Mākslinieki un kultūras un radošo nozaru profesionāļi ir būtiski Eiropas kultūras un radošās ekonomikas veidotāji, taču viņu nodarbinātību bieži raksturo nestabili darba apstākļi un ierobežota sociālā aizsardzība. Digitalizācija, jauni biznesa modeļi un COVID-19 pandēmija šo problēmu padarīja īpaši redzamu, aktualizējot mākslinieka statusu kā politikas jautājumu Eiropas Savienības līmenī. Rakstā tiek analizēta mākslinieka un radošo nozaru profesionāļu statusa definīcija, galvenie darba tirgus izaicinājumi un politikas risinājumi dažādās valstīs.

Mākslinieki un kultūras un radošo nozaru profesionāļi ieņem centrālu vietu Eiropas sabiedriskajā, kultūras un ekonomiskajā dzīvē. Viņi veido kultūras daudzveidību, stiprina demokrātiskas vērtības un sniedz būtisku ieguldījumu radošajā ekonomikā. Vienlaikus šī nozare balstās uz strukturāli trausliem pamatiem, proti, nestabiliem darba apstākļiem, fragmentētu nodarbinātību un ierobežotu piekļuvi sociālajai aizsardzībai. Šī pretruna starp kultūras nozaru nozīmīgumu un pašu profesionāļu nedrošo statusu pēdējos gados ir kļuvusi īpaši redzama. 

Digitalizācija, jauni biznesa modeļi un COVID-19 pandēmija izgaismoja sistēmiskas nepilnības, ar kurām mākslinieki saskaras ikdienā. Krīze aktualizēja jautājumu par mākslinieka statusu kā politikas prioritāti Eiropas līmenī. Šajā rakstā analizēts, kā Eiropā tiek definēts mākslinieka un kultūras un radošo nozaru profesionāļa statuss, kādi ir galvenie darba tirgus un sociālās aizsardzības izaicinājumi, kā arī kādas politikas pieejas tiek īstenotas dažādās valstīs.

Rakstā tiks aplūkotas Eiropas pieejas mākslinieka statusa definēšanai, darba tirgus izaicinājumi un politikas risinājumi dažādās valstīs, balstoties arī jaunākajos Eiropas Audiovizuālās jomas novērošanas centra pētījumos.

Kas ir mākslinieks un kultūras un radošo nozaru profesionālis? 

Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem kultūras politikas jomā ir vienotas izpratnes trūkums par to, kas ir mākslinieks un kas ietilpst kultūras un radošajās nozarēs. Mākslinieciskā darbība ir dinamiska un daudzdimensionāla, proti, tā ietver ne tikai redzamo rezultātu (izrādi, filmu, izstādi), bet arī neredzamu darbu: pētniecību, mēģinājumus, radošo attīstību, izglītību un starpdisciplināru sadarbību. Šīs aktivitātes bieži netiek pilnvērtīgi atzītas darba tiesību un sociālās aizsardzības sistēmās.

Pasaulē nav vienotas definīcijas par mākslinieku vai viņu profesionālo statusu. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (angļu valodā “United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization”, UNESCO)^[1] (turpmāk – UNESCO) 1980. gada rekomendāciju^[2] mākslinieks ir jebkura persona, kas rada vai izpauž radošu izpausmi vai atkārtoti rada mākslas darbus, kas uzskata savu māksliniecisko darbību par būtisku savas dzīves daļu, kas šādā veidā veicina mākslas un kultūras attīstību un kas ir vai vēlas tikt atzīts par mākslinieku, neatkarīgi no tā, vai viņam ir kādas darba vai asociācijas saistības. Turklāt UNESCO definē mākslinieku statusu, atsaucoties gan uz sabiedrības atzinību – vai vērtību, kas piešķirta viņu lomai kultūras dzīvē –, gan uz viņu tiesībām un aizsardzību, tostarp morālajām, ekonomiskajām un sociālajām tiesībām, jo īpaši saistībā ar ienākumiem un sociālo drošību. Tā kā dažādās valstīs nav vienotas mākslinieka definīcijas, ir grūti apkopot un salīdzināt globālos datus.^[3] Situāciju vēl vairāk sarežģī starptautisko standartu atšķirības, proti, UNESCO plašā pieeja kontrastē ar Starptautiskās darba organizācijas šaurāko pieeju, tādējādi apgrūtinot kultūras nodarbinātības statistikas iegūšanu.^[4]

Nav arī vispārējas vienprātības par kultūras un radošo nozaru profesionāļu definīciju. Termini un klasifikācijas laika gaitā ir mainījušās, reaģējot uz politikas prioritāšu attīstību un pieaugošo kultūras un ekonomiskās vērtības atzīšanu.^[5] Kultūras un radošo nozaru profesionāļu definēšana ir konceptuāli sarežģīta, jo pastāv būtiskas atšķirības gan datu pieejamībā, gan valstu klasifikācijas sistēmās. Kopš 20. gadsimta 70. gadiem jēdzieni “kultūras nozares”, “radošās nozares” un vēlāk “kultūras un radošās nozares” ir pakāpeniski paplašinājušies, aptverot plašu darbību loku, proti, no tradicionālās mākslas līdz dizainam, reklāmai un programmatūrai.^[6]

Vienlaikus Eiropas Savienībā kultūras un radošās nozares aptver plašu darbību un apakšnozaru loku – no skatuves mākslas, muzejiem un audiovizuālajiem medijiem līdz dizainam, arhitektūrai un amatniecībai, un tās raksturo nelieli uzņēmumi un atšķirīgas nacionālās struktūras.^[7] Kultūras un radošo nozaru profesionāļi tiek iedalīti trīs galvenajās grupās: mākslinieki radošās profesijās, kultūras un radošo nozaru darbinieki neradošās profesijās un radošo profesiju pārstāvji ārpus kultūras un radošās nozares, kuru darba apstākļi, ienākumu stabilitāte un nodarbinātības formas ievērojami atšķiras.^[8]

Pēc COVID-19 pandēmijas mākslinieka statuss daudzviet kļuvis par būtisku politikas jautājumu, tomēr dalībvalstīs saglabājas atšķirīgas definīcijas, terminoloģija un atbalsta mehānismi. Dažās valstīs tiek piemērotas plašas mākslinieka definīcijas, iekļaujot arī tehniskos un atbalsta darbiniekus, savukārt citās pieeja ir šaurāka un cieši saistīta ar nodarbinātības statusu. Līdzīgi atšķiras arī mākslinieku reģistrācijas prakse – dažviet pastāv oficiāli reģistri, citur atzīšana balstās profesionālajā praksē vai nozares organizācijās. Lai gan lielākajā daļā valstu kultūras un radošās nozares pamatā ietver skatuves mākslu, vizuālo mākslu, audiovizuālos medijus, literatūru un kultūras mantojumu, pastāv atšķirības attiecībā uz dizainu, reklāmu, programmatūru un videospēlēm. Vienlaikus vairākās valstīs vērojama virzība uz plašāku mākslinieku un kultūras profesionāļu atzīšanu un darba nosacījumu uzlabošanu, tomēr kopumā saglabājas būtiska pieeju sadrumstalotība Eiropas līmenī.^[5]

Kultūras un radošo nozaru pārskats

Kultūras un radošajās nozarēs arvien izteiktāk dominē jaunāki darba ņēmēji, īpaši audiovizuālajā, mūzikas un digitālā satura ražošanas jomā, kur pieprasījums pēc digitālajām prasmēm veicina jauniešu iesaisti.^[9] Tomēr, līdzās šai tendencei, Eiropā joprojām saglabājas arī ievērojams vecāka gadagājuma darbinieku īpatsvars, kas atšķir šo nozari no daudzām citām ekonomikas jomām. Jaunie profesionāļi bieži ienāk nozarē caur praksēm, brīvprātīgo darbu un īstermiņa projektiem, kas sniedz iespējas veidot kontaktus un iegūt pieredzi, bet vienlaikus rada nestabilitāti un fragmentētu nodarbinātību. Pat augsti izglītoti jaunieši nereti saskaras ar grūtībām atrast stabilu darbu, jo viņu prasmes ne vienmēr atbilst tirgus vajadzībām un karjeras atbalsta mehānismi ir ierobežoti. Dzimumu un izglītības griezumā nozari raksturo augsts augstākās izglītības īpatsvars, taču vīrieši joprojām ir vairāk pārstāvēti lielākajā daļā apakšnozaru, savukārt radošajās, mākslas un izklaides aktivitātēs ir salīdzinoši lielāks darbinieku īpatsvars ar zemāku formālās izglītības līmeni.^[5]

Eiropas Savienībā kultūras un radošajās nozarēs nodarbināti aptuveni 7,7 miljoni cilvēku, taču reālais skaits, visticamāk, ir lielāks, jo statistika neaptver vairākas apakšnozares un sekundāro nodarbinātību, kas kultūras un radošajās nozarēs ir ļoti izplatīta.^[10] Nozari raksturo augsts pašnodarbināto un ārštata darbinieku īpatsvars, kas atspoguļo gan profesiju radošo autonomiju, gan projektos balstīto darba raksturu. Darba attiecības bieži ir īslaicīgas, nepilna laika vai saistītas ar konkrētiem projektiem, un daudzi profesionāļi kombinē dažādus nodarbinātības statusus un profesijas. Tas veicina elastību un daudzveidīgas karjeras iespējas, taču vienlaikus palielina ienākumu svārstības un apgrūtina piekļuvi sociālajai aizsardzībai. Aptaujas rāda, ka vairākums mākslinieku un kultūras un radošās nozares profesionāļu strādā vairāk nekā vienā darbā, un ievērojama daļa šo papildu darbu ir ārpus kultūras nozares, kas norāda uz nepieciešamību diversificēt ienākumu avotus.^[9]

Mobilitāte ir būtiska kultūras un radošā darba sastāvdaļa, jo tā ļauj māksliniekiem paplašināt profesionālos kontaktus, gūt jaunu pieredzi un piekļūt plašākiem tirgiem, īpaši valstīs ar ierobežotu vietējo kultūras vidi.^[5] Nozīmīga daļa kultūras un radošo nozaru profesionāļu regulāri vai periodiski strādā pārrobežu kontekstā, un audiovizuālajā sektorā šis īpatsvars ir īpaši augsts.^[11] Tomēr augstā mobilitāte bieži ir saistīta ar nodokļu, sociālās aizsardzības un darba statusa neskaidrībām. Vienlaikus nozari raksturo augsts nestabilitātes līmenis: daudzi darbinieki strādā uz pagaidu līgumiem vai piedzīvo ilgus bezdarba un neapmaksāta darba periodus, īpaši autoru, režisoru un scenāristu vidū. Šī situācija veicina nepieciešamību pēc papildu nodarbinātības un rada izaicinājumus ilgtermiņa profesionālajai attīstībai un labklājībai. 

Kultūras un radošās nozares strukturāli balstās uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, īpaši mikrouzņēmumiem, kas veido lielāko daļu nodarbinātības radošajās, mākslas un izklaides aktivitātēs, savukārt apraides un programmēšanas jomā dominē lielāki uzņēmumi.^[9] Šāda struktūra veicina elastību un inovāciju, bet vienlaikus palielina ekonomisko ievainojamību, jo mazie uzņēmumi biežāk saskaras ar ierobežotu piekļuvi finansējumam, digitālajām tehnoloģijām un uzņēmējdarbības atbalstam. Digitalizācija un jauni biznesa modeļi ir būtiski mainījuši satura ražošanu, izplatīšanu un patēriņu, paverot jaunas iespējas globālai auditorijai, bet arī veicinot tirgus koncentrāciju un radot jautājumus par autoratlīdzību, intelektuālā īpašuma tiesībām un godīgu atalgojumu.^[12] COVID-19 pandēmija vēl vairāk izgaismoja nozares ievainojamību, izraisot strauju nodarbinātības kritumu, ienākumu zudumu un ilgstošas strukturālas pārmaiņas, īpaši tiem profesionāļiem, kas strādā nestandarta nodarbinātības formās.^[13] Lai gan digitālās jomas piedzīvoja izaugsmi un tika ieviesti dažādi atbalsta pasākumi, atkopšanās daudzviet ir bijusi nevienmērīga, un joprojām aktuāli ir jautājumi par darba kvalitāti, sociālo aizsardzību un līdzsvarotu attīstību digitalizācijas apstākļos.^[7]

Politika un tiesiskais regulējums

UNESCO 1980. gada rekomendācija par mākslinieka statusu neparedz īpašas privilēģijas māksliniekiem. Tā aicina valstis nodrošināt viņiem līdzvērtīgas tiesības kā citām profesionālajām grupām, vienlaikus ņemot vērā radošā darba specifiku, tostarp nestabilus ienākumus, periodisku nodarbinātību un darba procesa ilgstošo, bieži neredzamo raksturu. Tā mudina izstrādāt politiku apmācības, nodarbinātības, sociālās drošības, nodokļu, mobilitātes un vārda brīvības jomā, kā arī atzīt mākslinieku tiesības veidot arodbiedrības un profesionālās organizācijas savu interešu aizstāvībai. Rekomendācijas īstenošana tiek regulāri uzraudzīta, izmantojot periodiskos ziņojumus un globālas aptaujas, kas ļauj izvērtēt valstu progresu un apzināt jaunus izaicinājumus.^[7]

Šie principi tika tālāk nostiprināti 2005. gada UNESCO konvencijā par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, kas īpaši uzsver mākslinieciskās brīvības, kultūras tiesību un kultūras preču un pakalpojumu daudzveidības nozīmi globalizācijas un digitalizācijas apstākļos.^[14] Eiropas Padomes līmenī mākslinieku un kultūras profesionāļu tiesību aizsardzība balstās Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantā^[15], kas garantē vārda un mākslinieciskās izpausmes brīvību, kā arī Eiropas Sociālajā hartā^[16], kas nodrošina sociālās un ekonomiskās tiesības, tostarp tiesības uz taisnīgiem darba apstākļiem un sociālo aizsardzību. Šo normatīvo ietvaru papildina politiski dokumenti, piemēram, 2020. gada manifests par mākslinieciskās brīvības aizsardzību digitālajā laikmetā^[17], kas vērš uzmanību uz pieaugošajiem riskiem radošajai brīvībai, kā arī uz COVID-19 krīzes postošo ietekmi uz kultūras darbinieku ienākumiem un nodarbinātības stabilitāti.^[18]

Darba tiesību un sociālās aizsardzības jomā nozīmīgāko starptautisko ietvaru nodrošina Starptautiskā darba organizācija, kas, pateicoties tās trīspusējai struktūrai (valdības, darba devēji un darba ņēmēji), ir izstrādājusi plašu konvenciju un rekomendāciju kopumu par sociālo drošību, taisnīgu atalgojumu, darba apstākļiem, biedrošanās brīvību, kolektīvajām sarunām un diskriminācijas novēršanu.^[7] Lai gan šie standarti nav specifiski vērsti uz kultūras un radošajām nozarēm, tie veido universālu darba tiesību pamatu, kas attiecināms arī uz māksliniekiem un kultūras un radošās nozares profesionāļiem. Īpaša nozīme ir 2012. gada rekomendācijai Nr. 202 par sociālās aizsardzības minimumu, kas uzsver nepieciešamību nodrošināt ikvienam piekļuvi būtiskai veselības aprūpei un pamata ienākumu drošībai visos dzīves posmos, vienlaikus aicinot valstis paplašināt sociālās aizsardzības sistēmas arī uz pašnodarbinātajiem un nestandarta nodarbinātības formās strādājošajiem.^[19] Šī pieeja tika atkārtoti uzsvērta 2023. gada Starptautiskās darba organizācijas tehniskajā sanāksmē par darba nākotni mākslas un izklaides sektorā, kuras secinājumos dalībvalstis tika aicinātas nodrošināt universālu sociālās aizsardzības pieejamību visiem kultūras un radošās nozares profesionāļiem, tostarp pašnodarbinātajiem, kā arī veicināt divpusējus nolīgumus sociālo tiesību pārnesamībai pārrobežu mobilitātes kontekstā.^[20] Mākslinieku tiesību aizsardzība ir nostiprināta arī globālajos cilvēktiesību instrumentos, proti, Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā^[21] un Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām^[22], kas atzīst ikviena tiesības piedalīties kultūras dzīvē, baudīt mākslu un saņemt aizsardzību saviem radošajiem darbiem. Šie principi ir sasaistīti arī ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības mērķiem, jo īpaši ar mērķiem par cienīgu darbu, sociālo iekļaušanu, izglītību un pamattiesību aizsardzību, tādējādi nostiprinot kultūras politiku kā būtisku ilgtspējīgas attīstības sastāvdaļu.^[7]

Eiropas Savienības līmenī kultūrpolitika galvenokārt ir dalībvalstu kompetencē, savukārt Eiropas Savienība pilda atbalsta, koordinējošu un papildinošu lomu, veicinot sadarbību, kultūras daudzveidības saglabāšanu un Eiropas kultūras mantojuma aizsardzību.^[7] Tajā pašā laikā Eiropas Savienības dalībvalstis ir apņēmušās ievērot un aizsargāt pamattiesības, tostarp vārda un mākslinieciskās izpausmes brīvību, kā arī integrēt kultūras aspektus plašākās politikas jomās, piemēram, digitālajā tirgū, konkurences tiesībās un autortiesību regulējumā. Sociālās politikas jomā Eiropas Savienība īsteno dalītu kompetenci, pieņemot direktīvas un regulas, kas nosaka minimālos standartus darba apstākļiem, sociālajai aizsardzībai, vienlīdzīgai attieksmei, darba un privātās dzīves līdzsvaram, kā arī darba ņēmēju mobilitātei. Šo ietvaru papildina Eiropas sociālo tiesību pīlārs^[23], kas nostiprina principus par taisnīgiem darba apstākļiem, sociālo drošību un sociālo iekļaušanu, tostarp nepieciešamību novērst nestabilu nodarbinātību un nodrošināt sociālo aizsardzību arī pašnodarbinātajiem, ja viņu situācija ir salīdzināma ar darba ņēmējiem.^[7] Tomēr lielākā daļa Eiropas Savienības darba tiesību instrumentu joprojām galvenokārt attiecas uz personām ar darba līgumiem, savukārt daudzi mākslinieki un kultūras un radošās nozares profesionāļi strādā kā pašnodarbinātie, frīlanceri vai uz īstermiņa līgumu pamata, kas ierobežo viņu piekļuvi noteiktām sociālajām garantijām un kolektīvajām tiesībām. Reaģējot uz šīm nepilnībām, pēdējos gados Eiropas Savienība ir pieņēmusi jaunus pasākumus, tostarp ieteikumus par piekļuvi sociālajai aizsardzībai pašnodarbinātajiem, vadlīnijas par kolektīvajām sarunām solo pašnodarbinātajiem un Direktīvu par platformu darbu^[24], kas paredz uzlabot darba apstākļus digitālo platformu darbiniekiem un skaidrāk noteikt viņu nodarbinātības statusu. Šie attīstības virzieni ir īpaši nozīmīgi kultūras un radošo nozaru profesionāļiem, kuru darba modeļi bieži atrodas starp tradicionālu nodarbinātību un uzņēmējdarbību, un kuriem nepieciešams elastīgs, bet vienlaikus drošs sociālais un tiesiskais ietvars.^[7]

Galvenie izaicinājumi 

Lai gan Eiropas Savienības darba tiesību sistēma nodrošina plašu aizsardzību darbiniekiem ar pastāvīgiem darba līgumiem, daudzi kultūras un radošo nozaru profesionāļi šajās kategorijās neiekļaujas un līdz ar to nesaņem pilnvērtīgu piekļuvi sociālajai aizsardzībai, bezdarbnieka pabalstiem, veselības aprūpei vai pensiju sistēmām. Darba cikliskais un fragmentētais raksturs nozīmē arī biežas pārejas starp nodarbinātības statusiem, ienākumu nestabilitāti un lielu atkarību no projektu finansējuma, kas pastiprina profesionālo nedrošību un apgrūtina ilgtermiņa sociālo un finanšu plānošanu.  

Nozīmīga problēma kultūras un radošajā nozarē ir arī nedeklarēts darbs, viltus pašnodarbinātība un plaši izplatītas neapmaksāta vai nepietiekami apmaksāta darba formas. Daudzi radošie profesionāļi veic būtiskus darbus, proti, pētniecību, radošo izstrādi, mēģinājumus, projektu sagatavošanu vai administratīvos pienākumus – bez tiešas atlīdzības, īpaši agrīnajos projektu posmos. Viltus pašnodarbinātība, kad darbinieki formāli tiek klasificēti kā neatkarīgi, bet praksē darbojas kā algoti darbinieki, ļauj darba devējiem samazināt izmaksas, bet vienlaikus liedz darbiniekiem piekļuvi darba tiesību aizsardzībai un sociālajām garantijām. Šīs prakses veicina strukturālu nedrošību, palielina ienākumu nevienlīdzību un rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus nozarē.  

Sociālās aizsardzības un nodokļu jomā kultūras un radošās nozares profesionāļi sastopas ar sistēmām, kas lielā mērā balstītas uz stabilu, pilnas slodzes nodarbinātību un regulāriem ienākumiem, tādējādi tās slikti atbilst radošā darba realitātei. Pašnodarbinātajiem un projektu darbiniekiem bieži ir grūtības kvalificēties bezdarbnieka pabalstiem, slimības un maternitātes atbalstam vai pienācīgām pensijām, savukārt autoratlīdzību, vienreizēju maksājumu un neregulāru ienākumu aplikšana ar nodokļiem rada papildu sarežģījumus. Dažās valstīs pastāv ienākumu izlīdzināšanas mehānismi vai īpaši nodokļu režīmi radošajiem profesionāļiem, taču tie nav plaši harmonizēti.  

Īpaši problemātiska ir izpildītājmākslinieku aplikšana ar nodokļiem saskaņā ar starptautiskajiem nodokļu nolīgumiem, kas bieži ļauj aplikšanu ar nodokli darba veikšanas valstī, izraisot dubulto aplikšanu un būtisku administratīvo slogu. Šie šķēršļi ne tikai samazina mākslinieku ienākumus un profesionālās iespējas, bet arī kavē kultūras apmaiņu, sadarbību un radošo apriti Eiropas līmenī, uzsverot nepieciešamību pēc labāk pielāgotiem politikas un regulējuma risinājumiem kultūras un radošajai nozarei.^[7]

Sociālā dialoga nozīme

Pieaugot digitālajai izplatīšanai, platformu ekonomikai un nestandarta nodarbinātības formām, arvien vairāk kultūras un radošās nozares darbinieku strādā fragmentētos, projektos balstītos vai pašnodarbinātības režīmos, kas bieži vien ierobežo piekļuvi tradicionālajiem darba tiesību un sociālās aizsardzības mehānismiem. Šajā kontekstā sociālais dialogs un kolektīvās pārrunas, ko īsteno arodbiedrības, profesionālās organizācijas un citas pārstāvniecības struktūras, kļūst par nozīmīgu instrumentu šo izaicinājumu risināšanā un mākslinieku statusa stiprināšanā.  

Kolektīvās pārrunas kultūras un radošajā nozarē ļauj noteikt minimālos standartus plašā jautājumu lokā, tostarp attiecībā uz atalgojumu, darba laiku, darba drošību, veselības aizsardzību, atpūtas laiku un profesionālajām tiesībām. Tās nodrošina būtisku aizsardzības tīklu profesionāļiem, kuriem individuālās sarunās bieži trūkst ietekmes, jo īpaši nestandarta nodarbinātības apstākļos. Kolektīvie līgumi arī vienkāršo individuālo līgumu slēgšanas procesu, piedāvājot standartizētus nosacījumus, kas balstīti uz savstarpēji saskaņotiem principiem, tādējādi samazinot nepieciešamību katru reizi no jauna vienoties par pamata jautājumiem. Lai gan kolektīvo līgumu juridiskais statuss un piemērošanas apjoms dažādās valstīs atšķiras, tie kopumā veicina lielāku pārskatāmību, stabilitāti un taisnīgumu darba attiecībās kultūras nozarēs.  

Īpaša uzmanība pēdējos gados tiek pievērsta pašnodarbināto un frīlanceru pārstāvniecībai, jo tie veido ievērojamu kultūras un radošās nozares profesionāļu daļu. Reaģējot uz šo realitāti, arodbiedrības un profesionālās asociācijas ir izstrādājušas jaunus pārstāvniecības modeļus, tostarp nozares līmeņa vienošanās, kas aptver arī individuālos pakalpojumu sniedzējus un platformu darbiniekus. Nozīmīgs pavērsiens šajā jomā ir Eiropas Komisijas 2022. gada vadlīnijas, kas skaidro, ka kolektīvās pārrunas, kurās iesaistīti ekonomiski atkarīgi pašnodarbinātie, nav pretrunā konkurences tiesībām. Tas ir pavēris ceļu plašākai kolektīvo vienošanos izmantošanai, lai risinātu tādus jautājumus kā godīga atlīdzība digitālajā vidē, tiesību pārvaldība, datu izmantošana un algoritmiskās sadales pārredzamība.  

Vienlaikus arodbiedrības, profesionālās organizācijas un kolektīvā pārvaldījuma institūcijas piedāvā apmācības par digitālajiem biznesa modeļiem, līgumu slēgšanu, autortiesību pārvaldību un jauno tehnoloģiju izmantošanu, tādējādi stiprinot mākslinieku spēju orientēties mainīgajā darba vidē. Tās arī piedalās Eiropas Savienības un starptautiskā līmeņa politikas procesos, ietekmējot regulējumu platformu darbam, autortiesībām un digitālajai ekonomikai kopumā. Kolektīvie nolīgumi dažādās Eiropas valstīs apliecina, ka sociālais dialogs spēj ne tikai uzlabot darba apstākļus, bet arī veicināt nozares profesionalizāciju, ilgtspēju un spēju pielāgoties tehnoloģiskajām pārmaiņām, vienlaikus saglabājot radošā darba sociālo un kultūras vērtību.^[5]

Secinājumi

Mākslinieku un kultūras un radošo nozaru profesionāļu statuss Eiropā joprojām ir sadrumstalots un nepilnīgi pielāgots mūsdienu darba realitātei. Lai gan pēdējos gados vērojama politiska aktivizēšanās un inovatīvi risinājumi nacionālā līmenī, strukturālās problēmas saglabājas, īpaši sociālās aizsardzības, nodokļu un mobilitātes jomā.

Ilgtspējīga Eiropas kultūras politika prasa sistēmisku pieeju, kas atzīst radošā darba specifiku, stiprina sociālās tiesības un veicina sadarbību starp valstīm. Atbalsts māksliniekiem nav tikai sociāls jautājums, tas ir ieguldījums Eiropas kultūras dzīvotspējā un demokrātiskajā telpā.

Šo publikāciju līdzfinansē Eiropas Savienība. Par publikācijas saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.

Atsauces

1. ^{^} UNSECO. Pieejams: https://www.unesco.org/en
2. ^{^} UNESCO, Recommendation concerning the Status of the Artist, adopted by the General Conference at its twentyfirst session, Belgrade, 27 October 1980, paragraph I.
3. ^{^} Galian, C., Licata, M. and Stern-Plaza, M. Social Protection in the Cultural and Creative Sector: Country Practices and Innovations, ILO Working Paper 28. Geneva: International Labour Office, 2021, p. 14. See also: ILOSTAT, International Standard Classification of Occupations (ISCO-08), 4th version, 2008.
4. ^{^} UNESCO,Framework for cultural statistics, 2025
5. ^{a, b, c, d, e} Valais, S., The status of artists and cultural and creative professionals in Europe : social rights and circulation, IRIS, European Audiovisual Observatory, Strasbourg, August 2025. Pieejams: https://rm.coe.int/iris-the-status-of-artists-and-cultural-and-creative-professionals-in-/488028b282
6. ^{^} OECD, The Culture Fix: Creative People, Places and Industries, Local Economic and Employment Development (LEED), OECD Publishing, 2022, Paris, p. 23. [why “f”?] indeed, you can delete it too in FR/DE versions
7. ^{a, b, c, d, e, f, g, h, i} Valais, S., The status of artists and cultural and creative professionals in Europe : social rights and circulation, IRIS, European Audiovisual Observatory, Strasbourg, August 2025. Pieejams: https://rm.coe.int/iris-the-status-of-artists-and-cultural-and-creative-professionals-in-/488028b282
8. ^{^} See Kammerhofer-Schlegel, C., et al., EU framework for the social and professional situation of artists and workers in the cultural and creative sectors, op. cit.; OECD, The Culture Fix: Creative People, Places and Industries, op. cit., p.
9. ^{a, b, c} ILO, The future of work in the arts and entertainment sector, Report for the Technical Meeting on the Future of Work in the Arts and Entertainment sector (Geneva, 13-17 February 2023), International Labour Office, Sectoral Policies Department, Geneva, 2023.
10. ^{^} EUROSTAT, Cultural employment by NACE Rev. 2 activity (2008-2026)
11. ^{^} Clarke, M. et al. (Panteia) and Ebert, L. et al. (Culture Action Europe), Creative Pulse: A survey on the status and working conditions of artists and CCS professionals in Europe, op. cit. p. 14.
12. ^{^} Dr Mafalda Dâmaso et al, The Situation of Artists and Cultural Workers and the post-COVID-19 Cultural Recovery in the European Union, Policy Department for Structural and Cohesion Policies, European Parliament, March 2021.
13. ^{^} UNESCO, Re|Shaping Policies for Creativity – Addressing culture as a global public good, 2022. See also ILO, The Future of Work in the Arts and Entertainment Sector
14. ^{^} UNESCO, Convention on the Protection and Promotion of the Diversity of Cultural Expressions, 2005.
15. ^{^} Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija  (1997), pieejams: https://www.echr.coe.int/documents/d/echr/convention_lav
16. ^{^} Eiropas Sociālā harta (1965) https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1045
17. ^{^} CoE, Manifesto on the freedom of fxpression of arts and culture in the digital era, Steering Committee for Culture, Heritage and Landscape (CDCPP), 10 November 2020.
18. ^{^} The working conditions of other professionals from the CCS, such as journalists, have also been addressed by the Council of Europe, notably through Recommendation CM/Rec(2016)4 on the protection of journalism and safety of journalists and other media actors, or more recently the Parliamentary Assembly of the Council of Europe (PACE) Resolution 2213 (2018) on the status of journalists
19. ^{^} ILO, Social Protection Floors Recommendation, 2012 (No. 202)
20. ^{^} ILO, Technical meeting on the future of work in the arts and entertainment sector, 2023
21. ^{^} Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (1948) https://www.ohchr.org/sites/default/files/UDHR/Documents/UDHR_Translations/lat.pdf
22. ^{^} Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (1966). Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/705
23. ^{^} Eiropas sociālo tiesību pīlārs. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/LV/legal-content/glossary/european-pillar-of-social-rights.html
24. ^{^} Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2024/2831 (2024. gada 23. oktobris) par darba nosacījumu uzlabošanu platformu darbā (Dokuments attiecas uz EEZ). Pieejams: https://www.lm.gov.lv/lv/media/28669/download?attachment