Klienta–advokāta konfidencialitāte ir viens no mūsdienu tiesiskas valsts un taisnīgas tiesas sistēmas centrālajiem elementiem. Tā nodrošina, ka persona var brīvi un pilnīgi konsultēties ar savu aizstāvi, nebaidoties, ka sniegtā informācija tiks atklāta vai izmantota pret viņu. Līdz ar to klienta–advokāta saziņas konfidencialitāte veido uzticības attiecību pamatu un ir neatņemama taisnīgas tiesas sastāvdaļa. Šī pieeja īpaši pastiprinās digitālajā laikmetā, kur komunikācija arvien biežāk notiek elektroniski un ir pakļauta jauniem pārtveršanas un datu apstrādes riskiem.
Latvijas tiesību sistēmas ietvars un klienta–advokāta konfidencialitātes aizsardzība
Latvijas tiesību sistēmā klienta–advokāta konfidencialitāte ir nostiprināta kā viens no taisnīgas tiesas pamatprincipiem, kas izriet no Satversmes. Tiesības uz advokāta palīdzību ir Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanas instruments un šo tiesību neatņemama sastāvdaļa.[1] Tādējādi advokāta iesaiste nav tikai formāla garantija, bet būtisks instruments, kas nodrošina procesuālo līdzsvaru starp personu un valsts varu.
Satversmes 92. pants uzliek valstij divējādu pienākumu. No vienas puses, tas paredz pozitīvu pienākumu nodrošināt efektīvu juridiskās palīdzības pieejamību. No otras puses, tas ietver negatīvu pienākumu atturēties no jebkādām darbībām, kas varētu nepamatoti ierobežot personas iespējas pilnvērtīgi izmantot advokāta palīdzību, tostarp iejaucoties advokāta profesionālajā darbībā vai konfidenciālajā saziņā ar klientu.
Šis konstitucionālais ietvars tiek konkretizēts Kriminālprocesa likumā, kura 122. pants nostiprina advokāta imunitāti kriminālprocesā. Tas tieši aizliedz kontrolēt, apskatīt vai izņemt dokumentus, ko advokāts sagatavojis vai saņēmis juridiskās palīdzības sniegšanas ietvaros, kā arī veikt kratīšanu ar mērķi iegūt šādu informāciju.
Arī Advokatūras likuma 6. pantā ir noteikts, ka: “Savā profesionālajā darbībā advokāti ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam. Valsts un pašvaldību institūcijām, tiesām, prokuroriem un pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm jāgarantē advokātu neatkarība. Aizliegts: […] 3) kontrolēt pasta, telegrāfa korespondenci un dokumentus, kurus advokāti saņēmuši vai sastādījuši, sniedzot juridisko palīdzību, izdarīt to apskati un izņemšanu, kā arī veikt kratīšanu, lai atrastu un izņemtu šādu korespondenci un dokumentus; 4) kontrolēt, arī izmantojot šā panta 3. punktā minētos procesuālos līdzekļus, advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai izmantojamās informācijas sistēmas un sakaru līdzekļus, arī elektroniskos, noņemt informāciju no tiem un iejaukties to darbībā. […]”.
Tiesību doktrīnā šajā sakarā ir norādīts, ka advokāta imunitāte ir kriminālprocesa institūts, kura mērķis ir aizsargāt informāciju – klienta noslēpumu jeb informāciju, kas tam ir kļuvusi zināma, pildot advokāta profesionālo pienākumu, t.i., sniedzot juridisko palīdzību. Advokāta imunitātes pamatā ir mērķis radīt klientam drošības sajūtu, ka informācija, ko tas uztic advokātam, netiks izpausta.[2]
Tāpat Satversmes tiesas praksē ir vērsta uzmanība uz valsts pienākumu respektēt advokāta neatkarību un konfidencialitātes pienākumu pret klientu, norādot, ka advokāta konfidencialitātes princips izriet no Advokatūras likuma 6. panta, kas aizliedz iejaukties advokātu profesionālajā darbībā. Advokāta sniegtā juridiskā palīdzība ir efektīva un nodrošina personas tiesību un likumisko interešu aizsardzību taisnīgā tiesā tikai tad, ja tiek garantēta konfidencialitāte klienta lietās. Var būt situācijas, kad konfidencialitātes princips liedz pieprasīt ziņas ne tikai par advokāta sniegtās palīdzības saturu, bet arī par to, kādām konkrētām personām tā sniegta. Šāds aizliegums attiecas arī uz valsts iestādēm, kam jārespektē advokāta neatkarība.[3]
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas sistēma un klienta–advokāta konfidencialitāte
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – ECK) ietvarā klienta–advokāta konfidencialitāte tiek aizsargāta ar diviem savstarpēji saistītiem pantiem. Pirmkārt, ECK 6. pants garantē tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietver efektīvu aizstāvības tiesību īstenošanu. Otrkārt, ECT 8. pants aizsargā privātās dzīves un sarakstes neaizskaramību.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) konsekventi ir atzinusi, ka klienta–advokāta komunikācija ietver visas saziņas formas - mutvārdu, rakstveida, telefona un elektroniskos līdzekļus[4] - un jebkura iejaukšanās šajā saziņā var radīt gan privātuma, gan taisnīgas tiesas pārkāpumu. Tādējādi konfidencialitāte tiek interpretēta kā būtiska tiesību uz aizstāvību sastāvdaļa, kas nodrošina procesa taisnīgumu kopumā. Tiesa ir arī uzsvērusi, ka profesionālais noslēpums nav tikai formāla garantija, bet tiesību uz juridisko palīdzību un tiesību neliecināt pret sevi priekšnoteikums.[5] Klienta-advokāta saziņai jānotiek bez valsts piespiedu vai netiešas iejaukšanās, kas varētu ietekmēt klienta gribu sniegt informāciju. Šī pieeja īpaši akcentē aizstāvības neatkarību kā taisnīgas tiesas būtisku elementu.
Papildus ECK 6. panta tvērumam klienta-advokāta konfidencialitāte ietilpst arī ECK 8. panta aizsardzībā. ECT ir atzinusi, ka ECK 8. pants nodrošina pastiprinātu aizsardzību visai saziņai starp advokātiem un viņu klientiem.[6] Tas aptver vēstules, telefonsarunas, mutvārdu sarunas kā arī elektronisko korespondenci.[7] Tiesa konsekventi nenošķir dažādas klienta-advokāta saziņas kategorijas pēc tās satura vai mērķa, jo robeža starp saziņu par iespējamu tiesvedību vai juridisko padomu un vispārīgā rakstura komunikāciju ir grūti nosakāma.[8]
Vēl jo vairāk īpaši nozīmīga mūsdienu kontekstā ir problēma ar nejaušu advokāta-klienta saziņas pārtveršanu, piemērām, telefona noklausīšanās vai datora vai telefona apskates laikā. ECT ir atzinusi, ka šādu situāciju pilnīga novēršana praksē nav iespējama, tomēr šajā gadījumā ir nepieciešams nodrošināt, ka nejauši iegūta konfidenciāla informācija netiktu izmantota pret aizstāvības interesēm un neietekmētu procesa taisnīgumu.
Tādēļ izšķiroša nozīme ir tiesiskajam regulējumam, kas paredz efektīvus filtrēšanas mehānismus, konfidenciālas informācijas izslēgšanu no izmeklēšanas materiāliem, kā arī nelikumīgi iegūtu datu iznīcināšanu.
Saistībā ar tiesisko regulējumu šajā rakstā būtiski ir analizēt lietu Vasil Vasilev pret Bulgāriju[9], kur ECT atzina ECK 8. panta pārkāpumu, pamatojoties uz nepietiekamu skaidrību tiesiskajā regulējumā un procesuālo garantiju trūkumu, kas konkrēti attiecas uz nejauši pārtvertās advokāta un klienta saziņas iznīcināšanu, kas nozīmē, ka iejaukšanās nebija “noteikta ar likumu“.
Lai gan advokāta paša telefona līnija netika pakļauta noklausīšanās pasākumiem, sarunas ar viņa klientu ierakstīšana un turpmāka transkripcija - kas tika iegūta, noklausoties klienta telefona līniju - tomēr aizskāra viņa tiesības uz privātās dzīves un sarakstes neaizskaramību. No Bulgārijas 2004. gada Advokātu likuma 33. panta 3. punkta, to lasot saistībā ar Bulgārijas Kriminālprocesa kodeksa 136. panta 2. punktu, izriet, ka ieraksti, kas iegūti, nejauši pārtverot advokāta un klienta saziņu, bija nekavējoties jāiznīcina. Tomēr Bulgārijas tiesību aktos, kas reglamentē slepeno novērošanu, nebija noteiktas konkrētas garantijas, kas nodrošinātu šā pienākuma praktisku izpildi.
Autore vēlas arī norādīt uz vēl vienu būtisku secinājumu ECT spriedumā lietā Vasil Vasilev pret Bulgāriju – advokāta-klienta konfidencialitāte netiek ierobežota tikai ar striktu juridiskās konsultācijas saturu. Tieši otrādāk, advokāta un klienta saziņa var attiekties uz jautājumiem, kam ir maz vai vispār nav nekāda sakara ar tiesvedību, taču nav iemesla tos nošķirt, jo tie visi attiecas uz jautājumiem, kam piemīt privāts un konfidenciāls raksturs.
Secinājumi un ieteikumi Latvijas regulējuma pilnveidei
Salīdzinot ECT secinājumus lietā Vasil Vasilev pret Bulgāriju par Bulgārijas tiesisko regulējumu ar Latvijas tiesību sistēmu, jānorāda, ka Kriminālprocesa likums tieši un skaidri neparedz detalizētu regulējumu par nejauši iegūtas klienta–advokāta saziņas iznīcināšanu gadījumos, kad tā iegūta, veicot operatīvas darbības vai Kriminālprocesa likuma paredzētās izmeklēšanas darbības.
Lai gan Latvijas regulējums paredz advokāta imunitāti un konfidencialitātes aizsardzību, tajā trūkst skaidra procesuālā mehānisma, kas noteiktu, kā identificēt nejauši pārtvertu privileģētu saziņu, kas pieņem lēmumu par tās izslēgšanu, kā tiek nodrošināta tās faktiskā iznīcināšana.
ECT sprieduma lietā Vasil Vasilev pret Bulgāriju kontekstā šāds regulējuma trūkums var radīt risku, ka Latvijā pastāv līdzīgas nepilnības, kas var tikt vērtētas kā neatbilstošas ECK 8. pantam, ja nav pietiekamu procesuālo garantiju.
Skatoties uz ECT praksi kopsakarā ar Latvijas tiesību sistēmu, var secināt, ka klienta–advokāta konfidencialitāte Latvijā kopumā ir labi nostiprināta. Tomēr, ja paskatās uz reālo dzīvi, īpaši digitālo vidi, telefoniem, datoriem un situācijām, kur saziņa var tikt “nejauši” pārtverta izmeklēšanas laikā, tur joprojām parādās vairāki praktiski robi.
Tieši tāpēc, ņemot vērā arī ECT spriedumā lietā Vasil Vasilev pret Bulgāriju paustās atziņas, Latvijai būtu vērts padarīt skaidrāku to, kas notiek ar advokāta un klienta saziņu, ja tā tiek iegūta nejauši. Proti, vajadzētu daudz precīzāk noteikt, kā šāda informācija tiek atpazīta, kā tā tiek atdalīta no pārējiem lietas materiāliem un kas ar to notiek tālāk — īpaši, ka tai principā nevajadzētu nonākt lietā vai tikt izmantotai.
Tāpat būtu svarīgi paredzēt skaidru un praktiski strādājošu kārtību, ka šāda konfidenciāla saziņa tiek nekavējoties izņemta no procesa un iznīcināta, ja vien nav ļoti nopietna un pamatota leģitīma iemesla to izmantot — piemēram, ja runa ir par citu personu tiesību aizsardzību, sabiedrības drošību vai citiem būtiskiem demokrātiskas valsts mērķiem. Un arī tad šādu iejaukšanos vajadzētu stingri kontrolēt. Papildus tam būtu noderīgi pastiprināt neatkarīgu uzraudzību — lai lēmumi par to, vai šādu informāciju drīkst izmantot vai tā jāizslēdz, netiktu atstāti tikai izmeklēšanas iestāžu ziņā.
Noslēgumā jāuzsver, ka digitālajā vidē klienta–advokāta konfidencialitāte pati no sevis vairs “nepasargājas”. Tāpēc nepietiek ar to, ka šis princips ir skaidri ierakstīts likumā — tam ir jādarbojas arī praksē un jābūt reāli kontrolējamam, lai tas faktiski tiktu ievērots ikdienas tiesību aizsardzības situācijās.
Šo publikāciju līdzfinansē Eiropas Savienība. Par publikācijas saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.
Atsauces
- ^ Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2003-08-01. 06.10.2003. Secinājumu daļas 1. punkts.
- ^ Zeppa-Priedīte V. Komentārs Kriminālprocesa likuma 122. pantam. Grām.: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniskā monogrāfija prof. K. Stradas-Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 410.lpp.
- ^ Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra spriedums lietā Nr. 2015-03-01, 21.2.1. un 21.2.2. punkts.
- ^ ECT 19.02.2021. spriedums lietā Klaus Müller pret Vāciju (iesnieguma Nr. 24173/18, 37. punkts.
- ^ ECT 03.12.019. spriedums lietā Kırdök un citi pret Turciju (iesnieguma Nr. 14704/12), 50. punkts.
- ^ ECT 13.05.2025. spriedums lietā Denysyuk un citi pret Ukrainu (iesniegumu Nr. 22790/19, 23896/20, 25803/20, 31352/20), 101. punkts.
- ^ ECT 19.02.2021. spriedums lietā Klaus Müller pret Vāciju (ienieguma Nr. 24173/18, 37.punkts.
- ^ ECT 25.03.1992. spriedums lietā Campbell pret Lielbritāniju (iesnieguma Nr. 13590/88), 48. punkts.
- ^ ECT 16.02.2022. spriedums lietā Vasil Vasilev pret Bulgāriju (iesnieguma Nr. 7610/15).
