Par demokrātiju bieži tiek domāts galvenokārt vēlēšanu kontekstā, kad pilsoņi pilnvaro politiķus pieņemt sabiedrībai saistošus lēmumus. Taču iedzīvotāju spējas ietekmēt valsts attīstību nebeidzas pie vēlēšanu urnas. Nevalstiskās organizācijas bieži kalpo par tiltu starp sabiedrību un valsts varu, palīdzot lēmumpieņēmējiem sadzirdēt tās balsis, kuras citkārt paliek nesadzirdētas. Uz nevalstisko organizāciju lomu sabiedrībā ir nepieciešams raudzīties plašāk, ārpus budžeta ienākumu un izdevumu tabulām un vēršot uzmanību uz demokrātijas kvalitāti, līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos un sabiedrības spēju pašorganizēties kopīga labuma vārdā.

Pēdējo mēnešu laikā Latviju, vismaz sociālo tīklu burbuļus un plašsaziņas mediju virsrakstus, ir pārņēmušas diskusijas par nevalstisko (vai drīzāk nevaldības?) organizāciju (turpmāk – NVO) darbības un tām piešķirtā valsts budžeta un Eiropas Savienības fondu līdzekļu izlietojuma lietderību. Kas finansē NVO? Kā interesēs strādā NVO? Ko lietderīgu ir paveikušas NVO? Sabiedrības raizes un interese par NVO piešķirtā finansējuma izlietojumu ir saprotama un atbalstāma, jo tās ir sabiedrības tiesības uzzināt, kādiem mērķiem izlietota nodokļu maksātāju nauda, un tas ir NVO pienākums būt caurspīdīgām un atklāti informēt par savu darbību un tās rezultātiem. Tomēr diskusijas par darbības caurskatāmību nedrīkst ierobežot pilsoņu tiesības apvienoties biedrībās un arodbiedrībās, dibināt nodibinājumus un politiskās partijas un darboties plašākas sabiedrības labā.

NVO kā sabiedrības spogulis

Pilsoniski aktīvie iedzīvotāji, kuri ir apvienojušies NVO, kalpo par interešu aizstāvjiem, lai plašāks cilvēku loks uzzinātu, ieraudzītu un izprastu tās problēmas, ar kurām ikdienā saskaras dažādas sabiedrības grupas. Var, protams, diskutēt, vai sabiedrībai ārpus brīvprātīgajiem, ziedotājiem, NVO sektorā nodarbinātajiem un atbalsta saņēmējiem ir svarīgi, ka NVO vispār pastāv, ja NVO tieši nepārstāv viņu intereses, tomēr lielākoties arī Latvijā vairs nav aktuāls jautājums “Kas ir NVO?”. 

Satversmes 1. pants nosaka, ka “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”. Bet kas tad īsti ir valsts? No politikas teorijas izriet, ka valsts tiek dibināta brīdī, kad sabiedrība vienojas par kopīgiem sadzīves nosacījumiem un pieņem sabiedrisko līgumu, tai skaitā vienojas par pilnvarojuma došanu līderiem.^[1] Tātad valsts dibināšana ir nācijas apvienošanās vienā lielā organizācijā, kas juridiski nostiprināta ar valsts pamatlikumu (Satversmi)^[2] jeb sabiedrisko līgumu un faktiski kā kartē, tā dabā tiek fiksēta ar valsts ģeogrāfisko robežu. Ikvienai, vismaz demokrātiskai valstij, ir savs sabiedriskais līgums, principi un vērtības, pēc kurām rit gan politiskā dzīve, gan ikdienas sadzīve sabiedrības locekļu starpā. Tomēr patiesa demokrātija nevar pastāvēt bez sabiedrības līdzdalības politiskajā dzīvē, lai pie varas esošie ilgstoši strādātu “sabiedrības labā”, bet bez piesaistes daudzu iedzīvotāju visai skaudrajai sociālajai realitātei.

Bet kas tad cits ir NVO, ja ne komunikācijas kanāls starp valsti un sabiedrību? NVO un to darbības specializāciju var ielikt daudz un dažādās kastītēs, pirmšķietami arī ar nosaukumu “naudas izpļekarētāji”. Katrs vērtē pēc savas mērauklas, no kuras nevajadzētu izpalikt ne diskusijām par valsts un pašvaldību iestāžu iepirkumu tehniskās specifikācijas pielāgošanu konkrētām interesēm, ne jautājumam, vai pilsoniskās sabiedrības briedumu iesaistītes organizētos politiskajos procesos kā aktīvam dalībniekam var panākt tikai ar valsts finansējuma piešķiršanu politiskajām partijām.^[3] Atkarība vai sekošana konkrētām idejām un politiskajai pārliecībai ne vienmēr ir tikai naudas jautājums, tā ir arī uzticēšanās un ticība ideāliem, ko raksturo arī darbs NVO sektorā. Ikvienā jomā, kas saņem publisko finansējumu, ir jābūt nodrošinātai caurspīdīgai un atklātai informācijai par līdzekļu izlietojumu.

NVO nav ne drauds sabiedrībai, ne politiskajai dienaskārtībai, ne valsts budžetam. Iespējams, ka NVO nesniedz tiešu un skaitļos izmērāmu devumu tautsaimniecības attīstībā, lai “atražotu” saņemto valsts budžeta finansējumu, tomēr absolūtā vairumā gadījumu NVO darbības mērķis ir vērsts uz aktivitāšu īstenošanu, no kurām ieguvēja ir plašāka sabiedrība. Vai tā būtu sabiedrības mazaizsargātāko grupu interešu aizstāvība un pārstāvība, sociālo pakalpojumu sniegšana personām ar invaliditāti, atbalsts trūcīgiem un maznodrošinātiem iedzīvotājiem, vai ziedojumu piesaiste to iedzīvotāju veselības vajadzību segšanai, kam valsts budžetā ikreiz atrodas par maz finansējuma. Teju ikviena NVO ar savu darbu aizpilda konkrētu robu sabiedriskajā dzīvē, ko valsts ierobežotu resursu apstākļos finansiāli nespēj nodrošināt vai kuru nodrošināšanai trūkst politiskās gribas.

Latvijas demokrātija uz Eiropas fona

Vidējam sabiedrības loceklim ir ierasts pieņemt, ka pilsoņu pamattiesības iespējams īstenot tikai saskarsmē ar demokrātijas pamatelementu – dalību vēlēšanās. Satversmes 8. pants raksturo pasīvu pilsonisko līdzdalību jeb vēlēšanu: “Tiesības vēlēt ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu.” Savukārt Satversmes 9. pants raksturo aktīvu pilsonisko līdzdalību jeb kandidēšanu: “Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.” Bez vēlēšanām demokrātija nav iespējama; tiesības vēlēt un tikt ievēlētam ir pilsoņa tiesību sistēmas pamatā, taču pilsoniskajai līdzdalībai nav jābūt pakļautai vēlēšanu ciklam.

Bez pašvaldību, Saeimas vai Eiropas Parlamenta vēlēšanām Satversmē ir noteikta virkne gadījumu, kad pilsoņiem ir dota balss tieši pieņemt politiskus lēmumus tautas nobalsošanās par tādiem jautājumiem kā Saeimas atlaišana, dalība Eiropas Savienībā, ja apturēta konkrēta likuma publicēšana vai tiek grozīta Satversme.^[4] Pēdējo reizi parakstu vākšana sekmējusies tautas nobalsošanā 2012. gadā par krievu valodu kā otru valsts valodu.^[5] Tātad vairāk nekā trīs Saeimas vēlēšanu ciklus pilsoņiem nav bijusi iespēja izmantot Satversmē paredzēto tiešas demokrātijas institūtu. Iespējams arī iesniegt izstrādātus Satversmes grozījumu un citus likumprojektus, ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu vai arī iesniegt Eiropas pilsoņu iniciatīvas, taču šādu iniciatīvu autoriem pašiem ir jābūt pietiekami daudz resursiem domubiedru mobilizācijai, lai sasniegtu parakstu skaitu referenduma ierosināšanai.

Latvija Eiropas Savienībā tika uzņemta 2004. gadā, Eiropas Padomē – jau 1995. gadā. Vairākas desmitgades Latvija ir bijusi ne tikai Eiropas ģeogrāfijas sastāvdaļa, bet arī nozīmīga dalībniece kopīgās politikas plānošanas procesos ar savu nostāju un savu balsi. Eiropas vērtības kļuvušas arī par Latvijas vērtībām: cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums. Latvijas Republikas Satversmē ir nostiprināts valsts nepārtrauktības princips, tomēr salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm Latvija izkopusi savas demokrātiskās tradīcijas vien mazliet vairāk nekā 50 gadus starpkaru periodā līdz autoritārajam režīmam un pēc faktiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Vai pusgadsimts ir pietiekams, lai ikviens sabiedrības loceklis zinātu savas tiesības un būtu informēts par iespējām piedalīties lēmumpieņemšanā? Eiropas vidienes valstīs ar senākām un iesakņojušām demokrātijas tradīcijām likumsakarīgi novērojama prioritāra līdzekļu novirzīšana valsts sociālajam budžetam un iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai, tātad pastarpināti sniedzot iespējas iedzīvotājiem palīdzēt līdzcilvēkiem un aizstāvēt mazaizsargātāko sabiedrības grupu intereses. Pēc analoģijas piemērojot lidmašīnas principu – vispirms uzlikt sev un tikai tad palīdzēt bērnam –, sabiedrība nevar iestāties par citiem, ja pati atrodas trūkumā. Taču funkcionēšana ierobežotu resursu apstākļos nenozīmē, ka valstij nav jāstiprina sabiedrības līdzdalība demokrātiskajos procesos. Daļēji šīs funkcijas var izpildīt NVO kā interešu aizstāvības grupas, tomēr sabiedrībā bez stabilām demokrātiskajām tradīcijām tā nevar pašfinansēties un var būt nepieciešams valsts atbalsts līdzdalības aktivitātēm.

2025. gada beigās Latvijā ir reģistrētas 27 884 NVO,^[6] iedzīvotāji – 1,845 miljoni.^[7] Tātad uz 1000 iedzīvotājiem ir reģistrētas aptuveni 15 NVO. Somijā šis skaitlis ir 19, Igaunijā – 22, Francijā – 24. Savukārt tādās valstīs, kuru valsts iekārta ir parlamentārā monarhija, NVO skaits uz 1000 iedzīvotājiem ir salīdzinoši mazāks: Beļģijā – 13, Nīderlandē – 8, Spānijā – 6,  Lielbritānijā – 2. Katrā valstī būtiski atšķiras NVO sektora regulējums: reģistrācijas kritēriji, administratīvais slogs grāmatvedības kārtošanas regulējošo normatīvo aktu ievērošanai, nosacījumi darbības un finansējuma izlietojuma informācijas publicēšanai. Taču ir skaidrs, ka Latvija Eiropas statistikā atrodas pa vidu. Eiropas valstīs ir daudz un dažādi demokrātisko tradīciju piemēri kā piketēšanas un streikošanas kultūra Francijā, parlamentāro debašu kultūra Apvienotajā Karalistē, referendumi Šveicē, “poldermodel” jeb pušu vienprātības modelis Nīderlandē, konsensuālās pārvaldības modelis Vācijā u.tml. Latvijai ir dziesmotās revolūcijas un sadarbība Baltijas valstu starpā. Pārņemtas arī Eiropas demokrātiskās tradīcijas par cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskuma nodrošināšanu. Gan Latvijas valsts, gan sabiedrība var apzināt citu valstu pieredzi un atrast inovatīvus risinājumus līdzdalības veicināšanai valsts pārvaldē. Tomēr katrā valstī atšķiras efektīvākais līdzdalības formāts.

Kā tikt sadzirdētam?

Satversmes 2. pants nosaka, ka “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijai tautai”. Šis pamatprincips, kas raksturīgs jebkurai demokrātiskai valsts iekārtai, attiecīgi raksturo nācijas un valsts varas pārstāvju attiecības, kam nav jāaprobežojas tikai ar lēmumpieņemšanas pilnvaru sniegšanu politiķiem vēlēšanu procesā. Tieši NVO ir tās platformas, kas gan iedzīvotājiem, gan sabiedrības grupām var piešķirt balsi pastāvēt par savu viedokli un tikt sadzirdētiem valsts varas gaiteņos. 

Var apgalvot, ka valsts jau ir nodrošinājusi pietiekamas līdzdalības iespējas lēmumpieņemšanas procesos. Piemēram, ikvienam iedzīvotājam ir tiesības iesniegt viedokli par Ministru kabineta noteikumiem, rīkojumiem un likumprojektiem, kā arī informatīvajiem ziņojumiem, kas nodoti publiskai apspriešanai.^[8] Kopš 2008. gada ir stājies spēkā arī Iesniegumu likums, kura mērķis ir veicināt personu līdzdalību valsts pārvaldē un kas paredz tiesības privātpersonām iesniegt lūgumus, sūdzības, priekšlikumus un jautājumus, kā arī paredz pienākumus valsts pārvaldes institūcijām atbildēt uz šādiem iesniegumiem pēc būtības. Savukārt 2024. gadā stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr. 639 “Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā”, kuri nostiprinājuši dažādus sabiedrības līdzdalības formātus valsts un pašvaldību iestādēs, piemēram, paplašināta piekļuve konsultatīvajām padomēm, dažādas domnīcas, iedzīvotāju aptaujas, tai skaitā ar mērķi palielināt gan iedzīvotāju iesaisti valsts pārvaldes darbā, gan uzticēšanos valsts pārvaldei.^[9] Taču šādos sabiedrības līdzdalības formātos arī ir novērojams, ka sabiedrības intereses pārsvarā pārstāv NVO, piemēram, biedrības, profesionāļu asociācijas, sabiedriskā labuma organizācijas, un tādējādi par līdzdalības aktivitātēm uzzina plašāks iedzīvotāju loks.

Līdzdalību valsts pārvaldes un likumdošanas procesos būtiski atvieglo NVO iesaiste, piemēram, ManaBalss.lv platforma ļauj iedzīvotājiem un interešu grupām (arī citām NVO) publicēt savas likumdošanas iniciatīvas parakstu vākšanai, kas pēc nepieciešamā parakstu skaita savākšanas tiek operatīvi iesniegtas Saeimai vai pašvaldībai. Ar NVO starpniecību attiecīgi ir daudz vienkāršāk iedzīvotājam piedalīties normatīvo aktu un politikas pilnveidē, ko apliecina vairāk nekā 600 000 unikālo iniciatīvu parakstītāju, kā arī 156 veiksmīgas likumdošanas iniciatīvas, kas rezultējušas pieņemtos likumos un pašvaldību saistošajos noteikumos.^[10] NVO jeb sociālie partneri arī pārstāv sabiedrības intereses, piemēram, konsultatīvajās padomēs un darba grupās, valsts pārvaldes iestādēs, pašvaldībās un speciālajās institūcijās, kurās tiek analizēta cilvēktiesību ievērošana Latvijā. NVO piedalās šādos līdzdalības formātos ar vienu mērķi – pārstāvēt sabiedrības mazaizsargātāko grupu intereses un panākt jēgpilnas izmaiņas normatīvajā regulējumā. 

Tomēr interešu pārstāvība individuālā kapacitātē prasa laiku, zināšanas un resursus, kuri konkrētu izmaiņu panākšanai valsts pārvaldes birokrātijas sistēmā vienam iedzīvotājam var būt ievērojama apjoma. Attiecīgi Satversme garantē Latvijas iedzīvotājiem tiesības uz domas un vārda brīvību, tiesības piedalīties piketos, kā arī tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās.^[11] Biedrošanās brīvība sekmē organizētu un saskaņotu interešu pārstāvību, jo ir tikai likumsakarīgi, ka valsts nevar operatīvi apmierināt 1,845 miljonu personu atšķirīgās vēlmes un gaidas, taču politikas plānošanā var ņemt vērā prioritāros virzienus, par kuriem ir iestājušās vairāku desmitu un simtu cilvēku viedokļu apkopojušās NVO. Pilsoņu pilnvaroti politiķi pieņem lēmumu sabiedrības vietā, nosakot, kāda daļa no katra nodokļos samaksātā eiro tiek novirzīts prioritārajām jomām.^[12] Tomēr ar ziedojumiem ikvienam cilvēkam pašam ir iespēja balsot par sociālā budžeta prioritātēm, veicot ziedojumus NVO: bērnu rehabilitācijas nodrošināšanai, onkoloģisko pacientu medikamentiem, pārtikas pakām trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm, kurināmā iegādei vientuļiem senioriem un pat pirmšķietami triviālam mērķim kā okupācijas varas simbola nojaukšanai.

Latvijā arī ir iespējams ziedojumus sabiedriskā labuma organizācijām iesniegt kā attaisnotos izdevumus privātpersonām^[13] vai saņemt uzņēmuma ienākuma nodokļa atvieglojumus^[14] atbilstoši likumos noteiktajiem sliekšņiem un kritērijiem. Dažādās Eiropas valstīs eksistē gan modeļi, lai samazinātu ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo ienākumu apmēru, gan daļu no ziedojuma papildus līdzfinansē valsts.^[15] Tādas Eiropas valstis kā Itālija, Slovākija, Polija, Ungārija, Lietuva, Rumānija u.c. piedāvā iespēju iedzīvotājiem novirzīt līdz 3% no samaksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa konkrētai sabiedriskā labuma organizācijai.^[16] Lai gan Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, tiek piemēroti zemi nodokļu atvieglojumi par ziedojumu veikšanu sabiedriskā labuma organizācijām, tomēr kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā biedrības un nodibinājumi piesaista vairāk nekā 100 miljonus eiro tikai ziedojumos.^[17] Tātad ir nozīmīga daļa sabiedrības locekļu un arī sociāli atbildīgu uzņēmumu, kas arī bez būtiskiem nodokļu atvieglojumiem ir gatavi atbalstīt gan līdzcilvēkus, gan NVO darbu.

Ja Latvijas politiskajā kultūrā jau vairāk nekā 20 gadus priekšvēlēšanu laikā ir atpazīstams sauklis “Nu kā var nesolīt?” par vienām un tām pašām sociālās aizsardzības tēmām,^[18] tad pareizajai atbildei būtu jābūt “Var nesolīt”. Ja solījumiem neseko konkrēta politiskā rīcība, tad vēlēšanu cikla starplaikā individuālam sabiedrības loceklim ir niecīgas iespējas tikt saklausītam. Ja tās ir NVO, kas darbojas kā valsts pārvaldes sociālie partneri, kuru viedokļus ņem vērā, tad lūgums politiķiem būtu nesolīt, bet gan uzklausīt, sadzirdēt un rīkoties plašākas sabiedrības interesēs.

Nobeigumā

Privātais vai valsts atbalsts NVO darbībai nav un nebūs panaceja sabiedrības mazaizsargātāko interešu aizstāvībai, taču bez “vietas” pie sarunu galda un lēmumpieņēmēju vēlmes uzklausīt un palīdzēt kopīgā sabiedrības labklājība nav sasniedzama. NVO darbs ataino sabiedrības raizes, vajadzības un viedokli, un ne vienmēr valsts pārvalde ir gatava un spējīga veikt to darbu sabiedrības interesēs, ko veic NVO. Ikvienam der lieku reizi atcerēties Satversmes 2. pantu: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijai tautai.” Tikai viens vēlēšanu cikls var izšķirt personas atrašanos varas pozīcijā, viens pikets var atgriezt tautas pašpārliecinātību par savām tiesībām paust savus uzskatus un tapt uzklausītiem, bet tikai politiskās elites spēja sadzirdēt mazaizsargātāko grupu raizes un sekojoši rīkoties sabiedrības interesēs var iedzīvināt demokrātijas patieso būtību – ļaut tautai pašai īstenot pašnoteikšanās tiesības un pašorganizācijas ietvaros sekmēt sabiedrības kopīgo labklājību. Valsts nevar pastāvēt bez cilvēkiem, un demokrātija bez aktīvas pilsoniskās līdzdalības ir tikai ilūzija.

Šo publikāciju līdzfinansē Eiropas Savienība. Par publikācijas saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.

Atsauces

1. ^{^} Encyclopedia Britannica, Social contract. Pieejams: https://www.britannica.com/topic/social-contract.
2. ^{^} Jānis Pleps un Dita Plepa, “Latvijas Republikas Satversme,” Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/100866-Latvijas-Republikas-Satversme.
3. ^{^} Sk. Likumprojekta Nr. 447/Lp13 “Grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā” anotācija, 4.-18.lpp. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/F1AA596E1C2FF237C22584900065AFE0?OpenDocument.
4. ^{^} Centrālā vēlēšanu komisija, Tautas nobalsošanas. Pieejams: https://www.cvk.lv/lv/tautas-nobalsosanas.
5. ^{^} Centrālā vēlēšanu komisija, Par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē (2012). Pieejams: https://www.cvk.lv/lv/par-grozijumiem-latvijas-republikas-satversme-2012.
6. ^{^} Latvijas Pilsoniskā alianse, “Sabiedrisko organizāciju kopskaits”, Biedrību un nodibinājumu sektora monitorings 2025, 8.lpp. Pieejams: https://nvo.lv/wp-content/uploads/2026/02/Biedribu-un-nodibinajumu-monitorings-2025.pdf.
7. ^{^} Oficiālais statistikas portāls, Latvijā dzīvo 1,845 miljoni iedzīvotāju, 02.06.2026. Pieejams: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/preses-relizes/27583-iedzivotaju-skaita-izmainas.
8. ^{^} Valsts kanceleja, Tiesību aktu projekti; Virzības stadija: Sabiedrības līdzdalība. Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts?search%5Bname%5D=&search%5Bidentificator%5D=&search%5Bkind_id%5D%5B%5D=&search%5Bresponsible_institution_name%5D=&search%5Bhas_public_participation%5D=&search%5Bprogress_id%5D%5B%5D=&search%5Bprogress_id%5D%5B%5D=174459d0-1ef6-4596-a5b0-61e8ad1a57f1&search%5Bpolicy_area_id%5D=&search%5Bsubmitted_for_approval%5D=&search%5Bsubmitted_for_repeated_approval%5D=&search%5Blatest_review_submission_final_due_date_from%5D=&search%5Blatest_review_submission_final_due_date_to%5D=&search%5Btask_identificator%5D=&search%5Btask_due_date_from%5D=&search%5Btask_due_date_to%5D=&search%5Btask_progress_id%5D%5B%5D=&search%5Baccepted_at_from%5D=&search%5Baccepted_at_to%5D=&search%5Bregistration_number%5D=&search%5Bofficial_gazette_publication_date_from%5D=&search%5Bofficial_gazette_publication_date_to%5D=&button=.
9. ^{^} Guntars Laganovskis, “Ar jaunu regulējumu veicinās sabiedrības iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā”, LV portāls, Pieejams: https://lvportals.lv/skaidrojumi/368827-ar-jaunu-regulejumu-veicinas-sabiedribas-iesaistisanos-lemumu-pienemsana-2024.
10. ^{^} ManaBalss.lv, Sasniegumi. Pieejams: https://manabalss.lv/pages/paveiktais. 
11. ^{^} Sk. Satversmes 99., 100., 102., 103. pants.
12. ^{^} Latvijas Republikas Finanšu ministrija, Cik tiek novirzīts nozarēm no 1 nodokļos iemaksātā eiro. #Budžets2026. Pieejams: https://www.fm.gov.lv/files/fm-s3/s3fs-public/gallery_images/BUDZETS2026-1-EIRO_A4.png.
13. ^{^} Sk. Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 10. panta pirmās daļas trešais apakšpunkts. 
14. ^{^} Sk. Uzņēmuma ienākuma nodokļa likuma 12. pants
15. ^{^} European Commission, Tax incentives for donations to social economy entities. Pieejams: https://social-economy-gateway.ec.europa.eu/document/download/31178fd6-01e0-4990-b5b5-9ec6a6819951_en?filename=Thematic_discussion_paper_WS3_0.pdf.
16. ^{^} Boris Strečanský, Marianna Török, “Assessment of the Impact of the Percentage Tax Designations: Past, Present, Future,” ERSTE Stiftung Studies. Pieejams: https://taxdesignation.org/wp-content/uploads/2016/09/Tax_Percentage_Study_Web.pdf.
17. ^{^} Latvijas Pilsoniskā alianse, Biedrību un nodibinājumu sektor monitorings 2025, 29.-30.lpp. Pieejams: https://nvo.lv/wp-content/uploads/2026/02/Biedribu-un-nodibinajumu-monitorings-2025.pdf.
18. ^{^} Inese Braže, “No valdības uz valdību — solījumi, kas atkārtojas jau 17 gadu,” Re:Baltica. Pieejams: https://rebaltica.lv/2026/08/no-valdibas-uz-valdibu-solijumi-kas-atkartojas-jau-17-gadu/