Kas kopīgs džihādistu grupējumam, kas pārņēma plašas teritorijas Irākā un Sīrijā, partizānu kustībai Kolumbijas džungļos un bruņotam grupējumam Kongo Demokrātiskajā Republikā? Lai gan tos šķir gan ideoloģija, gan darbības mērķi, gan vēsturiskais un politiskais konteksts, visus vieno tas, ka tie ir nevalstiskie bruņotie grupējumi, kas, lai arī nav valstis, ir spējuši īstenot varu, kontrolēt teritorijas un būtiski ietekmēt cilvēku pamattiesības. Šī ir pirmā daļa divu rakstu sērijā, kurā tiks aplūkots, kāpēc tradicionālā, uz valsti balstītā cilvēktiesību sistēma sastopas ar grūtībām situācijās, kad faktisko kontroli pār cilvēku dzīvi pārņem nevalstiski bruņoti grupējumi.

Ievads 

Dažādos laikos un dažādās pasaules daļās bruņoti grupējumi ir faktiski kontrolējuši valstu teritorijas. Dažkārt šāda kontrole ilgst dažus mēnešus, citreiz - vairākus gadu desmitus. Šajos apstākļos tie ne tikai karo ar valdības spēkiem vai citiem bruņotiem grupējumiem, bet arī iekasē nodokļus, organizē drošību, izdod saistošus noteikumus, izšķir strīdus un kontrolē piekļuvi izglītībai, veselības aprūpei vai humānajai palīdzībai. Faktiski tie īsteno funkcijas, kuras tradicionāli saistītas ar valsti. 

Irākā un Sīrijā Islāma valsts (ISIS) savas darbības kulminācijā pārņēma kontroli pār plašām teritorijām un pasludināja tā dēvēto “kalifātu”. Tā ne tikai karoja, bet arī centās pārvaldīt iedzīvotāju ikdienas dzīvi, vienlaikus pastrādājot smagus un plaši dokumentētus cilvēktiesību pārkāpumus.^[1] Kolumbijā Kolumbijas Revolucionārie bruņotie spēki (FARC) vairāk nekā 50 gadus karoja pret valdību un ilgstoši kontrolēja atsevišķas valsts teritorijas, kļūstot par vienu no ilgstošākajiem bruņotajiem konfliktiem pasaulē.^[2] Savukārt Kongo Demokrātiskās Republikas austrumos M23 ir bruņots grupējums, kas arī mūsdienās periodiski iegūst kontroli pār teritorijām un būtiski ietekmē civiliedzīvotāju ikdienu.^[3]

Mūsdienu cilvēktiesību sistēma tradicionāli ir veidota, balstoties uz pieņēmumu, ka galvenais pienākumu nesējs ir valsts.^[4] Gandrīz visi nozīmīgākie cilvēktiesību līgumi - sākot ar Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām^[5] un beidzot ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju^[6] - uzliek pienākumus valstīm, nevis bruņotiem grupējumiem. Šāds modelis ir loģisks, jo tieši valstis ratificē starptautiskos līgumus, uzņemas juridiskas saistības un ir starptautisko tiesību galvenie un tradicionāli centrālie subjekti.

Taču šis pieņēmums arvien biežāk sastopas ar situācijām, kurās faktisko varu īsteno citi aktori. Mūsdienās bruņotie konflikti arvien biežāk ir fragmentēti, tajos iesaistās vairāki bruņoti grupējumi un valsts daudzviet zaudē monopolu uz varas īstenošanu. Tas nozīmē, ka jautājums par cilvēktiesību pienākumiem vairs nav tikai teorētisks - tas skar miljoniem cilvēku, kuri dzīvo teritorijās ārpus valsts efektīvas kontroles. Pēc Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas aplēsēm lielākā daļa mūsdienu bruņoto konfliktu ir nevis starp valstīm, bet gan starp valsti un vienu vai vairākiem nevalstiskiem bruņotiem grupējumiem vai starp pašiem šādiem grupējumiem.^[7] 2025. gada jūnijā pasaulē aktīvi bija 380 bruņoti grupējumi, kuru darbība radīja humanitāru risku, ietekmējot aptuveni 204 miljonus cilvēku, kas dzīvo pilnīgā vai daļējā to kontrolē. No šiem grupējumiem 85% ne tikai piedalījās konfliktos, bet arī nodrošināja kādu publisku pakalpojumu, piemēram, drošību, veselības aprūpi, izglītību vai sociālo atbalstu, un iekasēja nodokļus no iedzīvotājiem.^[8] Šāda tendence būtiski maina arī cilvēktiesību aizsardzības praktisko vidi un galvenais jautājums bieži vairs nav tikai par to, kurai pusei ir juridiska leģitimitāte, bet gan par to, kurš faktiski kontrolē cilvēku dzīvi un kā nodrošināt viņu pamattiesību aizsardzību.

Šis jautājums nav tikai teorētiska diskusija par starptautisko tiesību subjektību. Tas skar vienu no cilvēktiesību pamatidejām - ka cilvēktiesības ir universālas un piemīt ikvienam cilvēkam, neatkarīgi no politiskajiem vai institucionālajiem apstākļiem.^[9] Ja starptautiskās tiesības atzīst cilvēktiesības par universālām, rodas pamatots jautājums, vai šo tiesību aizsardzība var būt atkarīga tikai no tā, vai teritoriju kontrolē starptautiski atzīta valdība.

Tieši šī dilemma pēdējos gados kļuvusi par vienu no visvairāk apspriestajiem jautājumiem starptautisko tiesību doktrīnā. Daļa autoru uzskata, ka cilvēktiesību pienākumi arī turpmāk būtu attiecināmi tikai uz valstīm, jo pretējā gadījumā bruņoti grupējumi netieši iegūtu starptautisku leģitimitāti. Citi savukārt norāda, ka šāda formāla pieeja rada aizsardzības vakuumu teritorijās, kur valsts faktiski vairs nepastāv, bet bruņotais grupējums ir vienīgais aktors, kas spēj ietekmēt cilvēku ikdienas dzīvi, tāpēc cilvēktiesību efektivitāti nevar vērtēt tikai caur formālu valsts pienākumu prizmu, ja faktiskā vara atrodas cita aktora rokās.^[10]

Starptautiskās tiesības jau ir spērušas vairākus soļus šīs problēmas risināšanā. Starptautiskās humanitārās tiesības un paražu tiesības, kas regulē neinternacionālus bruņotus konfliktus, nepārprotami paredz, ka organizēti bruņoti grupējumi ir saistīti ar noteiktiem pienākumiem bruņota konflikta laikā, neatkarīgi no to juridiskā statusa.^[11] Vienlaikus cilvēktiesību jomā vienota risinājuma joprojām nav. Starptautiskās tiesas, ANO institūcijas un akadēmiskā literatūra pakāpeniski attīsta funkcionālāku skatījumu uz atbildību, tomēr jautājums par to, cik plaši cilvēktiesību pienākumi attiecināmi uz nevalstiskiem bruņotiem grupējumiem, joprojām ir atklāts.

Šī raksta mērķis nav apgalvot, ka bruņoti grupējumi būtu pielīdzināmi valstīm vai ka tiem būtu piešķirams līdzvērtīgs starptautiski tiesiskais statuss. Gluži pretēji - raksta centrālais jautājums ir, vai starptautiskajām tiesībām lielāka nozīme būtu jāpiešķir nevis aktora formālajam statusam, bet gan faktiskajai varai, ko tas īsteno pār indivīdiem un pamattiesībām. Ja konkrētā teritorijā galvenā cilvēktiesību pienākumu nesēja, valsts, ir faktiski zaudējusi spēju pildīt savas funkcijas, kurš uzņemas atbildību par cilvēktiesību ievērošanu? 

Šī rakstu sērija aplūko šo problēmu divās daļās. Pirmajā daļā uzmanība pievērsta teorētiskajiem un starptautiski tiesiskajiem priekšnoteikumiem - kas ir nevalstiski bruņoti grupējumi, kādēļ cilvēktiesību sistēma tradicionāli balstīta uz valsts centrisku pieeju un kāpēc šis modelis mūsdienu konfliktos arvien biežāk sastopas ar izaicinājumiem. Otrajā daļā tiks analizēts, kā šīs atziņas izpaužas praksē, aplūkojot dažādu bruņotu grupējumu pārvaldības piemērus un starptautisko tiesību mehānismus, kas paredzēti cilvēktiesību aizsardzībai teritorijās ārpus valsts efektīvas kontroles.

Kas ir nevalstisks bruņots grupējums? Starp dumpinieku, kaujinieku un faktisko pārvaldnieku

Nevalstiskie bruņotie grupējumi nav tikai mūsdienu konfliktu parādība. Vēsturiski, pirms izveidojās centralizētas valstis ar monopolu uz leģitīmu spēka izmantošanu, politiskā vara bieži balstījās uz vietējiem bruņotiem aktoriem - karavadoņiem, privātām armijām un citām grupām, kas kontrolēja noteiktas teritorijas. Laika gaitā valstis pakāpeniski nostiprināja savu varu, integrējot vai likvidējot šos aktorus un izveidojot centralizētas bruņotās struktūras.^[12] Tomēr bruņoti aktori ārpus valsts institūcijām nav izzuduši un tie joprojām ir nozīmīgi daudzu mūsdienu konfliktu dalībnieki. 

Termins “nevalstisks bruņots grupējums” aptver ļoti plašu un daudzveidīgu aktoru loku. Vispārīgi ar to saprot organizācijas, kas darbojas ārpus oficiālajām valsts struktūrām, ir pietiekami organizētas un spējīgas izmantot bruņotu vardarbību savu mērķu sasniegšanai. Tomēr šī definīcija pati par sevi neatbild uz visiem jautājumiem, jo dažādi grupējumi būtiski atšķiras pēc saviem mērķiem, organizācijas pakāpes un attiecībām ar valsti.^[13]

Daži grupējumi cenšas iegūt politisku varu vai pārveidot pastāvošo politisko sistēmu, citi cīnās par noteiktas teritorijas neatkarību vai autonomiju. Vēl citi galvenokārt darbojas ekonomisku interešu dēļ un ir cieši saistīti ar noziedzīgiem tīkliem. Tomēr praksē pat šīs robežas bieži nav skaidras. Piemēram, FARC Kolumbijā vienlaikus bija politiska bruņota kustība un iesaistījās nelikumīgā ekonomikā, kamēr daži kriminālie sindikāti (piemēram, narkotiku bandas vai mafija) praktiski nav atšķirami no kara vadoņiem.^[14]

Tradicionāli pētījumos par nevalstiskajiem bruņotajiem grupējumiem lielākā uzmanība tika pievērsta pret valdību vērstām nemiernieku organizācijām - grupām, kas mēģina gāzt valdību vai iegūt kontroli pār noteiktu teritoriju. Tomēr šāds iedalījums nepilnīgi atspoguļo mūsdienu nevalstisko bruņoto grupējumu daudzveidību. Pie tiem var piederēt arī separātistu kustības, revolucionāras organizācijas, teroristiski grupējumi, pro-valdības paramilitāras vienības, kopienu pašaizsardzības grupas un pat noziedzīgi grupējumi, kas faktiski kontrolē teritorijas un iedzīvotājus.^[14] Daži no tiem, pateicoties augstai organizētībai un pārvaldības funkcijām, izveidojuši tik advancētu pārvaldības modeli, ka tiek raksturoti kā “valstis valstī”, kā piemēram Hezbolla grupējums Libānā. ^[15]Tieši šī daudzveidība ir viens no iemesliem, kāpēc starptautiskajās tiesībās nepastāv viena universāla nevalstiska bruņota grupējuma definīcija.

Starptautiskajā regulējumā viena no visattīstītākajām pieejām bruņoto grupējumu identificēšanai nostiprināta starptautiskajās humanitārajās tiesībās un tā ir saistīta ar neinternacionāliem bruņotiem konfliktiem. Ženēvas Konvenciju kopīgais 3. pants neizmanto terminu “nevalstisks bruņots grupējums”, bet paredz noteiktus pienākumus “organizētām bruņotām grupām”, kas piedalās šādā konfliktā. Šis regulējums nav atkarīgs no grupējuma starptautiskas atzīšanas, bet gan no faktiskajiem apstākļiem.^[16] Šo pieeju īpaši attīstīja Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas tribunāls lietā Prosecutor v. Tadić. Tribunāls norādīja, ka neinternacionāla bruņota konflikta esamība ir atkarīga nevis no tā, vai grupa ir atzīta par politisku vai juridisku vienību, bet gan no diviem faktiskiem elementiem - vardarbības intensitātes un grupējuma organizācijas pakāpes.^[17]

Tādējādi jau starptautiskajās humanitārajās tiesībās ir nostiprināta būtiska atziņa: konkrēta aktora juridiskās sekas var izrietēt ne tikai no tā formālā statusa, bet arī no tā faktiskās rīcības un īstenotās varas. Tieši šī funkcionālā pieeja vēlāk kļūst par vienu no galvenajiem argumentiem diskusijā par nevalstisko bruņoto grupējumu vietu cilvēktiesību sistēmā.

Valsts centriskā cilvēktiesību sistēma un faktiskās varas izaicinājums

Lai saprastu, kāpēc jautājums par nevalstisko bruņoto grupējumu pienākumiem ir tik aktuāls, vispirms jāaplūko pats pamats, uz kura balstīta mūsdienu cilvēktiesību sistēma. Šī sistēma vēsturiski ir veidota ap vienu centrālu pieņēmumu, ka valsts ir galvenais varas nesējs un līdz ar to arī galvenais cilvēktiesību pienākumu subjekts.^[18]

Šis princips nav tikai tehnisks starptautisko tiesību jautājums, tas atspoguļo fundamentālu izpratni par to, kā organizēta starptautiskā kārtība. Modernās starptautisko tiesību sistēmas attīstībā valsts suverenitātes princips pakāpeniski kļuva par vienu no tās centrālajiem organizējošajiem principiem. Lai gan mūsdienu starptautiskās tiesības vairs nebalstās tikai uz klasisku neiejaukšanās modeli un atzīst arī indivīda aizsardzību kā starptautisku interesi, ^[19]valsts joprojām saglabā centrālo lomu kā tiesību radītāja, līgumsaistību uzņēmēja un starptautiskās atbildības nesēja.^[20]

Cilvēktiesību sistēmas attīstība pēc Otrā pasaules kara šo pieeju nevis pilnībā mainīja, bet pārveidoja. Tās galvenais mērķis bija ierobežot valsts varu un nepieļaut tādus masveida pārkāpumus, kādus bija pieredzējusi 20. gadsimta pirmā puse.^[21] 1948. gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kā arī vēlāk pieņemtie starptautiskie līgumi radīja principu, ka attieksme pret indivīdu vairs nav tikai valsts iekšējā lieta. Tomēr šis aizsardzības modelis tika veidots, pieņemot, ka valsts ir gan galvenais apdraudējuma avots, gan institūcija, kurai starptautiskā sabiedrība var uzlikt pienākumu aizsargāt cilvēka tiesības. Vienlaikus cilvēktiesību sistēma balstās arī uz pieņēmumu, ka valstij ir institucionāla spēja nodrošināt tiesību īstenošanu - aizsargāt personas, uzturēt tiesu sistēmu un nodrošināt pamatpakalpojumus.

Šī struktūra skaidri redzama galvenajos cilvēktiesību instrumentos. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 2. pants paredz valstu pienākumu “ievērot un nodrošināt” paktā atzītās tiesības visām personām savā teritorijā un jurisdikcijā. Līdzīgi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. pants nosaka, ka dalībvalstis nodrošina konvencijā noteiktās tiesības ikvienam, kas atrodas to jurisdikcijā.  Šo konstrukciju pamatā ir vienkārša juridiska loģika: valstis pievienojas līgumiem, uzņemas saistības un var tikt sauktas pie starptautiskas atbildības par šo saistību pārkāpumiem.

Tieši šeit rodas sarežģījumi attiecībā uz nevalstiskajiem bruņotajiem grupējumiem. Tie nepievienojas cilvēktiesību līgumiem, tiem nav tāda paša veida starptautiskas tiesībspējas kā valstīm, un parasti tie nav pakļauti tradicionālajiem starptautiskās atbildības mehānismiem. Ja cilvēktiesību sistēma tiek interpretēta tikai caur formālo juridisko statusu, rodas situācija, kurā persona var zaudēt praktisku aizsardzību nevis tāpēc, ka tās tiesības vairs nepastāv, bet tāpēc, ka teritorijā vairs neatrodas tradicionāls pienākumu nesējs.

Ja valdība ir zaudējusi kontroli pār teritoriju, tā bieži vien objektīvi nespēj nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu. Valsts nevar nodrošināt policijas aizsardzību vietā, kur tās institūcijas vairs nedarbojas. Tā nevar garantēt taisnīgu tiesu reģionā, kur valsts tiesas vairs nepastāv. Tā nevar efektīvi nodrošināt pamata pakalpojumus teritorijā, kuru tā vairs nekontrolē. Šādos apstākļos rodas cilvēktiesību aizsardzības plaisa (angļu valodā “protection gap”). Ja indivīda dzīvību, brīvību vai ikdienas dzīvi faktiski kontrolē bruņots grupējums, bet šim aktoram netiek atzīti nekādi pienākumi, cilvēktiesību sistēma riskē zaudēt savu efektivitāti tieši tajās situācijās, kurās aizsardzība ir visvairāk nepieciešama.^[22]

Šī neatbilstība ir viens no galvenajiem argumentiem par labu funkcionālākai pieejai cilvēktiesību pienākumiem. Šādas izpratnes pamatā nav ideja, ka bruņoti grupējumi būtu pielīdzināmi valstīm. Tā drīzāk balstās uz pieņēmumu, ka juridiskās sekas noteiktos gadījumos var izrietēt no faktiskās varas īstenošanas, nevis tikai no formālā juridiskā statusa.

Šī funkcionālā pieeja nav tik revolucionāra, kā sākotnēji varētu šķist. Starptautiskās tiesības jau pazīst situācijas, kurās pienākumi izriet nevis no formālas subjektības, bet gan no faktiskās kontroles. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, piemēram, vairākkārt ir atzinusi, ka valsts cilvēktiesību pienākumi var attiekties arī uz teritorijām ārpus tās robežām, ja valsts īsteno tajās efektīvu kontroli. Lietās Loizidou pret Turciju^[23] un vēlāk Al-Skeini un citi pret Apvienoto Karalisti^[24] Tiesa ir atzinusi, ka valstīm noteiktos gadījumos var rasties cilvēktiesību pienākumi teritorijās ārpus to starptautiski atzītajām robežām, ja tās tajās īsteno pietiekamu kontroli vai varu pār personām. Protams, šī analoģija nav pilnīga, jo valstis joprojām ir starptautisko cilvēktiesību līgumu dalībnieces, kamēr bruņoti grupējumi parasti nav. Tomēr šī judikatūra parāda plašāku principu - cilvēktiesību pienākumu piemērošanā faktiskā vara pār personām jau ir juridiski nozīmīgs kritērijs.

Kā jau minēts iepriekš, līdzīga funkcionāla pieeja jau sen pastāv arī starptautiskajās humanitārajās tiesībās. Tieši starptautiskajās humanitārajās tiesībās visagrāk tika risināta problēma, kas šobrīd arvien vairāk parādās arī cilvēktiesību jomā — kā noteikt juridiskas saistības aktoriem, kuri nav valstis, bet kuri faktiski īsteno organizētu varu un spēku. Bruņotu konfliktu realitāte parādīja, ka civiliedzīvotāju aizsardzība nebūtu iespējama, ja starptautiskās tiesības pienākumus uzliktu tikai valdībām, kamēr teritorijās faktisko kontroli īstenotu nevalstiski bruņoti grupējumi. Tādēļ starptautiskās humanitārās tiesības attīstīja sistēmu, saskaņā ar kuru noteiktas juridiskas saistības rodas nevis tādēļ, ka konkrēts aktors iegūst kādu īpašu starptautisku statusu, bet gan tādēļ, ka tā rīcība sasniedz noteiktu organizācijas un faktiskās varas līmeni. 

Ženēvas konvenciju 3. pants paredz noteiktus pienākumus nevalstiskajiem bruņotajiem grupējumiem situācijās, kad tie piedalās neinternacionālā bruņotā konfliktā un šie pienākumi nav atkarīgi no grupējuma starptautiskas atzīšanas, bet gan no faktiskajiem apstākļiem — konflikta intensitātes un grupējuma organizācijas pakāpes. Tādējādi starptautiskās humanitārās tiesības jau ir pieņēmušas principu, kas ir nozīmīgs arī cilvēktiesību diskusijā: juridiskās sekas noteiktos gadījumos var izrietēt ne tikai no tā, kas aktors ir formāli, bet arī no tā, kādu varu tas faktiski īsteno pār cilvēkiem. 

Tomēr tas nenozīmē, ka starptautiskās humanitārās tiesības pilnībā atrisina jautājumu par cilvēktiesību aizsardzību teritorijās, kurās faktisko varu īsteno nevalstiski bruņoti grupējumi. Lai gan humanitārās tiesības ir būtisks sākumpunkts, jo tas apliecina, ka starptautiskās tiesības var noteikt pienākumus arī aktoriem ārpus valsts struktūrām, tā galvenais mērķis un piemērošanas joma atšķiras no cilvēktiesību aizsardzības sistēmas. Tādēļ ar humanitāro tiesību normām vien ne vienmēr pietiek situācijās, kad bruņots grupējums ne tikai piedalās karadarbībā, bet arī ilgstoši pārvalda teritoriju un regulē civiliedzīvotāju ikdienas dzīvi.

Pirmkārt, starptautisko humanitāro tiesību piemērošana ir atkarīga no tā, vai konkrētā situācija sasniedz bruņota konflikta slieksni. Praksē šis jautājums ne vienmēr ir skaidrs un dažkārt tiek apstrīdēts arī politisku apsvērumu dēļ. Ja cilvēktiesību institūcijas šādās situācijās pilnībā izvairītos vērtēt bruņoto grupējumu rīcību, pastāvētu risks, ka būtiski pārkāpumi paliktu ārpus starptautiskas uzraudzības.^[25] Šāda situācija bija redzama arī Sīrijas konflikta sākumposmā, kad ANO Neatkarīgā starptautiskā izmeklēšanas komisija sākotnēji vērtēja, vai konflikts jau bija sasniedzis starptautisko humanitāro tiesību piemērošanas slieksni. Komisija norādīja, ka noteiktas minimālās cilvēktiesību normas saista arī nevalstiskus bruņotus aktorus. Tā īpaši uzsvēra, ka tādas absolūtas aizlieguma normas kā spīdzināšanas aizliegums un piespiedu pazušanas aizliegums nevar tikt attaisnotas ar argumentu, ka pārkāpumu izdarījis nevis valsts, bet bruņots grupējums.^[26]

Šis jautājums ir cieši saistīts ar starptautisko paražu tiesību un imperatīvo normu (jus cogens) nozīmi. Pat ja pastāv domstarpības par to, cik plaši cilvēktiesību līgumu normas var tikt attiecinātas uz nevalstiskiem bruņotiem grupējumiem, daudz mazāks strīds pastāv par to, ka noteiktas fundamentālas normas saista visus aktorus neatkarīgi no to juridiskā statusa. Pie šādām normām tradicionāli tiek pieskaitīts spīdzināšanas, verdzības un genocīda aizliegums.^[27] No šī skatpunkta jus cogens normas veido sava veida minimālo cilvēktiesību aizsardzības slieksni. Tās nenozīmē, ka bruņotiem grupējumiem automātiski būtu piemērojamas visas tās pašas saistības, kas valstīm, tomēr tās apstiprina būtisku principu, ka noteikti pārkāpumi ir nepieļaujami neatkarīgi no tā, kurš īsteno varu.

Otrkārt, pat situācijās, kurās starptautiskās humanitārās tiesības ir piemērojamas, tās neaizsargā pret visiem pārkāpumiem, kas rodas teritorijās, kuras kontrolē bruņoti grupējumi. Starptautiskās humanitārās tiesības galvenokārt regulē pušu rīcību bruņota konflikta laikā, taču tās neatbild uz visiem jautājumiem par pārvaldību un ikdienas dzīves regulēšanu. Piemēram, tās ierobežoti risina jautājumus par izglītības pieejamību, veselības aprūpi, diskrimināciju, vārda brīvību vai tādu personu tiesībām, kuras atrodas grupējuma kontrolē, bet nepiedalās karadarbībā. Situācijās, kurās bruņoti grupējumi faktiski pārvalda teritorijas, cilvēktiesību aizsardzības jautājumi bieži pārsniedz klasisko konflikta regulējumu. 

Tieši šī iemesla dēļ ANO cilvēktiesību institūciju praksē arvien biežāk vērojama pieeja, kurā bruņoto grupējumu darbība tiek analizēta arī caur cilvēktiesību prizmu. Jau 2008. gadā ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs ziņojumā par cilvēktiesībām Palestīnas teritorijās norādīja, ka bruņoti grupējumi, kas īsteno valdībai raksturīgas funkcijas un kontrolē teritoriju, nevar pilnībā izvairīties no cilvēktiesību standartiem.^[28] Līdzīgs risinājums vēlāk parādījās arī ANO dokumentos par Sīriju, Mali un Jemenu.^[29]

Šī attīstība īpaši skaidri redzama ANO Neatkarīgās starptautiskās izmeklēšanas komisijas ziņojumos par Sīriju. Komisija regulāri analizēja ne tikai Sīrijas valdības, bet arī dažādu bruņoto opozīcijas grupējumu un tā sauktās “Islāma valsts” rīcību, izmantojot cilvēktiesību terminoloģiju un vērtējot tādus jautājumus kā patvaļīga aizturēšana, spīdzināšana, reliģiskā diskriminācija, sieviešu tiesību ierobežošana un bērnu vervēšana.^[30] Lai gan komisija tieši neapgalvo, ka visi cilvēktiesību līgumi formāli saista šos grupējumus, tās analīze nepārprotami balstās pieņēmumā, ka aktori, kuri īsteno faktisku kontroli, nevar būt pilnīgi brīvi no cilvēktiesību standartiem.

Tāpat arī bijušais ANO īpašais referents par ārpustiesas, tūlītējām vai patvaļīgām nāvessodām Filips Alstons (Philip Alston) jau pirms vairāk nekā desmit gadiem norādīja, ka mūsdienu konfliktos tradicionālā robeža starp valsts un nevalstisko aktoru pienākumiem kļūst arvien mazāk praktiski nozīmīga. Viņš uzsvēra, ka cilvēktiesību sistēmas mērķis nav aizsargāt valsti kā institūciju, bet gan aizsargāt indivīdu.^[31] Ja personas dzīvību vai brīvību faktiski kontrolē bruņots grupējums, būtu grūti pamatot, kādēļ starptautiskās tiesības šajā situācijā neradītu vismaz minimālus pienākumus arī šim grupējumam.

Tomēr šāda izpratne rada arī būtiskus jautājumus. Viens no galvenajiem iebildumiem ir risks, ka cilvēktiesību pienākumu attiecināšana uz bruņotiem grupējumiem varētu tikt uztverta kā to netieša leģitimizācija. Daudzas valstis ir izteikušas bažas, ka šāda pieeja varētu vājināt valsts suverenitātes principu un radīt iespaidu, ka bruņota teritorijas pārņemšana ir ceļš uz starptautisku atzīšanu.^[32] Šīs bažas nav tikai teorētiskas. Valstis tradicionāli ļoti piesardzīgi izturas pret jebkuru soli, kas varētu piešķirt bruņotiem grupējumiem starptautisko tiesību subjektam raksturīgas pazīmes.

Šeit ir būtiski nošķirt divus dažādus jautājumus - atbildību un atzīšanu. Tas, ka starptautiskās tiesības noteiktos apstākļos uzliek pienākumus bruņotam grupējumam, nenozīmē, ka tās atzīst šo grupējumu par likumīgu valdību vai piešķir tam valstij līdzvērtīgu statusu. Tieši pretēji - pienākumu noteikšana bieži kalpo nevis varas nostiprināšanai, bet gan to cilvēku aizsardzībai, kuri atrodas šīs varas pakļautībā.

Vienlaikus pastāv arī pretējs risks, ka cilvēktiesību pienākumu attiecināšana uz nevalstiskiem bruņotiem grupējumiem var tikt izmantota politiski, lai novirzītu uzmanību no pašu valstu saistībām. Valdības, kas cīnās pret bruņotām opozīcijas kustībām, nereti raksturo pretiniekus kā “teroristus” vai galvenos cilvēktiesību apdraudējuma avotus, vienlaikus mazinot uzmanību saviem pārkāpumiem. Tādēļ pastāv bažas, ka plašāka diskusija par bruņotu grupējumu atbildību var tikt izmantota kā instruments, lai radītu iespaidu, ka cilvēktiesību pārkāpumi galvenokārt ir nevalstisko aktoru problēma.^[33]

Līdz ar to teorētiskā diskusija par pienākumu esamību pati par sevi vēl neatbild uz būtiskāko jautājumu. Izšķiroši ir ne tikai tas, vai bruņotiem grupējumiem noteiktos apstākļos var tikt piemēroti cilvēktiesību standarti, bet arī tas, kādos apstākļos šāds grupējums faktiski kļūst par teritorijas pārvaldītāju un kādas sekas no šādas varas īstenošanas izriet starptautisko tiesību skatījumā. Tieši šim jautājumam pievērsīsies raksta otrā daļa, analizējot konkrētus bruņotu grupējumu pārvaldības piemērus un starptautisko tiesību mehānismus, kuru mērķis ir nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību teritorijās ārpus valsts efektīvas kontroles.

Šo publikāciju līdzfinansē Eiropas Savienība. Par publikācijas saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.

Atsauces

1. ^{^} UN Security Council, Report of the Secretary-General on the threat posed by ISIL (Da’esh) to international peace and security UN Doc S/2016/92 (29 January 2016).
2. ^{^} Final Agreement for Ending the Conflict and Building a Stable and Lasting Peace (Government of Colombia and FARC-EP, 24 November 2016)
3. ^{^} Human Rights Watch, 'DR Congo: War Crimes by M23, Congolese Army' (5 February 2013), pieejams https://www.hrw.org/news/2013/02/05/dr-congo-war-crimes-m23-congolese-army
4. ^{^} Military and Paramilitary Activities in and against Nicaragua (Nicaragua v United States of America) (Merits) [1986] ICJ Rep 14.
5. ^{^} Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām (pieņemts 1966. gada 16. decembrī, stājies spēkā 1976. gada 23. martā), 2. pants.
6. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību Konvencija (pieņemta 1950. gada 4. novembrī, stājusies spēkā 1953. gada 3. septembrī), preambula
7. ^{^} ICRC, International Humanitarian Law and the Challenges of Contemporary Armed Conflicts, 34th International Conference of the Red Cross and Red Crescent, 2024, 15
8. ^{^} Matthew Bamber-Zryd, “ICRC engagement with armed groups in 2025”, (Humanitarian Law & Policy, October 2025), pieejams, https://blogs.icrc.org/law-and-policy/2025/10/30/icrc-engagement-with-armed-groups-in-2025/
9. ^{^} Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (pieņemta 1948. gada 10. decembrī), 2. pants.
10. ^{^} Andrew Clapham, Human Rights Obligations for Non-State Actors: Where Are We Now? In: Lafontaine F, Larocque F, eds. Doing Peace the Rights Way: Essays in International Law and Relations in Honour of Louise Arbour. (CUP 2019), 14.
11. ^{^} Ženēvas konvencijas par cietušo aizsardzību kara laikā (pieņemtas 1949. gada 12. augustā) Kopīgais 3. pants.
12. ^{^} Engaging Non-state Armed Groups: Lessons Learned, The IISS Strategic Dossier (2026), 19.
13. ^{^} Katariina Mustasilta, Olli Ruohomäki & Mathilda Salo, Understanding non-state armed groups: Forces for good, evil or something in-between? (2022) 128 FIIA 4-5.
14. ^{a, b} Katariina Mustasilta, Olli Ruohomäki & Mathilda Salo, Understanding non-state armed groups: Forces for good, evil or something in-between? (2022) 128 FIIA 4-5.
15. ^{^} Hussain Abdul-Hussain, 'Hezbollah Is a State within the State, Not Only "Heavy and Medium" Weapons' (Foundation for Defense of Democracies, 15 July 2025), pieejams https://www.fdd.org/analysis/2025/07/15/hezbollah-is-a-state-within-the-state-not-only-heavy-and-medium-weapons/
16. ^{^} International Committee of the Red Cross, Commentary on the First Geneva Convention: Convention (I) for the Amelioration of the Condition of the Wounded and Sick in Armed Forces in the Field (2nd edn, ICRC 2016) commentary on Common Article 3
17. ^{^} Prosecutor v Tadić (Decision on the Defence Motion for Interlocutory Appeal on Jurisdiction) ICTY-94-1-AR72 (Appeals Chamber, 2 October 1995), p 70.
18. ^{^} Human Rights Committee, General Comment No 31: The Nature of the General Legal Obligation Imposed on States Parties to the Covenant (29 March 2004) UN Doc CCPR/C/21/Rev.1/Add.13, p 2-3.
19. ^{^} Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (pieņemta 1948. gada 10. decembrī), 2. pants.
20. ^{^} Military and Paramilitary Activities in and against Nicaragua (Nicaragua v United States of America) (Merits) [1986] ICJ Rep 14, p 212.
21. ^{^} Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti (pieņemti 1945. gada 26. jūnijā, stājušies spēkā 1945. gada 24. oktobrī), preambula.
22. ^{^} Daragh Murray, Human Rights Obligations of Armed Non-State Actors, Hart Publishing, 2016, 36.
23. ^{^} Loizidou v Turkey (Merits) (1996) 23 EHRR 513, 56.
24. ^{^} Al-Skeini and Others v United Kingdom (2011) 53 EHRR 18, 136-137
25. ^{^} Andrew Clapham, Human Rights Obligations for Non-State Actors: Where Are We Now? In: Lafontaine F, Larocque F, eds. Doing Peace the Rights Way: Essays in International Law and Relations in Honour of Louise Arbour. (CUP 2019), 12-13.
26. ^{^} UN Doc. A/HRC/19/69, 22 February 2012, §§ 106.
27. ^{^} International Law Commission, Draft Conclusions on Identification and Legal Consequences of Peremptory Norms of General International Law (Jus Cogens), with Commentaries (2022), Draft Conclusions 2–3 and Annex.
28. ^{^} UN Human Rights Council. Report of the United Nations Fact-Finding Mission on the Gaza Conflict (A/HRC/12/48, 2009)
29. ^{^} Independent International Commission of Inquiry on the Syrian Arab Republic, Report of the Independent International Commission of Inquiry on the Syrian Arab Republic UN Doc A/HRC/34/64 (2 February 2017)., United Nations Multidimensional Integrated Stabilization Mission in Mali (MINUSMA) and Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights, Joint Public Report on the Situation of Human Rights in Mali from 1 November 2013 to 31 May 2014 (June 2014)., Human Rights Council, Situation of Human Rights in Yemen, including Violations and Abuses since September 2014 UN Doc A/HRC/39/43 (17 August 2018).
30. ^{^} UN Human Rights Council. Report of the Independent International Commission of Inquiry on the Syrian Arab Republic, A/HRC/58/CRP.8 (2025)
31. ^{^} Alston, P. (2010). Report of the Special Rapporteur on Extrajudicial, Summary or Arbitrary Executions, A/HRC/14/24.
32. ^{^} N. Rodley, “Non-state actors and human rights,” in S. Sheeran and N. Rodley (eds), Routledge Handbook of International Human Rights Law (Abingdon: Routledge, 2013) 523-44
33. ^{^} Andrew Clapham, Human Rights Obligations for Non-State Actors: Where Are We Now? In: Lafontaine F, Larocque F, eds. Doing Peace the Rights Way: Essays in International Law and Relations in Honour of Louise Arbour. (CUP 2019), 12.