Lai gan es novērtēju tehnoloģijas, kas ienāk mūsu dzīvēs (un kurās ieejam mēs), kā cilvēktiesību eksperts es nevaru nedomāt par to, ko Metaverse mums nesīs ne tik tālā nākotnē attiecībā uz cilvēktiesībām un to pārkāpumiem. Ierīces, ko izmanto, lai piekļūtu Metaverse, vāc kaudzēm datu - un tas ir izaicinājums tiesībām uz privāto dzīvi.
Kas ir metaverse?
Metaverse ir paralēlas reāllaika virtuālās pasaules, kurās lielākie IT uzņēmumi pašlaik investē miljardiem dolāru. Paredzams, ka Metaverse apvienos videospēles un socializēšanos vienā telpā, novēršot dažas fiziskās barjeras attiecībām starp personām. Lai gan Metaverse lielākoties asociējas ar videospēlēm, tās var izmantot kā kino, universitātes lekciju, konferenču un daudza kā cita aizstājēju. Metaverse, izmantojot dažādas tehnoloģijas/ierīces, ļauj cilvēkam justies tā, it kā viņš/viņa tur patiešām būtu, un viņus Metaverse pārstāv, piemēram, avatārs.
Metaverse jau ietver dažādas realitātes formas, piemēram, virtuālo realitāti (VR), papildināto realitāti (AR), jaukto realitāti (MR) un samazināto realitāti (DR). Viens no labākajiem raksturojumiem, kas palīdz izprast Metaverse, ir – tā vietā, lai lietotu internetu, mēs būsim tajā (angļu valodā “rather than being on the internet we will be in it”)[1]. Tiek lēsts, ka līdz 2030. gadam cilvēki Metaverse pavadīs vidēji 4,6 stundas dienā.
Datu vākšana
Programmatūra un aparatūra, ko izmanto, lai sasniegtu Metaverse, apkopo milzīgu datu apjomu, tostarp personas datus - sensori reģistrē, kā kustas cilvēka ķermenis, kur cilvēks skatās un cik ilgi viņš ir skatījies uz kādu objektu, interpretē cilvēka garastāvokli un apkopo veselības datus (piemēram, pulsu, elpošanu, asinsspiedienu).[2] Tajā pašā laikā ierīces, ko izmanto, lai piekļūtu Metaverse, parasti ir aprīkotas ar kamerām, mikrofoniem un citiem sensoriem, kas fiksē ne tikai lietotāju, bet arī viņam apkārt esošo vidi[3].
Tas var ļaut ierīcei un tās pamatā esošajām sistēmām identificēt citas personas un objektus ierīces vai programmatūras lietotāja tuvumā. Tas ļauj programmatūrai pieņemt noteiktus lēmumus par personu, kas izmanto ierīci, un/vai arī vākt datus par citām personām, kuras tieši neizmanto ierīci vai nemēģina piekļūt Metaverse (piemēram, ja ierīce fiksē un identificē lietotāja mājas vidē piekarinātu varavīksnes karogu, sistēma var izdarīt secinājumus par personas saistību ar LGBT+ simboliku un netieši pat pieņemt lietotāja seksuālo orientāciju vai dzimuma identitāti).
Vai mēs varam izvairīties no pārkāpumiem?
Metaverse aparatūra un programmatūra vāc personas datus, tostarp sensitīvus datus. Tas prasa uzmanību un nepārprotamu lietotāja piekrišanu katram mērķim, kuram dati tiek izmantoti[4]. Tas ir labs pirmais solis, lai apsvērtu, kāds pamata “datu higiēnas” līmenis būtu jāpiemēro, par ko dažus norādījumus sniedz Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR).
Tomēr, tā kā Metaverse pamatā ir realitātes izjūta (vai vismaz tiekšanās uz realitāti), tas noved pie Metaverse kā pakalpojumu integrēšanas daudzos mūsu dzīves aspektos un samazina lietotāja iespējas izvairīties no personas datu izpaušanas. Paredzot, ka atrašanās Metaverse būs nepieciešama, lai noturētos sociālajā dzīvē (piemēram, darbā, izglītībā u. c.), ir jādomā par citiem risinājumiem, lai aizsargātu indivīda privātumu, jo atteikšanās no personas datu izpaušanas var būt nereāls risinājums.
Līdz ar to papildus VDAR un valsts tiesību aktiem par personas datu aizsardzību valstīm ir svarīgi veikt savu tiesisko regulējumu analīzi, lai nodrošinātu, ka personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību tiks aizsargātas arī Metaverse, tostarp iespēju efektīvi aizstāvēt savas tiesības pārkāpumu gadījumos. Kā piemēru var minēt Norvēģijas Tehnoloģiju padomes un Norvēģijas Nacionālās cilvēktiesību iestādes (Norwegian Board of Technology and Norwegian National Human Rights Institution) veikto cilvēktiesību analīzi, kā arī Eiropas Padomes un Elektronikas un elektrotehnikas inženieru institūta Standartu asociācijas (the Institute of Electrical and Electronics Engineers Standards Association) veikto analīzi. Šāda analīze ir jāveic ātrāk nekā vēlāk, jo tehnoloģijas negaidīs, kamēr tiks ieviestas izmaiņas tiesiskajā regulējumā. Tiesību aktiem jābūt soli priekšā.
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
Atsauces
- ^ Norwegian Board of Technology and Norwegian National Human Rights Institution, The Metaverse and Human Rights (Oslo, 2023), 9-12, 19, 35, https://media.wpd.digital/teknologiradet/uploads/2023/04/The-metaverse-and-human-rights.pdf.
- ^ Copenhagen Institute for Future Studies, Metaverse Delphi Study (2023), 23, https://mcusercontent.com/1041758497467d924433d2135/files/61c758a1-f14d-f55c-ee8c-12432c5458d6/Metaverse_Delphi_Study_Report.pdf.
- ^ „Compare your Meta Quest“, Meta, https://www.meta.com/quest/compare.
- ^ European Parliament, Metaverse: Opportunities, risks and policy implications (2022), 5, https://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/BRIE/2022/733557/EPRS_BRI(2022)733557_EN.pdf.
