Kad domājam par to, kā veidojas autoritārisms, visbiežāk nāk prātā dramatiski konstitucionāli satricinājumi vai militāri apvērsumi, līdzīgi tiem, ko pieredzējām 20. gadsimtā. Stāsti par tirāniem caurstrāvo populāro kultūru – no filmām līdz grāmatām –, tādēļ Rietumu sabiedrības ir labi sagatavotas, lai pretotos šādiem draudiem. Taču ko darīt, ja mūsu priekšstati ir maldīgi? Ko darīt, ja autokrātijām nav nepieciešama vardarbīga varas sagrābšana vai atklāta demokrātijas likvidēšana, bet pietiek ar pakāpenisku, formāli likumīgu mehānismu izmantošanu, lai ierobežotu citādi domājošos, vājinātu demokrātiskās institūcijas un radītu baiļu atmosfēru? Šis fenomens tiek raksturots ar jēdzienu "slēptais autoritārisms" (angļu valodā "stealth authoritarianism") – konceptu, kas skaidro, kā demokrātiskas institūcijas var tikt izmantotas pret tām vērtībām, kuru aizsardzībai tās ir radītas. Tieši tas ir noticis Gruzijā.
Demokrātisko institūciju pakāpeniska vājināšana
Ilgu laiku Gruzija tika uzskatīta par vienu no daudzsološākajām demokrātisko reformu īstenotājām postpadomju telpā. Tomēr tā nekad nekļuva par pilnvērtīgu demokrātiju. Lai gan visus iemeslus nav iespējams īsi apkopot, būtiskākais ir tas, ka pēdējos gados valstī ir vērojama ievērojama demokrātijas lejupslīde. Likumu grozījumi attiecībā uz publiskās pulcēšanās brīvību ir būtiski paplašinājuši valsts iespējas regulēt un ierobežot protestus. Pasākumi, kas paredz stingrākas prasības demonstrantiem, bargākus sodus par dalību noteiktās protesta formās un plašākas policijas pilnvaras, tiek pamatoti ar nepieciešamību aizsargāt sabiedrisko kārtību un drošību.[1]
Valdībām, protams, ir leģitīmas tiesības nodrošināt sabiedrisko drošību. Tomēr bažas rodas tad, ja tik plaši ierobežojumi tiek pieņemti paātrinātā kārtībā un praksē tiek piemēroti, nesamērīgi ierobežojot politisko opozīciju un citādi domājošos.[2] Demokrātiska valsts balstās arī uz neatkarīgu tiesu varu, efektīvu varas dalīšanu un uzraudzības institūcijām, kas nodrošina savstarpējas kontroles un līdzsvara (angļu valodā “checks and balances”) principu, nepieļaujot neierobežotu varas koncentrāciju viena varas atzara rokās.[3] Ja šīs institūcijas nonāk politiskā ietekmē, to spēja nodrošināt jēgpilnu atbildību un kontroli būtiski samazinās. Šādos apstākļos formāla likumība var saglabāties, kamēr demokrātijas būtiskākās garantijas pakāpeniski tiek vājinātas.
Gruzijā visi valsts varas atzari un institūcijas ir pakāpeniski nonākuši vienas politiskās partijas kontrolē, līdz ar to demokrātiskie procesi vairs nespēj darboties efektīvi. Tā rezultātā vēlēšanas vairs ir grūti uzskatīt par brīvām un godīgām.[4] Savukārt tiesu vara, kurai būtu jāgarantē konstitucionālā kārtība un tiesiskums, korupcijas rezultātā zaudē savu neatkarību un arvien vairāk darbojas valdošās partijas interesēs.[5]
Atturošā ietekme uz sabiedrības līdzdalību
Protesti ir viena no redzamākajām demokrātiskās līdzdalības formām, īpaši situācijās, kad sabiedrība uzskata, ka institucionālie atbildības mehānismi vairs nedarbojas efektīvi. Ja institūcijas uzliek arvien bargākus sodus par darbībām, kas saistītas ar protestiem, līdzdalība var samazināties pat to pilsoņu vidū, kuri joprojām atbalsta demokrātiskās vērtības. Gruzijā nesamērīgi augstie naudas sodi un to patvaļīgā piemērošana faktiski ir padarījuši protestēšanu nelikumīgu. Piemēram, pēc 2024. gadā pieņemtajiem likumu grozījumiem par administratīvu pārkāpumu tika atzīta cilvēku pārvietošanās bloķēšana uz gājēju ietves.[6] Praksē tas nozīmē, ka personas, kuras vienkārši stāv uz ietves un piedalās protestā, var tikt administratīvi sodītas vai aizturētas.
Pārmērīgs formālisms un institucionālais vājums sabiedrībā rada bailes, jo situācijā, kad valsts institūcijas nespēj aizsargāt likumīgas protesta akcijas, pieaug cilvēku nevēlēšanās iesaistīties politiskajos procesos. Lai represijas ietekmētu sabiedrības uzvedību, cilvēkiem nav nepieciešams pašiem kļūt par to upuriem.[7] Pietiek redzēt arestus, kriminālvajāšanu, atlaišanu no darba vai publiskas nomelnošanas kampaņas pret valdības kritiķiem, lai mainītos indivīdu uzvedība.[8] Rezultātā iestājas tā sauktais atturošais efekts (angļu valodā “chilling effect”), kad cilvēki arvien retāk vēlas īstenot savas tiesības, lai gan formāli tās joprojām ir aizsargātas ar likumu. Šāda nenoteiktība ir īpaši efektīvs kontroles instruments, jo atklātas valsts represijas tiek aizstātas ar pašcenzūru – cilvēki paši izvēlas neiesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs, baidoties no iespējamām sekām.
Uzbrukumi pilsoniskajai sabiedrībai
Šādā politiskajā vidē pilsoniskās sabiedrības organizācijas bieži kļūst par īpašu mērķi. Valdības var attēlot nevalstiskās organizācijas, cilvēktiesību aizstāvjus un neatkarīgos medijus kā ārvalstu aģentus, politiskus aktīvistus vai pat draudus valsts interesēm.[9] Šādi naratīvi kalpo tam, lai diskreditētu valdības kritiķus un vienlaikus vairotu sabiedrības neuzticēšanos neatkarīgām institūcijām. Pat tad, ja juridiskie ierobežojumi šķiet salīdzinoši mēreni, publiska stigmatizācija pati par sevi var būtiski mazināt pilsoniskās sabiedrības organizāciju spēju efektīvi darboties.
Demokrātiskā sabiedrībā pilsoniskās telpas ierobežojumi jāpiemēro tikai izņēmuma gadījumos, tiem jābūt nepieciešamiem un samērīgiem. Tomēr valstis, kurās vērojamas autoritāras tendences, bieži pamato pastiprinātu ierobežojumu piemērošanu ar atsaucēm uz drošību, sabiedrisko kārtību, valsts suverenitāti vai ārvalstu ietekmi. Lai gan šie mērķi principā var būt leģitīmi, tie vienlaikus var kalpot arī kā ērts iegansts citādi domājošo ierobežošanai. Lai arī ar kādiem mērķiem ierobežojošie pasākumi tiktu pamatoti, tie atstāj ievērojamu ietekmi uz demokrātisko līdzdalību. Organizācijām pieaug izmaksas, lai nodrošinātu dažādu prasību izpildi, samazinās sabiedrības uzticēšanās un kļūst arvien sarežģītāk uzturēt partnerības. Aktīvisti kļūst piesardzīgāki, iesaistoties interešu aizstāvībā, jo baidās no juridiska vai politiska spiediena. Arī neatkarīgie mediji saskaras ar pieaugošiem šķēršļiem, kas ierobežo to iespējas brīvi darboties. Līdzīgas sekas rada arī pulcēšanās brīvības ierobežojumi.
Apvienojumā ar valsts institucionālo vājumu tas rada situāciju, kurā profesionāļi arvien retāk ir gatavi sadarboties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tādējādi būtībā sagraujot pilsoniskās sabiedrības pamatus Gruzijā. Šīs tendences ir materializējušās koordinētā likumdošanas un administratīvā kampaņā, kuru īstenojusi valdošā partija, aizbildinoties ar nepieciešamību aizsargāt valsts suverenitāti. Tā dēvētā "Ārvalstu ietekmes likuma" pieņemšana, kā arī stingrie ierobežojumi ārvalstu finansējuma saņemšanai faktiski ir kriminalizējuši neatkarīgās pilsoniskās sabiedrības galvenos finansējuma avotus.
Nevalstiskās organizācijas un neatkarīgie mediji saskaras ar paralizējošām prasību izpildes izmaksām, publisku stigmatizēšanu, tos dēvējot par “ārvalstu aģentiem”, kā arī agresīvu juridisku līdzekļu izmantošanu no valsts uzraudzības iestāžu puses. Šis institucionālais spiediens ir būtiski mazinājis sabiedrības uzticēšanos, iznīcinājis starptautiskās partnerības un piespiedis daudzus neatkarīgos medijus cīnīties par izdzīvošanu, jo gan donori, gan vietējie atbalstītāji baiļu dēļ atsakās no sadarbības.
Vienlaikus valsts ir apslāpējusi iespējas publiski paust nepiekrišanu, faktiski likvidējot pulcēšanās brīvību ar nesamērīgiem naudas sodiem, patvaļīgu aizturēšanu un protesta akciju kriminalizēšanu. Tas radījis spēcīgu atturošo efektu, kā rezultātā daudzi pilsoniskās sabiedrības aktīvisti vairs neuzdrošinās aizstāvēt sabiedrības intereses.[10]
Pilsoniskās telpas sašaurināšanās ir īpaši satraucoša tādēļ, ka tā notiek soli pa solim. Katrs atsevišķais ierobežojums var šķist salīdzinoši neliels. Taču to kopējā ietekme var pašos pamatos mainīt attiecības starp valsti un tās pilsoņiem. Laika gaitā iespējas jēgpilni iesaistīties sabiedriskajos procesos samazinās, publiskās debatēs mazinās viedokļu daudzveidība, bet demokrātiskā atbildība vājinās.
Demokrātijas lejupslīde ir globāla problēma
Lai gan Gruzijas pieredzi lielā mērā nosaka tās unikālais politiskais un vēsturiskais konteksts, tā vienlaikus atspoguļo plašākas demokrātijas lejupslīdes tendences visā pasaulē. Dažādos pasaules reģionos valdības arvien biežāk izmanto juridiski šķietami korektas represiju formas, kas saglabā demokrātijas ārējo veidolu, vienlaikus pakāpeniski graujot tās saturu.[11] Šī tendence liek pārskatīt tradicionālos priekšstatus par to, kā veidojas autoritārisms un kā to iespējams laikus atpazīt. Mūsdienu autokrātijas bieži vien tiek veidotas ar juristu, ierēdņu un “papīru stumdītāju” rokām.
Viena no būtiskākajām atziņām ir tāda, ka demokrātijas lejupslīde parasti sākas ilgi pirms demokrātisko institūciju formāla sabrukuma. Joprojām var notikt vēlēšanas, tiesas var turpināt darbu un konstitūcijas var palikt nemainīgas. Taču demokrātiskas pārvaldības kvalitāte var ievērojami pazemināties, pakāpeniski vājinot atbildības mehānismus un pilsoniskās brīvības. Gruzijas pieredze liecina ne tikai par to, ka demokrātija var piedzīvot lejupslīdi. Tā īpaši izgaismo, ka demokrātijas graušana bieži notiek ar valsts iestāžu rokām un juridisku mehānismu un lēmumu palīdzību, ar kuriem pārmaiņas šķietami tiek ieviestas soli pa solim. Tieši tajā slēpjas šo procesu bīstamība, jo katrs atsevišķais solis var šķist normāls, pamatots vai tikai īslaicīgs.
Saglabāt modrību pret šādām norisēm nav viegli. Bailes un propaganda mūsdienās ir sastopamas ikvienā Eiropas valstī.[12] Nav būtiski, vai tajā vainojam hibrīdkaru vai sociālos medijus – realitāte ir tāda, ka tas notiek un veicina demokrātijas lejupslīdi. Tas rada izaicinājumus demokrātiskām sabiedrībām visā pasaulē un apliecina, ka no Gruzijas pieredzes izrietošajām atziņām ir būtiska nozīme tālu aiz tās robežām. Sabiedrībai vissvarīgāk ir paturēt prātā, ka cīņu pret autokrātiju un tirāniju nevar vienreiz uzvarēt un pēc tam par to aizmirst, jo ļaunprātīgie spēki nepārtraukti pielāgojas un meklē jaunus instrumentus. Tādēļ katrai paaudzei ir jābūt gatavai cīnīties par savām tiesībām un brīvībām, saglabājot modrību un pilsonisko apziņu, lai aizsargātu demokrātiju.
Šo publikāciju līdzfinansē Eiropas Savienība. Par publikācijas saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.
Atsauces
- ^ Human Rights Crisis in Georgia Following the 2024 Parliamentary Elections, Georgian Young Lawyers' Association (GYLA), 2025.
- ^ Abusive Lawmaking in Georgia, GYLA, 2025.
- ^ Peter L. Strauss, "Separation of Powers in Comparative Perspective: How Much Protection for the Rule of Law?", The Oxford Handbook on Comparative Administrative Law, Oxford University Press, 2019.
- ^ Georgia Parliamentary Elections, 26 October 2024 – ODIHR Election Observation Mission Final Report, 2024.
- ^ The State of Democracy in 2020–2024: Corruption, Judiciary, Parliament, and Media, 2024.
- ^ GYLA speaks out against the unconstitutional practice of arresting people for standing on the sidewalk, 2026.
- ^ "No matter how many police officers saw me, they all hit me" – how those arrested at the protest are being tried, Radio Freedom Georgia, 2024.
- ^ Did Georgian police use a chemical weapon against protesters?, BBC World Service Documentaries, 2025.
- ^ Analysis: Foreign agent laws are becoming the scourge of media freedom across Europe, International Press Institute (IPI), 2026.
- ^ Human Rights Situation in Georgia in 2025 – Assessment by the Georgian Young Lawyers' Association, 2025.
- ^ Scheppele, Kim Lane. Autocratic Legalism. University of Chicago Law Review, Vol. 85, Nr. 2, 2018.
- ^ Disinformation and Propaganda: Impact on the Functioning of the Rule of Law and Democratic Processes in the EU and its Member States – 2021 Update. European Parliament, 2021.
