Mūsdienu sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā, ko raksturo pastiprināta migrācijas plūsma un drošības izaicinājumi uz Eiropas Savienības ārējām robežām, kā arī ārpus Eiropas Savienības robežām, patvēruma meklētāju aizsardzības jautājumi savu aktualitāti nezaudē. Šādos apstākļos īpaša nozīme ir Eiropas Cilvēktiesību tiesai (turpmāk - ECT) kā cilvēktiesību sargātājai, nepieļaujot, ka valstis pārkāpj Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (turpmāk - ECK). Tomēr nesen pieņemtie spriedumi lietā A.R.E. pret Grieķiju un lietā G.R.J. pret Grieķiju, kas saistīti ar izraidīšanu (angļu valodā “push-back”), ir izraisījuši kritiku. Kādus secinājumus ECT izdarīja šajās lietās un kā tas varētu ietekmēt lietu H.M.M. pret Latviju?
ECT spriedums lietā G.R.J. pret Grieķiju
Lietā G.R.J. pret Grieķiju pieteikuma iesniedzējs bija 15 gadus vecs afgāņu patvēruma meklētājs, kurš apgalvoja, ka 2020. gadā bija ieradies Grieķijā, lai lūgtu starptautisko aizsardzību, bet tika prettiesiski aizvests uz jūru un pamests uz plosta bez dzinēja, tādējādi nonākot atpakaļ Turcijā – valstī, no kuras bija ieradies.[1]
Pieteikuma iesniedzējs savu sūdzību ECT pamatoja ar ECK 2. pantu (tiesības uz dzīvību), 3.pantu (necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegumu) un 13. pantu (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli), apgalvojot, ka viņa atgriešana Turcijā radīja vairākus riskus. Proti, ka pieteikuma iesniedzējs varētu tikt pakļauts necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei un jo īpaši pastiprinātas izraidīšanas riskam (angļu valodā “chain refoulement”) no Turcijas uz viņa mītnes valsti Afganistānu (valsts, no kuras pieteikuma iesniedzējs bija aizbēdzis uz Turciju, baidoties no Taliban režīma vajāšanas). Tāpat pieteikuma iesniedzējs norādīja, ka viņam nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi nacionālā līmenī, jo tika liegta piekļuve patvēruma procedūrai Grieķijā. Turklāt pieteikuma iesniedzējs norādīja, ka izraidīšana no Grieķijas bija apdraudējusi viņa dzīvību un fizisko neaizskaramību.[2]
ECT šajā lietā rimāri izvērtēja, vai Grieķija sistemātiski izraida patvēruma meklētājus no valsts. Vienlaikus ECT atzina, ka tas tomēr neatbrīvo pieteikuma iesniedzēju iesniegt prima facie pierādījumus, lai pamatotu savus augstāk minētos apgalvojumus. Lai arī ECT konstatēja šādu sistemātisku izraidīšanas praksi, tā tomēr noraidīja pieteikuma iesniedzēja sūdzību, norādot, ka svarīgi ir pierādījumi konkrētajā lietā. Proti, pieteikuma iesniedzējam bija jāpierāda, pirmkārt, ka konkrētos datumos viņš bija ieceļojis Grieķijā un pēc tam attiecīgajos datumos jau atradās Turcijā, un, otrkārt, saikni starp šiem datumiem. Interesanti, ka, lai arī pieteikuma iesniedzējs bija iesniedzis foto un video materiālus, ECT uzskatīja, ka pieteikuma iesniedzēja apgalvojumi ir nekonsekventi, pretrunīgi, bet foto un video materiāli – nepārliecinoši, tādējādi secinot, ka pieteikuma iesniedzējs nav iesniedzis prima facie pierādījumus, un noraidīja pieteikuma iesniedzēja sūdzību.[3]
ECT spriedums lietā A.R.E. pret Grieķiju
Lietā A.R.E. pret Grieķiju pieteikuma iesniedzēja apgalvoja, ka 2019. gadā šķērsoja Evrosas upi, lai lūgtu starptautisko aizsardzību Grieķijā, taču vēlāk no valsts tika izraidīta. Pieteikuma iesniedzēja pirmo reizi patvērumu lūdza robežkontroles punktā, kur viņu nogādāja policija pēc tam, kad tika aizturēta.[1] Papildus ECK 2.pantam (tiesībām uz dzīvību), 3.pantam (necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanas aizliegumu) un 13.pantam (tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli) pieteikuma iesniedzēja sūdzējās arī par ECK 5.pantu, norādot, ka tika pārkāptas pieteikuma iesniedzējas tiesības uz brīvību un drošību.[4]
Arī šajā lietā ECT pārbaudīja, vai pastāv sistemātiska izraidīšanas prakse. Vienlaikus, tāpat kā lietā G.R.J. pret Grieķiju, ECT uzsvēra, ka tas neatbrīvo pieteikuma iesniedzēju no prima facie pierādījumu iesniegšanas.[4] Atšķirībā no lietas G.R.J pret Grieķiju, šajā lietā pieteikuma iesniedzēja bija iesniegusi plašāku pierādījumu klāstu. Proti, pieteikuma iesniedzēja savam brālim, kurš jau kopš 2018.gada uzturējās Grieķijā, bija nosūtījusi savu reāllaika atrašanās vietu, izmantojot WhatsApp lietotni, kā arī sūtīja dažādas fotogrāfijas un videomateriālus, dokumentējot savu atrašanos Grieķijā.[4] Tā kā pieteikuma iesniedzējas pierādījumi bija neapgāžami un Grieķijas iesniegtie apgalvojumi, pilnībā noliedzot šādu izraidīšanu un izraidīšanas praksi Grieķijā kā tādu, bija apšaubāmi un nespēja apgāzt pieteikuma iesniedzējas pierādījumus, ECT konstatēja, ka Grieķija ir pārkāpusi ECK 2., 3., 5. un 13.pantu.[4]
Jāpiemin, ka ECT lietas G.R.J pret Grieķiju un A.R.E. pret Grieķiju ir īpašas tai ziņā, ka šajās lietās Grieķija pilnībā noliedza faktu, ka būtu notikusi izraidīšana, kāds no pieteikuma iesniedzējiem spriedumā norādītajos datumos būtu ieceļojis Grieķijā un iedibināto izraidīšanas praksi. Vienlaikus, redzot abu lietu iznākumus, var konstatēt, ka izšķirošais šajās lietās būtībā bija pierādījumu kopums, kas spētu pamatot pieteikumu iesniedzēju apgalvojumus konkrētajos apstākļos.
Push-back pierādīšana
No minētajiem spriedumiem var konstatēt, ka ECT push-back lietās no pieteikuma iesniedzēja sagaida pierādījumus, kas nav apšaubāmi, jo pretējā gadījumā ECT var sūdzību noraidīt, kā tas bija G.R.J. pret Grieķiju lietā.
Tomēr jāpiemin, ka pierādīt šādu izraidīšanu nav viegli. Kā, piemēram, lietā G.R.J. pret Grieķiju, lai arī pieteikuma iesniedzēja bija iesniegusi fotogrāfijas un video materiālus, ECT šos pierādījumus tāpat uzskatīja par apšaubāmiem. Vienlaikus citās lietās pieteikuma iesniedzējiem varētu pat nebūt iespēja iesniegt šādas fotogrāfijas vai video materiālus, ja mobilie telefoni tiek konfiscēti[5] vai ja ieslēgtās kameras tiek atslēgtas[6] (arī lietā A.R.E. pret Grieķiju pieteikuma iesniedzējai tika konfiscēts mobilais telefons, kas attiecīgi apgrūtināja klātbūtnes Grieķijā pierādīšanu).[7]
ECT ir kompetence lūgt, lai konkrētā valsts lietā iesniedz nepieciešamo informāciju, kas tiek uzskatīts kā efektīvs pierādījumu iegūšanas veids šādās lietās.[8] Šādu scenāriju bija aprakstījusi arī Izabella Kīnzla (Isabel Kienzle), doktorantūras pētniece un zinātniskā līdzstrādniece Migrācijas tiesību un starptautisko cilvēktiesību katedrā Erlangenes-Nirnbergas Universitātē (FAU Erlangen-Nuremberg), norādot, ka ECT varētu lūgt Grieķijai iesniegt papildu informāciju par iespējamajiem incidentiem, piemēram, pieprasīt krasta apsardzes vienības ierakstus par konkrēto dienu un detalizētu to darbību grafiku, tajā dienā izvietoto virsnieku sarakstu, uzņemtos fotoattēlus, videoklipus vai liecības, un Grieķijai šāds ECT lūgums būtu saistošs.[8] Vienlaikus ECT šajās lietās vairāk koncentrējās uz to, vai Grieķijā ir sistemātiska izraidīšanas prakse, nevis uz to, vai konkrētais pieteikuma iesniedzējs ir ticis izraidīts. Kā redzams spriedumā lietā G.R.J. pret Grieķiju, lai arī ECT bija pārliecināta, ka Grieķija īsteno sistemātisku izraidīšanas praksi un pat esot pārliecināta, ka datumos, ko norāda pieteikuma iesniedzēja tiešām notika izraidīšana, tā tomēr noraidīja pieteikuma iesniedzējas sūdzību, jo tās iesniegtie pierādījumi neesot bijuši tādi, kas ārpus saprātīgām šaubām (angļu valodā “beyond reasonable doubt”) varēja apstiprināt sniegtos apgalvojumus.[7]
Kādi pierādīšanas standarti ECT praksē bija pirms pieņemtajiem spriedumiem pret Grieķiju?
ECT judikatūra rāda, ka pierādījumu vērtējumam ir būtiska nozīme izraidīšanas lietās, jo īpaši, ja nav iespējams identificēt konkrētas amatpersonas, kas to ir veikušas, vai valsts pilnībā noliedz notikušo. Šajā nodaļā autore analizēs dažus spriedumus, kas tika pieņemti pirms ECT spriedumiem lietās A.R.E. pret Grieķiju un G.R.J. pret Grieķiju, proti, kādus pierādīšanas standartus ECT bija izmantojusi citās lietās.
ECT, piemēram, lietā N.D. un N.T. pret Spāniju atzina, ka saskaņots notikumu izklāsts kā prima facie pierādījums bija pietiekams. Ja šāds izklāsts būtu ticams, tad pierādīšanas pienākums pārietu uz atbildētājvalsti.[9] Šajā lietā runa bija par kolektīvās izraidīšanas aizliegumu, proti, pieteikuma iesniedzēji norādīja, ka ir pārkāpts ECK 4.protokola 4.pants, kas aizliedz ārzemnieku kolektīvo izraidīšanu, kā arī ECK 3.pants, kas noteic spīdzināšanas aizliegumu. Pieteikuma iesniedzēji kā pierādījumus iesniedza videoierakstus, kuros viņi atpazīst sevi starp citām personām, cenšoties tikt pāri žogam un šķērsot valsts robežu, kā arī neatkarīgu starptautisku institūciju un organizāciju ziņojumu.[10] Tāpat pieteikuma iesniedzēji iesniedza saskaņotu izklāstu par saviem individuālajiem apstākļiem, izcelsmes valstīm.[11] ECT uzskatīja, ka valsts nav spējusi atspēkot pieteikuma iesniedzēju argumentus un pieteikumu iesniedzēju sniegtais izklāsts līdz ar to ir patiess.[12] Tādējādi redzams, ka šajā lietā ECT pietika ar iesniegtajiem pierādījumiem, lai uzskatītu, ka pieteikuma iesniedzēju sniegtie apgalvojumi ir patiesi.
Arī lietā M.A. un citi pret Latviju ECT papildus sagaidīja vēl apstiprinošus pierādījumus, piemēram, dokumentu, liecības, fotogrāfijas vai neatkarīgu avotu apstiprinājumu.[7] Tomēr, ja šādi papildu pierādījumi nebija, ECT sagaidīja, lai pieteikuma iesniedzējs spētu paskaidrot, kāpēc nav iespējams šādus pierādījumus iesniegt.[13] Līdz ar to šajā lietā, lai arī tiesa prasīja papildu pierādījumus, tā savā ziņā lietai piegāja elastīgāk, ļaujot pieteikuma iesniedzējiem paskaidrot, kādēļ tie nevar iesniegt pierādījumus.
Līdz ar to redzams, ka šajās lietās būtībā ir pieticis ar prima facie pierādījumiem, neparedzot pieteikuma iesniedzējam augstu pierādīšanas slieksni, kā tas ir šajā rakstā analizētajās lietās A.R.E. pret Grieķiju un G.R.J. pret Grieķiju.
Kritika
ECT spriedumi lietās A.R.E. pret Grieķiju un G.R.J. pret Grieķiju tiek kritizēti. Šajās lietās ECT būtībā atturējās no izraidīšanas prakses vērtēšanas kopumā. Proti, tā aprobežojās tikai ar konkrētiem datumiem, kad pieteikuma iesniedzēji kopā ar citiem patvēruma meklētājiem tika izraidīti. Vienlaikus ECT no pieteikuma iesniedzējiem sagaidīja kvalitatīvus un pārliecinošus pierādījumus, bet savas pilnvaras lūgt Grieķijai iesniegt pierādījumus tā šajā gadījumā neizmantoja. Šāda valsts pilnīga apgalvoto faktu noliegšana nostāda pieteikuma iesniedzējus sarežģītā pierādījumu iesniegšanas situācijā, kurā tie var nespēt pierādīt sava stāstījuma patiesumu, kā tas, piemēram, bija lietā G.R.J. pret Grieķiju.[3]
Vienlaikus autore uzskata, ka, ja ir pierādīta vai atzīta sistemātiska izraidīšanas prakse konkrētā valstī, tad būtu loģiski piemērot zemāku pierādīšanas slieksni, jo citādāk pieteikuma iesniedzēji nākotnē var saskarties ar situāciju, ka valsts pārkāpums netiks atzīts, ņemot vērā, ka no pieteikumu iesniedzēju puses nav pietiekami daudz pierādījumu vai ka tie nav konsekventi.
Būtu skaidri jānorāda, kāda ir ECT pieeja šādās lietās, it īpaši, kad valsts pilnībā noraida jebkādu faktu esamību,[3] jo šāda rīcība no valsts puses, autoresprāt, padara visai neapskaužamu pieteikumu iesniedzēju situāciju, it sevišķi ņemot vērā, ka atsevišķos gadījumos foto un video materiāli netiek uzskatīti par pārliecinošiem pierādījumiem.
Stāsta turpinājums lietā H.M.M. un citi pret Latviju
ECT šī gada sākumā, pieņemot abus spriedumus pret Grieķiju, ir izraisījusi plašas diskusijas par ECT izmantoto pieeju. Vienlaikus tiek apspriests arī gaidāmais spriedums lietā H.M.M. un citi pret Latviju, kura 2025.gada 12.februārī tika izskatīta Lielajā palātā, uzklausot 26 personu sūdzības par iespējamiem ECK pārkāpumiem Latvijā.[14] Jau izskanējis, ka šajā lietā esot būtiskas problēmas ar pierādījumiem. Tādēļ var tikt gaidīti jauni ECT secinājumi saistībā ar push-back pierādīšanu.[3]
Atsauces
- a, b ECHR. Rulings concerning Greece, 2025, pieejams: https://www.echr.coe.int/w/rulings-concerning-greece
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2024.gada 3.decembra spriedums lietā G.R.J. pret Grieķiju (pieteikuma Nr. 15067/21), pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre#{%22itemid%22:[%22001-240283%22]}
- a, b, c, d Kienzle I., Riemer M. Feeble Recognition of a Systematic Pushback Practice, 2025, pieejams: https://verfassungsblog.de/pushbacks-echr-greece-turkiye/
- a, b, c, d Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2025.gada 7.janvāra spriedums lietā A.R.E. pret Grieķiju (pieteikuma Nr. 15783/21), pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre#{%22itemid%22:[%22001-238636%22]}
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023.gada 30.marta spriedums lietā J.A. un citi pret Itāliju (pieteikuma Nr. 21329/18), pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/#{%22fulltext%22:[%2221329/18%22],%22documentcollectionid2%22:[%22GRANDCHAMBER%22,%22CHAMBER%22],%22itemid%22:[%22001-223716%22]}
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023.gada 5.oktobra spriedums lietā Shahzad pret Ungrāriju (pieteikuma Nr. 37967/18), pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/#{%22fulltext%22:[%2237967/18%22],%22itemid%22:[%22001-227740%22]}
- a, b, c Motz S., Mullis A. Undermining protection standards in pushbacks cases: the ECTHR in A.R.E. v. Greece and G.R.J. v. Greece, 2025, pieejams: https://strasbourgobservers.com/2025/03/28/undermining-protection-standards-in-pushbacks-cases-the-ecthr-in-a-r-e-v-greece-and-g-r-j-v-greece/
- a, b Kienzle I. Evidencing pushbacks: How the ECtHR may request information from states, 2024, pieejams: https://rli.blogs.sas.ac.uk/2024/08/30/evidencing-pushbacks-how-the-ecthr-may-request-information-from-states/
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020.gada 13.februāra spriedums lietā N.D. un N.T. pret Spāniju (pieteikuma Nr. 8675/15 un 8697/15), 85.punkts
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020.gada 13.februāra spriedums lietā N.D. un N.T. pret Spāniju (pieteikuma Nr. 8675/15 un 8697/15), 81.punkts
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020.gada 13.februāra spriedums lietā N.D. un N.T. pret Spāniju (pieteikuma Nr. 8675/15 un 8697/15), 86.punkts
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020.gada 13.februāra spriedums lietā N.D. un N.T. pret Spāniju (pieteikuma Nr. 8675/15 un 8697/15), 88.punkts
- ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023.gada lēmums lietā R.D. pret Ungāriju (pieteikuma Nr. 17695/18), 5.punkts.
- ^ Ārlietu ministrija. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta mutvārdu sēdē izskatīs lietu H.M.M. un citi pret Latviju, 2025, pieejams: https://www.mfa.gov.lv/lv/jaunums/eiropas-cilvektiesibu-tiesas-liela-palata-mutvardu-sede-izskatis-lietu-hmm-un-citi-pret-latviju
