8.jūlijā spēkā stājās Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – ECT) spriedums lietā Grīns pret Apvienoto Karalisti (Green v. The United Kingdom). Šīs lietas pamatjautājums ir parlamentārās imunitātes laikā pausto izteikumu aizsardzība situācijās, kad šādi izteikumi nonāk pretrunā ar tiesas noteiktu aizliegumu izpaust konkrēto informāciju. ECT šajā lietā atzina, ka Pieteicējam netika nodrošināti mehānismi, kā efektīvi aizstāvēt savas tiesības, tomēr lēma, ka šādu jautājumu izlemšana un regulēšana ir atstājama dalībvalstu ziņā.

Lietas faktiskie apstākļi 

Lietā Grīns pret Apvienoto Karalisti (Green v. The United Kingdom)^[1] pieteicējs ir Filips Grīns (Philip Green) – Lielbritānijas pilsonis, atpazīstams uzņēmējs un starptautiska mazumtirdzniecības uzņēmuma Arcadia Group, kuram pieder vairāki populāri zīmoli, piemēram, Topshop, valdes priekšsēdētājs (turpmāk tekstā – Pieteicējs).

Pieteicējs un viņam piederošie uzņēmumi bija noslēguši izlīguma vienošanās ar bijušajiem darbiniekiem saistībā ar esošiem un potenciāliem darba strīdiem. Vienošanās tostarp saturēja konfidencialitātes vienošanās (non-disclosure agreements jeb “NDA”), ar kuru abas puses apņēmās saglabāt konfidencialitāti attiecībā uz noslēgto izlīgumu.

2018. gadā ar Pieteicējam piederošo uzņēmumu sazinājās žurnālists no laikraksta Telegraph  un informēja, ka laikraksts plāno publicēt informāciju par nopietnām apsūdzībām par seksuālu uzmākšanos un mobingu, ko bijušie uzņēmuma darbinieki izvirzījuši pret Pieteicēju. Ņemot vērā iepriekš noslēgtās konfidencialitātes vienošanās, uzņēmums un Pieteicējs vērsās nacionālajā tiesā ar prasību par konfidencialitātes vienošanās pārkāpumu un lūgumu izdot aizliegumu Telegraph  publicēt informāciju, kas, viņuprāt, tika iegūta, pārkāpjot šīs vienošanās. Sākotnēji pirmās instances tiesa atteica šāda aizlieguma noteikšanu, taču apelācijas instances tiesa, izvērtējot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk tekstā – ECK) 8. panta un 10. panta aspektus, nolēma izdot pagaidu aizliegumu publicēt minēto informāciju līdz galīgā sprieduma pieņemšanai. 

2018. gada 25. oktobrī Apvienotās Karalistes parlamenta Lordu palātas loceklis Lords Hains, izmantojot parlamentāro imunitāti, Lordu palātas sēdes laikā sniedza īsu personīgu paziņojumu, kurā nosauca Pieteicēju par “ietekmīgu uzņēmēju, kurš izmanto konfidencialitātes līgumus un ievērojamas naudas summas, lai slēptu patiesību par nopietnu un atkārtotu seksuālu uzmākšanos, rasistisku izturēšanos un mobingu”. Lords Hains savu rīcību pamatoja ar sabiedrības interesēm, neskatoties uz spēkā esošu tiesas aizliegumu, kas aizliedza medijiem atklāt šo informāciju. Lorda Haina paziņojums pēcāk izraisīja plašu rezonansi Apvienotās Karalistes medijos.

Pieteicējs par šādu rīcību iesniedza oficiālu sūdzību pret Lordu Hainu Lordu palātas Komisārei, apgalvojot, ka Lords Hains ir pārkāpis Lordu palātas rīcības kodeksu, tostarp pārkāpjot sub judice principu jeb principu, ka tiesā izskatāmās lietas publiska komentēšana vai informācijas izpaušana ir ierobežota. Tādējādi Lords Hains esot ļaunprātīgi izmantojis savu parlamentāro imunitāti, padarot publiski zināmu informāciju, par kuru medijiem tajā brīdī bija aizliegts izteikties. Tomēr Lordu palātas Komisāre konstatēja, ka apsūdzības par parlamentārās imunitātes un “sub judice” noteikuma pārkāpumu izvērtēšanā neietilpst viņas kompetencē, tādēļ iesniegtā sūdzība atstāta bez virzības.

Parlamentārā imunitāte un tās tvērums

Ar parlamentāro imunitāti parasti saprotama imunitāte pret jebkādu juridisku atbildību par balsojumiem un izteikumiem parlamenta mandāta izpildes laikā. Lietas izskatīšanas laikā ECT veikusi salīdzinošo aptauju par parlamentārās imunitātes piemērošanu Eiropas Padomes dalībvalstīs tieši attiecībā parlamenta locekļu izteikumiem. Galvenā atšķirība starp dalībvalstīm konstatēta attiecībā uz šīs imunitātes tvērumu. Proti, apmēram puse no analizētajām valstīm, tostarp Latvija, savos nacionālajos tiesību aktos atsaucas uz parlamentāro imunitāti un deputātu izteikšanās brīvību kontekstā ar “parlamentāro pienākumu izpildi”. Savukārt otra puse to attiecina tikai uz viedokļiem, kas “izteikti parlamentā”. Tāpat dažas valstis noteikušas ierobežojumus saistībā ar izteikumu saturu, kuru šī imunitāte aizsargā. Piemēram, Latvijā ar parlamentāro imunitāti netiek aizsargāti apmelojoši un godu aizskaroši izteikumi.^[2] Savukārt Čehijā imunitāte neattiecas uz izteikumiem, kas nav saistīti ar parlamentārā mandāta izpildi, pat ja tie izteikti parlamenta sēdēs. Lai izteikums būtu aizsargāts, tam jāveicina politiskās diskusijas parlamentā un jābūt daļai no normāla parlamentārā debašu procesa. 

Dalībvalstīm ir arī atšķirīga kārtība, kādā šie izņēmumi no parlamentārās imunitātes tiek īstenoti un piemēroti.  Tomēr lielākajā daļā jurisdikciju, kurās ir izņēmumi no parlamentārās imunitātes, ārēju juridisku procesu var uzsākt tikai ar parlamenta piekrišanu, kas faktiski nozīmē imunitātes atsaukšanu (kā tas ir arī Latvijas gadījumā^[3]).

Visbeidzot, lielākajā daļā analizēto valstu nav specifiska sub judice principa, kas arī ierobežo deputātu imunitāti savu izteikumu satura kontekstā. Tikmēr lietā iesaistītajā Apvienotajā Karalistē sub judice princips ir noteikts rezolūcijā, ko pieņēmusi katra no Apvienotās Karalistes Parlamenta palātām (Pārstāvju un Lordu). Attiecīgā Lordu palātas rezolūcija paredz, ka, ievērojot Lorda rīcības brīvību, lietas, kurās tiesvedība Apvienotās Karalistes tiesās ir aktīva, nedrīkst tikt pieminētas nevienā priekšlikumā, debatē vai jautājumā. Tomēr, ja Lorda ieskatā lieta skar nacionāli nozīmīgus jautājumus, piemēram, ekonomiku, sabiedrisko kārtību vai būtiskos pakalpojumus, tad par šiem jautājumiem vai lietu var tikt runāts priekšlikumos, debatēs vai jautājumos. Lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, šāda runas brīvība tiek regulēta pašregulācijas ceļā parlamentā. Ar sub judice principu abām palātām jānodrošina, ka parlamenta diskusijas neietekmē tiesvedības procesus. Taču, tā kā sub judice noteikums nav iekļauts Lordu palātas rīcības kodeksā, tā pārkāpumi neietilpst Standartu komisāra kompetencē. To apstiprina arī konkrētās lietas apstākļi, kuros, kā iepriekš  minēts,  Lordu palātas Komisāre konstatēja, ka apsūdzības par parlamentārās privilēģijas un “sub judice” noteikuma pārkāpumu izvērtēšanā neietilpst viņas kompetencē.

ECT secinājumi

Pieteicējs vērsies ECT par ECK 6.panta pirmās daļas (tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu), 8.panta (tiesības uz privāto dzīvi) un 13.panta (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību) iespējamiem pārkāpumiem. 

Attiecībā uz 6. panta pirmo daļu Pieteicējs uzskatīja, ka aizskārums radies tādēļ, ka   viņam nebija iespējas uzsākt tiesvedību pret Lordu Hainu par tiesas noteiktā aizlieguma pārkāpumu, pie tam Lorda Haina paziņojums padarīja prasību pret Telegraph par konfidencialitātes pārkāpumu bezjēdzīgu, tādējādi liedzot viņam taisnīgu tiesas procesu. 8. panta kontekstā Pieteicējs argumentēja, ka Apvienotā Karaliste nav izpildījusi pozitīvo pienākumu izveidot tādu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu, ka šādi indivīda privāto dzīvi skaroši tiesas rīkojumi tiek ievēroti arī no parlamenta locekļu puses. Visbeidzot, ECK 13.panta pārkāpums, Pieteicēja prāt, radies, jo konkrētajā situācijā viņam nebija pieejams efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis.

ECT sūdzības izvērtēšanu sāka ar 8.panta analīzi. ECT secinājumi būtībā tika balstīti uz jau tiesas praksē nostiprinātiem principiem par parlamentāro imunitāti un valstu rīcības brīvību regulēt šos jautājumus.^[4] Proti, ECT atzina, ka nepastāvēja efektīvi veidi, kā veikt šādu izteikumu kontroli, taču uzskatīja, ka kontroles mehānismu ieviešana iekļaujas valsts rīcības brīvībā. Tas ir, ECT nav kompetences noteikt nacionālajam parlamentam šādu mehānismu ieviešanas pienākumu, kura izpilde ECT būtu arī pēcāk jāuzrauga. Līdz ar to ECT secināja, ka, ievērojot nostiprināto konstitucionālo principu par parlamenta autonomiju, nacionālo parlamentu kompetencē ir izvērtēt nepieciešamību ierobežot savu locekļu rīcību. Tā kā Apvienotās Karalistes parlaments ir informēts par problēmu, ka parlamentārā imunitāte tiek izmantota, lai apietu tiesas aizliegumus, un ir apsvēris papildu kontroles nepieciešamību, ECT uzskatīja, ka šobrīd šo jautājumu var atstāt respondentvalsts, īpaši parlamenta, ziņā, lai noteiktu, vai un kādā apmērā būtu nepieciešama šādu izteikumu kontrole. 

Pamatojoties uz šo secinājumu, ECT lēma, ka nav noticis ECK 8.panta pārkāpums.

Attiecībā uz 6.panta iespējamo pārkāpumu Pieteicējs arī sūdzējies par efektīvu kontroles mehānismu trūkumu, kas, viņaprāt, pārkāpa viņa tiesības uz taisnīgu tiesu. ECT uzskatīja, ka šī sūdzība būtībā atkārto viņa 8. panta sūdzību un neizvirza atsevišķu jautājumu izvērtēšanai. Savukārt attiecībā uz ECK 13.pantu ECT secināja, ka Pieteicēja sūdzība par 13. pantu atzīstama par acīmredzami nepamatotu, jo 13.panta tvērumā neietilpstot valsts pienākums nodrošināt iespēju apstrīdēt valsts primāro likumdošanu – šajā gadījumā Bill of Rights 1689, kas piešķir parlamenta deputātiem imunitāti par izteikumiem parlamentā. Līdz ar to turpmāku šī panta izvērtējumu ECT neveica.

Secīgi, ECT nekonstatēja Pieteicēja 6., 8. un 13.pantā ietverto tiesību pārkāpumu. 

Parlamentārās imunitātes neaizskaramības ietekme uz indivīda tiesībām

Lai arī ECT spriedumā atzinusi Lorda Haina situācijas, kurā faktiski indivīdam nav iespēju, kā aizstāvēt savas tiesības, nopietnību, ECT spriedumā kā prevalējošo motīvu izvēlējusies parlamentārās imunitātes aizsardzību un valstu rīcības brīvību to regulēt.^[5] Arī šāda pieeja ir saprotama, jo ECT tomēr ir ierobežota savās kompetencēs un nedrīkst iejaukties nacionālu vai konstitucionālu jautājumu regulēšanā, kā tas arī visticamāk notiku, ja ECT lemtu par labu Pieteicējam un noteiktu pienākumu ieviest parlamentārās imunitātes ietvaros izteiktās informācijas kontroles mehānismus. Tajā pašā laikā šis spriedums atstāj Pieteicēju nepaskaužamā situācijā, kur viņam ar notikušo atliek tik vien kā samierināties.  Jācer uz pašu dalībvalstu (konkrētajā lietā - Apvienotās Karalistes) proaktīvu rīcību šādu jautājumu risināšanā un indivīda tiesību aizsardzības nodrošināšanā. Šajā kontekstā, autoresprāt, pozitīvi vērtējama Čehijas pieeja, parlamentārās imunitātes aizsardzību nosakot tikai tādiem izteikumiem, kas veicina politiskās diskusijas parlamentā un ir daļa no parlamentārā debašu procesa, nevis jebkuriem parlamentā vai parlamentāro pienākumu izpildes laikā paustajiem izteikumiem.

Atsauces

1. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Grīns pret Apvienoto karalisti. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-242635%22]}
2. ^{^} Latvijas Republikas Satversme, 28.pants
3. ^{^} Latvijas Republikas Satversme, 29.pants
4. ^{^} Piemēram, ECT spriedumi lietā  A. v. pret Apvienoto Karalisti. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-60822%22]}
5. ^{^} Green v. the United Kingdom: absolute parliamentary immunity in Parliament, no matter the cost? Pieejams: https://strasbourgobservers.com/2025/05/02/green-v-the-united-kingdom-absolute-parliamentary-immunity-in-parliament-no-matter-the-cost/