Pēc vairāku "Nacionālās apvienības" deputātu iesnieguma Valsts policijas Rīgas reģiona pārvalde sākusi kriminālprocesu pret mākslinieku, Latvijas Mākslas akadēmijas asociēto profesoru Kristianu Brekti par sociālajos medijos publicētu video. Šāda veida rīcība sabiedrībā izraisīja plašas un asas diskusijas, jo tā skar fundamentālu jautājumu par mākslinieciskās izpausmes un vārda brīvības robežām. Rakstā tiks analizēts, kā vārda un mākslinieciskās izpausmes brīvība saskan vai konfliktē ar sabiedrības tiesībām aizsargāt nacionālos simbolus un kopējās vērtības, aplūkojot arī cilvēktiesību piemērošanu Latvijas un starptautiskā tiesiskajā ietvarā.
Situācijas skaidrojums
Kriminālprocess ierosināts par pagājušā gada 17.novembrī sociālajos medijos "TikTok" un "Facebook" publicētu video, kurā Kristians Brekte redzams Brāļu kapu ansamblī pie Mātes Latvijas pieminekļa ar jēlu liellopa sirdi rokās. Pašlaik video tiek izmeklēts pēc krimināllikuma 229.panta, proti, par "kultūras priekšmeta iznīcināšanu, bojāšanu vai apgānīšanu", un par šādu pārkāpumu draud sods līdz pat brīvības atņemšanai uz trim gadiem.[1]
Kā sarunā ar “Satori” norāda Brekte, kriminālprocess ierosināts pēc Nacionālās apvienības deputātes Ilzes Indriksones un vēl vairāku Nacionālās apvienības deputātu iesnieguma. Viņaprāt, deputātu vēršanās policijā par sev nepieņemamu mākslas darbu diskreditē likumdevēja amatu. Pats Brekte pauda viedokli, ka politiķiem mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā nebūtu jāvēršas pret Satversmē garantēto mākslinieciskās izpausmes brīvību, publiski paužot viedokli par “vēlamu” mākslas saturu, bet tieši otrādi – kā politiķiem un sabiedrības interešu nodrošināšanas garantam būtu jāaizstāv mākslinieciskā izpausmes brīvība un jāstiprina konstitucionālo vērtību ievērošana mākslā.[2]
Savukārt Nacionālās apvienības deputāte Ilze Indriksone tīklotnē "X" publicētā ierakstā pauda, ka video aizskar nacionālās pamatvērtības un ir "nepieņemams": "Tas, kas pasniegts kā mākslas izpausme, nešķiet asprātīgs, bet drīzāk rada pretīguma sajūtu. Ir jāapzinās, ka mākslas brīvība nav absolūta.”[3]
Brektes gadījums izgaismo sarežģīto līdzsvaru starp mākslinieciskās izpausmes brīvību un sabiedrības vērtību aizsardzību, aktualizējot jautājumu par to, cik plaši demokrātiskā valstī var interpretēt vārda un mākslinieciskās izpausmes brīvību, neapdraudot nacionālās vērtības un simbolus.
Vārda un mākslinieciskās izpausmes brīvības būtība cilvēktiesību sistēmā
Satversmes 113.pantā ir noteikts, ka valsts sargā mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību[4], Satversmes 100.pants aizsargā vārda brīvību.[5] Pamatatšķirība rodama tajā, vai par tiesību aizskārumu sūdzas mākslas darba autors, vai, piemēram, mākslas darba izdevējs. Pirmajā gadījumā iespējamais pārkāpums vērsts uz jaunrades brīvības aizsardzību, bet otrajā uz izplatīšanas brīvību, kas ir daļa no tiesībām uz vārda brīvību.[6]
Vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) aizsardzība attiecībā uz mākslinieciskās izpausmes brīvību ir ļoti līdzīga Satversmē garantētajai aizsardzībai. Konvencijā mākslinieciskās izpausmes brīvība izriet no tiesībām uz vārda brīvību, kuras aizsargā Konvencijas 10.pants.[7] Apzinoties, ka sabiedrību kā kopumu var uzskatīt par brīvu, ir jāņem arī vērā, ka brīvība nav iedomājama bez pienākumiem un ierobežojumiem, jo, kur sākas viena cilvēka brīvība, tur beidzas otra cilvēka tiesības. Likums, kas sargā visas sabiedrības intereses un tiesības, uzliek arī pienākumus. Tas ir indivīdu savstarpējo tiesību un pienākumu balanss, gatavība uztvert atšķirīgo un uzņemties atbildību par savas rīcības sekām un ietekmi uz sabiedrību.[8] Līdz ar to, tiesības uz vārda brīvību, tāpat kā lielākā daļa pamattiesību, nav absolūtas un var tikt ierobežotas, ja tas nepieciešams sabiedrības interešu labā.[9]
No Konvencijas 10.panta izriet, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām.[10] Savukārt Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19.pants (turpmāk – Pakts) nosaka gan personas tiesības brīvi paust savus uzskatus, tostarp izmantojot mākslinieciskās izpausmes formas, gan arī personas atbildību par šīs brīvības izmantošanas sekām, vienlaikus paredzot valsts tiesības likumā noteiktos gadījumos ierobežot personas brīvību, lai aizsargātu citu personu tiesības, valsts drošību, sabiedrisko kārtību un drošību, sabiedrības veselību, morāli un tikumību.[11]
Būtiski norādīt, ka Konvencijas 10.pants neattiecas tikai uz noteiktiem informācijas veidiem vai idejām vai izteiksmes veidiem.[12] Proti, kā iepriekš praksē norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), jēdzienā “vārda brīvība” var arī ietvert mākslinieciskā izteiksmes līdzekļus.[13] Lai gan Konvencijas 10.pantā nav tiešas atsauces uz mākslinieciskās izpausmes brīvību, ECT lietā Karatas pret Turciju ir atzinusi māksliniecisko izpausmi kā īpašu izpausmes veidu, kas ir pelnījis aizsardzību Konvencijas 10.panta ietvarā.[14]
Tādējādi, kā izriet no ECT judikatūras, Konvencijas 10.pants aizsargā ne tikai pausto uzskatu saturu un būtību, bet arī izteiksmes formu.[15] Uz to, ka mākslinieciskās izpausmes un vārda brīvība (Satversmes 113. un 100. pants) aptver ne tikai pausto uzskatu saturu, bet arī izteiksmes formu, norādījusi arī Satversmes tiesa.[16] Nav šaubu, ka demokrātiskā sabiedrībā izteiksmes formai ir svarīga loma, lai garantētu radošu vidi un aizsargātu personas tiesības brīvi paust savus uzskatus, pārdzīvojumus un pieredzi, izvēloties tam pēc paša ieskatiem atbilstošākos mākslinieciskās izpausmes veidus.
Līdz ar to var secināt, ka gan Satversmes 113 .pants, gan 110. pants, gan arī Konvencija nodrošina aizsardzību mākslinieciskās izpausmes un vārda brīvībai, atzīstot, ka mākslinieciskās izpausmes brīvība ir būtiska sabiedrības attīstībai un cilvēka personiskās brīvības izpausmei. Tomēr šīs tiesības nav absolūtas, un tās var tikt ierobežotas, lai nodrošinātu sabiedrības intereses, piemēram, aizsargājot citus cilvēku tiesības. Tādējādi ir būtiski rast līdzsvaru starp individuālajām tiesībām uz brīvību un sabiedrības vajadzību pēc drošības un kārtības.
Vārda un mākslinieciskās izpausmes brīvība: tiesības provocēt?
Vārda un mākslinieciskās izpausmes brīvība demokrātiskā sabiedrībā ietver ne tikai tiesības paust sabiedrībā pieņemtas idejas, bet arī tiesības izteikt tādus uzskatus, kas šokē, provocē vai satrauc sabiedrību, jo šāda veida ziņas vai informācija veicina demokrātisko plurālismu.[17] Turklāt Konvencijas pamatā esošās demokrātiskās vērtības rada māksliniekiem iespēju būt brīviem savos uzskatos, tādējādi veicinot sabiedrībā ideju daudzveidību un kritisko domāšanu.[18]
ECT arī savā praksē ir norādījusi, ka māksliniekiem ir tiesības uz provokatīvām izpausmēm, jo tās var veicināt sabiedrisko diskusiju un veidot jaunas perspektīvas, taču šīs tiesības nav absolūtas un var tikt ierobežotas, ja tās apdraud citu cilvēku cieņu vai sabiedrisko kārtību. Tādējādi rodas jautājums par to, kurā brīdī mākslinieciskā provokācija kļūst par pārmērīgu vai kaitīgu sabiedrībai, un kāda ir atbildība, kas rodas, izmantojot šīs brīvības. Lieta Otto-Preminger-Institut pret Austriju ir piemērs, kurā ECT norādīja, ka māksliniekiem ir tiesības uz provokatīvām izpausmēm, kas var būt pretrunīgas un pat aizskarošas noteiktām sabiedrības grupām. ECT atzina, ka šādas izpausmes ir aizsargājamas, ja tās ir mākslinieciskās izpausmes daļa, un tās nevar uzskatīt par "kaitīgām" tikai tāpēc, ka tās pārkāpj sabiedrības normas vai morāli.[19]
Piemēram, ECT lietā İ.A. pret Turciju vērtēja situāciju, kurā autora darbs tika uzskatīts par aizvainojošu reliģiskām jūtām. ECT atzina, ka valstij ir tiesības aizsargāt reliģisko pārliecību no nepamatotas aizskaršanas, tomēr uzsvēra, ka šādai aizsardzībai jābūt samērīgai un nedrīkst apslāpēt vārda brīvību vairāk, nekā tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.[20] Tāpat ECT lietā Müller un citi pret Šveici vērtēja mākslas darbu izstādi, kas izraisīja sabiedrības sašutumu par to, ka tajā ietverti erotiski attēli. ECT atzina, ka arī šādas izpausmes ietilpst vārda brīvības tvērumā, taču to publiska demonstrēšana var tikt ierobežota, lai aizsargātu sabiedrības morāli.[21] Šīs lietas apliecina, ka ECT uzskata provokatīvu mākslu par demokrātijas neatņemamu sastāvdaļu, tomēr vienlaikus pieļauj ierobežojumus, kad provokācija pārsniedz sabiedrības tiesiski pieļaujamās robežas un apdraud citas aizsargājamas intereses.
Vai kontekstam ir nozīme?
Izvērtējot mākslinieciskas izpausmes, īpaši tās, kas izraisa sabiedrības sašutumu vai neizpratni, būtiski ir ņemt vērā ne tikai pašu izpausmi, bet arī tās plašāko kontekstu, mākslinieka mērķi un vēstījumu, ko viņš vēlējies nodot sabiedrībai. ECT vairākkārt ir uzsvērusi, ka mākslas darbi nav vērtējami izolēti – to interpretācijā svarīgi ir ņemt vērā žanru, izteiksmes līdzekļus, auditorijas uztveri un autoru nolūkus. Tā, piemēram, ECT lietā Vereinigung Bildendert Künstler pret Austriju norādījusi uz nepieciešamību vērtēt mākslinieciskās izpausmes formas kopējo kontekstu un autora ideju, mērķi, ko tas vēlējās nodot sabiedrībai.
Šis princips ir būtisks arī vērtējot 2024. gada novembrī notikušo mākslinieka Brektes performanci pie Brāļu kapiem. Performances saturs – liellopa sirds un valsts karogs – izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā, taču, lai juridiski un tiesiski izvērtētu šīs izpausmes pieļaujamību, jāanalizē ne tikai izmantotie simboli, bet arī mākslinieka paustais nolūks, simbolu nozīme viņa iecerē un tas, kādā veidā darbs mijiedarbojas ar sabiedrību. Arī pats Brekte norādīja, ka tā ir daļa no viņa 2023.gadā sāktās video sērijas gatavo ar Kristianu Brekti. Gatavo ar Kristianu Brekti ir viena no mākslinieka mākslinieciskajām izpausmēm. Mērķis ar šīm performancēm ir nest lāpu un gaismu sabiedrībai, lai viņi saprot un mēģina kāpt ārā no akmeņiem, zem kuriem viņi dzīvo.[22]
Lai arī objektīvi vērtējot, Kristiana Brektes performance lielai sabiedrības daļai raisīja sašutumu, neizpratni un emocionālu noraidījumu, tomēr jāatzīmē, ka šāda reakcija pati par sevi neliecina par mākslinieciskās izpausmes nepieļaujamību. Tieši pretēji – ECT judikatūrā vairākkārt uzsvērts, ka mākslas spēja izaicināt, provocēt un radīt sabiedrisku diskusiju ir būtisks demokrātiskas sabiedrības elements. Diskusijas, kas izriet no provokatīvām mākslinieciskām izpausmēm, sekmē viedokļu daudzveidību, veicina kritisku domāšanu un stiprina publiskās debates par sabiedrībai svarīgām tēmām, kas ir viens no demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem.
Māksla nav politiķu rokās
Kā jau rakstā iepriekš tika aplūkots, kriminālprocess pret mākslinieku Brekti sākts pēc vairāku Nacionālās apvienības deputātu iesnieguma. Šāda politiķu rīcība raisa būtiskus jautājumus par to, vai politiskās autoritātes ir tiesīgas ierobežot mākslinieku brīvību, īpaši, ja izpausmes mērķis ir provocēt diskusiju par sabiedrības vērtībām un identitāti.
ECT ir norādījusi, ka valsts institūcijām, tai skaitā politiķiem, jābūt īpaši piesardzīgiem, mēģinot ierobežot personas tiesības uz mākslinieciskās izpausmes brīvību. Pat ja mākslinieciskā izpausme šķiet aizskaroša vai provokatīva, tai jābūt aizsargātai, jo tā var būt būtiska sabiedriskajai diskusijai un demokrātiskajai attīstībai. ECT lietā Castells pret Spāniju uzsvēra, ka vārda brīvības aizsardzība attiecas ne tikai uz sabiedrībā pieņemtām idejām, bet arī uz tām, kas var būt satīriskas vai pretrunīgas, jo tās palīdz veidot atklātu un dinamisku diskusiju sabiedrībā.[23]
Turklāt ECT lietā Oberschlick pret Austriju ir norādījusi, ka politiķiem kā sabiedriskiem darbiniekiem ir plašāka kritikas tolerance nekā parastiem pilsoņiem — viņi nedrīkst izmantot savu stāvokli, lai apklusinātu neērto vai nevēlamo viedokli. Šī paplašinātā tolerance nozīmē, ka politiķiem jābūt gataviem pieņemt arī neērto un nevēlamo viedokļu paušanu, jo viņiem ir īpaša atbildība uzturēt atklātu un brīvu sabiedrisko diskusiju. Viņi nedrīkst izmantot savu stāvokli, lai apklusinātu vai izslēgtu viedokļus, kas neatbilst viņu politiskajām interesēm vai viedokļiem, jo šāda rīcība var graut demokrātijas pamatus un mazināt sabiedrisko brīvību.
Būtiski ir arī uzsvērt, ka valsts amatpersonu rīcība, kas rada bailes paust savu viedokli — piemēram, izmantojot kriminālprocesus vai represīvas metodes — var izraisīt tā saukto "chilling effect" jeb atvēsinošo efektu, kas pēc būtības attur cilvēkus no savu tiesību uz vārda brīvību izmantošanas (arī mākslinieciskās izpausmes formā). Šis efekts ir tieši pretrunā Konvencijas 10.panta mērķiem. ECT lietā Eon pret Franciju uzsvēra, ka valsts iestādēm nevajadzētu veidot sabiedrību, kurā cilvēki baidās izteikt savus uzskatus.[24] Ja politiskās varas mēģina kontrolēt sabiedrisko diskusiju ar bailēm, tās rada vairāk problēmu nekā risinājumu. Mākslas un izteiksmes brīvības ierobežošana var radīt sabiedrības "māksliniecisko saaukstēšanos", kurā vārdi vairs nenes svaigas idejas, bet gan tikai bailes.
Autores secinājumi
Brektes gadījums atklāj būtiskas problēmas attiecībā uz mākslinieciskās izpausmes brīvības ierobežošanu un tās attiecībām ar sabiedrības vērtībām un nacionālajiem simboliem. Kā izriet no rakstā aplūkotās ECT prakses, mākslinieciskās izpausmes un vārda brīvība ir pamatvērtība demokrātiskā sabiedrībā, kas nodrošina iespēju paust gan sabiedrībā pieņemtas, gan arī provokatīvas vai šokējošas idejas. Šādas izpausmes sekmē plurālismu jeb uzskatu daudzveidību, kas ir neatņemama demokrātiskas un attīstītas sabiedrības sastāvdaļa. Plurālisms, kā to atzīst arī ECT, ir svarīgs demokrātiskās sabiedrības elements, jo tas nodrošina iespēju dažādiem viedokļiem pastāvēt līdzās, neapdraudot sabiedrisko kārtību. Māksla, it īpaši provokatīva māksla, var radīt diskusijas un izaicināt dominējošos uzskatus, taču tā nedrīkst būt uzskatāma par aizskarošu tikai tāpēc, ka tā pārkāpj sabiedrības normas vai vērtības. Šādām izpausmēm jābūt aizsargātām, jo tās veicina sabiedrības kritisko domāšanu un aktīvu līdzdalību.
Papildus jānorāda, ka mākslinieciskās izpausmes jēga un ietekme nav vērtējama tikai pēc formas vai satura, bet galvenokārt — pēc tās konteksta. Mākslas darbs nevar tikt vērtēts atrauti no apstākļiem, kuros tas radīts. Konteksts ietver gan mākslinieka domu, kuru tas vēlas nodot sabiedrībai, gan izmantoto simboliku, gan sabiedrības nostāju, gan arī vidi, kurā darbs tiek prezentēts, kā arī to, kāda ir potenciālā auditorija. Šādā skatījumā konteksts nav tikai fons, bet galvenais atslēgas elements, kas nosaka, kādā nozīmē mākslas darbs tiek uztverts. Bez tā nav iespējams saprast ne mākslinieka ieceri, ne izpausmes saturu. Tikai ar konteksta palīdzību māksla iegūst pilnvērtīgu nozīmi un var kalpot kā rīks sabiedriskai refleksijai, kritiskai domāšanai un kultūras izaugsmei.
Vienlaikus jāuzsver, ka arī politiķiem jādemonstrē augsta tolerance un jāaizstāv mākslinieciskās izpausmes brīvība, jo šāda pieeja ir būtiska demokrātiskas, daudzveidīgas sabiedrības attīstībā. Brīvība izteikt atšķirīgus viedokļus un izaicināt sabiedrībā pieņemtās normas veicina dzīvotspējīgu sabiedrisko dialogu, kurā tiek atzītas arī novatoriskas un neierastas idejas. Tādējādi tiek stiprināta sabiedrības spēja ne tikai pieņemt, bet arī cienīt daudzveidību, kas ir būtisks elements pilnvērtīgā demokrātiskajā procesā.
Nobeigumā vēlos atgādināt, ka māksla aicina skatītājus iepazīt perspektīvas un dzīvesveidus, kas atšķiras no viņu pašu, un tādējādi palīdz veicināt empātiju, kas nepieciešama demokrātijai. Māksla ir neatņemama sastāvdaļa, lai uzturētu vārda brīvību, veicinātu sociālo kohēziju, sekmētu pilsonisko iesaistīšanos, stiprinātu indivīdus caur izglītību, veicinātu ekonomisko vitalitāti un aizsargātu demokrātiskās vērtības. Sabiedrība, kas novērtē un kopj savu māksliniecisko izpausmi, ir sabiedrība, kas aizstāv demokrātijas principus, nodrošinot bagātu, dinamisku un iekļaujošu kultūras vidi visiem.
Atsauces
- ^ Pēc NA deputātu iesnieguma uzsākts kriminālprocess pret Kristianu Brekti. Pieejams: https://www.delfi.lv/kultura/32026447/culturenvironment/120063148/pec-na-deputatu-iesnieguma-uzsakts-kriminalprocess-pret-kristianu-brekti
- ^ Pēc deputātu sūdzības policija sāk kriminālprocesu pret Kristianu Brekti. Pieejams: https://satori.lv/article/pec-deputatu-sudzibas-policija-sak-kriminalprocesu-pret-kristianu-brekti
- ^ Pēc deputātu sūdzības policija sāk kriminālprocesu pret Kristianu Brekti. Pieejams: https://satori.lv/article/pec-deputatu-sudzibas-policija-sak-kriminalprocesu-pret-kristianu-brekti
- ^ Latvijas Republikas Satversme (15.02.1922.): LR likums. Vēstnesis, 1922.
- ^ Satversmes tiesas 2003.gada 29.oktobra sprieduma lietā Nr.2003-05-01 21.punkts; Satversmes tiesas 2017.gada 21.decembra sprieduma lietā Nr.2017-03-01 secinājumu daļas 14.punkts
- ^ Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Latvijas Vēstnesis: 2011, 687-688. lpp
- ^ Mākslas robežas: reliģisko pielūgsmes objektu attēlošana. Pieejams: https://www.cilvektiesibas.info/raksti/makslas-robezas-religisko-pielugsmes-objektu-attelosana
- ^ Mākslas ceļš ir brīvība. Pieejams: https://lvportals.lv/norises/336035-makslas-cels-ir-briviba-2021
- ^ ECT 1999. gada 28. oktobra spriedums lietā Wille pret Lihtenšteinu, iesnieguma Nr. 28396/95
- ^ Latvijas Republikas Satversme. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 43, 01.07.1993.
- ^ ANO Ģenerālās Asamblejas 1966.gada 16.decembrī pieņemtā Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19.pants
- ^ ECT spriedums markt intern Verlag GmbH and Klaus Beermann, Nr. 10572/83, 26.punkts
- ^ ECT 1988. gada 24. maija spriedums lietā Nr. 8463/78, Müller and Others v. Šveice, 27.punkts
- ^ ECT 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā Karataş pret Turciju, iesnieguma Nr. 23168/94, 49.punkts
- ^ ECT 1999.gada 8.jūlija spriedumu lietā Karatas pret Turciju, iesnieguma Nr. 23168/94
- ^ Satversmes tiesa 2003.gada 5.jūnija spriedumā lietā Nr. 2003-02-0106
- ^ ECT 1976. gada 7. decembra spriedums lietā Handyside pret Apvienoto Karalisti (iesnieguma nr. 5493/72)
- ^ David Harris, Michael O'Boyle, Edward Bates, Carla Buckley. Law of the European Convention on Human Rights. Harris, O'Boyle & Warbrick, OUP Oxford, 2 edition, 2009, p.458
- ^ ECT 1994. gada 20. septembra spriedums lietā Otto-Preminger-Institut pret Austriju (iesnieguma nr. 13470/87)
- ^ ECT 2005.gada 13.decembra spriedums lietā İ.A. pret Turciju (iesnieguma nr. 42571/98)
- ^ ECT 1988.gada 24.maija spriedums lietā Müller un citi pret Šveici (iesnieguma nr. 10737/84)
- ^ Brekte: Esmu tiešām liels Latvijas patriots. Pieejams: https://zinas.tv3.lv/latvija/neka-personiga/brekte-esmu-tiesam-liels-latvijas-patriots/
- ^ ECT 1992.gada 23.aprīļa spriedums lietā Castells pret Spāniju (iesnieguma nr. 1798/85)
- ^ ECT 2013.gada 14.marta spriedums lietā Eon pret Franciju (iesnieguma nr.26118/10)
