Saruna ar Ilzi Tralmaku, kura šobrīd strādā vides nevalstiskajā organizācijā ClientEarth. Sarunā aplūkojam, kāds ir darbs nevalstiskajās organizācijās ārvalstīs, šādu organizāciju lomu cilvēktiesību un vides aizsardzībā, kā arī aktuālos vides tiesību jautājumus.
1. Kā nonācāt līdz darbam cilvēktiesībās?
Jau no studiju laikiem man vienmēr ir interesējušas publiskās tiesības. Pēc Latvijas Universitātes pabeigšanas es izvēlējos padziļināti studēt starptautiskās publiskās tiesības Leidenes Universitātē. Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas studiju laikā un pēc studijām mēģināja stažēties dažādās starptautiskās institūcijās, domādama, ka tajās ir pats labākais darbs. Caur studijām es nonācu ANO Starptautiskajā kriminālnoziegumu tribunālā bijušajai Dienvidslāvijai. Vēlāk pieteicos Sarkano Khmeru tribunālā, Starptautiskajā krimināltiesā un beidzot stažējos Bluebook stažieru programmā Eiropas Komisijā. Eiropas Komisijā pēc prakses beigām es dabūju darbu Reģionālās politikas ģenerāldirektorātā. Tomēr es ātri sapratu, ka darbs Eiropas Komisijā, lai gan ļoti labi apmaksāts, nebija ne tik juridisks, cik es gribētu, ne arī saistījās ar tēmām, kas mani interesēja. Tā nu es izlēmu atgriezties Latvijā un atrast kaut ko, kas mani patiešām interesē.
Cilvēktiesībām es pievērsos pavisam nejauši. Eiropas Cilvēktiesību tiesa bija izsludinājusi konkursu juristiem no Latvijas un tajā bija paredzēts eksāmens cilvēktiesībās. Latvijas Universitātē manā studiju programmā cilvēktiesības nebijām padziļināti studējuši, tā nu es ņēmu rokās divas dažādas ķieģeļa lieluma cilvēktiesību rokasgrāmatas un katru dienu lasīju un konspektēju vienu nodaļu. Eksāmenu noliku un sarakstā iekļuvu, bet tajā laikā jau es biju dabūjusi darbu Tiesībsarga birojā un tur arī paliku. Darbs Tiesībsarga birojā bija viena no labākajām pieredzēm un viena no retajām institūcijām Latvijā, kur darbs tiešām ir par un ap cilvēktiesībām. Tur iegūtā pieredze bija ļoti vērtīga, vēlāk strādājot Saeimas Juridiskajā birojā un pat tagad, strādājot starptautiskā vidē.
2. Kādēļ Jūs izlēmāt strādāt ārvalstīs?
Pēc Tiesībsarga biroja es nonācu Saeimas Juridiskajā birojā, kur pārstāvēju Saeimu Satversmes tiesā. Tā arī bija tiešām nenovērtējama pieredze – es ļoti daudz iemācījos gan par pašām cilvēktiesībām, gan tiesāšanās pieredzi. Tomēr pēc pieciem ļoti intensīviem gadiem jutos izdegusi, tāpēc es meklēju pārmaiņas. Es gribēju turpināt strādāt cilvēktiesībās, un tas mani aizveda uz starptautiskajām nevalstiskajām organizācijām.
Man gribējās atkal pasmelties starptautiskas vēsmas, tādēļ izlēmu meklēt un pieteikties uz darbu starptautiskajās nevalstiskajās organizācijās, kuras darbojās jomās, kas mani ļoti interesēja. Vispirms dabūju darbu citā nevalstiskajā organizācijā – Fair Trials, kas specializējas aizstāvības tiesībās Eiropas Savienībā.
Es šobrīd strādāju NVO, kas specializējas vides tiesībās. Mēs visi tajā esam juristi un izmantojam tiesības – vai nu tiesājoties vai mēģinot uzlabot tiesisko regulējumu – lai aizsargātu vidi un novērstu klimata pārmaiņas. Tas ir ļoti piepildošs darbs – interesants un kalpo ļoti svarīgam mērķim. No sava līkloču ceļa caur dažādiem darbiem es varu ieteikt jaunajiem juristiem nebaidīties izmēģināt dažādas darba vides un tematus. Un pats galvenais būt drosmīgiem atzīt, ka darbs nav piepildošs, pat ja tas ir labi apmaksāts. Manuprāt tas, ko gūsti, kad ar prieku ej uz darbu un tici tam, ko tu dari, nav aizstājams ne ar ko citu. Mums vajag gudrus un spējīgus juristus, kas strādā sabiedrības interesēs un palīdz risināt lielos sabiedrībai nozīmīgos jautājumus. Tas ne vienmēr nozīmē darbu publiskajā sektorā vai NVO, bet tajos labu, spējīgu juristu ļoti trūkst.
Es arī domāju, ka Latvijā juristiem ir lielas iespējas ātri attīstīties un noteikti mums katram ir pienākums dot savu ieguldījumu Latvijas attīstībā. Bet es arī ieteiktu studentiem un jaunajiem profesionāļiem mazliet “pabāzt degunu” pasaulē – vai nu studējot, vai stažējoties. Tikai esot ārpusē var saprast, cik Latvija ir maza un cik viegli mazā valstī ir domāt, ka esam vislabākie un visu jau zinām. Neatkarīgi no tā, kur beigās izvēlamies būt, pieredze ārvalstīs ir ļoti vērtīga, lai paskatītos uz lietām citā perspektīvā.
3. Kāda, Jūsuprāt, ir nevalstisko organizāciju loma cilvēktiesību un vides aizsardzībā?
NVO loma vides aizsardzībā ir ļoti liela. Organizācija, kurā es strādāju ir savā ziņā atšķirīga, jo vairākums no mums tajā ir juristi. Mēs koncentrējamies uz dabas aizsardzību caur tiesībām. Bet ir daudz dažādu NVO, kas darbojas gan globālā, gan reģionālā, gan vietējā līmenī. Daudzas no šīm organizācijām dara patiešām vērtīgu darbu izgaismojot problēmas, izglītojot sabiedrību vai ļoti praktiskā līmenī novērojot vides stāvokli un identificējot draudus videi. Manuprāt, ļoti trāpīgu atbildi uz šo jautājumu sniedza ģenerāladvokāte Šarpostone Protect lietā Eiropas Savienības Tiesā:
“Dabas vide pieder mums visiem, un tās aizsardzība ir mūsu kolektīvā atbildība. Tiesa ir atzinusi, ka Savienības tiesību normas vides jomā lielākoties ir sabiedrības interesēs, nevis tikai privātpersonu individuālo interešu aizsardzībai. Nedz ūdens, nedz tajā peldošās zivis nevar vērsties tiesā. Tāpat kokiem nav tiesību celt prasību. [V]ides aizsardzības organizācijas pauž tādas kolektīvās un sabiedrības intereses, kuras neviens cits citādi nevarētu aizstāvēt. Tās apvieno daudzu personu prasījumus vienā pieteikumā, darbojas kā filtrs un sniedz specializētas zināšanas, tādējādi nostādot tiesu labākā situācijā, lai pieņemtu galīgo nolēmumu. Tādējādi ilgtermiņā tās liek vides procedūrām labāk darboties. To darot, vides aizsardzības organizācijām ir izšķiroša nozīme, aizsargājot mūsu kopīgās vides mantojumu.” [1]
4. Ko Jūs šobrīd darāt nevalstiskajā organizācijā ClientEarth?
ClientEarth es esmu daļa no komandas, kas koncentrējas uz tā saukto vides aizsardzības demokrātiju jeb tiesībām, kas atrodamas Orhūsas konvencijā.[2] Es kopā ar saviem kolēģiem strādāju pie tā, lai ar vidi saistītā informācija būtu publiski pieejama, cilvēkiem būtu tiesības jēgpilni piedalīties ar vidi saistītu lēmumu un plānu pieņemšanā. Mēs daudz strādājam arī pie ar tiesībām uz pieeju tiesai vides jautājumos, atbildam par pieņemamības jautājumiem mūsu organizācijas tiesvedībās Eiropā.
Mans darbs šobrīd lielā mērā ir saistīts ar pieeju ar vidi saistītai informācijai, dokumentu pieprasījumiem no Eiropas institūcijām, vides tiesību ievērošanas uzraudzības caurskatāmībai. Es arī vadu projektu, kas koncentrējas uz vides aizsardzības standartiem un Orhūsas konvencijas tiesībām paātrinātajās atļauju piešķiršanas procedūrās (piemēram, atjaunīgās enerģijas projektiem un kritisko minerālu projektiem).
5. Kādas ir dažas no nozīmīgākajām lietām vai iniciatīvām, kurās esat bijusi iesaistīta, strādājot ClientEarth?
Diemžēl šobrīd Eiropas Savienībā nav labs laiks vides tiesību aizstāvjiem un nevalstiskajām organizācijām kopumā. Šobrīd lēnām virzāmies atpakaļ no progresa, kas tika panākts gadiem strādājot pie Eiropas Zaļā kursa. Eiropas institūcijās un daudzās dalībvalstīs šobrīd ir divi ejoši atslēgvārdi – “vienkāršošana” un “konkurētspēja”. Tie paši par sevi nav slikti mērķi, nevienam nav vajadzīgi lieki administratīvi pienākumi, no kuriem nav labuma un kuri tikai sarežģa uzņēmumu darbu. Tomēr tā sauktais “vienkāršošanas” process ir tālu no objektīvas, demokrātiskas direktīvu un regulu caurskatīšanas, lai atrastu lieko un iesaistošā procesā atrastu risinājumu. Šajos pārskatīšanas procesos diemžēl pašas komisijas pieņemtie labas likumdošanas principi tiek pilnībā ignorēti: Eiropas Komisija bez īpaša saprotama pamata ir paziņojusi visus līdz šim izdotos un plānotos grozījumus par steidzamiem un to izstrādes procesā diemžēl pēc būtības konsultējas gandrīz ekskluzīvi ar industrijas pārstāvjiem. Tāpat netiek izstrādāts parastā likumdošanas procesā nepieciešamais likumprojekta ietekmes izvērtējums, savākta nepieciešamā informācija, dažādu iespējamo variantu izvērtējums, konsultācijas ar nevalstiskajām organizācijām un sabiedrību kopumā. Nevalstiskajām organizācijām ir aizvien grūtāk tikt pēc būtības uzklausītām šajā procesā. Es kopā ar kolēģiem nesen vērsāmies ar sūdzību pie Eiropas Ombuda saistībā ar šiem procesiem.
Tāpat mēs kopā ar kolēģiem nesen iesniedzām Eiropas Komisijā iekšējās pārskatīšanas pieprasījumu attiecībā uz lēmumu, kas interpretē Regulu 2049/2001. Iekšējās pārskatīšanas process notiek saskaņā ar tā sauktās Orhūsas Regulas 10. pantu., kas nodrošina pieeju tiesai attiecībā uz ar vidi saistītiem administratīviem aktiem. Šajā procesā mēs vispirms lūdzam Eiropas Komisijai pārskatīt tās pieņemto lēmumu. Ja Komija atsakās to darīt, mēs varam vērsties Eiropas Savienības Tiesā.
Regula 1049/2001 ir tā saucamā Pieejas dokumentiem regula un tā nosaka tiesības pieprasīt dokumentus no Eiropas Savienības institūcijām un aģentūrām – procesu, termiņus, izņēmumus un citas prasības. Pagājušā gada decembrī Eiropas Komisijas izdeva lēmumu, ar kuru nosaka virkni jaunu ierobežojumu, īpaši attiecībā uz pieeju ar vidi saistītai informācijai, kas, mūsuprāt, nav paredzēti Regulā un atsevišķos gadījumos ir tiešā pretrunā Eiropas Savienības Tiesas nolēmumiem. Kopumā šāda tagadējās Eiropas Komisijas vadības nostāšanās pret Eiropas Savienības Tiesas nolēmumiem ir ļoti satraucoša. Piemēram, Eiropas Savienības Tiesa savos nolēmumos ir skaidri pateikusi, ka Eiropas Komisijai ir jādod piekļuve likumdošanas iniciatīvas ietekmes izvērtējamam (angļu valodā “impact assessment”), pat tad, ja tas vēl nav pilnībā pabeigts. Tāpat saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas spriedumu var tikt dota pieeja Eiropas Padomes Juridiskā dienesta viedokļiem likumdošanas procesā, ja vien nepastāv Regulā noteiktie izņēmumi. Savā lēmumā, kuru mēs lūdzām Eiropas Komisijai pārskatīt, tā pilnībā liedz piekļuvi šīm un citām dokumentu kategorijām bez iepriekšēja izvērtējuma.
6. Kā Jūs vērtējat juristu lomu vides problēmu risināšanā?
Juristu loma var būt ļoti nozīmīga. Es nedomāju, ka ir tāda viena visnozīmīgākā profesija, kas spēj atrisināt visas vides aizsardzības problēmas. Jebkurš profesionālis – jurists, putnu vērotājs, ģeologs vai jebkurš cits, kas piedalās vides jautājumu risināšanā, pilda savu unikālu un vērtīgu lomu.
Attiecībā uz juristiem es redzu, ka vismaz nevalstiskajās organizācijās juristu pietrūkst. Vides aizsardzības jautājumi ir neizbēgami saistīti ar tiesībām un tie var tikt risināti juridiskos procesos. Juristi runā šo procesu valodā, kas bieži vien palīdz tos izmantot pareizi. Juristi var arī palīdzēt meklēt jaunus veidus kā panākt likumā noteikto pienākumu ievērošanu vai pat uzlabot pašas likuma normas. Bieži vien savā darbā, īpaši strādājot ar partnerorganizācijām, es arī palīdzu apzināties konkrēto procesu ierobežojumus un ko no tiem var sagaidīt. Tas ir būtiski, jo bieži vien vilšanās tiesās vai administratīvos procesos ir tādēļ, ka no konkrētā procesa tiek sagaidīts rezultāts, kas ir ārpus tā kompetences.
Citiem vārdiem, juristi var palīdzēt ietaupīt laiku un nervus. Piemēram, tik vienkārša lieta kā dokumentu pieprasījums no ES institūcijām dažreiz var tikt noraidīts, ja tas ir nepareizi uzrakstīts – ja pieprasījums ir formulēts par plašu vai tiek prasīta informācija, kas nav ietverta dokumentos – tas var tikt noraidīts, radot pieprasītājā neizpratni. Tāpat ar tiesībām uz pieeju tiesai vides jautājumos – šādas tiesības nevalstiskajām organizācijām un indivīdiem ir, bet vides prasību sastādīšanā pavisam noteikti vajadzētu jurista palīdzību. Es bieži savā darbā redzu, ka jurists var palīdzēt saprast, vai konkrētā sūdzība vispār ir piemērota nolūkotajai institūcijai vai tiesai, un arī sūdzības sastādīšanā nošķirt būtisko no nebūtiskā.
Tas attiecas arī uz cilvēktiesību juristiem, kuru lomu mēs aizvien biežāk redzam tieši klimata jautājumos. Eiropas Cilvēktiesību tiesa pēdējā laikā ir pieņēmusi virkni nozīmīgu spriedumu, piemēram, Klimaseniorinnen un Cannavacciuolo lietās. Lai gan klimata un vides aizsardzībai caur cilvēktiesību prizmu ir savi ierobežojumi un šie mehānismi nevar atsisināt visas problēmas, šīs lietas ir ļoti nozīmīgs solis uz priekšu. Cilvēktiesības varētu būt vēl svarīgākas nākotnē, ja izdotos izstrādāt un pieņemt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas protokolu par tiesībām uz labvēlīgu vidi. Diemžēl šī protokola pieņemšana tuvākajā nākotnē neizskatās ļoti cerīga.
7. Pēdējā laikā aizvien plašāk tiek runāts par SLAPPs jeb tiesvedībām, kas vērstas pret pilsonisko līdzdalību un tiecas apklusināt arī nevalstiskās organizācijas. Kā jaunā SLAPPs direktīva potenciāli ietekmēs nevalstisko organizāciju iespējas veikt interešu aizstāvības darbu un aizsargās tās no pretdarbības tiesvedībā?
Diemžēl SLAPP jeb stratēģiskās tiesvedības pret sabiedrisko līdzdalību kļūst par aizvien lielāku problēmu. Daudzi droši vien ir dzirdējuši par neseno spriedumu ASV, kurā Greenpeace tika piespriests maksāt 660 miljonus ASV dolāru naftas kompānijai Energy Transfer saistībā ar tās rīkotiem protestiem pret naftas cauruļvada izbūvi Ziemeļdakotā. Šie protesti aizkavēja cauruļvada būvniecību, radot zaudējumus naftas kompānijai.
Šis ir klasisks piemērs tam, ka bagātās industrijas var izmantot tiesu sistēmu, lai iebiedētu nevalstiskās organizācijas Un šīs tiesvedības nav mērķētas tikai pret nevalstiskajām organizācijām – tās skar arī akadēmiķus, žurnālistus, arodbiedrības, trauksmes cēlējus un citus aktīvistus. Lai pret to cīnītos, Eiropas Savienība 2024. gadā izdeva direktīvu par sabiedrības līdzdalībā iesaistījušos personu aizsardzību pret acīmredzami nepamatotām prasībām vai ļaunprātīgu tiesvedību. Tomēr, lai gan šī direktīva ir solis uz pareizajā virzienā, tās darbība ir samērā ierobežota. Piemēram, tā attiecas tikai uz pārrobežu SLAPP prasībām. Turklāt tā pārsvarā attiecas uz civiltiesiskām prasībām un nepasargā no nepamatotām sūdzībām uzraudzības iestādēs.
Kopumā SLAPP tiesvedības ir pieaugoša problēma arī Eiropā. 2023. gadā Eiropā tika konstatētas 166 jaunas šāda rakstura tiesvedības. Savā darbā es bieži esmu strādājusi ar partnerorganizācijām, pret kurām šādas tiesvedības ir uzsāktas. Arī šo organizāciju darbinieki ir saskārušies ar nepamatotām sūdzībām, piemēram, advokāta darbību uzraugošajās institūcijās, policijas sūdzībām un nepamatotām neslavas celšanas prasībām. Visas šīs sūdzības, pat, ja tās vēlāk tiek izbeigtas, prasa daudz laika, enerģijas un finanšu līdzekļu. Tomēr ar ES direktīvu vien šo problēmu nevarēsim atrisināt. Dalībvalstīm ir jāizstrādā līdzīgs regulējums, kas darbotos nacionālā līmenī un palīdzētu identificēt un savlaicīgi izbeigt nepamatotas sūdzības ne tikai vispārējās instances tiesās, bet arī tiesībsargājošās iestādēs, uzraudzības iestādēs un citos procesos.
8. Kādi, Jūsuprāt, šobrīd ir citi aktuāli vides tiesību jautājumi, un kā nevalstiskās organizācijas var palīdzēt tos risināt?
Viens no aktuālākajiem jautājumiem Eiropā šobrīd ir pāreja uz atjaunīgo enerģiju. Mēs šobrīd strādājam pie tā, lai dalībvalstu iestādes paātrinātajās atļauju piešķiršanas procedūrās neaizmirstu par dabas aizsardzības prasībām un iedzīvotāju viedokļa uzklausīšanu. Nevalstiskās organizācijas var palīdzēt šajās procesā, piedāvājot savu ekspertīzi, piemēram kartēšanas (angļu valodā “mapping”) procesā.
Diemžēl saistībā ar enerģijas pāreju bieži saskaramies arī ar dezinformāciju, kas tiek izplatīta vietējā līmenī saistībā ar vēja parku ietekmi uz veselību un citiem aspektiem. Arī Latvija ir izcelta starp tām valstīm, kurā dezinformācija ir plaši izplatīta. Tas varētu būt viens no iemesliem pretestībai, ar ko saskaras pāreja uz atjaunīgo enerģiju. Šī pāreja ir absolūti nepieciešama mūsu pašu ilgtspējīgai pastāvēšanai, tādēļ ir svarīgi strādāt, lai šī pāreja notiktu taisnīgi, saudzīgi attiecībā uz vidi un lai būtu pieejama uzticama un pilnīga informācija par atjaunīgās enerģijas ietekmi.
Šajā sakarā arī bieži sanāk sakraties ar tā saukto “tikai ne manā sētā” mentalitāti. Visi piekrītam, ka mums jātiek vaļā no fosilā kurināmā, kas nav atjaunojams un paātrina klimata pārmaiņas. Tomēr, kad vēja parks tiek plānots manā pašvaldībā – tad nē. Tāpat cilvēkiem negribas sevi apgrūtināt, īpaši, ja viņi redz, ka citur progress ir daudz lēnāks. Tas tā ir piemēram, ar atkritumu šķirošanu, plastmasas maisiņu aizliegumiem utt. Cilvēki negrib ieguldīt savu artavu un sevi apgrūtināt, ja citās valstīs vai reģionos tāpat to nedara.
Es kopā ar kolēģiem arī strādāju pie bioloģiskās daudzveidības jautājumiem. Piemēram, sāpīgs jautājums dabas aizsardzības speciālistu vidū ir centieni samazināt vilka aizsardzības statusu Eiropas Savienībā. Šis ir klasisks piemērs tam, kā lēmuma pieņēmēji var “izbīdīt” likumu grozījumus bez pietiekamiem zinātniskiem datiem, bet nesamērīgi reaģējot uz atsevišķiem incidentiem un balstoties uz politisku vajadzību. Vairākumā dalībvalstu vilki joprojām ir apdraudēti un arī pirms piedāvātajām pārmaiņām regulējums bija pietiekami elastīgs, lai reaģētu uz atsevišķiem gadījumiem, kad vilki var uzbrukt mājlopiem. Mēs ar bažām skatāmies arī uz to, vai līdzīgs liktenis nesagaida citus lielos plēsējus – piemēram, lāčus un lūšus.
9. Kādi ir būtiskākie izaicinājumi, ar kuriem esat saskārusies savā karjerā saistībā ar cilvēktiesību un vides tiesību aizstāvību, un kā Jūs tos pārvarējāt?
Cilvēktiesības un vides aizsardzība nav jomas, kurās tā teikt “ir nauda.” Visi apzinās, ka šīs jomas ir ārkārtīgi svarīgas tādas sabiedrības, kādā mēs esam pieraduši dzīvot, pastāvēšanai. Bez tīras un veselīgas vides pieaugs spriedze un konkurence sabiedrībā attiecībā uz dzīvošanai piemērotām vietām, pieaugs medicīniskās aprūpes izmaksas, samazināsies emocionālā labklājība utt. Mēs visi to zinām. Tāpat ir ar cilvēktiesībām – bez tām demokrātiska sabiedrība nevar funkcionēt. Tomēr ikdienā, īpaši saistībā ar vidi, es redzu, ka īstermiņa peļņa un ekonomiskās intereses vēl joprojām ir svarīgākas. Īpaši to redzu šobrīd Eiropas Savienībā, kur gadu laikā izstrādātie vides aizsardzības standarti tiek pārbalsoti un nomainīti pret ekonomiskām interesēm dažu mēnešu laikā.
Piemēram, pagājušajā gadā ilgā un grūtā procesā tika pieņemta Direktīva par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju. Tā noteica, ka lielajiem uzņēmumiem ir jāidentificē un jārisina negatīvā ietekme uz cilvēktiesībām un vidi savās piegādes ķēdēs. Direktīva vēl nav pilnībā ieviesta, kad, reaģējot uz daļas no industrijas iebildumiem un konkurētspējas vārdā, Eiropas Komisija jau piedāvā to mainīt, izslēdzot no šīm prasībām 80% uzņēmumu un principā apdraudot direktīvas efektivitāti. Pat Eiropas Centrālā banka ir ieteikusi šīs izmaiņas nepieņemt, sakot, ka tas palielinās, nevis samazinās investoru riskus.
Tomēr neskatoties uz to, ir vērts turpināt strādāt. Strādājot ar šiem jautājumiem ir īpaši svarīgi saglabāt mieru, skatīties uz lietām perspektīvā un strādāt kopā ar partneriem. Progress bieži vien ir viļņveidīgs – augšā un lejā. Galvenais, lai kopējais virziens vienmēr būtu uz augšu. Un skatoties kaut vai uz to, kur bijām divdesmit gadus atpakaļ, progress ir jūtams. Klimats, vide, bioloģiskā daudzveidība šobrīd ir ikdienas temati, par ko varam lasīt medijos. Lai gan šķiet, ka attiecībā uz to, kur mums būtu jābūt, stāvam uz vietas, kopumā ir sasniegts daudz.
10. Ko Jūs novēlētu jaunajiem juristiem, kuri vēlētos savu karjeru saistīt ar cilvēktiesībām? Kas būtu tas, ko vajadzētu ņemt vērā?
Vienā teikumā – uz priekšu! Cilvēktiesības ir ļoti vērtīga tiesību joma un tās ir savā ziņā “horizontālas.” Cilvēktiesību juristam nekad nav garlaicīgi, jo vienmēr ir jāapgūst kaut kas jauns. Tas ir tādēļ, ka cilvēktiesības nedarbojas vakuumā. Tās vienmēr tiek piemērotas noteiktā jomā – no nodokļiem, līdz cietumiem, atbalstam personām ar invaliditāti, izglītībai, klimatam un pat neatrisinātiem lieliem filozofiskiem jautājumiem – par dzīvi, dzīves kvalitāti, personas suverenitāti. Ar cilvēktiesībām strādājot, es apsolu, ka nebūs garlaicīgi!
