Latvija un pasaule kopumā jau desmitgadēm ilgi cīnās ar ēnu ekonomiku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kas būtiski apdraud katras valsts labklājību. Latvijas ēnu ekonomikas apjoms 2023. gadā veidoja 22.9% no iekšzemes kopprodukta un šie skaitļi ir nemainīgi pēdējos 15 gadus. Tādēļ ir tikai pašsaprotami, ka valsts līmenī tiek meklēti risinājumi, kā šos rādītājus samazināt, tostarp, ieviešot starptautiskus standartus normatīvajā regulējumā, izvirzot būtiskas prasības skaidras naudas darījumiem, kā arī paredzot virkni ierobežojumu bezskaidras naudas darījumiem. Tomēr, lai cik formāli pareizi ir likumdevēja mērķi, straujiem soļiem labojot gadiem ilgi sasāpējušās problēmas, vai nemanāmi netiek veidots regulējums, kas nonāk savstarpējās pretrunās un pārmērīgi ierobežo personu tiesības uz īpašumu?
Ēnu ekonomika
Ēnu ekonomika ir saistīta ar daudziem riskiem.[1] Tā veicina nevienlīdzīgu konkurenci, izkropļo tirgu un negatīvi ietekmē nodokļu iekasēšanu. Komersanti, kas nenomaksā nodokļus vai nomaksā tos tikai daļēji, iegūst lielākus apgrozāmos līdzekļus un ietaupa izdevumus iespējamam (?) “aplokšņu algu” atalgojumam. Tas rada zemāku preču un pakalpojumu pašizmaksu un ļauj izspiest no tirgus preces un pakalpojumus, par kuriem nomaksāti visi nodokļi.[2]
Rezultātā ēnu ekonomika kavē valsts ekonomikas izaugsmi, negatīvi ietekmē nodokļu iekasēšanu un samazina valsts budžeta ieņēmumus. Tas attiecīgi samazina valsts rīcībā esošo finansējumu, ko iespējams izmantot sabiedrības labklājības un dzīves kvalitātes paaugstināšanai, infrastruktūras un pakalpojumu attīstībai, kas rada priekšnosacījumus ekonomiski aktīvu uzņēmumu skaita palielināšanai un ražošanas paplašināšanai.[3]
Ministru kabineta 2024. gada 23. janvāra sēdē tika izskatīts un ar 2024. gada 25. janvāra rīkojumu Nr.72 apstiprināts Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāns 2024.-2027. gadam, turpmāk – Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāns.
Plānā ietvertie pasākumi paredz nodokļu maksātāja kopvērtējuma (reitinga) izmantošanu publiskajos iepirkumos, nezināmas izcelsmes skaidras naudas aprites ierobežošanu, primāro darba algas izmaksas veidu bezskaidrā naudā, bezskaidras naudas darījumu izmantošanas veicināšanu, e-rēķinu ieviešanu, [..], kā arī citus pasākumus uzņēmumu konkurētspējas celšanai.[3]
Iepazīstoties ar Ministru kabineta apstiprināto Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānu, nonākam pie secinājuma, ka būtiskākais uzsvars turpmāk tiks likts uz skaidras naudas darījumu samazināšanu un bezskaidras naudas darījumu izmantošanas veicināšanu, kas sasaucas ar rakstā turpmāk apskatīto problemātiku.
Skaidras naudas aprites ierobežojumi
Nav šaubu, ka valstij ir jāceļ nodokļu nomaksas morāles līmenis iedzīvotājos un jāveicina Latvijas kopējā labklājības līmeņa celšana, ko ir iespējams izdarīt tikai ar skaidru nodokļu politiku, kas rezultētos ar iedzīvotāju vēlmi uzsākt uzņēmējdarbību Latvijā, veicinot ekonomikas attīstību un paaugstinot iekšzemes kopproduktu.
Nesen medijus pāršalca ziņa, ka par skaidras naudas darījumiem virs 750 eiro Valsts ieņēmumu dienests turpmāk informēs finanšu iestādes[4], kas arī ir daļa no Ēnu ekonomikas plāna īstenošanas pasākumiem.
Minētais saistīts ar to, ka 2024. gada 20. augustā Finanšu ministrija (FM) publiskai apspriešanai Tiesību aktu projektu portālā iesniegusi likumprojektu Grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām” (turpmāk – Likumprojekts), kuri izstrādāti ar mērķi efektīvāk uzraudzīt skaidras naudas apriti un veicināt bezskaidras naudas izmantošanu darījumos.[5]
Ar grozījumiem Ministru kabinetam tiek deleģēts noteikt gadījumus, kad Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas (turpmāk – NILLTPFN) likuma subjektam ir pienākums iesniegt sliekšņa deklarāciju[6] Valsts ieņēmumu dienestam, izmantojot Finanšu izlūkošanas dienesta saņemšanas un analīzes sistēmu.[6]
Šobrīd likumā “Par nodokļiem un nodevām”[7] ir noteikts tikai viens konkrēts subjekts un gadījums, kad sliekšņa deklarācija, izmantojot Finanšu izlūkošanas dienesta Finanšu izlūkošanas datu saņemšanas un analīzes sistēmu, ir iesniedzama Valsts ieņēmumu dienestam. Turpmāk Valsts ieņēmumu dienests saņems informāciju par skaidras naudas darījumiem vērtībā virs 750 EUR.
Tāpat plānotie grozījumi paredz nodokļu maksātājiem, kuru gada apgrozījums ir virs 50 000 eiro gadā, pienākumu klientiem nodrošināt iespēju par pakalpojumiem un veiktajiem darījumiem mazumtirdzniecībā norēķināties arī bezskaidrā naudā. Tādējādi plānotais regulējums skars pakalpojumu sniedzējus un mazumtirgotājus, kuriem līdzās jau esošajiem skaidras naudas norēķiniem būs jānodrošina iespēja klientiem norēķināties arī bezskaidras naudas veidā.
Kā uzsvērts Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānā, "ņemot vērā, ka skaidro naudu kā instrumentu bieži izmanto ēnu ekonomikas mērķtiecīgi dalībnieki, ir nepieciešams veidot sistēmu, ka nelegālās skaidras naudas iegūšana ir komerciāli nepievilcīga. Vienlaikus ir arī jāveicina digitālo maksājumu popularizēšanu, motivējot sabiedrību kopumā ikdienas darījumos mazāk izmantot skaidro naudu, kas mazinās skaidras naudas izmantošanas pievilcīgumu arī mērķtiecīgiem ēnu ekonomikas dalībniekiem.”
Arī Likumprojekta anotācijā skaidri noteikts, ka likumprojekts ir izstrādāts, lai pilnveidotu nodokļu nomaksas uzraudzību, ierobežojot skaidras naudas apriti, kā arī veicinātu bezskaidras naudas izmantošanu darījumos. Papildus tā mērķis ir arī pilnveidot tiesisko regulējumu, kas paredz informācijas sniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam par aizdomīgiem darījumiem.
Ņemot vērā minēto, jāsecina, ka visi ceļi ved uz to, ka visa nauda, kas līdz šim krāta zeķē, drīz vien nekam vairs nebūs derīga, jo kļūs par likuma pārkāpumu.
Nav šaubu, ka Latvijai jāiet līdzi pasaules progresam, tomēr realitāte liek saskarties ar Latvijas tiesību normās ieviestajām starptautiskajām NILLTPFN prasībām, kas šobrīd nonāk absolūtā pretrunā ar Latvijas izvirzītajiem mērķiem Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānā.
Proti, valsts pati nespēj nodrošināt to, ko pieprasa no iedzīvotājiem, - veicināt bezskaidras naudas darījumus. Lai veicinātu bezskaidras naudas darījumus, iedzīvotājiem, tostarp juridiskām personām, būtu jābūt jānodrošina šī minimālā prasība – iespēja atvērt norēķinu kontus, tomēr, kā rāda esošā situācija – tā ir būtiska problēma izvirzīto NILLTPFN prasību dēļ.
NILLTPFN prasības kā iemesls neatvērt kontus Latvijā
Lai izdotos īstenot Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānu un samazinātu skaidras naudas plūsmu, valstij būtu jānodrošina vismaz tas, ka ne tikai fiziskām, bet arī juridiskām personām ir iespēja atvērt norēķinu kontu Latvijā.
Fiziskām personām šādu iespēju nodrošina 2014. gada 23. jūlija Direktīva 2014/92/ES “par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām”, kas noteic ikvienas fiziskas personas tiesības uz pamatkontu kredītiestādē. Tomēr attiecībā uz juridiskām personām šāda regulējuma nav.
Latvijas un ārvalstu uzņēmēji arvien biežāk saskaras ar pārmērīgām NILLTPFN prasībām, kas veicinājis fizisko un juridisko personu kontu atvēršanu ārvalstīs. Arī Latvijas Bankas pārstāvji atzinuši, ka pārāk stingrais naudas atmazgāšanas novēršanas regulējums un nesamērīgās prasības, ir iemesls, kādēļ uzņēmēji atver kontus ārvalstīs.
Bieži nācies dzirdēt par juridisku personu centieniem atvērt bankas kontu Latvijā, kas noslēgušies neveiksmīgi. Proti, ievērojot NILLTPFN prasības, Latvijas bankas saskata riskus, kuru dēļ uzņēmējiem tiek liegts atvērt bankas kontus un līdz ar to uzsākt komercdarbību.
Lai gan saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, valstij ir jāapzinās, jānovērtē un jāizprot savi nacionālie NILLTPF riski un, balstoties uz šo novērtējumu, jāpiemēro uz risku balstīta pieeja, lai nodrošinātu, ka darbības, kas vērstas uz NILLTPF risku novēršanu vai samazināšanu, ir samērojamas ar identificēto risku nozīmīgumu, Latvijas pieeja ir izvairīties no jebkādiem riskiem, kas rezultējies ar klientu aizplūšanu uz ārvalstu bankām.
Sadarbības pārtraukšana ar mērķi izvairīties no riska jeb de-riskings ir situācijas, kurās kredītiestādes un finanšu iestādes pārtrauc vai neuzsāk sadarbību ar atsevišķiem klientiem vai klientu kategorijām, lai izvairītos no iespējama NILLTPF vai sankciju riska, nevis piemēro uz risku novērtējumu balstītu pieeju.[8]
Ievērojot kopš 2022. gada apjomīgo sankciju ierobežojumu klāstu, nereti finanšu iestādes izvēlas atteikties sadarboties ar klientiem no konkrētām jurisdikcijām, lai izvairītos no nenoteiktības, ko rada atsevišķu sankciju prasību piemērošanas, vai arī tas prasa pārmērīgus resursus šo risku pietiekamai pārvaldībai.[8] Kā norāda paši uzņēmēji, pārmērīga kredītiestāžu kontrole traucē normālai uzņēmējdarbībai – visu nedrīkst attaisnot ar aizbildinājumiem par “melnajiem sarakstiem”.[9]
Finanšu ministrijas un Latvijas Bankas izstrādātajā Stratēģijā par samērīgu NILLTPFN prasību praktiskai piemērošanai godprātīgiem klientiem, lai novērstu pārmērīgu izvairīšanos no risku uzņemšanās (turpmāk – Stratēģija) atzīts, ka uzraudzības ietvaros novērots, ka atsevišķās situācijās sektora dalībnieki īsteno striktākus riska pārvaldības pasākumus, nekā tas būtu piemērojams, tostarp klientiem vai klientu grupām ar zemu NILLTPF riska līmeni.
Būtiski, ka minētās Stratēģijas 1.2. punktā konkrēti tiek identificēta problēma – uzņēmumiem netiek atvērts pat vienīgais konts, saimnieciskās darbības veikšanai, tomēr problēmai netiek piedāvātais reāls risinājums, kā tas darīts citu identificēto problēmu gadījumā, tostarp grozījumu veikšana likumā “Par nodokļiem un nodevām”.
Lai arī Stratēģijas mērķis ir veicināt samērīgu un efektīvu normatīvo aktu prasību piemērošanu ar mērķi ierobežot un novērst negatīvo seku un kaitējuma rašanos Latvijas finanšu sistēmas drošībai un plašai pieejamībai, Stratēģija būtībā ir diskusija par to, kā neapgrūtināt godprātīgu uzņēmumu darbību, bez saturīga rezultāta.
Lieki teikt, ka, risinot problēmas tādos tempos, pie skaidra redzējuma attiecībā uz finanšu iestādes prasībām uzņēmējiem saistībā ar NILLTPF riskiem, mēs tik drīz netiksim.
Uzņēmēju tiesību uz īpašumu ierobežošana
Latvijā konstitucionālā līmenī ir nostiprinātas ikviena tiesības uz īpašumu. Proti, Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 105. panta pirmais teikums noteic, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, ir jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.[10]
Visbiežāk Satversmes 105. panta satura noskaidrošanai Satversmes tiesa ir atsaukusies uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk – Konvencija). Atsaucoties uz Konvencijas Pirmā protokola 1. pantā lietotā termina “īpašums” interpretāciju, Satversmes tiesa arī Satversmes 105. pantā lietoto terminu “īpašums” ir tulkojusi plaši, ar to saprotot gan nekustamo, gan kustamo īpašumu, gan arī tādas nemateriālas tiesības, kā līguma tiesības ar ekonomisku vērtību un dažādas citas ekonomiskās intereses.[11]
Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka ekonomiskās intereses, kas izriet no komercdarbības veikšanas, ir īpašums Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē.[12]
Kopsakarā ar rakstā apskatīto problemātiku nepieciešams noskaidrot, vai situācijā, kad NILLTPF prasību ietekmē uzņēmējiem tiek liegts atvērt norēķinu kontu, lai veiktu saimniecisko darbību, netiek ierobežotas uzņēmēju tiesības gūt peļņu un nodarboties ar uzņēmējdarbību, un vai šādā veidā finanšu iestādes neiejaucas komercdarbībā.
Satversmes tiesas praksē jau vairākkārt nostiprināts tas, ka Satversmes tiesa par īpašumu neuzskata iespējamu peļņas gūšanu nākotnē un norādījusi, ka personas iespējas nākotnē gūt peļņu nebauda tiesisku aizsardzību.[13] Savukārt ekonomiskās intereses, kas izriet no komercdarbības veikšanas, atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Satversmes tiesas interpretācijai termina “īpašums” saturā ietilpst un ir aizsargājamas.
Saskaņā ar Komerclikuma 1. panta otro daļu Komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants, attiecīgi autores ieskatā ir nepamatoti uzskatīt, ka termina “īpašums” tvērumā neietilpst komersanta peļņa un tās aizsardzība, jo peļņa ir iemesls, kādēļ komersants uzsāk un veic komercdarbību. Peļņa ir komercdarbības galvenais mērķis un pamats un komersanta statusa iegūšanas mērķis ir peļņas gūšana.[14]
Ar „tiesībām uz īpašumu” saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas. Arī dažādas ekonomiskās intereses, tostarp komercdarbības veikšana, ietilpst tiesību uz īpašumu saturā.[15]
Lai gan Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. panta tvērumā neietilpst tiesības uzsākt komercdarbību, tomēr Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra spriedums lietā Nr. 2020-33-1 satur virkni atsauču uz starptautiskajiem normatīvajiem aktiem un tiesu praksi, kas tomēr liek domāt, ka Satversmes 106. pants[16], iespējams, ir tas, kas aizsargā uzņēmēju tiesības uzsākt komercdarbību.
Attiecīgi, ja uzņēmējs vēlēsies investēt vai vēlēsies dibināt kapitālsabiedrību Latvijā, vai paplašināt savas tirgus iespējas, un tam to liegs darīt Latvijas finanšu iestāžu nesamērīgās NILLTPF prasības, kuras tiks piemērotas bez jebkāda risku izvērtējuma, tiks traucēta uzņēmēja iespēja nodarboties ar komercdarbību un ierobežots šī uzņēmēja ekonomiskais potenciāls. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību uz īpašumu objekts var būt tādas personas ekonomiskās intereses, kuras saistītas ar saimnieciskās darbības[17] vai komercdarbības veikšanu[18].
Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei iejaukšanās komercdarbības veikšanā ir uzskatāma par īpašuma tiesību ierobežojumu.[19]
Tādējādi uzņēmēja interese attīstīties, paplašināties, tostarp atverot jaunu norēķinu kontu, būs uzskatāma par ekonomisko interesi, kas būs aizsargājama, savukārt bankas liegums atvērt norēķinu kontu, būs iejaukšanās komercdarbībā un tās ierobežošana.
Kā minēts iepriekš, tas ir bijis Latvijas kredītiestāžu un finanšu iestāžu lēmums – iedzīt uzņēmējus strupceļā, lai izvairītos no jebkādiem NILLTPF riskiem, tā vietā, lai veiktu pamatotu un strukturētu risku izvērtējumu un ļautu uzņēmējiem uzsākt vai turpināt savas ekonomiskās saknes Latvijā. Šo ceļu ir atbalstījušas arī kredītiestāžu uzraugošās institūcijas – Latvijas Banka un iepriekš - Finanšu un kapitāla tirgus komisija.
Ir absolūti kritiski vērtējams tas, ka, pastāvot apstākļiem, ko kredītiestādes automātiski uzskatīs par “sarkanajiem karogiem”, tās labāk izvēlēsies nesadarboties ar klientu, lai gan, iespējams, pēc pareiza risku izvērtējuma klients nemaz nebūtu pakļauts tik būtiskiem ierobežojumiem, kādus tos noteikusi konkrētā finanšu iestāde.
Ņemot vērā to, ka minētajos apstākļos kredītiestāžu nesadarbošanās ar klientu, kā jau konstatēts iepriekš, iejaucās attiecīgā uzņēmuma komercdarbībā un to ierobežo, finanšu nozares līmenī, iesaistot Latvijas Banku un Finanšu ministriju, būtu nepieciešams vienoties par skaidriem un objektīviem noteikumiem, kuri aizliegtu kredītiestādēm, pieņemot lēmumus, galvenokārt balstīties vienīgi uz to izveidotām (pēc būtības subjektīvām) "sarkano karogu" pazīmēm, kas automātiski aizliedz sadarbošanos ar klientu. Tā vietā būtu jāvadās pēc objektīva un normatīvajos aktos balstīta - pareiza NILLTPF riska izvērtējuma, kas nodrošinātu pārskatāmu un taisnīgu pieeju visiem finanšu nozares dalībniekiem.
Nobeigums
Jānonāk pie secinājuma, ka valsts uzliek sev latiņu, kuru tā nevar izpildīt, tostarp radot situāciju, kas ne tikai būtiski samazinās Latvijas labklājības līmeni, bet pārkāps uzņēmēju īpašuma tiesības konstitucionālā līmenī.
Proti, no vienas puses valsts likumdošanas līmenī tiek lemts par to, ka tiks ierobežota skaidras naudas aprite, tajā pašā laikā liedzot juridiskām personām atvērt norēķinu kontus, lai virzītos uz šo bezskaidras naudas pieeju un pilnvērtīgi nodarbotos ar komercdarbību. Faktiski šāda situācija ir paradoksāla - juridiskām personām, kurām jāvirzās uz bezskaidras naudas norēķiniem, tiek liegta nepieciešamā piekļuve finanšu pakalpojumiem, kas secīgi ierobežo to virzību uz bezskaidras naudas norēķiniem.
Lai šis raksts kalpo kā viela pārdomām - vai NILLTPF prasības sasniegušas absurda maksimumu un vai tās nekalpo par pamatu uzņēmēju tiesību uz īpašumu ierobežošanai.
Atsauces
- ^ Valsts ieņēmumu dienests. Ēnu ekonomika Latvijā mazinās: pirmoreiz priekšā Lietuvai. https://www.vid.gov.lv/lv/jaunums/enu-ekonomika-latvija-mazinas-pirmoreiz-prieksa-lietuvai
- ^ Outside the State - The Shadow Economy and Shadow Economy Labor Force https://www.researchgate.net/publication/356303562_
- a, b Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāns. https://www.fm.gov.lv/lv/enu-ekonomikas-ierobezosanas-plans
- ^ https://www.tvnet.lv/8084698/par-skaidras-naudas-darijumiem-virs-750-eiro-vid-turpmak-informes-finansu-iestades
- ^ https://www.fm.gov.lv/lv/jaunums/publiskai-apspriesanai-nodots-likumprojekts-par-skaidras-naudas-regulejumuhttps://likumi.lv/ta/id/349352-enu-ekonomikas-ierobezosanas-plans-2024-2027-gadam
- a, b Sliekšņa deklarācija ir deklarācija, kuru likuma subjektam pienākums ir iesniegt Finanšu izlūkošanas dienestam Ministru kabineta noteiktajos gadījumos un kārtībā. Šie gadījumi atrodami 17.08.2021. MK noteikumu Nr. 550 “Noteikumi par aizdomīgu darījumu ziņojumu un sliekšņa deklarācijas iesniegšanas kārtību un saturu” 14. punktā. Piemēram, klients nosūta vai saņem pārrobežu maksājumu, kura apmērs ir ekvivalents 500 000 euro vai vairāk.
- ^ https://likumi.lv/ta/id/33946-par-nodokliem-un-nodevam
- a, b Stratēģija samērīgu NILLTPFN prasību praktiskai piemērošanai godprātīgiem klientiem, lai novērstu pārmērīgu izvairīšanos no risku uzņemšanas. https://www.fm.gov.lv/lv/media/16956/download?attachment
- ^ https://www.tvnet.lv/7784505/uznemejs-tagad-ir-norma-ja-uznemuma-bankas-konts-ir-arzemes
- ^ Latvijas Republikas Satversmes 105. pants: tiesības uz īpašumu. Satversmes tiesas judikatūra. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2023, 19.lpp.
- ^ Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2009. gada 4. februāra spriedums lietā Nr. 2008-12-01
- ^ ECT 1989. gada 7. jūlija sprieduma lietā „Tre Traktorer Aktiebolag v. Sweden”, pieteikums Nr. 10873/84, 53. punktu
- ^ Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra spriedums lietā Nr. 2011-05-01
- ^ Komerclikuma 1. panta komentāri.
- ^ Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu un 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.1. punktu
- ^ Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. [..].
- ^ Satversmes tiesas 2022. gada 7. janvāra spriedums lietā Nr. 2021-06-01
- ^ Satversmes tiesas 2023. gada 21. marta spriedums lietā Nr. 2022-06-03.
- ^ ECT 2007. gada 10. jūlija sprieduma lietā „Bimer S.A. v. Moldova”, pieteikums Nr. 15084/03, 49. punktu).
