Taksometru pakalpojumu pieejamība dažādām sabiedrības grupām un invaliditātes veidiem var būt atšķirīga, tomēr transportlīdzekļu pielāgošanā jāveic ievērojami uzlabojumi, jāizglīto vadītāji un jāveicina empātija, reizē neaizmirstot par drošas braukšanas kultūru, lai taksometru pakalpojumus pilnvērtīgi varētu izmantot arī pasažieri ar invaliditāti un vecāki ar maziem bērniem. Šādu vienojošu tendenci iezīmē tiesībsarga veiktais pētījums.

Fiziskās piekļūstamības problēmas

Vērtējot taksometru pakalpojumu piekļūstamību,biežāk ar problemātiskām situācijām sastopas cilvēki ar kustību traucējumiem. Piemēram, ne vienmēr taksometrā iespējams ievietot ratiņkrēslu, un automašīnas augstums nav tāds, lai tajā ērti pārsēstos. Vēl vairāk – elektrisko ratiņkrēslu lietotājiem, arī cilvēkiem ar smagām invaliditātēm (piemēram, guļošiem) taksometru pakalpojumi nav pieejami vispār, jo trūkst speciāli aprīkotu, ietilpīgu taksometru. Savukārt alternatīva (medicīniskais transports) ir daudz dārgāks pakalpojums ar ļoti ierobežotu pieejamību. Arī mazo bērnu vecāki norāda uz problemātiku – daļa atzīst, ka specializēti taksometru pakalpojumi kopumā tiek piedāvāti, tomēr to pieejamība ir ierobežota, jo trūkst pakalpojumu sniedzēji. Turklāt bieži taksometri mazu bērnu pārvadāšanai nav piemēroti, jo netiek piedāvāti atbilstoši sēdeklīši.

Informācijas piekļūstamības problēmas jeb neprecīzas lietotnes

Būtiskas nepilnības iezīmējas jau rezervācijas procesā. Proti, tās ir neatbilstošas jeb nepiekļūstamas lietotnes,kuras pārsvarā nav pielāgotas cilvēku ar redzes traucējumiem vajadzībām. Tāpat esošās lietotnes bieži vien nav aprīkotas ar balss vadības funkcijas vai ērti izmantojamas ar ekrānlasītāju. Viens no galvenajiem izaicinājumiem ir tas, ka lietotne jeb aplikācija neprecīzi nolasa atrašanās vietu, kas var apgrūtināt pasažiera piekļūšanu transportlīdzeklim.

Vadītāju izpratnes trūkums

Taksometru vadītājiem bieži pietrūkst zināšanu un izpratnes par cilvēku ar invaliditāti vajadzībām, kas attiecīgi izraisa diskriminējošu attieksmi. Prakse rāda, ka cilvēkiem ir atteikta pakalpojuma sniegšana, konstatējot, ka viņš ir ratiņkrēslā vai ar servisa suni. Bieži vien vadītāji arī nepalīdz ievietot ratiņkrēslu, ignorē cilvēku redzes un dzirdes problēmas (piemēram, nepamatoti paceļ balsi), iekasē papildu maksu u.c.

Informācijas pieejamības problēmas

Lai gan vairums aptaujas dalībnieku atzinuši, ka mūsdienu tehnoloģiju laikmetā informācija par taksometru pakalpojumiem ir viegli pieejama internetā, tomēr cilvēkiem ar redzes vai dzirdes traucējumiem tas nebūt nav pašsaprotami, īpaši reģionos. Piemēram, iebraucot citā Latvijas pilsētā, nav informācijas par to, vai pilsētā vispār tiek sniegti taksometru pakalpojumi. Tikmēr mazu bērnu vecāki norādījuši, ka reizēm saskaras ar grūtībām atrast konkrētu un precīzu informāciju par pakalpojumiem, piemēram, par to, vai pieejami atbilstoši bērnu sēdeklīši vai citi specifiski pielāgojumi, kā arī nav norādīts, kādam bērna vecumam vai svaram konkrētais sēdeklītis ir piemērots.

Augstas izmaksas

Tās rada grūtības īpaši cilvēkiem ar zemiem ienākumiem vai invaliditātes pensijām. Vienā ziņā cenas ir atbilstošas ekonomiskajai situācijai un izmaksām, tomēr jāņem vērā, ka pielāgotie taksometru pakalpojumi ir dārgāki nekā standarta. Šādu cenu atšķirību var definēt kā diskrimināciju, jo cilvēki ar invaliditāti spiesti maksāt vairāk par līdzvērtīgu pakalpojumu. Tikmēr daļa bērnu vecāku uzskata, ka specializētu taksometru pakalpojumu cenas var būt pamatoti augstākas, tomēr tādā gadījumā to sniedzējiem ir jāspēj nodrošināt atbilstošu un kvalitatīvu pakalpojumu.

Drošība klibo

Ar nepietiekamu taksometru pielāgošanu un drošības riskiemizteikti sastopas mazu bērnu vecāki, jo specializētajos taksometros, piemēram, Bolt Kids, aprīkojums ne vienmēr ir atbilstošs un drošs. Piemēram, bērna svaram neatbilstošs sēdeklītis rada riskus bērna drošībai. Turklāt šāds pakalpojums bieži vien maksā vairāk, bet nav kvalitatīvs. Vecāki kritiski vērtē arī braukšanas kultūru, kas ietver agresīvu braukšanu, satiksmes noteikumu neievērošanu un strauju manevru veikšanu. Šāda uzvedība rada pamatīgas bažas par pašu un bērnu drošību, liekot vecākiem šaubīties par izvēlēto pārvietošanās veidu un izjust stresu brauciena laikā.

Nepietiekamas vadītāju valsts valodas prasmes 

Pētījums atklāj, ka nereti taksometru šoferi nepārvalda valsts valodu pat sarunvalodas līmenī, tādējādi savstarpējā saziņa ir apgrūtināta un reizēm pat neiespējama. Aptaujātie uzskata, ka ir jāievieš stingrākas valsts valodas zināšanu prasības un pārbaudes, piemēram, obligāti valodas eksāmeni, pirms vadītāji saņem licenci.

Atšķirības starp pilsētām

Taksometru pieejamība un pakalpojumu kvalitāte ievērojami atšķiras starp Rīgu un Latvijas reģionu pilsētām. Īpaši nevienlīdzīgā situācijā ir lauku reģionos dzīvojošie cilvēki ar invaliditāti, kur viņu pārvietošanās iespējas ir minimālas. Kā vienu no risinājumiem situācijas uzlabošanā iedzīvotāji saredz valsts atbalstu, piemēram, nodokļu atvieglojumus tiem taksometru pakalpojumu sniedzējiem, kuri ir gatavi pielāgot savus transportlīdzekļus cilvēkiem ar invaliditāti.

“Ar pētījumā apkopoto aicinu iepazīties ikvienu šajā jomā strādājušu uzņēmumu, lai uzlabotu tās lietas, kurām līdz šim veltīta pārāk maza uzmanība vai nav pievērsta vispār. Mēs redzam, ka uzlabojumi nepieciešami daudzās jomās, sākot jau no iespējas izsaukt taksometru sev saprotamā un ērtā formā līdz pat tiesībām braukt ar tādu transportlīdzekli, kurš ir pielāgots atbilstoši katra klienta vajadzībām. Jāsaprot, ka tā nav iegriba, bet gan dzīves nepieciešamība, īpaši runājot par cilvēkiem ar invaliditāti. Reizēm viss sākas no izpratnes, arī ar to ir jāstrādā, piemēram, organizējot vadītāju apmācības par cilvēku ar invaliditāti vai mazu bērnu vecāku vajadzībām,” uzsver Tiesībsarga biroja Diskriminācijas novēršanas nodaļas vadītāja Anete Ilves.

Pētījumu tiesībsarga uzdevumā veica Pētījumu centrs SKDS.