2025. gada 2. jūnijā Strasbūrā Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Eiropas Padomē Agnese Vilde Latvijas Republikas vārdā parakstīja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 16. protokolu. Autore Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes ietvaros izstrādāja padziļinātu pētījumu par Protokola saturu un ratifikācijas nepieciešamību Latvijā. Rakstā autore dalās ar iegūtajām atziņām.
Demokrātiskas un tiesiskas valstis mūsdienās arvien biežāk saskaras ar jauniem un sarežģītiem cilvēktiesību izaicinājumiem un apdraudējumiem. Neatgriezeniskas klimata pārmaiņas, visaptverošā digitalizācija un plašās tehnoloģiju iespējas, migrācija, kādas valsts slēpta agresija pret citu valsti jeb hibrīdkarš – nule kā minētie ir tikai daži no pastāvošās realitātes piemēriem, kas pavisam neilgu laiku atpakaļ būtu iedomājami tikai kā teorētiski analizējami kāzusi tiesību zinātņu studijās vai nebūtu aptverami vispār.
Ārējie apstākļi pieprasa cilvēktiesību interpretācijas elastību, kas nodrošina to dzīvotspēju mainīgās realitātes apstākļos, kurā tiesību normām jāturpina dzīvot līdzi laikam un sabiedrības garam. Tajā pašā laikā, tiesām ir jābūt spējai reaģēt uz vēl nebijušiem juridiskiem un tiesiskiem izacinājumiem, sniedzot objektīvu risinājumu sarežģītos cilvēktiesību kāzusos.
Viens no tiesību institūtiem, kas var palīdzēt nacionālajām tiesām minētajos gadījumos, ir Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk arī – Konvencijas) 16. protokols (turpmāk arī – Protokols). Tas paplašina Eiropas Cilvēktiesību tiesas rekomendējošo jurisdikciju, institucionalizējot dalībvalstu augstākā līmeņa tiesu dialogu ar Strasbūras tiesu.
Autore tic, ka konsultatīvo atzinumu rīks veicinās kvalitatīvāku un konsekventāku Konvencijas normu interpretāciju un piemērošanu dalībvalstīs. Īpaši svarīgi tas var kļūt tajās tiesas lietās, kurās nav atrodama vienota un konsekventa Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra. Turklāt, tas var kalpot arī kā preventīvs mehānisms subsidiaritātes principa stiprināšanai, proti, konsultatīvā atzinuma saņemšana var palīdzēt savlaicīgi novērst cilvēktiesību aizskārumu, tādējādi izvairoties no Konvencijas pārkāpumiem, mazinot pret valsti iesniegto individuālo sūdzību skaitu un samazinot Eiropas Cilvēktiesību tiesas noslodzi.
Protokola ratifikācijas nepieciešamība
2025. gada 2. jūnijā Strasbūrā Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Eiropas Padomē Agnese Vilde Latvijas Republikas vārdā parakstīja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 16. protokolu.[1] Minētais skaidri un nepārprotami apliecina – Latvija ir gatava tā ratifikācijai, un ir sperts izlēmīgs solis, lai tas notiktu pavisam tuvā nākotnē.
Lai pilnībā izprastu gan paveiktā, gan turpmāko soļu nozīmi, ir būtiski ieskatīties pašā 16. protokola būtībā – kādus jauninājumus un ieguvumus tas piedāvā, kāpēc tas ir nepieciešams un kādēļ tā ratifikācija ir ne tikai politiska izšķiršanās, bet arī efektīvākas cilvēktiesību aizsardzības jautājums.
Protokola ratifikācija nodrošinās veiksmīgāku starptautisko un nacionālo cilvēktiesību normu harmonizāciju, kas atvasināma no Satversmes 89. panta un uz ko vairākkārt ir norādījusi Satversmes tiesa.
Minētajā aspektā ir būtiski, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa autonomi interpretē Konvenciju. Tas nozīmē, ka tās veiktā interpretācija ir juridiski saistoša un obligāta visām Konvencijas dalībvalstīm.[2] Eiropas Cilvēktiesību tiesas sniegtie konsultatīvie atzinumi veido vienotu Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, un sevī ietver Konvencijas un tās protokolu interpretāciju, kuras juridiskais spēks ir ekvivalents interpretācijai, kas ir ietverta citos Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumos.[3] Apkopojot minēto, autore veiktā pētījuma ietvarā secinājusi, ka lai arī formāli konsultatīvie atzinumi atbilstoši Protokola 5. pantam nav juridiski saistoši, praksē Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumos, tostarp, konsultatīvajos atzinumos sniegtajai interpretācijai konstatējams de facto erga omnes spēks, jo tā ir uzskatāma par galīgo un autoritatīvo Konvencijas interpretāciju.[4]
Eiropas Cilvēktiesību tiesas sniegtās Konvencijas interpretācijas juridiskā spēka dēļ konsultatīvo atzinumu prakse jau šobrīd ietekmē visas Konvencijas dalībvalstis, tostarp tās, kuras nav ratificējušas Konvencijas 16. protokolu. Pēc autores domām, jau šobrīd Latvijā tiesību piemērotājam, tostarp nacionālajām tiesām, ir pienākums ņemt vērā konsultatīvo atzinumu praksi kā Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi līdzīgās un salīdzināmās situācijās, ja tā atbilst un ir piemērojama izskatāmajā lietā vai tiesiskajā situācijā. Tiesību piemērotājs nedrīkst ignorēt konsultatīvajos atzinumos ietverto Konvencijas interpretāciju vai interpretēt tiesību normas pretēji Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām.[5]
Ņemot vērā jau esošo Protokola ietekmi, nozīmīgākais trūkums tam, ka Protokols nav ratificēts līdz šim – ir nespēja institucionalizēt nacionālo pēdējās instances tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas dialogu, ko nodrošinās tikai pievienošanās Protokolam. Proti, šobrīd pēdējās instances tiesām un Satversmes tiesai nav iespējas uzsākt dialogu ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu vai to uzturēt izskatāmās lietas ietvaros, kurā tas būtu nepieciešams.
Turklāt, svarīgi minēt, ka dialogs ir saruna starp vismaz divām personām, pārnestā nozīmē arī domu apmaiņa, lai kaut ko izpētītu vai atrisinātu.[6] Tā ir iespēja ne tikai Latvijas pēdējās instances tiesām mācīties no Eiropas Cilvēktiesību tiesas, bet arī otrādi – dalīties savā pieredzē, kas katrā dalībvalstī ir atšķirīga. Protokola ratifikācija paver durvis uz plašāku tiesu dialoga sistēmu, kas aptver pieredzes apmaiņu un pakāpeniski rada tiesību standartu harmonizāciju. Mūsdienās ir nepieciešams konstruktīvs tiesu dialogs, kurā sarunu biedru paritāte ņem virsroku pār hierarhijas sajūtu.[7]
Protokola integrācija Latvijas tiesību sistēmā
Lai Protokols pilnvērtīgi stātos spēkā, nākamais sagaidāmais solis pēc tā parakstīšanas ir Protokola ratifikācija. Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 68. pantam nule kā minētais jautājums, kā arī Protokola integrācija Latvijas tiesību sistēmā, veicot nepieciešamos normatīvo aktu grozījumus, ir Saeimas kompetencē.[8]
Ņemot vērā sagatavotā likumprojekta starptautiskā līguma apstiprināšanai “Par Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 16. protokolu”[9] virzību un attīstību, nav šaubu, ka Satversmes tiesai un Augstākajai tiesai jeb Senātam būtu jāpiešķir tiesības vērsties ar lūgumu pēc konsultatīvā atzinuma Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Līdzšinējā citu Konvencijas dalībvalstu prakse, ratificējot Protokolu, apliecina, ka arī citas dalībvalstis visbiežāk kompetenci lūgt konsultatīvo atzinumu piešķīrušas konstitucionālajām tiesām un augstākajām tiesām.[10]
Aplūkojot Latvijas tiesību sistēmu kopumā, ir skaidrs, ka Satversmes tiesai un Senātam tiek piešķirta tiesība pielietot konsultatīvā atzinuma institūtu četros no pieciem valstī nozīmīgākajiem procesuālajiem tiesību regulējumiem, kuros var tikt skarti būtiski Konvencijas un tās protokolu interpretācijas un piemērošanas jautājumi – kriminālprocesa, civilprocesa, administratīvā procesa un Satversmes tiesas procesa ietvaros. Tiek aizmirsts par piekto – administratīvo pārkāpumu procesu.
Administratīvo pārkāpumu lietas tiek skatītas divās tiesu instancēs – rajona (pilsētas) tiesā un apelācijas kārtībā apgabaltiesā.[11] Ņemot vērā, ka administratīvo pārkāpumu lietās nav kasācijas instances, vispārējās jurisdikcijas apgabaltiesas šajā lietu kategorijā darbojās kā pēdējās instances tiesas Protokola tvērumā. Minētā apstākļa dēļ tieši apgabaltiesu praksei administratīvo pārkāpumu lietās ir būtiska loma vienveidīgas tiesu prakses veidošanā.[12]
Ņemot vērā, ka administratīvo pārkāpumu lietās tiek piemērotas sodoša rakstura administratīvās sankcijas un administratīvās sodāmības esība rada personai nelabvēlīgu ietekmi, arī administratīvo pārkāpumu procesos var tikt skarti būtiski Konvencijas un tās protokolu interpretācijas un piemērošanas jautājumi. Minēto apsvērumu dēļ būtu nozīmīgi piešķirt apgabaltiesām tiesības lūgt konsultatīvo atzinumu Eiropas Cilvēktiesību tiesai administratīvo pārkāpumu lietās.
Ņemot vērā, ka šobrīd politiska izšķiršanās ir notikusi tikai par labu Senātam un Satversmes tiesai, nepieciešams vērst uzmanību, ka Protokols paredz iespējamību dalībvalstīm sākotnēji izvēlētās tiesas laika gaitā Protokola 10. panta kārtībā mainīt vai papildināt. Proti, tas neizslēdz, ka ar laiku, kad konsultatīvo atzinumu rīks veiksmīgi būs integrēts Latvijas tiesību sistēmā, līdzās Senātam un Satversmes tiesai kā subjekts tiks ietvertas arī apgabaltiesas. Tajā pašā laikā, jāpatur prātā, ka brīdī, kad būs redzama aktīva nepieciešamība grozīt izvēlētos subjektus, noteiktā skaitā tiesu lietu iespēja vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā būs nokavēta.
Pievēršoties procesuālajam regulējumam, kādā dalībvalsts tiesa izskatāmās lietas ietvaros lems par nepieciešamību lūgt konsultatīvo atzinumu tiesību aktos būtu jāietver atsauces uz Protokolā norādīto, – lūgums iesniedzams tikai izskatāmās lietas ietvaros par principiāliem jautājumiem attiecībā uz Konvencijā vai tās protokolos noteikto tiesību un brīvību interpretāciju vai piemērošanu. Līdztekus lūgumam jābūt pamatotam, ietverot izskatāmās tiesas lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus.
Tajā pašā laikā nacionālajos tiesību aktos nebūtu dublējams Protokola 5. pants, kas paredz, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas sniegtais konsultatīvais atzinums nav juridiski saistošs. Autore atkārtoti vērš uzmanību, ka konsultatīvie atzinumi veido vienotu Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Ņemot to vērā, atsauce nacionālajos tiesību aktos uz konsultatīvo atzinumu formālo juridisko spēku būtu lieka.
Aplūkojot citu valstu pieredzi Protokola integrācijā, jāatzīst, ka dalībvalstu izvēlētie konsultatīvo atzinumu subjekti, tiesiskie mehānismi un veidi, kā tas izdarīts, ir atšķirīgi. Tā, piemēram, Igaunijas tiesību aktā, kurā regulēta konstitucionālā uzraudzība, precizēts, ka lūgumu pēc konsultatīvā atzinuma var iesniegt izskatāmajā lietā, kurā lietas dalībniekam saskaņā ar Konvencijas 34. pantu ir tiesības iesniegt individuālo sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā.[13]
Attiecībā uz veicamajiem grozījumiem Satversmes tiesas likumā nebūtu iekļaujama analoga tiesību norma, ka lūgumu pēc konsultatīvā atzinuma var iesniegt izskatāmajā lietā, kurā lietas dalībniekam ir tiesības iesniegt individuālo sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Ar minētās atrunas iekļaušanu Satversmes tiesai tiktu liegts vērsties pēc konsultatīvā atzinuma abstraktās konstitucionālās kontroles ietvaros.
Abstraktās konstitucionālās kontroles gadījumā pieteikuma iesniedzējs konstitucionālajā tiesā vēršas ar mērķi aizstāvēt publiskās intereses – tiesību normu atbilstību konstitūcijai vispār nevis aizskarto subjektīvo interešu vadīts.[14] Satversmes tiesa ir skaidrojusi, ka abstraktā tiesību normu kontrole ir līdzeklis, kas kalpo tiesību sistēmas sakārtošanai, līdz ar to tiek vērtēta apstrīdēto tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām uz visu to personu loku, uz kurām likumdevējs attiecinājis konkrēto regulējumu.[15]
Lai tiktu sasniegti Protokola mērķi kā subsidiaritātes principa stiprināšana, dialoga veicināšana tiesu starpā un kopumā veiksmīgāka cilvēktiesību aizsardzība dalībvalstīs, termins “izskatāmās lietas ietvarā” Protokola tvērumā nevar tikt saprasts šauri. Apkopojot minēto, nebūtu pamatoti ierobežot Satversmes tiesas tiesības iesniegt lūgumu pēc konsultatīvā atzinuma abstraktās konstitucionālās kontroles ietvaros.
Nereti minētais konstitucionālās kontroles veids kalpo politisko debašu pārcelšanai uz tiesas zāli, proti, lai Satversmes tiesa atrisinātu saspīlējumu vairāku valsts politisko orgānu starpā, strīdus valsts varas atzaru starpā, strīdus politiskā vairākuma un opozīcijas starpā.[16] Tas ir papildus arguments, kāpēc arī šādos gadījumos būtu vērtīgi saņemt konsultatīvo atzinumu no Eiropas Cilvēktiesību tiesas, ja tas būtu nepieciešams izskatāmās lietas ietvaros. Minētajā kontekstā konsultatīvais atzinums un secīgi pieņemtais nacionālās tiesas nolēmums var kalpot arī par Konvencijai atbilstošu turpmākās politikas virzītāju.
Lūguma iesniegšana vai atteikšanās to iesniegt ir tiesu tiesības nevis imperatīvs pienākums, tomēr nav izslēgts, ka lūgums par vēršanos varētu izskanēt arī no izskatāmās lietas dalībniekiem. Būtu svarīgi, ka nacionālās tiesas atteikumu vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā pamato. Turklāt, atteikums vērsties nedrīkstētu būt formāls, un lietas dalībnieku radušās šaubas par Konvencijas interpretāciju būtu pamatoti jākliedē. Tādā gadījumā tiktu veicināta arī uzticība tiesu varai, un personai visticamāk nerastos nepieciešamība pēc pēdējās tiesu instances vai konstitucionālās tiesas nolēmuma vērsties ar individuālo sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā arī tajos gadījumos, kad tiesa lietas ietvaros būs pieņēmusi lēmumu atteikties vērsties pēc konsultatīvā atzinuma.
Noslēdzot autores ieteikumus Protokola integrācijai nacionālajā tiesību sistēmā, esošajā tiesiskajā regulējumā būtu svarīgi ietvert tiesas tiesības apturēt tiesvedību izskatāmajā lietā pilnībā vai daļā attiecībā uz tiem jautājumiem, kurus nevar atrisināt, nesaņemot konsultatīvo atzinumu. Svarīgi, ka konsultatīvais atzinums tiek taisīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas oficiālajās – angļu un franču – valodās, līdz ar to, apturot tiesvedību, būtu jāņem vērā arī tulkojumu nepieciešamības aspekts.
Protokola integrācija nacionālajā tiesību sistēmā prasa ne vien juridisku gribas izpausmi, bet arī mērķtiecīgu normatīvo aktu pielāgošanu un tiesiskā regulējuma pilnveidi. Šobrīd tiesību sistēmā jau pastāv praktisks piemērs – prejudiciālā jautājuma procedūra Eiropas Savienības Tiesā. Tas ir praksē nereti izmantots, efektīvs un praktiski aprobēts modelis, uz kura iespējams balstīt nepieciešamos tiesību aktu grozījumus Latvijā.
Līdzšinējā prakse apliecina, ka dialogu starp nacionālajām un starptautiskajām tiesām ir iespējams veidot kā sistemātisku, efektīvu un nacionālajās tiesību sistēmās integrētu mehānismu. Autores vērtējumā konsultatīvo atzinumu procedūras ieviešana ne vien uzlabos nacionālo tiesu nolēmumu juridisko pamatojumu, bet arī ievērojami stiprinās indivīda pamattiesību aizsardzību demokrātiskā un tiesiskā valstī.
Atsauces
- ^ Latvija paraksta Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 16.protokolu. Pieejams: https://www.mfa.gov.lv/lv/jaunums/latvija-paraksta-eiropas-cilveka-tiesibu-un-pamatbrivibu-aizsardzibas-konvencijas-16protokolu [aplūkots 03.06.2025.]
- ^ Ziemele I. Cilvēktiesības un Eiropas Savienība.. Grām.: Cilvēktiesības Pasaulē un Latvijā. Inetas Ziemeleszinātniskā redakcijā. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2021, 314. lpp.
- ^ European Council. Explanatory Report to Protocol No. 16 to the Convention for the Protection of HumanRights and Fundamental Freedoms (CETS No. 214), para. 26-27.
- ^ Kolpaka S. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 16. protokola saturs un ratifikācijas nepieciešamība Latvijā. Maģistra darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2025, 29. lpp
- ^ Kolpaka S. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 16. protokola saturs un ratifikācijas nepieciešamība Latvijā. Maģistra darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2025, 53.-54. lpp
- ^ Dialogs. Latviešu skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca “Tēzaurs”. Pieejams: https://tezaurs.lv/dialogs:1 [aplūkots 03.06.2025.]
- ^ L. Burgorgue-Larsen. Le Protocole n°16, entre théories et réalités du dialogue Judiciaire, 2020, p. 226
- ^ Latvijas Republikas Satversme: LV likums. Pieņemts 15.02.1922.
- ^ Likumprojekts “Par Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 16. protokolu” (ID Nr. 24-TA-1954). Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/27c068e9-8c2a-4a71-87f9-e404edede1a7# [aplūkots 13.06.2025.]
- ^ Reservations and Declarations for Treaty No.214 - Protocol No. 16 to the Convention for the Protection ofHuman Rights and Fundamental Freedoms (CETS No. 214). Pieejams: https://www.coe.int/en/web/conventions/full-List?module=declarations-by-treaty&numSte=214&codeNature=0 [aplūkots 03.06.2025.].
- ^ Administratīvās atbildības likuma 176. pants: LV likums. Pieņemts 25.10.2018.
- ^ Andruškina I. Tiesvedības vispārīgie noteikumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvāsatbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E.Danovska un G.Kūtra zinātniskajā redakcijā.Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 464. lpp
- ^ Estonian Constitutional Review Court Procedure Act [Igaunijas Konstitucionālās uzraudzības tiesas procesalikums], § 31. Pieejams: https://www.riigiteataja.ee/en/eli/508042019015/consolide [13.06.2025.]
- ^ Neimanis J. Satversmes tiesas procesa tiesības. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 121.lpp
- ^ Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija spriedums lietā Nr. 2005-13-0106, 20.2.p.
- ^ Neimanis J. Satversmes tiesas procesa tiesības. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 141.lpp
