2024. gadā iznācis Apvienoto Nāciju Organizācijas Īpašā ziņotāja vides aizstāvju jautājumos Maikla Frosta nostājas dokuments par cilvēktiesību pārkāpumiem, kuru pamatā ir vēršanās pret vides aizstāvjiem. Nostājas dokuments atspoguļo drūmu ainu par aizskārumu un represiju nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām un saucieniem pēc ilgtspējības, sevišķi pievēršoties vides aktīvistu pieredzei, cīnoties par pārmaiņām vides politikā.
Uzbrukumi vides aizstāvjiem
Trauksme par klimata pārmaiņām, dabas daudzveidības mazināšanos un piesārņojumu no zinātnieku un vides aktīvistu puses ir sludināta jau desmitiem gadu. Mūsdienās sabiedrība nereti sagaida no valstīm apņēmīgu rīcību, konkrētus plānus un risinājumus, kas vērsti uz vides krīzes apturēšanu un ilgtspējības veicināšanu. Diemžēl gadu gaitā ir tapis redzams, ka tik ievērojamas starptautiskas apņemšanās kā 2015. gada Parīzes nolīgums klimata pārmaiņu jomā ir nepietiekami saistošas, un valdības visā pasaulē ne tikai pastāvīgi nespēj pildīt savas saistības saskaņā ar starptautiskajiem nolīgumiem, bet pat apzināti pieņem lēmumus, kas ne tikai nerisina samilzušos vides aizsardzības jautājumus, bet pat veicina klimata pārmaiņas un neatgriezenisku kaitējumu planētai.
Situācija, kad vārdiem neseko rīcība, daļā sabiedrības ir izraisījusi pieaugošu neapmierinātību un vilšanos. Pastiprinoties klimata krīzei, arvien vairāk cilvēku un organizāciju izmanto savas tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību, iesaistās protestos un pilsoniskās nepakļaušanās (angļu valodā – civil disobedience) akcijās, lai pieprasītu no savām valdībām tūlītēju un jēgpilnu rīcību. Diemžēl, tieši nevardarbīgi protesti aizvien biežāk sastopas ar valstu represijām, tostarp arestiem, sodiem un cita veida klimata aktīvistu negatīvu ietekmēšanu.
Šī tendence ir satraucoša, ņemot vērā, ka valstis, kurās aug pulcēšanās brīvības apspiešanas gadījumi, vienlaikus ir arī pievienojušās tā sauktajai Orhūsas konvencijai (Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem), kurā viens no dalībvalstu pamatpienākumiem ir nepieļaut, ka personas, kas īsteno savas tiesības vides jautājumu kontekstā, par šādu iesaistīšanos tiek sodītas, vajātas vai iespaidotas.
Reaģējot uz pieaugošo represiju skaitu, 2022. gadā ieceltais ANO Īpašais ziņotājs vides aizstāvju jautājumos saistībā ar Orhūsas konvenciju ir vērsis uzmanību uz šiem pārkāpumiem un satraucošajām aizskārumu tendencēm. 2024. gadā pieņemtais nostājas dokuments “Valsts represijas pret vides protestiem un pilsonisko nepakļaušanos: būtisks apdraudējums cilvēktiesībām un demokrātijai” (turpmāk – Nostājas dokuments) atklāj, kā valstis ignorē savu pienākumu aizsargāt vides aizstāvjus, tādējādi mazinot pilsoniskā aktīvisma lomu klimata pārmaiņu apturēšanā.
Nostājas dokuments galvenokārt satur liecības par cilvēktiesību aizskārumiem vides protestos un pilsoniskās nepakļaušanās akciju laikā, kas dokumentēti Ziemeļeiropā un Rietumeiropā. Ievērojot, ka tieši Eiropas valstis un Eiropas Savienība kopumā sevi nereti ir pozicionējušas kā “vilcējspēku” vides aizsardzības jautājumos uz globālās skatuves, pieaugošā aktīvistu apspiešana šajā reģionā raisa pamatotu satraukumu arī par situāciju citur pasaulē.
Vides aktīvismu aizsargājošais regulējums – plašs, bet joprojām nepietiekams
Tiesiskais un institucionālais regulējums ir būtisks, lai nodrošinātu cilvēku, jo īpaši vides aizstāvju, tiesības protestēt. Dažādi starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, tostarp Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām, aizsargā vārda un miermīlīgas pulcēšanās brīvību, kas ir arī nevardarbīga protesta tiesību pamatā. Turklāt, reģionālie cilvēktiesību aizsardzības mehānismi, piemēram, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, nodrošina līdzīgu aizsardzību. Šie starptautiskie tiesību akti kopā veido tiesisko pamatu, kas aizsargā nevardarbīgus protestus, tostarp tādus, kas saistīti ar pilsonisko nepakļaušanos.
Savukārt Orhūsas konvencija īpaši pievēršas tieši vides aizstāvju tiesībām, veicinot sabiedrības līdzdalību vides lēmumu pieņemšanā. Precīzāk, Orhūsas konvencijas 3. panta 8. punkts uzliek pusēm pienākumu nodrošināt, ka personas, kas izmanto savas tiesības saskaņā ar Orhūsas konvenciju, netiek sodītas, vajātas vai iespaidotas. Tas ietver arī to personu aizsardzību, kas iesaistītas vides protestos, ciktāl tie nav vardarbīgi. Līdz ar to, miermīlīgi vides protesti ir likumīgs veids, kā sabiedrība var piedalīties vides lēmumu pieņemšanā vai ietekmēšanā.
Taču Nostājas dokuments ceļ gaismā skarbu realitāti, kurā valstis ļaunprātīgi izmanto pretterorisma un organizētās noziedzības likumus, lai apspiestu vides protestus. Tostarp, tiek piemēroti nesamērīgi sodi, kas mazina sabiedrības iesaisti vides aizsardzības aktīvismā. Tas ir pretrunā ne tikai ar starptautiskajām cilvēktiesībām, bet arī pārkāpj Orhūsas konvencijas noteikumus. Lai gan ir valstis, kas respektē un atbalsta tiesības protestēt, ANO īpašais ziņotājs norāda, ka virkne valstu izmanto plaši interpretējamas un neskaidras tiesību normas, lai apspiestu nevēlamus viedokļus un opozīciju, kriminalizētu miermīlīgus protestus un iebiedētu aktīvistus.
Pilsoniskās nepakļaušanās un citu pamatbrīvību nozīme vides jautājumu risināšanā
Pilsoniskā nepakļaušanās spēlē būtisku lomu vides jautājumu risināšanā, jo tā piesaista plašu uzmanību, pievēršot uzmanību neatliekamiem vides jautājumiem. Tā arī norāda, ka valdībām un uzņēmumiem ir steidzami jārīkojas, lai risinātu tā saukto trīskāršo planētas krīzi: klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības mazināšanos un piesārņojumu. Pilsoniskā nepakļaušanās ir nevardarbīga (jeb miermīlīga) protesta veids, ar ko galvenokārt saprotamas tādas darbības kā ceļu bloķēšana, sēdus blokādes (angļu valodā “sit-in”), objektu ieņemšana, publiskas demonstrācijas un lēni gājieni. Šiem līdzekļiem jau vēsturiski ir saistība ar likumpārkāpšanu, taču savas nevardarbīgās formas dēļ bieži kalpo kā aktīvistu vienīgā iespējamā atbilde uz to, ka lēmumu pieņēmēji nespēj efektīvi risināt vides krīzi.
Arī Nostājas dokumentā uzsvērts, ka pilsoniskā nepakļaušanās vēsturiski ir bijis spēcīgs ierocis, ar kura palīdzību neuzklausīti sabiedrības pārstāvji var apstrīdēt netaisnīgas iekārtas un iestāties par vides aizsardzību. Mēģinot traucēt sabiedrisko kārtību, aktīvisti cenšas panākt, lai tiktu pārskatīta politika un prakse, kas veicina vides degradāciju, un tādējādi cer veicināt pozitīvas pārmaiņas. Proti, tīši pārkāpjot noteiktus likumus nevardarbīgā veidā, aktīvisti cenšas uzsvērt pārmaiņu nepieciešamību un pašreizējās politikas neatbilstību vides aizsardzības jautājumu risināšanai.
Arī tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību ir neatņemama vides aizstāvju tiesību nostiprināšanas sastāvdaļa, un tās ir būtiskas, lai nodrošinātu sabiedrības līdzdalību vides lēmumu pieņemšanā. Vārda brīvība nodrošina, ka aktīvisti var izplatīt informāciju par vides jautājumiem, izglītot sabiedrību un aizstāvēt ilgtspējību, nebaidoties no cenzūras vai soda. Tikmēr pulcēšanās tiesības ļauj vides aizstāvjiem dibināt biedrības un nevalstiskās organizācijas, rīkot protestus, mītiņus un citas kolektīvas akcijas, kas pastiprina viņu vēstījumu un demonstrē plašu sabiedrības atbalstu vides aizsardzībai.
Ievērojot Orhūsas Konvencijā nostiprinātas sabiedrības tiesības piedalīties vides jautājumu risināšanā, šīs brīvības ļauj vides aktīvistiem veidot organizētas kustības, veicināt izpratni plašākā sabiedrībā un politiķos, kā arī pieprasīt atbildību no valdību pārstāvjiem. Faktiski, tās ļauj aktīvistiem apstrīdēt uzņēmumu un valdību praksi, kas kaitē videi, pieprasīt stingrākus vides tiesību aktus un noteikumus, kā arī aizstāvēt negatīvi skarto sabiedrības grupu tiesības.
Nostājas dokumentā uzsvērts, ka bez visām minētajām brīvībām, pilsoniskās sabiedrības spēja panākt pārmaiņas klimata jautājumos būtu ļoti ierobežota. Proti, ja šīs cilvēktiesības tiktu ievērotas, pilsoniskā nepakļaušanās darbotos kā leģitīms un nepieciešams politiskās nostājas izpausmes veids, veicinot progresu un sekmējot aktīvāku un informētāku pilsonisko sabiedrību. Tomēr, kā uzsvērts Nostājas dokumentā, miermīlīgu protestu apspiešana un kriminalizēšana apdraud šīs pamattiesības un traucē vides aizsardzības kustībām efektīvi darboties. Valdības bieži izmanto juridiskus un politiskus līdzekļus, lai deleģitimizētu aktīvistus, pasludinot tos par draudiem sabiedriskajai kārtībai vai pat teroristiem un ārvalstu aģentiem. Tas, likumsakarīgi, rada nelabvēlīgu ietekmi uz vārda un pulcēšanās brīvību (angļu valodā “chilling effect”), kas attur sabiedrību no plašākas iesaistes un politiskās līdzdalības.
Represiju metodes un veidi
Nostājas dokumentā ir identificētas dažādas metodes un iemesli, kāpēc valsts apspiež vides protestus un pilsonisko nepakļaušanos. Iemesli ir dažādi - valdības var uztvert vides protestus kā draudus ekonomiskajām interesēm, jo īpaši tad, ja šādi protesti ir vērsti pret tādām spēcīgām nozarēm kā fosilā kurināmā ieguve, kalnrūpniecība vai liela mēroga lauksaimniecība vai lopkopība. Nav noslēpums, ka bieži vien šīs nozares cenšas ietekmēt klimata aizsardzības regulējumu, lai saglabātu savu ietekmi un ekonomisko statusu. Tas, savukārt, noved pie tādiem pasākumiem, kuru mērķis ir aizsargāt ekonomiskos ieguvumus, nevis vides ilgtspēju. Turklāt, valstis var baidīties, ka liela mēroga protestu pieļaušana varētu izraisīt plašāku sociālo kustību attīstību, kam būtu potenciāls destabilizēt politisko kontroli. Līdz ar to, vēršanās pret vides aktīvistiem tiek maskēta aiz mērķa saglabāt sabiedrisko kārtību un atturēt no cita veida protestiem.
Viena no galvenajām Nostājas dokumentā norādītajām metodēm aktīvistu apspiešanai ir plašsaziņas līdzekļu un politisko izteikumu izmantošana, lai noniecinātu vides aizstāvjus. Vides aktīvisti medijos nereti tiek dēvēti par “nemierniekiem”, “ekoteroristiem” vai pat “fašistiem” un viņu darbības tiek attēlotas kā draudi demokrātijai. Ir secināts, ka šāda aizskaroša valoda veicina negatīvu priekšstatu sabiedrībā un šķietami attaisno bargu sankciju noteikšanu aktīvistiem. Arī izteikumi, ko pauž dažādu politisko piederību politiķi un plašsaziņas līdzekļi, attur sabiedrību no piedalīšanās vides protestos, jo tā tiek saistīta ar risku tikt sauktam pie kriminālatbildības.
Valstu īstenotajās represijās nozīmīga loma ir arī normatīvajam regulējumam un tā interpretācijai. Dažas valdības ir ieviesušas jaunus tiesību aktus, kas īpaši vērsti pret vides protestiem, palielinājušas sodus un paplašinājušas to darbību klāstu, kas var tikt interpretētas kā krimināli sodāmas. Piemēram, aktīvisti Francijā, kas ar alpīnisma ekipējumu uzkāpa Vides pārmaiņu ministrijas ēkā, lai izkārtu plakātu, tika izraidīti no pilsētas un apsūdzēti par neatļautu ieroču pārnēsāšanu, jo tiem līdzi bija alpīnisma ekipējumam piederoši nelieli saliekamie naži.
Tāpat ļaunprātīgi tiek izmantoti pretterorisma likumi, lai vides aktīvistus novērotu, ierobežotu indivīdu un organizāciju darbību un piemērotu bargas juridiskas sankcijas – tiesībsargājošās iestādes vides aktīvistus izseko, noklausās viņu telefona sarunas, organizāciju telpās un pat personu mājās notiek kratīšanas, kuras veic pretterorisma vienības. Šokējošā kārtā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē vides kustībās pat ir iefiltrējusies slepenpolicija, kur tās darbinieki piedalījušies sanāksmēs aktīvistu mājās un ar dažiem dalībniekiem pat iesaistījušies intīmās attiecībās.
Novērota arī pārmērīga tiesībaizsardzības iestāžu spēka izmantošana miermīlīgu protestu laikā, tostarp, izmantojot tajos ūdens lielgabalus, piparu gāzi un masveida arestus. Fiksēti arī gadījumi, kuros nevardarbīgi protestētāji ir sastapušies ar vardarbību no civiliedzīvotāju puses. Piemēram, Īpašais ziņotājs norāda, ka Vācijā satiksmes dalībnieki ir vilkuši ceļu blokādes protestētājus no ceļa aiz matiem, situši un spārdījuši viņus vai sabraukuši ar saviem transportlīdzekļiem. Nostājas dokumentā ir konstatēts, ka šādas attieksmes kultivēšana gan tiesībsargājošo iestāžu praksē, gan plašākā sabiedrībā, ir radījusi baiļu gaisotni, kas attur aktīvistus no protestiem vai pilsoniskās nepakļaušanās.
Nostājas dokumentā uzsvērta arī tiesu iestāžu loma vides aizstāvju apspiešanā. Tiesas ir piespriedušas stingrus sodus aktīvistiem, pielīdzinot dalību nevardarbīgās protesta vai pilsoniskās nepakļaušanās akcijās smagiem noziegumiem. Piemēram, Apvienotajā Karalistē vairāki vides aizstāvji ir ieslodzīti par dalību miermīlīgā protestā, tostarp viens aktīvists, kurš saņēma sešu mēnešu cietumsodu par piedalīšanos lēnā 30 minūšu gājienā. Vēl divām personām tika piespriests attiecīgi divu gadu un septiņu mēnešu un trīs gadu cietumsods par tilta bloķēšanu.
Diemžēl šādi gadījumi nav retums, un Nostājas dokumentā aprakstīts ievērojams represīvu paņēmienu klāsts, kas tiek izmantoti pret vides aktīvistiem pirmstiesas procesos un sodu noteikšanas laikā. Šāda pieeja bieži vien ietver arī organizētajai noziedzībai un terorismam paredzētu likumu izmantošanu, kas vēl vairāk stigmatizē vides aktīvistus. Plašsaziņas līdzekļu nomelnošanas, nelabvēlīgā normatīvā regulējuma un tiesu iestāžu represiju ietekme kopā ņemta ir radījusi kritisku apdraudējumu aktīvistu drošībai, tiesību aizsardzībai, un jo īpaši - viņu vēstījumam.
Kāpēc par to jārunā?
Miermīlīgu protestu stigmatizēšana un kriminalizēšana ne tikai pārkāpj cilvēktiesības, bet arī rada bīstamu precedentu. Šī attieksme grauj tiesiskumu un demokrātisko iestāžu integritāti attiecībā uz spēju risināt neatliekamus un sabiedrībai nozīmīgus jautājumus, kas ietekmē visus planētas iedzīvotājus. Jāpatur prātā, ka nevardarbīgi protesti ir leģitīms politiskās izpausmes veids, ko bieži izmanto minoritātes vai sabiedriski aktīvi pilsoņi, lai apstrīdētu netaisnību un iestātos par pārmaiņām. Ja valstis soda miermīlīgus protestētājus, tās apslāpē publisko diskusiju, kas ir demokrātisku tiesisku valstu pamatā.
Turklāt vides aktīvisti parasti iesaistās pilsoniskās nepakļaušanās akcijās, pamatojoties uz morāliem apsvērumiem, un aicina risināt steidzamas ekoloģiskās krīzes un aizsargāt nākamo paaudžu tiesības dzīvot tīrā, ilgtspējīgā un veselīgā vidē. Un, lai gan šī rīcība dažkārt tehniski pārkāpj likumu, tās pamatā ir apņemšanās nodrošināt planētas un tās resursu saglabāšanu. Šādu darbību kriminalizēšana un barga sodīšana ne tikai soda sabiedriski aktīvus pilsoņus par viņu ētiskās pārliecības demonstrēšanu, bet arī attur no plašākas līdzdalības un grauj centienus panākt ilgtspējīgu un taisnīgu vides politiku.
Aicinājums valstīm aizstāvēt vides aizstāvjus
Īpašais ziņotājs Nostājas dokumentā ir izteicis 5 aicinājumus valstīm, plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrībai, kas vērsti uz drošas vides radīšanu vides aizstāvjiem:
- risināt vides aktīvisma pamatcēloņus;
- nekavējoties rīkoties, lai cīnītos pret vides aizstāvju un viņu kustību attēlošanu negatīvā gaismā un kā noziedzniekus;
- neizmantot pilsoniskās nepakļaušanās pieaugumu vides aizsardzības protestos kā ieganstu pamatbrīvību ierobežošanai;
- ievērot savas starptautiskās saistības, kas saistītas ar vārda brīvību, miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanos, reaģējot uz vides protestiem un pilsonisko nepakļaušanos, kā arī nekavējoties pārtraukt pretterorisma un organizētās noziedzības pasākumu izmantošanu pret vides aizstāvjiem; un
- nodrošināt, ka tiesu pieeja sabiedrisko kārtību traucējošiem protestiem, tostarp attiecībā un piespriestajiem sodiem, neveicina pilsonisko brīvību ierobežošanu.
Nostājas dokumentā paustais apstiprina, ka pastiprinot šo pamatbrīvību aizsardzību un novērtējot aktīvistu ieguldījumu, sabiedrība un valdības varēs radīt taisnīgāku un ilgtspējīgāku pasauli, kurā vides aizstāvība ir ne tikai atļauta, bet arī veicināta un cienīta.
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
