2024. gada 22. oktobrī stājas spēkā kārtējie grozījumi Kriminālprocesa likumā (turpmāk – KPL). Grozījumi KPL 455. pantā (turpmāk – Grozījumi) paplašina tiesas kompetenci no apsūdzības atšķirīgu noziedzīga nodarījuma faktisko apstākļu vai juridiskas kvalifikācijas atzīšanā. Proti, tiesa tagad var pasliktināt apsūdzētā stāvokli arī vairāk nekā uzturēta apsūdzība tiesā. Tā kā kopš KPL pieņemšanas un spēkā stāšanās pagājuši gandrīz 20 gadi, Grozījumi ievieš būtiskas izmaiņas ierastajā praksē un ietekmē apsūdzētā pamattiesības.
Grozījumu būtība
Ar Grozījumiem[1] 455. pants tika papildināts ar ceturto daļu, kura nosaka, ka tiesa, taisot spriedumu, var atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus vai juridisko kvalifikāciju, kas pasliktina apsūdzētā stāvokli, ja šādu iespējamu iemeslu tiesa konstatē iztiesāšanas laikā, informējot apsūdzēto un citus procesa dalībniekus, dodot viņiem iespēju izteikties.
Grozījumu nepieciešamību var labāk izprast, iepazīstoties ar Grozījumu sagatavošanas materiāliem. Aplūkojot Saeimas Juridiskās komisijas un tās Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēžu protokolus, raksta autors secina, ka Grozījumiem atsevišķi netika veltīts daudz uzmanības. Tas var būt izskaidrojams ar to, ka Tieslietu ministrijas darba grupa ieguldīja daudz laika (pusotrs gads) un darba pie likumprojekta sagatavošanas pirms iesniegšanas Saeimai.[2] Ņemot vērā iepriekš minēto, raksta autoram atliek pētīt likumprojekta anotāciju, lai saprastu likumprojekta iesniedzēja gribu.
No anotācijas izriet, ka atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei un citu ES dalībvalstu (Igaunijas, Vācijas, Austrijas, Šveices) kriminālprocesuālajam regulējumam tiesa drīkst atzīt no apsūdzības atšķirīgus noziedzīga nodarījuma faktiskos apstākļus vai juridisko kvalifikāciju, kas pasliktina apsūdzēto stāvokli. Tāpat anotācijas autori atsaucas uz prof. V. Liholajas vēl 2005. gadā izteikto viedokli un prof. Ā. Meikališas 2010. gadā izteikto viedokli, kuros ir norādīts, ka, neparedzot šādas tiesības tiesai, tiesa noteiktajos gadījumos nevarēs sasniegt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu. Proti, tiesa, nepiekrītot apsūdzībai, varēja apsūdzēto attaisnot, kaut gan viņš bija izdarījis noziedzīgu nodarījumu, vai notiesāt atbilstoši apsūdzībai, kaut gan apsūdzētais bija izdarījis citu noziedzīgu nodarījumu un attiecīgi būtu notiesāts par neizdarītu (apsūdzībā norādīto) noziedzīgu nodarījumu.[3]
Tiesības uz taisnīgu tiesu un no tās izrietošas garantijas
Raksta centrālais jautājums ir vērtēt Grozījumu saderību ar vienu no apsūdzētā pamattiesībām, proti, tiesībām uz taisnīgu tiesu.
Atbilstoši Satversmes[4] 92. panta pirmajam teikumam „ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā“. Starptautiskajā līmenī tiesība uz taisnīgu tiesu nostiprināta Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām[5] 14. pantā, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas[6] 6. pantā, bet Eiropas Savienības līmenī – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas[7] 47. panta otrajā daļā.
Satversmes tiesa ir pieņēmusi daudz spriedumu par Satversmes 92. panta pirmo teikumu. Ar „taisnīgu tiesu“ saprot neatkarīgu tiesu, kas spriež tiesu, un taisnīgu un tiesisku procesu.[8] Pēdējais nozīmē, ka valstij jānodrošina tāds process, kurā tiek pieņemts taisnīgs spriedums,[9] jānodrošina piekļuve tiesai, pušu līdztiesība, jāuzklausa persona un jānodrošina iespēju pārsūdzēt nolēmumu.[10]
No tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet viena no apsūdzēta pamatgarantijām kriminālprocesā – nevainīguma prezumpcija. Nevainīguma prezumpcija ir nostiprināta Satversmes 92. panta otrajā teikumā, minētajos starptautiskajos līgumos un KPL 19. pantā. Atbilstoši vienam no nevainīguma prezumpcijas elementiem apsūdzētais ir nevainīgs, kamēr viņa vaina nav pierādīta ar likumu. Pierādīšanas pienākums ir izmeklētājam un prokuroram.[11]
Tiesas spriešanas un apsūdzības funkciju nošķiršana
Grozījumu kontekstā ir nepieciešams noskaidrot, vai tiesa ar tiem neuzņemas papildu valsts apsūdzības uzturētāja lomu, proti, vai tiesa nepārkāps savas procesuālās funkcijas - tiesas spriešanas - robežas un neiejauksies apsūdzības funkcijā, tādējādi pārkāpjot Satversmes 92. panta pirmo teikumu un KPL 17. pantu (Satversmes 92. panta pirmajā teikumā nostiprināto tiesību atspoguļojums KPL). Vispirms ir nepieciešams definēt, kas ir tiesas spriešana kriminālprocesā.
Atbilstoši KPL 23. pantam tiesa spriež tiesu, tiesas sēdēs izskatot un izlemjot pret personu celto apsūdzību pamatotību, attaisnojot nevainīgas personas vai arī atzīstot personas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un nosakot tām sodu. „Tiesas spriešana tiešā nozīmē ir krimināllietā izvirzīto jautājumu izšķiršana pēc būtības pēdējā iztiesāšanas posmā, kurā notiek sprieduma taisīšana un pasludināšana.”[12]
Turklāt jānorāda, ka tiesa spriež tiesu atbilstoši likumdevējam noteiktajam procesuālajam regulējumam un likumdevējs ir tiesīgs pārskatīt procesuālo regulējumu, paplašinot vai sašaurinot tiesas spriešanas tvērumu, bet neaizskarot tiesas spriešanas pašu būtību. Savukārt „tiesas spriešanas rezultāts ir spriedums (lēmums), kura uzdevums ir galīgi novērst neskaidrības par tiesībām, taisnīgo un pareizo konkrētajā izvērtējamajā gadījumā.“[13]
Anotācijā ir uzsvērts, ka tiesai netiek piešķirta apsūdzības funkcija, bet Grozījumi nepieciešami, lai tiesai, ja tās viedoklis atšķiras no apsūdzības viedokļa, būtu iespēja sasniegt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu.[14] Šeit raksta autors uzskata par svarīgu atgādināt, ka krimināltiesiskās attiecības ir publisko tiesību attiecības, kas skar arī visas sabiedrības intereses[15], tāpēc tiesa, atzīstot, ka apsūdzētais ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, bet vienlaicīgi konstatējot trūkumus apsūdzībā, nevar ignorēt pirmo faktu. Tātad, vēlreiz atkārtojoties, atbilstoši Grozījumiem ir iespējama situācija, ka tiesa notiesā apsūdzēto par smagāku noziedzīgo nodarījumu, nekā norādīts apsūdzībā, un tiesa arvien īsteno savu ekskluzīvo tiesas spriešanas funkciju un izlemj apsūdzētajai personai celtās apsūdzības pamatotību.
Apkopojot iepriekš minēto, tiesai spriedumā gan jāizlemj, vai apsūdzība ir pamatota, gan jānosaka, vai persona ir vai nav vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tiesas nepiekrišana apsūdzībai nemazina apsūdzības funkciju, jo bez apsūdzības vispār nevar būt tiesvedības.[16]
Komentārs par Grozījumiem
Pirmkārt, raksta autors cer, ka arī turpmāk, neskatoties uz ieviesto Grozījumu, prokurori cels kvalitatīvas un argumentētas apsūdzības un tādējādi tiesai nāksies piemērot KPL 455. panta ceturto daļu tikai izņēmuma gadījumos. KPL 455. panta ceturtā daļa nevar būt par pamatu prokuroru attieksmes mainīšanai pret apsūdzību. Ar citiem vārdiem, KPL 455. panta ceturtā daļa nenozīmē, ka prokurors tagad varēs celt vieglāku, faktiskajai situācijai neatbilstošu (netaisnīgu) apsūdzību, un tiesa to „labos“, taisot taisnīgu spriedumu. Protams, tiesa tagad drīkst atzīt no apsūdzības atšķirīgu un smagāku juridisko kvalifikāciju vai noziedzīga nodarījuma faktiskos apstākļus un tas nav pretrunā ar tiesībām uz taisnīgo tiesu, jo tiesa rīkojas atbilstoši procesuālajam regulējumam (KPL), kurā šādu iespēju paredzēja likumdevējs. Tomēr iepriekš arī tika secināts, ka no nevainīguma prezumpcijas izriet, ka pierādīšanas pienākums tiesvedības laikā joprojām gulstas uz prokurora pleciem.
Raksta autors pieļauj, ka KPL 455. panta ceturtā daļa var kļūt par prokuroru pienākumu pildīšanas vērtēšanas kritēriju. Piemēram, ja kāda prokurora krimināllietās ir konstatēts, ka tiesai katru reizi bija jāpiemēro KPL 455. panta ceturtā daļa, tad varētu izvērtēt iespēju saukt konkrēto prokuroru pie disciplināratbildības.
Tāpat prokuroram tiesas sēdē, kad tiesa atbilstoši KPL 455. panta ceturtajai daļai uzklausīs procesa dalībnieku viedokļus, jāizmanto iespēja izteikties (pēc raksta autora domām - iebilstot, jo pretējā gadījumā prokurors atkāptos no apsūdzības - atzītu, ka apsūdzībā ir trūkumi[17]). Prokuroram arī saglabājas pienākums pārsūdzēt tiesas spriedumu atbilstoši KPL 551. panta piektajai daļai, ja viņš nepiekrīt tiesas argumentācijai, jo arī šajā gadījumā prokurora rīcībai jābūt tādai, lai sasniegtu krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu. Notiesāšana pēc smagākās juridiskās kvalifikācijas nevar būt pašmērķis.
Otrkārt, raksta autors uzskata, ka KPL 455. panta ceturto daļu īstenot ir sarežģītāk nekā panta trešo daļu. KPL 455. panta trešā daļa paredz, ka „tiesa var atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus, ja ar to nepasliktinās apsūdzētā stāvoklis un netiek pārkāptas viņa tiesības uz aizstāvību“.
Tātad no KPL 455. panta ceturtās daļas izriet, ka iztiesāšanas laikā tiesai jau jāpieļauj, ka iespējams, taisot spriedumu, tiesa atzīs no apsūdzības atšķirīgus, turklāt smagākus noziedzīga nodarījuma faktiskos apstākļus vai juridisku kvalifikāciju par pierādītiem. Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī salīdzinot KPL 455. panta trešo un ceturto daļu, ir redzams, ka KPL 455. panta trešā daļa īstenojama sprieduma taisīšanas procesā, savukārt ceturtā daļa īstenojama vēl pirms tiesas aiziešanas taisīt spriedumu, jo tiesai ir jānoskaidro apsūdzētā un citu procesa dalībnieku viedokļus. Iztulkojot KPL 455. panta ceturto daļu sistēmiski ar KPL 509. panta pirmo daļu, kura paredz, ka jāatsāk tiesas izmeklēšana, ja kāds no procesa dalībnieki tiesas debašu laikā runā par jauniem un svarīgiem apstākļiem vai piemin jaunus, nepārbaudītus pierādījumus, autors uzskata, ka tiesai jāinformē apsūdzētais par KPL 455. panta ceturtās daļas piemērošanas iespējamību un jāuzklausa apsūdzētais un citi procesa dalībnieki līdz tiesas debatēm.
Kopumā atšķirīga procesuālā kārtība ir pamatota, jo KPL 455. panta trešā daļa nepasliktina apsūdzētā stāvokli, savukārt ceturtā daļa var pasliktināt, tāpēc atbilstoši tiesībām uz taisnīgo tiesu ir jānodrošina apsūdzētajam iespēja izmantot tiesiskus aizsardzības līdzekļus, proti, iespēja būt uzklausītam no tiesas puses. KPL 455. panta ceturtās daļas īstenošanas sarežģītību attaisno mērķis - tiesību uz taisnīgo tiesu ievērošana.
Tāpat tiesai, nodrošinot procesa dalībniekiem tiesības izteikt savu viedokli, kā arī uzdodot jautājumus procesa dalībniekiem, jāsaglabā objektivitāte atbilstoši KPL 15. pantam. Proti, tiesas uzdoto jautājumu formulējumi nedrīkst liecināt par to, ka tiesa jau pirms aiziešanas taisīt spriedumu domās izslēgusi iespēju taisīt attaisnojošu spriedumu.
Atsevišķi jāapskata KPL 455. panta ceturtās daļas piemērošana apelācijas instances tiesā. Jānorāda, ka tā ir problemātiska, jo KPL 562. pants ierobežo apelācijas instances tiesas iespējas pasliktināt apsūdzētā stāvokli.[18] Pirmkārt, KPL 562. panta pirmā daļa neļauj atzīt no pirmās instances tiesas atšķirīgus un smagākus faktiskos apstākļus, ja nav prokurora protesta.[19] Tātad, ja prokurors uz to nenorāda, apelācijas instances tiesa pati par sevi tos nedrīkst atzīt par pierādītiem, tostarp no apsūdzības atšķirīgus faktiskos apstākļus Otrkārt, KPL 562. panta otrā daļa ļauj atzīt smagāko juridisko kvalifikāciju, nekā atzinusi pirmās instances tiesa, tikai ja to lūdz prokurors vai cietušais, noprotestējot vai pārsūdzot pirmās instances tiesas spriedumu.
Autorprāt, ņemot vērā iepriekš minēto, tiesu praksei būs jāsniedz atbilde, vai KPL 455. panta ceturtā daļa ir attiecināma uz apelācijas instances tiesas tiesu, jo pašlaik var izveidoties situācija, ka tiesa piemēros smagāko juridisko kvalifikāciju vai atzīs smagākos faktiskos apstākļus bez prokurora vai cietušā lūguma, lai taisnīgi noregulētu krimināltiesiskas attiecības. Viena mērķa labad nebūtu pieļaujams pārkāpt citas KPL normas, jo tas būtu pretrunā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu – jāievēro procesu regulējošais likums. Turklāt KPL 562. panta otrās daļas 2. teikums paredz, ka apelācijas instances nevar piemērot smagāku juridisko kvalifikāciju nekā pirmstiesas procesā, izņemot gadījumu, kad prokurors ir grozījis apsūdzību pirmās instances tiesā.
Attiecībā uz apsūdzētā apelācijas sūdzību darbojas reformatio in peius princips. Proti, apsūdzētā stāvoklis nedrīkst pasliktināties, ja viņš pārsūdz spriedumu apelācijas instancē. Latvijas kriminālprocesuālajā regulējumā tas tiek attiecināts gan uz juridisko kvalifikāciju, gan uz sodu.[20] Ņemot vērā rakstīto par KPL 562. pantu, autoram grūti iedomāties, ka tiesa varētu pēc savas iniciatīvas pasliktināt apsūdzētā stāvokli taisnīguma vārdā, ja tikai apsūdzētais pārsūdz pirmās instances tiesas spriedumu. No otras puses ir skaidrs, ka būtu neloģiski attiecināt KPL 455. panta ceturto daļu tikai uz pirmās instances tiesu, it kā taisnīgums apelācijas instances tiesai nebūtu tik svarīgs kā pirmajai. Autors cer, ka likumdevējs un tiesu prakse atrisinās arī šo jautājumu.
Treškārt, raksta autors pieļauj, ka Grozījumi var atturēt apsūdzēto no vēršanās tiesā un var motivēt (negatīvā nozīmē) apsūdzēto sadarboties ar procesu virzītāju pirmstiesas procesā, izvēloties konkrētajai situācijai atbilstošu vienkāršotu procesu. Ar citiem vārdiem, raksta autors uzskata, ka būs atsevišķi gadījumi, kad apsūdzētais izvēlēsies mazāko ļaunumu. Šeit ir jānorāda, ka tiesības uz taisnīgo tiesu šādā situācijā netiek pārkāptas, jo, pirmkārt, tās ir apsūdzētā tiesības, nevis pienākums vērsties tiesā, otrkārt, valsts no savas puses ir nodrošinājusi iespēju izmantot tiesību aizsardzības līdzekli - vēršanos tiesā.
Ja tomēr apsūdzētais konkrētajā gadījumā izmanto savas tiesības vērsties tiesā un tiesa īsteno Grozījumos noteikto un taisa atbilstošu spriedumu, tad apsūdzētais visdrīzāk pārsūdzēs spriedumu. Nelabvēlīgs spriedums apsūdzētājam nenozīmē, ka ir pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu, jo tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē, ka tiesu spriedis neatkarīga un objektīva, uz likuma pamata izveidota tiesa, ievērojot procesuālo regulējumu, taisot pamatotu, likumīgu un taisnīgu spriedumu. Ja iepriekš minēti apstākļi ir ievēroti, tad tiesības uz taisnīgu tiesu ir ievērotas.
Ja tiesas spriedums atbilst apsūdzības līmenim vai ir vieglāks, tad tiesa ar savu motivāciju var pārliecināt apsūdzēto, tas ir, apsūdzētais var piekrist, ka turpināt tiesāties, pārsūdzot spiedumu, nav jēgas. Grozījumu gadījumā raksta autors šaubās, ka apsūdzētais samierināsies, ka spriedumā atzīta no apsūdzības atšķirīga un smagāka juridiskā kvalifikācija vai noziedzīga nodarījuma faktiskie apstākļi, tāpēc izmantos savas tiesības pārsūdzēt spriedumu.
Nobeigums
Ar Grozījumiem tiek pabeigta ilgus gadus notikusī diskusija, vai varētu vai nevarētu piešķirt šādu kompetenci tiesai kriminālprocesā. Vienlaicīgi Grozījumi izveidoja pamatu jaunajai diskusijai. Tas ir, vai Grozījumu pašreizējā redakcija ir tā labāka un nodrošina efektīvus tiesiskus aizsardzības līdzekļus apsūdzētajam tiesvedības laikā. Neskatoties uz iepriekš minēto, ir skaidrs, ka viss tiek darīts viena mērķa labā - krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējums bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē.[21]
Atsauces
- ^ Grozījumi Kriminālprocesa likumā: LV likums. Pieņemts 19.09.2024. [24.02.2025. red.]
- ^ Saeimas Juridiskās komisijas 2024. gada 21. februāra sēdes protokols. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/e151e10bd660d8e7c2258ac4002b6a55/$FILE/PR_2024_02_21_10_00_JK.pdf
- ^ Likumprojekta „Grozījumi Kriminālprocesa likumā“ anotācijas 23.-27.lpp.. Pieejama: https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs14.nsf/0/4DAA5D3E8B9B65A0C2258AB50028D06F?OpenDocument
- ^ Latvijas Republikas Satversme: LV likums. Pieņemts 15.02.1922. [24.02.2025. red.]
- ^ Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Parakstīts Ņujorkā 16.12.1966. [24.02.2025. red.]
- ^ Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Parakstīta Romā 04.11.1950. [24.02.2025. red.]
- ^ Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, 07.06.2016., 389.lpp.
- ^ Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punkts
- ^ Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 6. punkts
- ^ Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 12. punkts
- ^ Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 4.punkts
- ^ Gruziņš P. Kriminālprocesa likuma 23. panta komentārs. Grām.: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniska monogrāfija prof. Kristīnes Stradas-Rozenbergas zināniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 107.lpp. Līdzīgi definēja prof. U.Krastiņš, sk.: Juridisko terminu vārdnīca. Sastādījis autoru kolektīvs I. Krastiņa vadībā. Rīga: nordik, 1998, 258.lpp.
- ^ Neimanis J. Latvijas Republikas Satversmes 82. panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013, 45.lpp.
- ^ Likumprojekta „Grozījumi Kriminālprocesa likumā“ anotācijas 27.lpp.. Pieejama: https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs14.nsf/0/4DAA5D3E8B9B65A0C2258AB50028D06F?OpenDocument
- ^ Strada-Rozenberga K. Kriminālprocesa likuma 1. panta komentārs. Grām.: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniska monogrāfija prof. Kristīnes Stradas-Rozenbergas zināniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 24.lpp.
- ^ Sal. sk. KPL 460. panta pirmo daļu
- ^ Sal. sk. KPL 461. panta pirmo daļu
- ^ Augstākas tiesas Krimināllietu departamenta 2009. gada 3. decembra lēmums lietā SKK-665/2009
- ^ Augstākas tiesas Krimināllietu departamenta 2024. gada 19. septembra lēmuma lietā SKK-86/2024 5.p/
- ^ Leja M. Aizliegums pasliktināt apsūdzētā stāvokli. Grām.: Kriminālprocesa likumam – 10. Pagātnes mācības un nākotnes izaicinājumi. Kolektīva monogrāfija - rakstu krājums Ā.Meikališas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2015, 361.lpp.
- ^ Kriminālprocesa likuma 1. pant
