“Konversijas terapija” ir virsjēdziens, ko izmanto, lai aprakstītu dažāda veida iejaukšanās, kuru pamatā ir pārliecība, ka personas seksuālo orientāciju un dzimuma identitāti, tostarp dzimuma izpausmi, var un vajag mainīt vai apspiest, ja tā neatbilst tam, ko citas personas attiecīgajā vidē un laikā uzskata par vēlamu normu, jo īpaši, ja persona ir lesbiete, gejs, biseksuāls, transseksuāls vai tie, kuru dzimuma identitāte un/vai dzimuma izpausme atšķiras no tā dzimuma, kas tiem piešķirts piedzimstot. Šādas prakses konsekventi ir vērstas uz to, lai panāktu pāreju no neheteroseksuāla uz heteroseksuālu un no transseksuāla vai tāda, kura dzimuma identitāte atšķiras no piešķirtā dzimuma, uz cisdzimti.

Jāatzīmē, ka pats termins ir jālieto pēdiņās, jo ar to saistītās prakses pieņem, ka tās var izmainīt personas seksuālo orientāciju vai dzimuma identitāti. Tāpat arī termins ‘terapija’ šeit nav īsti piemērots, ņemot vērā, ka LGBT+ identitātes vairs netiek ‘ārstētas’ un tām nav nepieciešama medicīniska iejaukšanās.^[1]

Ko tas nozīmē?

ANO īpašais ziņotājs jautājumos par aizsardzību pret vardarbību un diskrimināciju seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes dēļ 2020. gadā publicēja ziņojumu “Tā sauktās ‘konversijas terapijas' prakse"(Practices of so-called ‘conversion therapy’). Šajā ziņojumā detalizēti aprakstītas dažādas “konversijas terapijas” prakses un norādīts, ka “konversijas terapija” ir globāla parādība.

Bērni ir īpaši neaizsargāti, jo visbiežāk tieši viņi tiek pakļauti “konversijas terapijai”, ko izraisa vecāku vai aizbildņu vēlme panākt, lai viņi atbilstu gaidītajam, tikmēr viņiem pašiem nav tiesību pieņemt medicīniska rakstura vai ar garīgo veselību saistītus lēmumus.

“Konversijas terapijas” īstenotāji bieži vien kombinē vairākas metodes un reliģisko iejaukšanos ar tradicionāliem rituāliem un/vai pseido-medicīniskām vai garīgās veselības konsultācijām, īpaši tad, ja šķiet, ka ar viena veida iejaukšanos nav pietiekami. Tas var ietvert vardarbību, piemēram, saslēgšanu važās, sišanu, piespiedu barošanu vai pārtikas atņemšanu, piespiešanu atkailināties, izolāciju un ieslodzījumu un izvarošanu. 
Mazāk smagos gadījumos “konversijas terapija” var ietvert pseido-psihoterapiju, reliģiskas konsultācijas, celibātu un citus pasākumus.^[2]

Kurš veicina un kurš nodrošina?

“Konversijas terapijas” veicinātāji un īstenotāji var būt dažādas personas. Visbiežāk tie ir medicīnas un garīgās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji, kas paļaujas uz novecojušu informāciju un joprojām tic ārstēšanai. Tāpat šī personas nereti ir reliģiskās autoritātes un dziednieki. ANO ziņo, ka valsts iestādes reti rīkojas tieši, tomēr tās joprojām var saukt pie atbildības.

Reliģiskas organizācijas un institūcijas darbojas telpā, kurā ir neskaidras robežas. Bieži vien šīs organizācijas piedāvā dažādas programmas un citas aktivitātes, kas netiek tieši reklamētas kā “konversijas terapija”, bet tiek piedāvāti tādi pakalpojumi kā “sagatavošanās laulībām”, “seksuālā palīdzība” un citi līdzīgi apzīmējumi. Lai gan šīm organizācijām ir tiesības brīvi praktizēt savu ticību, īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai nodrošinātu, ka LGBT+ cilvēki, piedaloties šo organizāciju aktivitātēs, īpaši piespiedu kārtā, netiek pakļauti nekādai vardarbībai.

Pašreizējā situācija

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta datiem (2022) tiek lēsts, ka 5 % LGBT+ kopienas ir piedāvāta konversijas ‘terapija’ un 2 % ir veikta šāda ‘terapija’, taču citi avoti liecina, ka šie skaitļi ir daudz augstāki.^[3]

Tomēr valstis šajā jautājumā nerīkojas ātri. Lai gan uz vissmagākajām “konversijas terapijas” formām parasti attiecas vispārējās krimināltiesību normas, jo īpaši Eiropā, ne visas šīs formas tiek uzskatītas par krimināli sodāmām, tāpēc ir nepieciešama īpaša rīcība.

Saskaņā ar Equaldex datiem tikai dažas valstis Eiropā ir aizliegušas “konversijas terapiju”. Tās ir tādas valstis kā Spānija, Portugāle, Francija, Malta, Vācija^[4]. Tomēr pat šajās valstīs normas atšķiras. 

“Konversijas terapija” ir kaitīga prakse, kuras pamatā ir maldīgs pieņēmums, ka seksuālo orientāciju un dzimuma identitāti var mainīt. Neraugoties uz pieaugošajiem centieniem dažās valstīs, Baltijas valstis atpaliek. Ir nepieciešams, lai valdības visā pasaulē pieņemtu visaptverošus tiesību aktus, kas aizliedz “konversijas terapiju” visās tās formās.

Atsauces

1. ^{^} World Health Organization. Frequently asked questions on sexual and gender diversity, health and human rights: an introduction to key concepts. 2nd edition. 2024. https://www.who.int/publications/m/item/frequently-asked-questions-on-sexual-and-gender-diversity--health-and-human-rights--an-introduction-to-key-concepts.
2. ^{^} UN Independent Expert on protection against violence and discrimination based on sexual orientation and gender identity. A/HRC/44/53: Practices of so-called “conversion therapy” - Report of the Independent Expert on protection against violence and discrimination based on sexual orientation and gender identity. 2020. https://www.ohchr.org/en/documents/thematic-reports/ahrc4453-practices-so-called-conversion-therapy-report-independent.
3. ^{^} European Parliament, Bans on conversion 'therapies': The situation in selected EU Member States (2022), https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/BRIE/2022/733521/EPRS_BRI(2022)733521_EN.pdf. 
4. ^{^} Equaldex, https://www.equaldex.com.