidi un nākamajām paaudzēm – tas kļūst par morālu, pat konstitucionālu pienākumu izturēties atbildīgi un rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu.^[3]

Satversmes tiesa jau vairākas reizes ir vērtējusi dažādus ar pensiju sistēmu saistītus jautājumus.^[4] Tās izveide tiek sasaistīta ar Satversmes 109. pantu, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu noteiktos gadījumos. Piemēram, Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 ir atzinusi, ka pensiju sistēmas izveide ir saistīta ar ilgtspējas definīciju kopumā – tā tiek veidota, lai nodrošinātu gan pašreizējo, gan nākamo paaudžu pensiju saņēmējus, tāpēc tai ir saikne ar sabiedrības labklājības nodrošināšanu.^[5] Tomēr pensiju sistēmas nodrošināšanā tā ir jāsamēro ar valsts ekonomisko situāciju, un ir jāņem vērā arī kopējā valsts finansiālā ilgtspēja un spēju pielāgoties pārmaiņām.^[5] Tādējādi var secināt, ka pensiju sistēma ir balstīta ilgtspējas idejā un ka tā ir būtisks veids, kā pašreizējā paaudze var parūpēties gan par mūsdienu, gan par nākotnes paaudzēm – lietderīgi plānojot sociālo nodrošinājumu.

Sprieduma aktualitāte

Pieteikuma iesniedzējs – divdesmit viens 14. Saeimas deputāts – iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā par 2024. gada 4. decembra likuma “Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā” pārejas noteikumu 40. punkta (turpmāk – Apstrīdētā norma) neatbilstību Satversmes 1. un 109. pantam. Pieteikuma iesniedzējs argumentēja, ka gadījumos, kad iemaksu pārdale starp shēmām neatbilst pensiju sistēmas ilgtspējas principam, tiek būtiski aizskarts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Turklāt tika pārkāpts sociāli atbildīgas valsts princips, jo Apstrīdētā norma tika pieņemta īstermiņa problēmu risināšanai un tās pieņemšanas procesā netika izvērtēta Apstrīdētās normas ietekme uz pensiju sistēmas ilgtspēju un nākotnes pensiju apmēru.^[6] Saeima nepiekrita Pieteikuma iesniedzēja argumentiem, norādot, ka viena procentpunkta pārdale starp pirmo un otro pensiju līmeni būtiski neietekmēs pensiju sistēmas ilgtspēju.^[7]

Satversmes tiesa, ņemot vērā, ka vienlaikus tika apstrīdēta atbilstība Satversmes 1. un 109. pantam, šos pantus izvērtēja kopsakarā.^[8] No sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums izveidot ilgtspējīgu un sabalansētu politiku, kas būtu vērsta uz ilgtspējīgu attīstību. Satversmes tiesa atsaucās uz citiem spriedumiem, kur tā ir uzsvērusi, ka valsts pienākums nodrošināt pensiju sistēmu ilgtspēju nozīmē līdzsvarot speciālo budžetu tā, lai tiesības uz sociālo nodrošinājumu būtu īstenojamas arī nākamajās paaudzēs.^[9]

Pensiju sistēmas ilgtspēju nosaka tās spēja ilgtermiņā saglabāt stabilitāti neatkarīgi no ekonomiskajām un demogrāfiskajām izmaiņām. Arī citos Satversmes tiesas spriedumos tika atzīts, ka pensiju sistēmas ilgtspēja ir cieši saistīta ar kopējo valsts ekonomisko situāciju, un to raksturo trīs elementi: spēja pielāgoties izmaiņām, finansiālā ilgtspēja un adekvātums.^[10] Izvērtējot šos elementus, Satversmes tiesa secināja, ka viena procentpunkta finansējuma pārdale uz pirmo pensiju līmeni neradīs būtisku apdraudējumu sistēmas finansiālajai ilgtspējai, jo arī Apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā tiks veidoti uzkrājumi. Savukārt adekvātuma kritērija ietvaros tiek vērtēta pensiju sistēmas spēja nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni vecumdienās. Analizējot Apstrīdētās normas iespējamo ietekmi uz nākotnes pensijas apmēru un ņemot vērā dažādu nozares ekspertu viedokļus, tika secināts, ka viena procentpunkta pārdale no otrā pensiju līmeņa uz pirmo līmeni četru gadu periodā radīs tikai nelielas izmaiņas pensijas apmērā un līdz ar to būtiski neietekmēs arī pensiju sistēmu kopumā. 

Tādējādi Satversmes tiesa atzina, ka Apstrīdētā norma atbilst pensiju ilgtspējas principam, jo, kaut arī tās piemērošana nākotnē varētu samazināt pensijas apmēru, šāds samazinājums jūtami neierobežos nākamo paaudžu pensiju saņēmēju tiesības.

Ilgtspēja kā cilvēktiesību interpretācijas rīks

Kaut arī pensiju sistēmas ilgtspējas izvērtēšana nebija vienīgais Spriedumā vērtētais jautājums, autoresprāt, Spriedums ir labs piemērs cilvēktiesību izpratnes attīstībai ilgtspējas kontekstā.

Cilvēktiesību ierobežošanas pamatā ir ideja, ka cilvēktiesības var tikt ierobežotas, lai viena persona neiejauktos citas personas cilvēktiesībās. Šādu cilvēktiesību ir daudz, piemēram, vārda brīvība vai reputācijas aizsardzība. Proti, vārda brīvības gadījumā, ja viena persona izsaka klaji aizskarošus izteikumus par citu personu, tad pirmās personas vārda brīvība var tikt ierobežota, lai netiktu aizskartas citas personas tiesības uz cilvēka cieņu. Taču ilgtspējas kontekstā šī tēze ir attīstījusies tālāk, kas atspoguļojas arīdzan Spriedumā - cilvēktiesības var tikt ierobežotas, lai nodrošinātu citu personu tiesību, piemēram, tiesību uz pensiju, īstenošanu.  

Pensiju sistēma tiek saistīta ar sociālajām tiesībām, kas savukārt tiek uzskatītas par otrās paaudzes cilvēktiesībām. Tas nozīmē, ka tās pamatā ir saistītas ar valsts pozitīvajiem pienākumiem,^[11] proti, cilvēkam ir tiesības prasīt no valsts rīcību, lai tā sniegtu cilvēkam noteikta līmeņa sociālo nodrošinājumu.^[12] Lai gan šāds sadalījums ir vairāk teorētisks un vien palīdz dažos gadījumos nošķirt, kur valstij piemīt vairāk pozitīvs vai negatīvs pienākums,^[13] tomēr, autoresprāt, pievēršanās šim sadalījumam varētu atklāt atsevišķu cilvēktiesību raksturu. Proti, kā Satversmes tiesa ir secinājusi Spriedumā, pensiju sistēmā ir būtiska nākamo paaudžu paļaušanās uz viņu sociālo tiesību nodrošinājumu.^[14] Taču tāda izpratne vairāk līdzinās trešās paaudzes – solidaritātes – pamattiesībām, kuras mēdz dēvēt arī par “brālības” cilvēktiesībām.

Kopumā ilgtspējas princips ir galvenokārt vērsts uz nākamo paaudžu aizsardzību, jo neilgtspējīgas rīcības sekas bieži vien kļūst jūtamas tikai nākotnē, kas apgrūtina aizskāruma pierādīšanu. 

Spriedums parāda, ka dažkārt viena cilvēka cilvēktiesību nodrošināšana ir atkarīga no cita cilvēka cilvēktiesību ierobežošanas. Visspilgtāk tas atspoguļojas Sprieduma 16.2. punktā, kur tiek apkopoti vairāku finanšu nozares ekspertu viedokļi par viena procentpunkta pārdali no otrā pensiju līmeņa uz pirmo. Balstoties uz šo nozares speciālistu viedokļiem, tika secināts, ka pensijas atvietojuma līmenis jeb tās spēja saglabāt personas iepriekšējo dzīves līmeni pēc prognozēm varētu samazināties vien par 0,13 procentiem ar nosacījumu, ka Apstrīdētā norma ir spēkā ierobežotu laika periodu.^[15] Kaut arī 0,13 procentu samazinājums pensijas apmēra kontekstā ir niecīgs, tomēr tas parāda, ka šajā gadījumā valsts aktuālās fiskālās vajadzības pieņemt Apstrīdēto normu prevalēja pār nākamo paaudžu interesēm. 

No Sprieduma var secināt, ka pensiju sistēmas ilgtspējas arguments tika izmantots, lai nodrošinātu pensiju saņemšanu mūsdienās, samazinot finansiālo labumu nākamajām paaudzēm. Būtībā atsevišķas personas tiesību īstenošana var tikt samērīgi ierobežota, lai nodrošinātu citu personu cilvēktiesības. Ilgtspēja nodrošināja tagadējās paaudzes tiesības uz sociālo nodrošinājumu, vienlaikus līdzsvarojot nākamo paaudžu tiesības uz pienācīgu pensiju. Tas sasaucas ar Satversmes preambulas piektajā rindkopā ietverto konstitucionālo pienākumu rūpēties gan par sevi, gan par sabiedrības kopējo labumu. Atsevišķos gadījumos tas prasa samērīgi ierobežot tūlītēju individuālu labumu, lai saglabātu sociālā nodrošinājuma sistēmas stabilitāti un nodrošinātu tās spēju aizsargāt cilvēktiesības arī nākotnē. Spriedumā līdzsvars tika veidots pretēji: pašreizējās paaudzes sociālā nodrošinājuma intereses tika īstenotas, daļēji samazinot nākamo paaudžu potenciālo pensiju apmēru. 

Secinājumi

Attīstoties cilvēktiesību izpratnei, mainās sabiedrības izpratne par to ietekmi uz apkārtējiem. Normatīvie akti un tiesu prakse norāda uz to, ka indivīdam ir ne tikai tiesības, bet ir arī pienākumi pret citiem cilvēkiem gan pašreiz, gan nākotnē. Ilgtspēja atsevišķos gadījumos var ierobežot tūlītēju individuālu labumu, tomēr plašākā skatījumā tā paplašina cilvēktiesību aizsardzības laika dimensiju. Tas nenozīmē, ka jaunu vides, sociālo vai politisko izaicinājumu dēļ pašreizējai paaudzei būtu jāatsakās no savu pamattiesību īstenošanas. Tomēr ilgtspējas principa konkretizēšana un paaudžu solidaritātes nozīmes pieaugums prasa apzināties, ka pamattiesību īstenošana nav nošķirama no tās ietekmes uz citu personu, tostarp nākamo paaudžu, tiesību efektīvu īstenošanu.

Šo publikāciju līdzfinansē Eiropas Savienība. Par publikācijas saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.

Atsauces

1. ^{^} Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr. 43.
2. ^{^} Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra spriedums lietā Nr. 2018-04-01, 20. p.
3. ^{^} Balodis R. Komentārs Satversmes Ievadam. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskajā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 130.-133.lpp.
4. ^{^} skat. piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra spriedumu lietā Nr. 2009-08-01; 2009. gada 21. decembra spriedumu lietā Nr. 2009-43-01; 2010. gada 1. decembra spriedumu lietā Nr. 2010-21-01; 2011. gada 19. decembra spriedumu lietā Nr. 2011-03-01.
5. ^{a, b} Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra spriedums lietā Nr. 2009-43-01, Latvijas Vēstnesis, 2009, Nr. 201., 27.2.p.
6. ^{^} Satversmes tiesas 2026. gada 17. jūnija spriedums lietā Nr. 2025-14-01, 2.p.
7. ^{^} Satversmes tiesas 2026. gada 17. jūnija spriedums lietā Nr. 2025-14-01, 3.p.
8. ^{^} Satversmes tiesas 2026. gada 17. jūnija spriedums lietā Nr. 2025-14-01, 11.p.
9. ^{^} Satversmes tiesas 2026. gada 17. jūnija spriedums lietā Nr. 2025-14-01, 16.p.
10. ^{^} Skat. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.2. un 31. punktu
11. ^{^} Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra spriedums lietā Nr. 2006-10-03. Latvijas Vēstnesis, 19.12.2006., Nr. 201,14.1. un 14.2. punkts.
12. ^{^} Pētersons M. Ekonomiskās efektivitātes apsvērumi un Satversmē garantēto pamattiesību tvērums. Jurista Vārds, 07.01.2014., Nr. 1 (803), 24.-30.lpp.
13. ^{^} Pētersons M. Ekonomiskās efektivitātes apsvērumi un Satversmē garantēto pamattiesību tvērums. Jurista Vārds, 07.01.2014., Nr. 1 (803), 24.-30.lpp.
14. ^{^} Satversmes tiesas 2026. gada 17. jūnija spriedums lietā Nr. 2025-14-01, 16.1.p.
15. ^{^} Satversmes tiesas 2026. gada 17. jūnija spriedums lietā Nr. 2025-14-01, 16.2.p.