Atzīt, ka nevalstiskam bruņotam grupējumam var būt cilvēktiesību pienākumi, ir tikai sākums. Daudz sarežģītāks ir jautājums, kā praktiski nodrošināt atbildību un cilvēktiesību aizsardzību situācijās, kurās nav skaidras valsts varas un tradicionālie tiesiskie mehānismi saskaras ar savām robežām. Šajā rakstu sērijas otrajā daļā aplūkots, kā starptautiskās tiesības reaģē uz situācijām, kurās valsts vairs nekontrolē teritoriju, un kādi mehānismi tiek izmantoti, lai nodrošinātu atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem.

Pirmajā rakstu sērijas daļā tika aplūkots jautājums, kāpēc faktiskās varas īstenošana var radīt cilvēktiesību pienākumus arī nevalstiskiem bruņotiem grupējumiem. Taču pienākumu atzīšana pati par sevi neatbild uz būtiskāko jautājumu - kā šos pienākumus nodrošināt praksē. Bruņota grupējuma kontrole pār teritoriju rada ne tikai juridiskas, bet arī praktiskas problēmas: kam jāreaģē uz pārkāpumiem, kā iespējams saukt vainīgos pie atbildības un kā aizsargāt civiliedzīvotājus laikā, kad valsts vairs nespēj īstenot savu tradicionālo lomu.

Šajā daļā aplūkots, kā šie jautājumi izpaužas praksē, analizējot gadījumus, kuros bruņoti grupējumi ir pārņēmuši pārvaldes funkcijas un kļuvuši par faktiskiem varas īstenotājiem. Tāpat tiek vērtēts, kādi starptautisko tiesību mehānismi tiek izmantoti, lai reaģētu uz šādām situācijām - sākot no individuālās kriminālatbildības un pārkāpumu dokumentēšanas līdz sankcijām, pārejas tiesiskumam un centieniem novērst pārkāpumus vēl pirms tie notikuši. Noslēgumā aplūkots, kā starptautiskās tiesības varētu attīstīties, lai labāk reaģētu uz situācijām, kurās vara vairs neatrodas tikai valsts rokās.

Kad bruņota vara kļūst par faktisku pārvaldību? Mūsdienu konfliktu piemēri

Juridiskās diskusijas par nevalstisko bruņoto grupējumu cilvēktiesību pienākumiem bieži var šķist abstraktas. Tāpēc būtiski aplūkot ne tikai teorētiskos kritērijus, bet arī situācijas, kurās bruņoti grupējumi praksē ir pārņēmuši daļu vai lielāko daļu no valsts funkcijām.

Afganistāna pēc Taliban atgriešanās pie varas 2021. gadā ir spilgts piemērs situācijai, kurā starptautiskā neatzīšana nesakrīt ar faktisko varas īstenošanu. Lai gan lielākā daļa valstu Taliban nav atzinušas par Afganistānas likumīgo valdību ANO Palīdzības misija Afganistānā (UNAMA) un ANO īpašais referents cilvēktiesību jautājumos Afganistānā regulāri dokumentē Taliban pieņemtos normatīvos aktus un administratīvos lēmumus, kas būtiski ierobežo sieviešu tiesības uz izglītību, darbu, pārvietošanās brīvību un līdzdalību sabiedriskajā dzīvē.^[1] Šajos ziņojumos Taliban netiek analizēti tikai kā bruņota organizācija, bet kā de facto pārvaldes institūcija, kuras lēmumi tieši nosaka cilvēktiesību situāciju valstī.

Šis piemērs spilgti ilustrē, ka cilvēktiesību aizskārums rodas nevis no starptautiskās atzīšanas trūkuma, bet gan no faktiskās spējas pieņemt saistošus lēmumus. Civiliedzīvotājam, kurš dzīvo Kabulā vai Kandahārā, praktiski nav nozīmes tam, vai Taliban ir starptautiski atzīti. Nozīme ir tam, ka tie lemj, vai bērns drīkst apmeklēt skolu, vai sieviete var strādāt, vai persona var brīvi pārvietoties vai tikt aizturēta.

Vēl viens piemērs ir tā sauktā “Islāma valsts” (ISIS) Sīrijā un Irākā. Laikposmā no 2014. līdz 2017. gadam organizācija kontrolēja teritoriju, kurā dzīvoja miljoniem cilvēku. Papildus militārajai darbībai tā izveidoja administratīvu sistēmu, uzturēja policiju, iekasēja nodokļus, regulēja tirdzniecību, kontrolēja izglītības saturu un uzturēja paralēlu tiesu sistēmu. Citiem vārdiem sakot, ISIS centās īstenot daudzas funkcijas, kas tradicionāli saistītas ar valsts pārvaldi, vienlaikus sistemātiski pārkāpjot gan starptautiskās humanitārās tiesības, gan cilvēktiesības. ANO Neatkarīgā starptautiskā izmeklēšanas komisija par Sīriju savos ziņojumos konsekventi vērtēja ISIS rīcību ne tikai kā bruņota grupējuma darbību, bet arī analizēja tās īstenoto pārvaldību un ietekmi uz civiliedzīvotāju pamattiesībām.^[2]

Savukārt Kolumbijas FARC demonstrē atšķirīgu pārvaldības modeli. Lai gan FARC nekad nekontrolēja visu valsts teritoriju, daudzos lauku reģionos grupējums vairākas desmitgades pildīja funkcijas, kuras tradicionāli raksturīgas valstij. Tas risināja civilstrīdus, noteica uzvedības noteikumus, iekasēja tā sauktos revolucionāros nodokļus un kontrolēja vietējo ekonomisko dzīvi.^[3] FARC piemērs ir īpaši nozīmīgs arī tādēļ, ka tas parāda ne tikai robežu starp bruņotu grupējumu un faktisku pārvaldītāju, bet arī sarežģīto pāreju no bruņotas varas uz politisku līdzdalību. Pēc 2016. gada miera vienošanās starp Kolumbijas valdību un FARC starptautisko tiesību izaicinājums vairs nebija tikai noteikt grupējuma atbildību par pagātnes pārkāpumiem, bet arī izveidot mehānismu, kas ļautu nodrošināt mieru, vienlaikus saglabājot prasību pēc atbildības par smagiem noziegumiem. Šo līdzsvaru mēģināja sasniegt ar Īpašās jurisdikcijas mieram (Jurisdicción Especial para la Paz) izveidi.^[4] Tā paredzēja, ka personas, kuras atzīst savu atbildību un sadarbojas ar patiesības noskaidrošanas procesu, var saņemt īpašus soda mehānismus, tomēr smagākie starptautiskie noziegumi netiek automātiski izslēgti no juridiskas izvērtēšanas.

Šie piemēri ļauj identificēt vairākus elementus, kas raksturo pāreju no bruņotas grupas uz faktisku pārvaldītāju. Nozīme nav tikai teritorijas kontrolei, bet arī spējai ilgstoši uzturēt administratīvas struktūras, pieņemt saistošus noteikumus, nodrošināt kārtību un ietekmēt civiliedzīvotāju ikdienas dzīvi.

Tādējādi starptautiskajā praksē pakāpeniski iezīmējas kopīga tendence. Lai gan nevalstiski bruņoti grupējumi netiek pielīdzināti valstīm un neiegūst starptautiski tiesisku valdības statusu, institūcijas, kas dokumentē cilvēktiesību pārkāpumus, arvien biežāk vērtē to rīcību, balstoties nevis uz formālo statusu, bet uz faktiski īstenoto varu.

Tomēr cilvēktiesību pienākumu atzīšana ir tikai pirmais solis. Pat ja pieņem, ka atsevišķi bruņoti grupējumi noteiktos apstākļos var būt saistīti ar minimāliem cilvēktiesību standartiem, paliek būtisks jautājums – kā šādus pienākumus nodrošināt praksē un kādus instrumentus starptautiskās tiesības var izmantot, lai panāktu to ievērošanu.

Ja valsts vairs nekontrolē teritoriju: kā starptautiskās tiesības nodrošina atbildību?

Iepriekšējās nodaļās secināts, ka noteiktos apstākļos nevalstiski bruņoti grupējumi var īstenot tādu faktisko varu pār civiliedzīvotājiem, kas rada pamatu runāt par vismaz minimāliem cilvēktiesību pienākumiem. Tomēr ar šo secinājumu vien nepietiek. Ne mazāk būtisks ir jautājums par to, kā šos pienākumus iespējams nodrošināt praksē. Atšķirībā no valstīm bruņoti grupējumi nav starptautisko cilvēktiesību līgumu dalībnieki, tiem nav diplomātisku pārstāvniecību, un pret tiem nevar piemērot klasiskos starptautiskās atbildības mehānismus, kas paredzēti valstīm.

Tas gan nenozīmē, ka starptautiskās tiesības šādos gadījumos ir bezspēcīgas. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir izveidojies daudzslāņains mehānismu kopums, kura mērķis ir panākt atbildību par smagākajiem pārkāpumiem un vienlaikus ietekmēt bruņotu grupējumu rīcību konflikta laikā. Taču katrs no tiem risina tikai noteiktu problēmas daļu. Tie var sodīt indivīdus, dokumentēt pārkāpumus vai radīt politisku spiedienu, bet tie neaizstāj visaptverošu sistēmu, kas nodrošinātu cilvēktiesību aizsardzību teritorijās, kurās valsts vairs neīsteno kontroli.

Visattīstītākais no tiem ir starptautiskās krimināltiesības. Atšķirībā no cilvēktiesību līgumiem tās nav vērstas pret valstīm kā juridiskām personām, bet gan pret indivīdiem, kuri pieņem lēmumus un izdara starptautiskos noziegumus. Tādēļ jautājums par to, vai bruņots grupējums ir starptautisko tiesību subjekts, šeit kļūst mazāk nozīmīgs. Izšķirošais ir tas, vai konkrētā persona ir izdarījusi kara noziegumus, noziegumus pret cilvēci vai citus starptautiskos noziegumus, kas paredzēti Starptautiskā Krimināltiesa Romas statūtos.^[5]

Šo spilgti ilustrē lieta Prosecutor v. Thomas Lubanga Dyilo. Tomass Lubanga nebija valsts amatpersona, bet gan bruņotā grupējuma Union des Patriotes Congolais vadītājs Kongo Demokrātiskajā Republikā. 2012. gadā Starptautiskā Krimināltiesa viņu atzina par vainīgu bērnu vervēšanā un izmantošanā bruņotā konfliktā. Tiesa nevērtēja viņa pārstāvētā grupējuma starptautisko statusu. Izšķirošā nozīme bija tam, ka Lubanga kā komandieris kontrolēja bruņotā grupējuma darbību un bija individuāli atbildīgs par pieņemtajiem lēmumiem.^[6] Tādējādi tika nostiprināts princips, ka dalība nevalstiskā bruņotā grupējumā neatbrīvo no starptautiskās kriminālatbildības.

Tomēr Starptautiskās Krimināltiesas procesi galvenokārt koncentrējas uz konkrētu personu individuālo atbildību par smagākajiem starptautiskajiem noziegumiem, bet tie neatspoguļo visu ikdienas pārkāpumu spektru, ar kuriem saskaras civiliedzīvotāji. Bruņota grupējuma kontrolētā teritorijā cilvēktiesību jautājumi var būt daudz plašāki nekā tikai kara noziegumi vai noziegumi pret cilvēci. Tie var ietvert ierobežojumus izglītībai, veselības aprūpei, pārvietošanās brīvībai, reliģiskajai brīvībai, piekļuvei informācijai vai taisnīgai tiesai.^[7] Piemēram, Mali konfliktā ANO dokumentēja ne tikai smagus noziegumus, kā piemēram, nāvessodus bez tiesas sprieduma, spīdzināšanu un seksuālu vardarbību, bet arī plašākus cilvēktiesību ierobežojumus, tostarp uzbrukumus izglītības sistēmai, reliģiskās brīvības ierobežojumus un patvaļīgu varas izmantošanu pret civiliedzīvotājiem.^[8] Šādās situācijās cilvēktiesību monitorings pilda funkciju, ko krimināltiesības nevar nodrošināt – tas dokumentē plašāku iedzīvotāju pieredzi un palīdz identificēt sistemātiskus pārkāpumu modeļus. 

Nozīmīgu papildinājumu veido arī universālās jurisdikcijas princips. Tas ļauj valstu tiesām noteiktos gadījumos izskatīt kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci neatkarīgi no tā, kur tie izdarīti.^[9] Pēdējos gados šī pieeja īpaši attīstījusies Eiropā saistībā ar Sīrijas konfliktu. Piemēram, Vācijas tiesas ir izskatījušas vairākas lietas pret personām, kuras apsūdzētas starptautiskajos noziegumos, apliecinot, ka smagi cilvēktiesību pārkāpumi nevar palikt nesodīti tikai tādēļ, ka tie izdarīti teritorijā ārpus attiecīgās valsts jurisdikcijas.^[10]

Tomēr tiesvedība nevar aizstāt cilvēktiesību uzraudzību. Tā fokusējas uz individuālu personu, nevis grupu, ir piemērojama par noteiktiem smagiem noziegumiem un ietver virkni sarežģītu priekšnoteikumu, lai vainīgā persona vispār tiktu saukta pie atbildības. Tā galvenokārt darbojas pēc tam, kad pārkāpums jau ir noticis. Tiesa var sodīt komandieri, kas devis pavēles, taču tā nevar automātiski aizsargāt civiliedzīvotāju, kamēr bruņots grupējums joprojām kontrolē teritoriju. Tieši tādēļ starptautiskajā praksē arvien lielāka nozīme ir mehānismiem, kuru mērķis nav tikai sodīt, bet arī dokumentēt pārkāpumus un ietekmēt bruņotu grupējumu rīcību konflikta laikā.

Viens no būtiskākajiem instrumentiem, kas bieži paliek mazāk pamanīts, ir starptautiskā faktu konstatēšana un dokumentēšana. ANO izmeklēšanas komisijas, īpašie ziņotāji un neatkarīgie mehānismi parasti nevar paši piemērot sodus, taču tiem ir ļoti svarīga funkcija – radīt uzticamu pierādījumu bāzi. Piemēram, ANO Neatkarīgā starptautiskā izmeklēšanas komisija par Sīriju kopš 2011. gada sistemātiski dokumentē gan Sīrijas valdības, gan ISIS un citu bruņoto grupējumu izdarītos pārkāpumus. Lai gan šīm institūcijām nav pilnvaru piemērot sodus, to ziņojumi kalpo par nozīmīgu pierādījumu avotu vēlākās krimināllietās un vienlaikus veicina starptautisku spiedienu uz konfliktā iesaistītajām pusēm.^[11] Šādas komisijas darbojas kā sava veida “atmiņas institūcijas”. Konflikta laikā politiskie apstākļi bieži neļauj nekavējoties saukt vainīgos pie atbildības. Taču detalizēta dokumentācija par upuriem, pavēļu ķēdēm, komandieriem un pārkāpumu modeļiem var kļūt izšķiroša vēlākos tiesas procesos. Vienlaikus šim mehānismam ir būtisks ierobežojums, jo tie lielā mērā ir atkarīgi no starptautiskās politiskās gribas. Izmeklēšanas komisija var konstatēt pārkāpumu, bet tai nav savas policijas struktūras vai iespēju piespiest aizdomās turētos stāties tiesas priekšā.

Papildu politisku un ekonomisku spiedienu var radīt starptautiskās sankcijas. Tās ir īpaši nozīmīgas tādēļ, ka tās ļauj vērsties pret personām un organizācijām, kurām nav oficiāla valsts amata. ANO Drošības padome un atsevišķas valstis var noteikt finanšu ierobežojumus, ceļošanas aizliegumus vai citus pasākumus pret personām, kas saistītas ar terorismu, kara noziegumiem vai citiem smagiem pārkāpumiem. Šāds risinājums izmantots attiecībā uz ISIS, Taliban atsevišķiem līderiem, Al-Shabaab un citiem bruņotiem grupējumiem.^[12] Tās priekšrocība ir elastība - starptautiskā sabiedrība var reaģēt arī tad, ja nav iespējams uzsākt tūlītēju kriminālprocesu. Tomēr sankcijām ir arī ierobežojumi. Tās bieži skar tikai konkrētus līderus, nevis plašāku sistēmu, kas uztur grupējuma darbību. Turklāt to efektivitāte ir atkarīga no valstu sadarbības un spējas faktiski īstenot noteiktos ierobežojumus.

Tomēr atbildība ne vienmēr beidzas ar vainīgo sodīšanu. Situācijās, kurās bruņoti grupējumi pārtrauc vardarbību un iesaistās miera vai politiskajos procesos, būtiska nozīme var būt pārejas tiesiskuma (angliski “transitional justice”) mehānismiem. Tie mēģina rast līdzsvaru starp divām vienlīdz svarīgām vajadzībām - nodrošināt taisnīgumu cietušajiem un radīt apstākļus ilgstošam mieram. Šāda pieeja ietver ne tikai kriminālatbildību, bet arī patiesības noskaidrošanu, reparācijas un institucionālas reformas. Kolumbijas pieredze pēc 2016. gada miera vienošanās ar FARC parāda, ka bruņotas kustības pārveide par politisku aktoru var notikt tikai tad, ja miera process tiek sasaistīts ar reālu atbildības mehānismu. Tādējādi pārejas tiesiskums kalpo nevis kā atteikšanās no atbildības, bet gan kā veids, kā to pielāgot situācijām, kurās sabiedrībai vienlaikus jādzīvo ar pagātnes sekām un jāveido nākotne bez vardarbības.

Vienlaikus starptautiskā prakse rāda, ka atbildība nav vienīgais instruments cilvēktiesību aizsardzībai. Daudzos gadījumos svarīgākais mērķis ir novērst pārkāpumus vēl pirms tie notikuši. Tādēļ Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja jau gadu desmitiem uztur konfidenciālu dialogu ar nevalstiskiem bruņotiem grupējumiem, skaidrojot starptautisko humanitāro tiesību prasības un cenšoties panākt to ievērošanu praksē.^[13] Līdzīgu pieeju īsteno arī organizācija Geneva Call, kas aicina bruņotos grupējumus brīvprātīgi uzņemties saistības ievērot noteiktas starptautisko humanitāro tiesību normas, parakstot tā dēvētos Deeds of Commitment.^[14] Lai gan šie dokumenti nav starptautiski līgumi un nerada klasiskas starptautiski tiesiskas saistības, tie atspoguļo plašāku tendenci, ka starptautiskā sabiedrība arvien biežāk izvēlas iesaistīt bruņotus grupējumus cilvēktiesību un humanitāro normu ievērošanā, neuzskatot šādu dialogu par to politisku vai juridisku atzīšanu.

Kopumā šie mehānismi apliecina, ka starptautiskās tiesības nav palikušas pilnīgi bez atbildes uz nevalstisku bruņotu grupējumu radītajiem izaicinājumiem. Tomēr tie vienlaikus izgaismo arī esošās sistēmas robežas. Kriminālatbildība ir vērsta pret indivīdiem, nevis pašiem grupējumiem. Sankcijas un starptautiskie ziņojumi rada politisku spiedienu, taču reti spēj nekavējoties mainīt situāciju teritorijās, kur bruņots grupējums turpina īstenot faktisku kontroli. Savukārt humanitārais dialogs galvenokārt balstās uz brīvprātīgu sadarbību. Tas nozīmē, ka starptautiskās tiesības šobrīd piedāvā vairākus savstarpēji papildinošus risinājumus, taču nevienu visaptverošu mehānismu, kas nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu tādā pašā veidā kā attiecībā uz valstīm. Tieši šī nepilnība ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ starptautisko tiesību doktrīnā arvien biežāk tiek diskutēts par nepieciešamību pielāgot esošo regulējumu jaunajām varas formām.

Turpmākā attīstība

Līdzšinējā analīze parāda, ka starptautiskās tiesības nav pilnībā bezspēcīgas situācijās, kurās valsts zaudē kontroli pār daļu savas teritorijas. Ir izveidojušies dažādi mehānismi - kriminālatbildība, starptautiskā izmeklēšana, sankcijas, humānais dialogs un pārejas tiesiskums. Tomēr šo mehānismu kopums joprojām neatrisina galveno problēmu: tie galvenokārt ir veidoti situācijām, kurās atbildības nesējs ir skaidri identificējams, bet mūsdienu konfliktos vara bieži atrodas starp tradicionālajām kategorijām. Tādēļ turpmākā attīstība nav saistīta tikai ar jaunu normu radīšanu. Būtiskākais jautājums ir, kā starptautiskās tiesības var labāk reaģēt uz situācijām, kurās bruņots grupējums pakāpeniski pāriet no militāra spēka uz faktisku pārvaldītāju.

Funkcionāla un pakāpeniska atbildības pieeja

Viens no būtiskākajiem attīstības virzieniem būtu vienotāku kritēriju izstrāde, lai noteiktu, kad bruņots grupējums ir sasniedzis tādu kontroles līmeni, kas rada plašākus pienākumus pret civiliedzīvotājiem. Pašlaik starptautiskās tiesības izmanto dažādus jēdzienus - organizēts bruņots grupējums, teritorijas kontrole, efektīva vara, de facto pārvaldība - taču nepastāv vienots standarts, kas ļautu skaidri noteikt robežu starp grupējumu, kas galvenokārt piedalās karadarbībā, un grupējumu, kas faktiski sāk pildīt pārvaldes funkcijas.

Šādu kritēriju attīstība palīdzētu izvairīties no situācijām, kurās cilvēktiesību aizsardzība ir atkarīga no tā, kuru juridisko kategoriju konkrētajā gadījumā izvēlas piemērot. Kritēriji varētu balstīties uz tādiem faktoriem kā teritorijas kontroles ilgums, administratīvo struktūru pastāvēšana, spēja pieņemt un īstenot saistošus noteikumus, tiesu vai drošības funkciju pārņemšana un faktiskā ietekme uz civiliedzīvotāju ikdienas dzīvi.

Šādu kritēriju precizēšana ļautu attīstīt funkcionālu un pakāpenisku atbildības modeli (angļu valodā “graduated responsibility”)^[15], kur pienākumu apjoms būtu saistīts nevis tikai ar aktora formālo statusu, bet ar tā faktiski īstenotās varas līmeni. Grupējums, kas veic ierobežotas militāras operācijas, atrodas būtiski atšķirīgā situācijā nekā organizācija, kas ilgstoši kontrolē teritoriju, uztur administratīvas struktūras, izveido paralēlu tiesu sistēmu, regulē ekonomisko dzīvi un pieņem lēmumus, kas tieši nosaka civiliedzīvotāju ikdienu.

Šāda pieeja neparedzētu bruņotu grupējumu pielīdzināšanu valstīm. Tā tikai nodrošinātu, ka cilvēktiesību aizsardzības pienākumi tiek sasaistīti ar faktisko varu, nevis ar formālu statusu.

Atbildība par atbalstu bruņotiem grupējumiem

Vēl viens būtisks attīstības virziens ir plašāka izpratne par atbildību par bruņotu grupējumu darbību. Esošie mehānismi galvenokārt koncentrējas uz personām, kuras tieši izdara starptautiskos noziegumus vai dod pavēles tos veikt. Nevalstisko bruņoto grupējumu darbība bieži nav iespējama tikai ar pašu grupējumu iekšējiem resursiem. Daudzi no tiem pastāv, pateicoties plašākiem atbalsta tīkliem, kas nodrošina finansējumu, ieročus, loģistiku, informāciju vai politisku aizsardzību. Tādēļ arvien nozīmīgāks kļūst jautājums ne tikai par to personu atbildību, kuras tieši izdara pārkāpumus, bet arī par tiem aktoriem, kuru rīcība ļauj šiem grupējumiem saglabāt spēju īstenot vardarbību.

Starptautiskās krimināltiesības jau atzīst dažādas līdzdalības formas, tostarp palīdzēšanu un veicināšanu (angļu valodā “aiding and abetting”) starptautisko noziegumu izdarīšanā.^[16] Tomēr praksē joprojām pastāv sarežģījumi, nosakot atbildības robežas situācijās, kurās atbalsts nav vienreizēja darbība, bet ilgstoša sistēma, kas uztur bruņota grupējuma spējas.

Šajā jomā nozīmīga varētu būt cilvēktiesību pienācīgas rūpības (angļu valodā “human rights due diligence”) principa tālāka attīstība. Lai gan šī pieeja līdz šim galvenokārt izmantota uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā, ^[17]tās pamatā esošā ideja - pienākums identificēt un mazināt riskus, ka kāda darbība veicina cilvēktiesību pārkāpumus - varētu būt nozīmīga arī attiecībā uz atbalstu bruņotiem grupējumiem.

Vienlaikus būtu nepieciešams saglabāt skaidru robežu starp likumīgu diplomātisku, humanitāru vai miera veidošanas iesaisti un tādu atbalstu, kas objektīvi stiprina spēju veikt smagus pārkāpumus. Pretējā gadījumā pastāvētu risks kriminalizēt jebkādu kontaktu ar bruņotiem aktoriem, kas dažkārt ir nepieciešams, lai nodrošinātu civiliedzīvotāju aizsardzību.

Labāka koordinācija starp atbildības un aizsardzības mehānismiem

Pašreizējā sistēmas vājā vieta ir arī tā, ka dažādi mehānismi darbojas paralēli, bet ne vienmēr savstarpēji papildina viens otru. Starptautiskās tiesas var noteikt individuālu atbildību, izmeklēšanas komisijas var saglabāt pierādījumus, sankcijas var radīt politisku spiedienu, bet neviens no šiem instrumentiem pats par sevi nenodrošina civiliedzīvotāju aizsardzību laikā, kad bruņots grupējums joprojām kontrolē teritoriju.

Tādēļ viens no praktiskajiem attīstības virzieniem būtu ciešāka šo mehānismu koordinācija, piemēram, sistemātiskāka informācijas apmaiņa starp izmeklēšanas mehānismiem, tiesu institūcijām un cilvēktiesību uzraudzības struktūrām. Tas ļautu ne tikai efektīvāk saukt pie atbildības pārkāpumu izdarītājus, bet arī agrāk identificēt riskus un reaģēt uz sistemātiskiem pārkāpumiem.

Pāreja no reaģēšanas uz preventīvu pieeju

Visbeidzot, turpmākā attīstība prasa lielāku uzmanību pievērst tam, kā novērst pārkāpumus pirms to izdarīšanas. Esošie mehānismi bieži darbojas pēc tam, kad pārkāpums jau ir noticis. Tomēr teritorijās, kurās bruņots grupējums īsteno faktisku pārvaldi, būtiska nozīme ir iespējai ietekmēt tā rīcību konflikta laikā.

Šajā ziņā svarīga ir jau pastāvošā humānā iesaiste ar bruņotiem grupējumiem, ko īsteno tādas organizācijas kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja un Geneva Call. Turpmākā attīstība varētu būt saistīta ar šādu pieeju sistemātiskāku izmantošanu, apvienojot dialogu ar skaidriem cilvēktiesību un humanitāro standartu kritērijiem.

Tādējādi galvenais jautājums starptautisko tiesību attīstībā nav tikai par to, kā sodīt pārkāpumus pēc to izdarīšanas, bet arī par to, kā izveidot sistēmu, kas spēj agrāk identificēt varas maiņu, noteikt atbildību un aizsargāt personas laikā, kad valsts vairs nespēj pildīt savu tradicionālo aizsardzības funkciju.

Secinājumi

Šīs rakstu sērijas centrālais jautājums bija, vai starptautiskās cilvēktiesības spēj efektīvi aizsargāt personas situācijās, kad faktisko varu īsteno nevis valsts, bet nevalstisks bruņots grupējums. Analīze rāda, ka starptautiskās tiesības šobrīd atrodas pārejas posmā. No vienas puses, cilvēktiesību sistēma joprojām balstās uz valsti kā primāro pienākumu nesēju. No otras puses, mūsdienu bruņotie konflikti arvien biežāk demonstrē, ka tieši nevalstiski bruņoti grupējumi kontrolē teritoriju, pieņem saistošus lēmumus un būtiski ietekmē civiliedzīvotāju iespējas īstenot savas pamattiesības.
Starptautiskā prakse liecina, ka šī realitāte vairs netiek ignorēta. Starptautiskās humanitārās tiesības jau sen uzliek pienākumus organizētiem bruņotiem grupējumiem neatkarīgi no to starptautiskā statusa, savukārt ANO institūciju prakse, starptautiskās krimināltiesības un akadēmiskā doktrīna arvien biežāk analizē šo grupējumu rīcību, izmantojot cilvēktiesību aizsardzības principus. Lai gan nepastāv vienots starptautisks regulējums, kas skaidri definētu bruņotu grupējumu cilvēktiesību pienākumus, vērojama konsekventa tendence juridisko atbildību arvien ciešāk sasaistīt ar faktiskās varas īstenošanu.

Vienlaikus šāda pieeja nenozīmē bruņotu grupējumu pielīdzināšanu valstīm vai to starptautisku leģitimāciju. Starptautiskās humanitārās tiesības jau sen demonstrē, ka pienākumu uzlikšana konflikta pusei pati par sevi nerada tai valstij līdzvērtīgu statusu. Līdzīga loģika pakāpeniski attīstās arī cilvēktiesību jomā, kur arvien lielāka nozīme tiek piešķirta faktiskajai kontrolei un tās radītajai ietekmei uz indivīda tiesībām.

Tomēr esošie starptautiskie mehānismi joprojām ir nepilnīgi. Kriminālatbildība, sankcijas, starptautiskā izmeklēšana un humānais dialogs var veicināt atbildību un aizsardzību, taču tie neaizstāj visaptverošu sistēmu situācijās, kad bruņots grupējums ilgstoši īsteno pārvaldes funkcijas. Tādēļ turpmākā starptautisko tiesību attīstība varētu būt saistīta ar funkcionālu un pakāpenisku pieeju, kur pienākumu apjoms tiek noteikts atbilstoši faktiskās varas un kontroles līmenim, nevis tikai aktora formālajam statusam.

Galu galā cilvēktiesību aizsardzības lielākais izaicinājums nav tikai atrast atbildi uz jautājumu, kam starptautiskajās tiesībās piemīt pienākumi, bet gan nodrošināt, lai atbildība nepazustu brīdī, kad mainās tas, kurš faktiski īsteno varu. Mūsdienu konflikti arvien biežāk atgādina, ka cilvēkiem ikdienā nav nozīmes tam, vai varas nesējs ir atzīta valsts vai cits aktors - būtiski ir tas, kā šī vara ietekmē viņu dzīvi un tiesības. Arī valsts statuss pats par sevi nekad nav bijis absolūta garantija cilvēktiesību ievērošanai, tāpat kā nevalstiskais statuss nevar būt iemesls pilnīgai atbildības neesamībai.

Šo publikāciju līdzfinansē Eiropas Savienība. Par publikācijas saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.

Atsauces

1. ^{^} UN Special Rapporteur on Afghanistan, A/HRC/55/80 (2024). UNAMA & OHCHR, Human Rights in Afghanistan reports.
2. ^{^} UN Human Rights Council, Report of the Independent International Commission of Inquiry on the Syrian Arab Republic, A/HRC/25/65 (2014). Subsequent COI reports documenting ISIS governance structures and abuses
3. ^{^} OHCHR Annual Report 2022 discussing JEP's work on FARC violations
4. ^{^} Final Agreement for Ending the Conflict and Building a Stable and Lasting Peace (Government of Colombia and FARC-EP, signed 24 November 2016
5. ^{^} Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūti (pieņemti 1998. gada 17. jūlijā, stājušies spēkā 2002. gada 1. jūlijā).
6. ^{^} International Criminal Court, Prosecutor v. Thomas Lubanga Dyilo, ICC-01/04-01/06, Judgment (14 March 2012)
7. ^{^} Andrew Clapham, Human Rights Obligations for Non-State Actors: Where Are We Now? In: Lafontaine F, Larocque F, eds. Doing Peace the Rights Way: Essays in International Law and Relations in Honour of Louise Arbour. (CUP 2019), 13.
8. ^{^} Report of the United Nations High Commissioner for Human Rights on the Situation of Human Rights in Mali, UN Doc. A/HRC/22/33, 7 January 2013
9. ^{^} United Nations General Assembly, The Scope and Application of the Principle of Universal Jurisdiction: Report of the Secretary-General UN Doc A/78/130 (2023).
10. ^{^} Higher Regional Court of Koblenz (Germany), Anwar R. judgment, 13 January 2022
11. ^{^} UN Human Rights Council, Report of the Independent International Commission of Inquiry on the Syrian Arab Republic (piem., A/HRC/52/69, 2023, kā arī iepriekšējie ziņojumi)
12. ^{^} Resolution 1267 (1999) un Resolution 1988 (2011), kā arī to turpmākie grozījumi
13. ^{^} Matthew Bamber-Zryd, “ICRC engagement with armed groups in 2025”, (Humanitarian Law & Policy, October 2025) pieejams https://blogs.icrc.org/law-and-policy/2025/10/30/icrc-engagement-with-armed-groups-in-2025/
14. ^{^} Geneva Call, ‘Deeds of Commitment’ (Geneva Call) pieejams https://www.genevacall.org/deed-of-commitments/
15. ^{^} Daragh Murray, Human Rights Obligations of Armed Non-State Actors, Hart Publishing, 2016, 172-199.
16. ^{^} Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūti (pieņemti 1998. gada 17. jūlijā, stājušies spēkā 2002. gada 1. jūlijā), 25(3)(c)
17. ^{^} Office of the United Nations High Commissioner for Human Rights, Guiding Principles on Business and Human Rights: Implementing the United Nations "Protect, Respect and Remedy" Framework (United Nations 2011)