Satversme ikvienam garantē ne tikai tiesības uz dzīvību, bet arī cilvēka veselības aizsardzību un medicīnisko palīdzību. Valsts cenšas iedzīvotājiem nodrošināt labāku veselības aprūpi, ne tikai pašu minimumu, kā rezultātā ir ieviesti tādi mehānismi kā kompensējamie medikamenti vai individuālā kompensācija, ko piešķir atbilstoši likumā atrunātiem kritērijiem. Tomēr cilvēku tiesības uz dzīvību un veselību nav bezgalīgas. Bieži vien labie nodomi nodrošināt kvalitatīvāko un ilgtspējīgāko veselības aprūpi atduras pret skaudro realitāti, kur valsts finansiālās iespējas ir ierobežotas. Rezultātā resursu trūkums ļauj valstij lemt par tiesību uz dzīvību tvērumu, nosakot medicīniskās palīdzības minimuma apmēru un līdz ar to arī ietekmējot tiesības uz dzīvību un veselību.

Tiesības uz dzīvību un medicīniskās palīdzības minimums 

Satversmes 93. pants regulē ikviena tiesības uz dzīvību. Turklāt Satversmes 111. pantā nosaka valsts pozitīvu pienākumu aizsargāt cilvēku veselību, kā arī ikvienam, neatkarīgi no veselības stāvokļa, garantēt medicīniskās palīdzības minimumu. Tomēr valsts pienākumi veselības aprūpes jomā nenozīmē ne bezmaksas medicīnisko palīdzību, kā atzinusi Satversmes tiesa^[1], ne arī pienākumu nodrošināt noteiktu dzīves kvalitāti, kas sniedzas aiz ierastā dzīvības un veselības aizsardzības pienākuma.

Bieži vien likumā noteiktās cilvēktiesības, šajā gadījumā tiesības uz dzīvību un medicīnisko palīdzību, var netikt nodrošinātas pilnā apmērā. Valstij ir ne tikai pozitīvs pienākums nodrošināt, ka cilvēka dzīvība netiek prettiesiski atņemta, bet arī izveidot strādājošu medicīnas aprūpes sistēmu, kas palīdz novērst nāves gadījumus. Dažādi likumiski izņēmumi eksistē, lai sabalansētu cilvēku vēlmes attiecībā uz valsts iesaisti viņu dzīvības saglabāšanā un realitāti. Veselības aprūpe pieder pie sociālās jomas tiesībām, kuru nodrošināšana ir atkarīga no valsts rocības un konkrētās jomas atrašanās vietas prioritāšu sarakstā budžeta ietvaros.^[2] Ikdienā tas nozīmē, ka cilvēkiem nekad netiks nodrošināta pilnīga dzīvības un veselības tiesību īstenošana, ja vien nedzīvosim utopijā. Līdz tam jāapmierinās ar garantēto minimumu. Tas nav cilvēktiesību pārkāpums, ja valsts ir rīkojusies savu kompetenču robežās un ar ierobežotajiem resursiem centusies glābt cilvēka dzīvību, taču iznākums bijis letāls. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir jācenšas nodrošināt pēc iespējas labāka un apmaksāta veselības aprūpe, taču tas noteikti nevar tikt uzskatīts par pienākumu to īstenot pilnā apjomā.^[3] Tomēr no sabiedrības skatu punkta ekonomiskie faktori nevar mūžīgi kalpot par pietiekamu attaisnojumu, lai neieguldītu veselības aprūpes pieejamības uzlabošanā gan temporālā, gan finansiālā plaknē. 

Nevarētu arī teikt, ka valsts nav centusies iedzīvotajiem nodrošināt labākus medicīnas pakalpojumus ne tikai kā likumos atrunāto minimumu. Tiek nodrošināti neskaitāmi valsts apmaksāti veselības aprūpes pakalpojumi, it īpaši sociāli mazāk aizsargātajām sabiedrības grupām, piemēram, grūtniecēm tiek apmaksāta grūtniecības novērošana, konsultācijas un izmeklējumi, nedziedināmi slimiem cilvēkiem tiek nodrošināta paliatīva aprūpe, tiek apmaksātas vēža profilaktiskās pārbaudes, u. tml.^[4] Citos gadījumos par valsts finansētajiem pakalpojumiem jāveic simbolisks līdzmaksājums (no 1 līdz 35 eiro),^[5] bērni, pacienti ar dažādām hroniskām saslimšanām, maznodrošinātas personas, personas ar invaliditāti un citas iedzīvotāju grupas ir atbrīvotas arī no šāda finansiāla ieguldījuma savā veselībā. Trūcīgiem pacientiem pat tiek nodrošināta pilnīga medicīnas preču un ierīču kompensācija.^[6] Protams daļa no veselības aprūpes sistēmai atvēlētajiem budžeta resursiem neaprobežojas tikai ar bezmaksas pakalpojumu nodrošināšanu. Tikpat svarīga ir arī to pieejamība. Lai garantētu pēc iespējas plašākas tiesības uz kvalitatīvu dzīvi, ieviesti dažādi mehānismi, kā nodrošināt pēc iespējas ātrāku ārstniecības pakalpojuma sniegšanu ārpus kvotām jeb valsts apmaksātajam pakalpojumu skaitam konkrētā budžeta ietvaros. Kā labāko piemēru var minēt onkoloģijas “zaļo koridoru”, kur iedzīvotājiem ar aizdomām par onkoloģisku saslimšanu pēc iespējas ātrāk un ārpus regulārās pacientu rindas tiek nodrošināta pieeja valsts apmaksātiem izmeklējumiem.^[7] Šādi pakalpojumi tiek piedāvāti ne tikai, lai uzlabotu cilvēku iespējas ilgāk baudīt savas tiesības uz dzīvību un garantētu veselības aprūpes minimumu, bet arī lai pārāk vēlu neattaptos brīdī, kad pacientam nozīmētā terapija valstij izmaksās pārāk dārgi, piemēram, lai nodrošinātu sarežģītas operācijas vai dārgus medikamentus vēža ārstēšanai.

Tomēr fakts, ka noteiktām sabiedrības grupām vai konkrētās situācijās medicīnas pakalpojums tiek nodrošināts bez maksas, nenozīmē, ka valstij nerodas izmaksas. Šeit atkal atduramies pret ierobežoto resursu argumentu. Rezultātā rodas jautājums — kas notiek situācijā, kad valsts garantētais veselības aprūpes minimums pat mijiedarbībā ar papildus nodrošinātajiem pakalpojumiem negarantē dzīvības saglabāšanu? Vai kāda iedzīvotāja dzīvība valstij var šķist pārāk dārga?

Dzīvību glābjošie, kompensējamie medikamenti – juridiskais ietvars

Bez valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, viens no visplašāk izmantotajiem valsts atbalsta mehānismiem pacientiem ir zāļu iegādes kompensācijas sistēma. Vadoties pēc pacienta diagnozes, zāļu efektivitātes un citiem kritērijiem, valsts garantē 50 līdz 100 procentu kompensējamo medikamentu apmaksu no budžeta līdzekļiem, ar priekšnoteikumu, ka konkrētā viela atzīta par prioritāru, lai atrastos kompensējamo zāļu sarakstā.^[8]

Līdz ar valdības politisko mērķu maiņu ir panākta kompensējamo medikamentu pieejamība, it īpaši tiem pacientiem, kuri nesaņem pilnīgu kompensāciju. Ir paaugstināti kompensācijas apmēri, kā arī rasts tiesisks risinājums aptiekām piedāvāt līdzvērtīgas zāles ar tādu pašu aktīvo vielu, ja pacientam nozīmētais kompensējamais medikaments nav uz laiku pieejams.^[9] Taču kā pacientam rīkoties situācijā, ja ārstu izrakstītās zāles nav kompensējamo zāļu sarakstā? Tas būtu zināmā mērā diskriminējoši, ka pacienta slimībai un izrakstītajiem medikamentiem ir jāiekļaujas valstiski noteiktos rāmjos, lai saņemtu minimālo palīdzību. Tomēr arī tam valsts ir radusi risinājumu — individuālās kompensācijas mehānismu,^[10] kas paredzēts tiem gadījumiem, kad bez konkrēto zāļu lietošanas nav iespējams uzturēt dzīvības funkcijas, tātad saņemt minimālo medicīnisko palīdzību dzīvības saglabāšanai. Bet šāda atbalsta saņemšanai ir kāds ierobežojums, proti, maksimālais pieejamais finansējuma apmērs ir 14228,72 eiro gada laikā.^[11]

Vai dzīvības cena aprobežojas ar medikamentu izmaksām?

Šogad Latvijas sabiedrību pāršalca ziņa par ziedojumu piesaisti kādam 19 gadus vecam jaunietim, kuram valsts piešķīrusi maksimālo likumā noteikto individuālo kompensāciju, taču no puiša un ģimenes tiek sagaidīts pašfinansējums teju pusmiljona eiro apmērā, lai iegādātos zāles onkoloģiskai saslimšanai.^[12] Neseno notikumu kontekstā izgaismoti arī neskaidrie kritēriji gan ierastā kompensējamo zāļu saraksta izveidē, gan individuālo kompensāciju gadījumā. Lai aktualizētu tiesiskā regulējuma trūkumus, ziņots par gadījumiem, kad pacientiem ar vienādu vēža diagnozi valsts vienā gadījumā kompensē medikamentus, taču citā atsaka vai piešķir proporcionāli mazu līdzfinansējumu, lai cilvēks varētu ārstēties un galu galā izdzīvot.^[13] Citējot žurnālistus, “Dzīvības cena var izrādīties ietilpināma zāļu paciņā [..].”^[13]

Satversmes tiesa vairākkārt noteikusi, ka zāļu kompensācijas saraksts un Ministru kabineta noteikumos minētie kritēriji kompensācijas piešķiršanai ir izsmeļoši, pat ja realitātē būtu saskatāma atšķirīga attieksme pret līdzvērtīgās situācijās esošiem pacientiem.^[14] Abās tiesvedībās tiesībsargs kā pieaicinātā persona atzinis, ka apstrīdētās normas par medikamentu piešķiršanas kārtību ir pretrunā ar Satversmē garantētajam vienlīdzības principam un tiesībām uz veselības aprūpi. Taču Augstākā tiesa 2024. gadā ir aicinājusi rast risinājumus paplašināt zāļu kompensācijas sarakstu, tādējādi mazinot iespējas pacientiem palikt bez valsts atbalsta.^[15] No vienas puses, ir saprotama valsts nostāja ierobežoto resursu gadījumā nodrošināt pēc iespējas plašākam pacientu lokam zāles un medicīniskās ierīces par zemāko cenu, tādējādi palīdzot lielākam cilvēku skaitam. No otras puses, mēs nevaram nevienlīdzīgi attiekties pret noteiktiem pacientiem, pamatojoties uz nepieciešamās ārstēšanas izmaksu lielumu. Esošie kompensācijas mehānismi attaisno utilitāru domāšanu un aizstāv valsts budžeta intereses. Normatīvie akti skaidri parāda, kāda varētu būt dzīvības cena valsts ieskatā. Valsts iedzīvotājiem garantē vai nu individuālo kompensāciju 30 000 eiro apmērā,^[16] vai arī tik, cik maksā dārgākie medikamenti kompensējamo zāļu sarakstā. 

Izvērtējot aktuālo piemēru ar individuālās kompensācijas mehānismu un nepieciešamajiem finanšu līdzekļiem gandrīz pusmiljona eiro apmērā, var secināt, ka piešķirtā kompensācija neattaisno savus leģitīmos mērķus garantēt pacientiem minimālo medicīnisko aprūpi. Reti kuram sabiedrības loceklim ir pietiekama rocība veltīt šādas summas pat dzīvību glābjošu medikamentu iegādei, kā arī diez vai sabiedrības ziedojumi spēs līdzēt it visiem palīdzības lūdzējiem. Pretēji tiesībsarga paustajam viedoklim, esošā Satversmes tiesas judikatūra ir atzinusi, ka samērīguma princips nav pārkāpts pat tajās situācijās, kad pacienti ir atstāti bez adekvātas valsts palīdzības, lai saņemtu nepieciešamo veselības aprūpi dzīvības saglabāšanai,^[17] jo tas valsts budžetam izmaksātu pārāk daudz. 

Veselības ministrija steigā ir nākusi klajā ar dažādiem risinājumiem, piemēram, palielināt vairāk nekā dekādi stagnējošo individuālās kompensācijas limitu līdz 30 tūkstošiem eiro un izveidot “Vēža fondu” tiem gadījumiem, kad ar esošajiem kompensācijas mehānismiem nepietiek.^[18] Ja iedziļinās kompensācijas mehānisma piemērošanas procesā, valsts ir apzināti atrunājusi, ka svarīga ir ne tikai medikamentu terapeitiskā, bet arī izmaksu efektivitāte.^[19] Piedāvātās reformas neatrisina skaudro tiesisko realitāti: valstij ir tiesības nosaukt cilvēka dzīvības cenu kontekstā ar pieejamo budžetu veselības aprūpes sistēmai un zāļu cenām.

Nobeigums

Veselības aprūpes joma nav pietiekami attīstīta un finansēta no valsts puses, lai par adekvātiem pacienta līdzmaksājumiem varētu saprātīgā laikā saņemt nepieciešamos pakalpojumus, kas būtu jāpieņem kā Satversmē garantētais medicīniskās palīdzības minimums. Analizējot ieviestos kompensācijas mehānismus plašākam veselības aprūpes minimuma tvērumam, var secināt, ka valsts nevienlīdzīgi izturas pret tiem pacientiem, kuru slimības un to ārstēšanai nepieciešamā terapija būtu šķietami nesamērīgs slogs pieejamajam budžetam, ja tajā pašā laikā iespējams palīdzēt skaitliski vairāk iedzīvotājiem, kuru ārstēšana ir lētāka. Tālāk tā ir tikai laimes spēle uz tiesībām dzīvot, vai cilvēkam pietiekami paveiksies saslimt ar tādu slimību, kuras ārstēšanu valsts atzinusi par finansiāli izdevīgu.

Atsauces

1. ^{^} Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2008. gada 29. decembra spriedums lietā Nr. 2008-37-03, 12.1.1. punkts. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/185923-par-ministru-kabineta-2006-gada-31-oktobra-noteikumu-nr-899-ambulatorajai-arstesanai-paredzeto-zalu-un-medicinisko-iericu-iegad
2. ^{^} Gunta Vēvere, “Tiesības uz dzīvību: saturs un izpratne.” Jurista Vārds, 45 (640). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/220789-tiesibas-uz-dzivibu-saturs-un-izpratne/. 
3. ^{^} Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2010. gada 7. janvāra spriedums lietā Nr. 2009-12-03. Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=/wp-content/uploads/2016/02/2009-12-03_Spriedums.pdf#search=2009-12-03.
4. ^{^} Nacionālais veselības dienests. Valsts apmaksāti veselības aprūpes pakalpojumi. Pieejams: https://www.vmnvd.gov.lv/lv/valsts-apmaksati-veselibas-aprupes-pakalpojumi. 
5. ^{^} Nacionālais veselības dienests. Pacienta līdzmaksājumi. Pieejams: https://www.vmnvd.gov.lv/lv/pacienta-lidzmaksajumi-1. 
6. ^{^} Nacionālais veselības dienests. Atbalsts trūcīgajiem pacientiem. Pieejams: https://www.vmnvd.gov.lv/lv/atbalsts-trucigajiem-pacientiem. 
7. ^{^} Nacionālais veselības dienests. Onkoloģijas “zaļais koridors”. Pieejams: https://www.vmnvd.gov.lv/lv/onkologijas-zalais-koridors.
8. ^{^} Veselības ministrija. Kompensējamie medikamenti. Pieejams: https://www.vm.gov.lv/lv/kompensejamie-medikamenti?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.google.com%2F. 
9. ^{^} LV portāls. Kompensējamās zāles kļūs pieejamākas. Pieejams: https://lvportals.lv/skaidrojumi/361954-kompensejamas-zales-klus-pieejamakas-2024. 
10. ^{^} Ministru kabineta noteikumi Nr. 899. Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnas izdevumu kompensācijas kārtība. XII. Zāļu un medicīnisko ierīču kompensācija individuālām personām. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=147522&from=off. 
11. ^{^} Turpat, 100. pants.
12. ^{^} Vita Anstrate, “Lūdz pusmiljonu eiro, lai 19 gadus vecais Gabriels dzīvotu; valsts piešķīrusi 3%.” LSM.lv, 14.08.2024. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/14.08.2024-ludz-pusmiljonu-eiro-lai-19-gadus-vecais-gabriels-dzivotu-valsts-pieskirusi-3.a565054/. 
13. ^{a, b} Madara Līcīte, “Vienam zāles apmaksā, citam – ne. Onkoloģijas pacienti spiesti lūgt ziedojumus.” LSM.lv, 13.08.2024. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/13.08.2024-vienam-zales-apmaksa-citam-ne-onkologijas-pacienti-spiesti-lugt-ziedojumus.a564911/?utm_source=lsm&utm_medium=theme&utm_campaign=theme. 
14. ^{^} Satversmes tiesas spriedumi lietās Nr. 2012-14-03 un Nr. 2012-26-03. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/255963-par-ministru-kabineta-2006-gada-31-oktobra-noteikumu-nr-899-ambulatorajai-arstesanai-paredzeto-zalu-un-medicinisko-iericu-iegad... un https://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=/wp-content/uploads/2016/02/2012-26-03_Spriedums.pdf#search=2012-26-03.
15. ^{^} Senāta Administratīvo lietu departamenta 2024. gada spriedums lietā Nr. SKA-[A]/2024. Pieejams: https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/10131. 
16. ^{^} Nacionālais veselības dienests. Individuālā kompensācija. Pieejams: https://www.vmnvd.gov.lv/lv/individuala-kompensacija. 
17. ^{^} Satversmes tiesas 2008. gada 29. decembra spriedums lietā Nr. 2008-37-03. Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=/wp-content/uploads/2016/02/2008-37-03_Spriedums.pdf#search=. 
18. ^{^} Vita Anstrate, “Ministrija rosina divkāršot individuālo kompensāciju onkoloģijas zālēm un ieviest vēža fondu.” LSM.lv, 19.08.2024. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/19.08.2024-ministrija-rosina-divkarsot-individualo-kompensaciju-onkologijas-zalem-un-ieviest-veza-fondu.a565578/.
19. ^{^} Nacionālais veselības dienests. Kompensācijas kārtība. Pieejams: https://www.vmnvd.gov.lv/lv/kompensacijas-kartiba.