Mūsdienās digitālās tehnoloģijas ir pieejamas it visur, un digitālo ierīču un tehnoloģiju izmantošana ir kļuvusi par neatņemamu sastāvdaļu ikdienas dzīvē. Saziņa mobilajās ierīcēs ir kļuvusi par pašsaprotamu daļu no mūsu dzīves – jo īpaši šobrīd, kad visa pasaule griežas ap tām. Taču digitālās tehnoloģijas var viegli kļūt par ieroci, kad publiskajā telpā tiek publicētas intīmas bildes bez personas piekrišanas. Vai šāda veida informācijas izpaušana ir tikai personas privātuma pārkāpums vai arī tā skar arī citas cilvēktiesību normas? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem Eiropas Cilvēktiesību tiesa sniedza 2024. gada 12. decembra spriedumā lietā M.S.D. pret Rumāniju.

Tiesības uz privāto dzīvi – vai aizsargā personu no intīma attēla publicēšanas bez tās piekrišanas?

Aizvien plašāka viedtālruņu un tiešsaistes platformu izmantošana ir atvieglojusi fotografēšanu vai filmēšanu, attēlu pārveidošanu vai radīšanu un attēlu nosūtīšanu ģimenei un draugiem vai sabiedrībai kopumā. Tomēr tas nozīmē arī to, ka tagad ir vieglāk uzņemt vai radīt citu personu attēlus vai izplatīt citu personu attēlus bez viņu piekrišanas (neatkarīgi no tā, vai attēli sākotnēji tika uzņemti ar piekrišanu vai bez tās). Tas īpaši attiecas uz gadījumiem, kad šie attēli ir “intīma” rakstura, piemēram, kad persona ir kaila.^[1] Bet cik lielā mērā šādu attēlu nosūtīšana vai publiskošana patiešām pārkāpj personas tiesības uz privāto dzīvi? Un kādas aizsardzības iespējas sniedz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants? To autore aplūkos turpmākajā sadaļā.

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8. pants ietver tiesības uz privātās un ģimenes dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.^[2] Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir plaši definējusi 8. panta darbības jomu pat tad, ja šajā pantā nav noteiktas konkrētas tiesības.^[3]

Jēdziens “privātā dzīve” Konvencijas 8. panta izpratnē ir plašs jēdziens, kuru nav iespējams izsmeļoši definēt un kurš aptver arī personas fizisko un psiholoģisko neaizskaramību.^[4] Turklāt Konvencijas 8. pants aptver arī tādus aspektus, kas saistīti ar personas identitāti, piemēram, personas vārdu, attēlu vai attēlu, un tiesības kontrolēt šāda attēla izmantošanu.^[5] Bez tam jānorāda, ka personas ķermenis attiecas uz intīmu personas privātās dzīves aspektu.^[6]

Konvencijas 8. panta galvenais mērķis ir aizsargāt indivīdu pret patvaļīgu valsts iestāžu iejaukšanos personas privātajā dzīvē. Tomēr šis pienākums ne tikai liek valstij atturēties no šādas iejaukšanās, bet arī nodrošināt privātās dzīves aizsardzību no citu personu iejaukšanās. Līdz ar to var secināt, ka līdztekus negatīvajam pienākumam pastāv arī pozitīvie pienākumi, kas raksturīgi efektīvai privātās dzīves aizsardzībai. Šie pienākumi var ietvert tādu pasākumu pieņemšanu, kas paredzēti, lai nodrošinātu privātās dzīves neaizskaramību pat indivīdu privāto attiecību jomā.^[7]

Konvencijas 8. pantā ietverto pienākumu garantēšanai paredzēto tiesisko aizsardzības līdzekļu izvēle attiecībā uz personu savstarpējām attiecībām principā ir jautājums, kas ietilpst līgumslēdzēju valstu rīcības brīvības robežās - neatkarīgi no tā, vai valsts pienākumi ir pozitīvi vai negatīvi. Ir dažādi veidi, kā nodrošināt privātās dzīves neaizskaramību, un valsts pienākuma raksturs būs atkarīgs no konkrētā privātās dzīves aspekta, par kuru ir runa. Ja ir apdraudēta īpaši svarīga indivīda eksistences vai identitātes šķautne vai ja attiecīgās darbības ir saistītas ar visintīmāko privātās dzīves aspektu, valstij atļautā rīcības brīvība tiek būtiski ierobežota.^[8]

Attiecībā uz vardarbību Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir klasificējusi vardarbību tiešsaistē un uzmākšanos tiešsaistē kā vardarbības pret sievietēm un bērniem veidus, kas var apdraudēt viņu fizisko un psiholoģisko integritāti, ņemot vērā, ka tieši sievietes un bērni ir mazāk aizsargātās personu grupas.^[9] Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka uzmākšanās tiešsaistē pašlaik tiek atzīta par vardarbības veidu pret sievietēm un meitenēm un var izpausties dažādos veidos, piemēram, kā informācijas un attēlu, tostarp intīmu, iegūšana, koplietošana un apstrāde.^[10]

Turklāt tā ir konstatējusi, ka vardarbība tiešsaistē jeb “kibervardarbība” ir cieši saistīta ar vardarbību reālajā dzīvē un ir uzskatāma par vēl vienu vardarbības aspektu. Vienlaikus arī tiesa norādīja, ka gan starptautiskajos instrumentos, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas iedibinātajā judikatūrā ir uzsvērta vardarbības upuru īpašā neaizsargātība un nepieciešamība valstij aktīvi iesaistīties viņu aizsardzībā.^[11]

Valstīm ir pozitīvs pienākums izveidot un efektīvi piemērot sistēmu, kas paredz sodus par visa veida vardarbību, neatkarīgi no tā, vai tā notiek tiešsaistē vai reālajā dzīvē, kā arī nodrošināt pietiekamas garantijas un atbilstošus aizsardzības pasākumus attiecībā uz vardarbības upuriem, lai efektīvi atturētu viņus no nopietniem fiziskās un psiholoģiskās integritātes pārkāpumiem.^[12] Šis pozitīvais pienākums jo īpaši ietver (dažos gadījumos saskaņā ar Konvencijas 2. vai 3. pantu un citos gadījumos saskaņā ar Konvencijas 8. pantu atsevišķi vai kopā ar 3. pantu): (a) pienākumu izveidot un praksē piemērot atbilstošu tiesisko regulējumu, kas nodrošina aizsardzību pret privātpersonu vardarbību; (b) pienākumu veikt saprātīgus pasākumus, lai novērstu reālu un tūlītēju atkārtotas vardarbības risku, par kuru iestādes zināja vai par kuru tām vajadzēja zināt; un (c) pienākumu veikt efektīvu vardarbības gadījumu izmeklēšanu.^[13]  

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka vardarbības izpausmes tiešsaistē, kuras ietver cietušo intīmu fotogrāfiju publicēšanu, kas veikta, lai piesaistītu cietušo ģimenes un draugu uzmanību vai pazemotu cietušos, vai nāves draudu sūtīšanu sociālajos plašsaziņas līdzekļos, izraisot cietušo trauksmi, stresu un nedrošību, ir pietiekami nopietnas, lai valsts iestādēm būtu jānodrošina krimināltiesiska reakcija. Šādos gadījumos civiltiesisks tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas varētu būt piemērots tiesiskās aizsardzības līdzeklis mazāk nopietnās situācijās, nespēj sasniegt iepriekš minētos mērķus.^[14]

Autore secina, ka mūsdienu tehnoloģiju attīstība ir ievērojami atvieglojusi attēlu un video uzņemšanu, apstrādi un izplatīšanu, taču vienlaikus tas rada būtiskus riskus indivīda privātās dzīves neaizskaramībai. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants nodrošina tiesības uz privātās dzīves aizsardzību, kas ietver arī personas attēla kontroli un aizsardzību pret tā neatļautu izmantošanu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra apliecina, ka valstīm ir gan negatīvs pienākums atturēties no iejaukšanās privātajā dzīvē, gan pozitīvs pienākums nodrošināt efektīvus tiesiskās aizsardzības mehānismus pret privātpersonu veiktajiem pārkāpumiem. Jo īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad tiek izplatīti personas intīmie attēli bez piekrišanas, kas var radīt smagas psiholoģiskas sekas un pat apdraudēt indivīda drošību.

Autore arī secina, ka kibervardarbība ir cieši saistīta ar vardarbību reālajā dzīvē, un tāpēc valstīm ir jāizveido un efektīvi jāpiemēro normatīvais regulējums, kas paredz krimināltiesiskas sankcijas par šāda veida pārkāpumiem. Civiltiesiskie tiesiskās aizsardzības līdzekļi var nebūt pietiekami smagākajos gadījumos, kad cietušie tiek pakļauti ilgstošai psiholoģiskai un emocionālai ietekmei. Tādēļ valstu pienākums ir nodrošināt ne tikai tiesiskus mehānismus, bet arī preventīvus pasākumus, lai samazinātu šo pārkāpumu izplatību un aizsargātu upurus. 

Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā M.S.D. pret Rumāniju

Turpmāk autore analizēs Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā M.S.D. pret Rumāniju, kurā tiesa izvērtēja, vai valsts iestādes bija pienācīgi reaģējušas uz pieteicējas M.S.D. personas intīmo attēlu publicēšanu tiešsaistē bez viņas piekrišanas. Šī sprieduma analīze sniegs dziļāku izpratni par to, kā tiek piemērots Konvencijas 8. pants un kādi pienākumi valstīm izriet no tā.

Faktisko apstākļu izklāsts

Pieteicēja ir Rumānijas pilsone, kas  2016. gadā 18 gadu vecumā sociālā tīkla vietnē satika tobrīd 20 gadus vecu vīrieti V.C.A. Viņiem izveidojās attiecības, kas beidzās tajā pašā gadā. Pēc abu attiecību beigām V.C.A. nosūtīja intīmas pieteicējas fotogrāfijas meitenes ģimenei un brāļa draugiem no viltotiem sociālo mediju kontiem, kas tika izveidoti tā, lai tie izskatītos kā viņas draugu konti. Pēc tam viņš tās pašas fotogrāfijas kopā ar viņas kontaktinformāciju ievietoja eskorta vietnēs kā rezultātā meitene saņēma zvanus no cilvēkiem, kuri meklēja seksuālos pakalpojumus. Pieteicēja arī apgalvoja, ka V.C.A. pret viņu izturējās agresīvi, grūstīja viņu un draudēja izdrukāt fotogrāfijas un izlikt tās savā universitātē.

2016. gada 31. oktobrī pieteicēja iesniedza sūdzību policijā. Tika uzsākta izmeklēšana bez konkrēta aizdomās turētā par tādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu kā draudu izteikšana un privātās dzīves aizskaršana. Veicot nopratināšanu, V.C.A. noliedza vardarbību, bet atzina, ka bija izplatījis pieteicējas intīmos attēlus eskorta tīmekļa vietnēs un viņas ģimenei.

2018. gada 11. decembrī pieteicēja iesniedza sūdzību Bukarestes rajona tiesas prokuratūrai par policistu I.T.A., apgalvojot, ka viņš ir neobjektīvs un neprofesionāls. Viņa apgalvoja, ka viņš viņai vairākkārt zvanījis un kādā vakarā viņš pat ar savu automašīnu bija viņai iegriezies priekšā, kad viņa bija gājusi pa ielu, un draudējis, ka izbeigs izmeklēšanu vai uzliks naudas sodu, ja viņa atteiksies pildīt viņa teikto. Viņš atturēja viņu no tiesībām pieaicināt advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai un mēģināja pārliecināt atsaukt sūdzību. Kad viņa ieradās policijas iecirknī, tur atradās arī V.C.A., kurš uz iecirkni bija izsaukts, lai gan viņa bija īpaši lūgusi policistu I.T.A., lai viņi tur neatrastos vienlaicīgi.

2018. gada 14. decembrī internetā tika publicēts raksts ar nosaukumu “Augstākais pazemojums” par pieteicējai radītajām ciešanām. Viņas atbalstam tika organizēts publisks protesta pasākums. Izmeklēšana tika nodota Bukarestes policijas Ģenerāldirektorāta Kriminālizmeklēšanas dienestam. Pieteicēja veiksmīgi iesniedza sūdzību tiesā par izmeklēšanas ilgumu. 2020. gada jūnijā izmeklēšana pret V.C.A. tika izbeigta, jo netika konstatēts noziedzīgo nodarījumu sastāvs. 

Cita starpā prokurors norādīja, ka pieteicēja, labprātīgi nosūtot V.C.A. fotogrāfijas, kurās viņa redzama “nepiedienīgās pozās”, pati ir būtiski veicinājusi to, ka viņas attiecības ar V.C.A. ir pārvērtušās par attiecībām, kuru centrā ir “pārmērīga seksuālā izpausme”, un ka apsūdzības izvirzīšana ir pārmērīga “sodīšana” par V.C.A. darbībām, kuras ir motivētas bērnišķīgas atriebības un greizsirdības dēļ. Prokurors secināja, ka sabiedriskais darbs būtu atbilstošs sods konkrētajai situācijai un publiska atvainošanās būtu pietiekama kompensācija.

Pieteicēja apstrīdēja lēmumu amatā augstākam prokuroram un pēc tam tiesā. Tiesa apmierināja viņas sūdzību un uzdeva atsākt izmeklēšanu attiecībā uz nodarījumu, kas saistīts ar viltojumiem, kuri publiskoti publiskajā vidē. Prokuratūra kritizēja tiesas pieņemto nolēmumu un atkārtoti nolēma izbeigt lietu, un šo lēmumu tiesa vairs nevarēja atcelt, jo bija iestājies noilgums.^[15]

Eiropas Cilvēktiesību tiesas secinājumi attiecībā uz Konvencijas 8. pantu

Pieteicēja vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā par Konvencijas 8. panta (tiesības uz privāto dzīvi) un 14. panta (diskriminācijas aizliegums) pārkāpumu, norādot, ka iestādes nav aizsargājušas viņas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un šādas attieksmes pamatā bijusi diskriminācija.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja, ka pieteicēja ir cietusi no V.C.A. darbībām, kuru motīvs būtībā bija atriebība, kā to apstiprināja Rumānijas tiesas. Izmeklēšanas iestādes šīs darbības vismaz daļēji ir kvalificējušas kā “nosodāmas”. Apgabaltiesa tās bija nodēvējusi par “ļoti bīstamām”. Tiesa uzskatīja, ka šīs darbības bija nopietnas un par tām bija nepieciešams saukt personu pie kriminālatbildības. Turklāt sabiedrības un cietušo interesēs bija nodrošināt tiesiskās aizsardzības līdzekli, kas ļautu identificēt un saukt pie atbildības šādu nodarījumu izdarītājus.

Pieteicēja apgalvoja, ka valsts tiesību sistēma nebija efektīvi aizliegusi visus seksuālās vardarbības veidus tiešsaistē, jo īpaši intīmu attēlu izplatīšana bez personas piekrišanas. Pieteicēja apgalvoja, ka valsts iestādes nav nodrošinājušas viņas tiesību efektīvu  aizsardzību. Iestādes savukārt apgalvoja, ka Kriminālkodeksa 226. panta 2. punktu (kas nosaka kriminālatbildību par iejaukšanās personas privātajā dzīvē) nevar piemērot, jo viņa fotogrāfijas V.C.A. bija nosūtījusi labprātīgi. 

Tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa ņēma vērā valsts vēlāk veiktos likuma grozījumus, lai aizsargātu “atriebības pornogrāfijas” upurus, kas bija stājušies spēkā pārāk vēlu, lai aizsargātu pieteicēju.^[16] Šajā konkrētajā situācijā izmeklēšana tika sākta vairāk kā sešus mēnešus pēc tam, kad pieteicēja bija iesniegusi sūdzību, savukārt V.C.A. tika nopratināts vēl pēc 15 mēnešiem. Izmeklēšana pret V.C.A. tika sākta divus gadus un piecus mēnešus pēc sūdzības iesniegšanas un septiņus mēnešus pēc tam, kad viņš bija atzinis savu vainu. Eiropas Cilvēktiesību tiesu nepārliecināja valdības argumenti, ka pieteicēja bija atbildīga par kavēšanos, jo tieši valsts iestādes nebija veikušas pasākumus, lai aizsargātu viņu no iespējamas turpmākas vardarbības un vardarbības no V.C.A. puses, kā arī nebija nodrošinājušas nepieciešamos pierādījumus.

Nobeigumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka no prokuratūras puses bija vērojams objektivitātes trūkums un necieņa pret pieteicēju, kā rezultātā viņa atkal kļuva par upuri. Iestādes nebija izpildījušas savu pienākumu veikt izmeklēšanu pirms noilguma termiņa beigām, un izmeklēšana kopumā nebija efektīva. Ņemot vērā nepilnīgo tiesisko regulējumu, kas neaizsargāja pieteicēju pret vardarbību tiešsaistē un pieteicējas apgalvojumus par neefektīvu izmeklēšanu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja Konvencijas 8. panta pārkāpumu.

Autores secinājumi par spriedumu

Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums M.S.D. pret Rumāniju uzsver valstu pienākumu nodrošināt efektīvu aizsardzību pret tiešsaistes vardarbību, tostarp intīmu attēlu izplatīšanu bez piekrišanas. Lietā tika konstatēts, ka valsts iestāžu nespēja ātri un efektīvi reaģēt uz cietušās sūdzību radīja papildu ciešanas un nedrošību, kas ir nepieņemami situācijā, kurā indivīda privātā dzīve un psiholoģiskā integritāte tiek smagi skarta.

Šis gadījums parāda, ka jebkurš no mums var kļūt par līdzīgas situācijas upuri – digitālā vide padara iespējamu intīmas informācijas ļaunprātīgu izmantošanu, un valstīm ir pienākums nodrošināt ne tikai atbilstošu tiesisko regulējumu, bet arī operatīvu un efektīvu tā piemērošanu. Lēna un neefektīva tiesībsargājošo iestāžu rīcība tikai pastiprina upuru ievainojamību un var novest pie neatgriezeniskām sekām viņu dzīvē.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka atriebības motīvi šādos gadījumos padara pārkāpumu vēl smagāku un prasa stingru valsts reakciju. Kavēšanās tiesiskajā procesā, kā tas notika pieteicējas lietā, norāda uz nepieciešamību pastiprināt valstu atbildību un nodrošināt mehānismus, kas aizsargātu cietušos no papildu traumām un atkārtotas viktimizācijas.

Šis spriedums kalpo kā atgādinājums, ka digitālajā laikmetā privātās dzīves neaizskaramība ir īpaši apdraudēta, un ikvienam no mums ir jābūt informētam par iespējamiem riskiem. 

Situācija Latvijā un palīdzība cietušajiem

 “Drossinternets.lv” veiktajā aptaujā tika secināts, ka Latvijā katrs desmitais jaunietis ir sūtījis kādam savu kailfoto. Ievērojami vairāk – 22% pusaudžu atzina, ka kāds viņiem ir pārsūtījis vai parādījis cita jaunieša kailfoto.  Ikvienam svarīgi zināt, ka sava kailfoto sūtīšana pat tuvam draugam var būt bīstama – foto var viegli nonākt internetā, persona var sastapties ar pazemojumu, draudiem un šantāžu, kad par bildi tiek pieprasīta nauda vai papildu attēli. Taču tikpat svarīgi ir skaidrot atbildību par bilžu izplatīšanu tālāk, parādot vai pārsūtot citiem.^[17] Ir arī gadījumi, kad ar draudiem publicēt bildes pusaudzis tiek piespiests stāties dzimumsakaros ar varmāku.^[18]

Ja kāds ir kļuvis par intīmu attēlu vai kailfoto izplatīšanas upuri, ir ļoti svarīgi zināt, ka ir pieejami dažādi atbalsta un aizsardzības resursi, lai palīdzētu šādā situācijā. Pirmkārt, nekavējoties saglabājiet pierādījumus, piemēram, ekrānuzņēmumus vai ziņas, kas apliecina attēlu izplatīšanu. Šie pierādījumi var būt ļoti svarīgi, lai varētu veikt izmeklēšanu un sniegt pierādījumus turpmākajā procesā. Otrkārt, ir svarīgi par notikušo pastāstīt personai, kurai uzticies. Viņi var sniegt emocionālu atbalstu un palīdzēt saprast, kā rīkoties tālāk. 

Latvijā ir arī pieejama palīdzība no drossinternets.lv, kas ir organizācija, kas piedāvā atbalstu un norāda, kā rīkoties, ja intīmi attēli vai kailfoto tiek izplatīti bez piekrišanas.

Šī organizācija palīdz nodrošināt, lai attēli tiktu dzēsti no interneta, samazinot to izplatīšanās riskus. Iesaistoties šajā organizācijā, var rīkoties ātri un efektīvi, lai aizsargātu savas tiesības un privātumu.^[19]

Turklāt, svarīgi ir izvērtēt, vai ir nepieciešams vērsties policijā, jo šādi pārkāpumi, piemēram, intīmu attēlu izplatīšana bez piekrišanas, bieži vien var tikt kvalificēti kā noziegums. Ja attēli ir izplatīti ar ļaunprātīgu nodomu, piemēram, atriebības vai iebiedēšanas nolūkos, policija var uzsākt izmeklēšanu un saukt pie atbildības personas, kas ir atbildīgas par šiem pārkāpumiem.^[20]

Šāda veida atbalsts un resursi ir pieejami ikvienam, kas cieš no šādiem pārkāpumiem, un tas ir būtiski, lai nodrošinātu, ka personas tiesības un privātums tiek aizsargāti. Atceries, ka Tu neesi viens, un ir cilvēki un organizācijas, kas ir gatavi sniegt palīdzību un aizsardzību šajā grūtajā dzīves situācijā.

Atsauces

1. ^{^} Intīmu attēlu uzņemšana, izgatavošana un koplietošana bez piekrišanas. Pieejams: https://lawcom.gov.uk/project/taking-making-and-sharing-intimate-images-without-consent/
2. ^{^} Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Pieejama: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/649
3. ^{^} Rokasgrāmata par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu. Pieejama: https://ks.echr.coe.int/documents/d/echr-ks/guide_art_8_eng
4. ^{^} Eiropas cilvēktiesību tiesas 2019. gada 25. jūnija spriedums lietā Nicola Virgili Tanase pret Rumāniju, iesnieguma Nr. 41720/13. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-194307
5. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 17. oktobra spriedums lietā Lopez Ribalda un citi pret Spāniju, iesnieguma Nr. 1874/13 un 8567/13. Pieejams: f https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-197098
6. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003. gada 22. jūlija spriedumu lietā Y.F. pret Turciju, iesnieguma Nr. 24209/94. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-61247
7. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 12. novembra spriedums lietā Soderman pret Zviedriju, iesnieguma Nr. 5786/08. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-128043
8. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 12. novembra spriedums lietā Soderman pret Zviedriju, iesnieguma Nr. 5786/08. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-128043
9. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 2. marta spriedums lietā K.U. pret Somiju, iesnieguma Nr. 2872/02. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-89964
10. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 11. jūnija spriedums lietā Buturuga pret Rumāniju, iesnieguma Nr. 56867/15. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-201342
11. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 11. jūnija spriedums lietā Buturuga pret Rumāniju, iesnieguma Nr. 56867/15. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-201342
12. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 9. septembra spriedums lietā Opuz pret Turciju, iesnieguma Nr. 33401/02. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-92945
13. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 21. jūnija spriedums lietā Kurt pret Austriju, iesnieguma Nr. 62903/15. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-210463
14. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 4. novembra spriedums lietā Volodina pret Krieviju, iesnieguma Nr. 41261/17. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-194321
15. ^{^} Eiropas cilvēktiesību tiesas 2024. gada 12. decembra spriedums lietā M.S.D. pret Rumāniju, iesnieguma Nr. 28935/21. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre?i=001-238271
16. ^{^} Valsts iestāžu rīcība, pienācīgi nereaģējot uz personas fotoattēlu publicēšanu tiešsaistē bez piekrišanas un atriebības nolūkā, ir bijusi neadekvāta un neefektīva. Pieejams: https://www.echrcaselaw.com/en/apofaseis-edda/the-authorities-response-to-the-non-consensual-and-vindictive-publication-of-personal-photos-online-has-been-inadequate-and-ineffective/
17. ^{^} Viedtelefons pusaudža rokās viegli var kļūt par ieroci. Pieejams: https://centrsdardedze.lv/jaunumi/viedtelefons-pusaudza-rokas-viegli-var-klut-par-ieroci/
18. ^{^} Es tikai pārsūtīju. Pieejams: https://centrsdardedze.lv/kampanas/es-tikai-parsutiju/
19. ^{^} Drošs internets mājaslapa. Pieejams: https://drossinternets.lv/
20. ^{^} Iestādes kontakti. Pieejams: https://www.vp.gov.lv/lv/iestades-kontakti