Mūsdienās pieejamība vairs nav tikai sociālās politikas jautājums un amatpersonu solījums sabiedrības labklājības uzlabošanai, bet gan priekšnoteikums, lai īstenotu jebkuras cilvēka pamattiesības. Pieejamība taisnīgai tiesai, pieejamība veselības aprūpes sistēmai, pieejamība izglītībai, pieejamība informācijai un citas pieejamības pazīmes veido vienlīdzīgas iespējas cilvēkiem sasniegt savu potenciālu, izmantojot savas tiesības. Tomēr kontekstā ar personu ar invaliditāti tiesību nodrošināšanai nepietiek, ja formāli tiek izpildītas vides pieejamības prasības. Ir nepieciešams ieviest mehānismus, lai šo pieejamību padarītu par praksē izmantojamu patstāvīgas dzīves un individuālas pārvietošanās nodrošināšanai.
Vienlīdzība jau ilgstoši ir saprasta kā pamats cilvēktiesību īstenošanai, lai ikvienam iedzīvotājam būtu vienlīdzīgas iespējas jebkurā dzīves situācijā neatkarīgi no viņu dzimuma, vecuma, ienākumu līmeņa, veselības stāvokļa, kā arī ārējiem apstākļiem. Tomēr mūsdienu cilvēktiesību sistēma eksistē teju jau gadsimtu, un ir pienācis laiks vairāk uzmanības pievērst praktiskiem risinājumiem cilvēktiesību nodrošināšanai, ko sniedz pieejamība. Personām ar invaliditāti vides pieejamība ir būtisks nosacījums pilnvērtīgai līdzdalībai kopienā un plašākā sabiedrībā. Taču vides pieejamības formālās prasības nenozīmē, ka personas ar invaliditāti ir sekojoši spējīgas iekļauties sabiedrībā. Ja personām nav nodrošināti atbalsta mehānismi patstāvīgai dzīvei, piemēram, tehniskie palīglīdzekļi, pielāgots transports, ģimenes asistents, tad personu ar invaliditāti tiesību nodrošināšana kļūst formāla, nevis reāla un balstīta sabiedrības locekļu savstarpējā cieņā.
Cilvēka cieņa kā pamattiesību avots
Demokrātiskas un tiesiskas valsts pamats ir arī cilvēka cieņa. Satversmes 95. pants nosaka ne tikai valsts pozitīvo pienākumu aizsargāt cilvēka godu un cieņu, bet arī aizliedz spīdzināšanu, kā arī cietsirdīgu un cieņu pazemojošu izturēšanos. Arī Satversmes ievadā[1] norādīts, ka Latvija kā valsts balstās uz cilvēka cieņu, un Satversmes tiesa ir atzinusi, ka cilvēka cieņa ir Latvijas konstitucionālā vērtība.[2] Gan tiesību teorijā, gan praksē cilvēka cieņa ir pamatelements, lai īstenotu jebkuru citu pamattiesību.[3] Ikvienai personai ir jābūt līdzvērtīgai neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem, tai skaitā fiziskajām un mentālajām spējām, kā rezultātā diskriminācija invaliditātes dēļ ir uzskatāma par cilvēka cieņas aizskārumu.[4] Līdz ar to personu ar invaliditāti tiesību īstenošana nedrīkst tikt ierobežota, balstoties dažādos sociālos aizspriedumos. Ņemot vērā mazākuma sabiedrības grupu īpašo statusu cilvēktiesību sistēmā, valstij ir pienākums radīt papildu atbalsta mehānismus šo grupu pilnvērtīgai iekļaušanai apkārtējā sabiedrībā un viņu tiesību īstenošanai.
Cilvēka cieņa iegūst praktisku saturu caur reālās dzīves iespējām, piemēram, mācīties, strādāt, veidot privātās un biznesa attiecības, piedalīties saviesīgos pasākumos un kultūras dzīvē. Ja šīs iespējas tiek sistemātiski ierobežotas vai netiek sniegts atbalsts šo iespēju pieejamības nodrošināšanā mazaizsargātākajām sabiedrības grupām, cilvēkiem piemītošā cieņa ir deklaratīva. Kontekstā ar personām ar invaliditāti, ja dažāda veida atbalsts nav pieejams vai ir nepietiekams no valsts puses, personas tiek izslēgtas no kopienas un piespiedu kārtā kļūst atkarīgas no līdzcilvēkiem. Sekojoši rodas jautājums, vai tā ir cilvēka cienīga dzīve būt pakļautam citu līdzjūtībai? Cieņa pret personu nozīmē arī tās privātautonomijas respektēšanu. Lai gan autonomija ne vienmēr nozīmē absolūtu neatkarību no citiem, tai skaitā atrašanos ārpus tiesību sistēmas tvēruma, autonomija paredz iespēju saņemt atbalstu personai pieņemamā veidā, nevis aizstājot cilvēka pašnoteikšanos un rīcības brīvību pieņemt lēmumus.
Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk - Konvencija) viens no vispārējiem principiem ir ievērot cilvēkam piemītošo cieņu, personīgo patstāvību, izvēles brīvību un neatkarību.[5] Gan tiesības uz patstāvīgu dzīvi, gan tiesības uz individuālu pārvietošanos sevī ietver neatkarības jeb autonomijas konceptu, sniedzot iespēju personām ar invaliditāti iekļauties sabiedrībā bez tādu šķēršļu pārvarēšanas, kas citiem nepastāv. Vides nepieejamība, lai gan formāli ir tehniskas dabas trūkums, realitātē ir būtisks ierobežojošais faktors, kas iznīcina personas privātautonomiju. Ja bez nepieciešamības lūgt ārēju palīdzību persona nevar no savas dzīvesvietas pat nokļūt sabiedriskā ēkā, lai saņemtu valsts vai pašvaldību pakalpojumus, tiek ierobežotas arī citas personas pamattiesības. Tādējādi pieejamībai nav jābūt tikai sociāli nodrošināto valstu privilēģijai, bet gan ikvienas valsts vienam no būtiskākajiem instrumentiem, kas nodrošina cilvēka cieņas praktisku īstenošanu.
Patstāvīgs dzīvesveids un iekļaušana sabiedrībā
Konvencijas 19. pants nosaka personu ar invaliditāti tiesības uz patstāvīgu dzīvesveidu un iekļaušanos sabiedrībā. Pamatnoteikumi šo tiesību nodrošināšanai ir izvēles brīvības nodrošināšana, individualizēts atbalsts, kas veicina iekļaušanu sabiedrībā un novērš sociālo atstumtību, kā arī sociālo pakalpojumu pieejamības nodrošināšana mērķēti personām ar invaliditāti. 2012. gadā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs bija vērsis uzmanību dalībvalstīm ratificēt Konvenciju, ko Latvija bija paveikusi jau 2010. gadā, un pārskatīt savu normatīvo regulējumu, lai nodrošinātu personu ar invaliditāti tiesības uz neatkarīgu dzīvi un iekļaušanos sabiedrībā neatkarīgi no invaliditātes veida.[6] Aicinājums iekļāva gan tiesisko ietvaru pārvērtēt rīcībspējas institūtu, gan sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu ieviešanu, lai samazinātu personas ar invaliditāti skaitu, kuras pastāvīgi dzīvo aprūpes iestādēs.
Pirmkārt, personām ar invaliditāti ir jābūt brīvībai izvēlēties dzīvesvietu. Lai gan Latvija kopš pievienošanās Konvencijai ir ieviesusi būtiskas reformas rīcībspējas nodrošināšanā personām ar invaliditāti, it īpaši cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, joprojām trūkst atbalsta mehānismu, lai personas varētu pieņemt informētus lēmumus[7], tai skaitā patstāvīga dzīvesveida uzsākšanai un turpināšanai. Tāpat valsts nedrīkst noteikt pienākumu dzīvot noteiktos apstākļos; tam ir jābūt personas neatkarīgam lēmumam dzīvot patstāvīgi vai sociālās aprūpes iestādēs. 2015. gadā tika pieņemti grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā[8], kas paredzēja aprūpes iestāžu deinstitucionalizāciju un pāreju uz sabiedrībā balstītiem pakalpojumu sniegšanu personām ar invaliditāti, tādējādi nodrošinot viņu patstāvīgu dzīvi caur pieejamiem atbalsta mehānismiem. Lai gan valsts pavisam nav atteikusies no ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju darbības, vismaz formāli šāds pakalpojums pieejams tikai tām personām, kuriem nepieciešamo sociālās aprūpes apjomu nav iespējams nodrošināt ar pakalpojumu sniegšanu personu dzīvesvietā. Tāpat pašvaldību līmenī ir ieviesti atbalsta mehānismi, tai skaitā finansiāla palīdzība, patstāvīgas dzīves uzsākšanai pēc atrašanās ilgstošas sociālās aprūpes iestādēs.[9] Tomēr sociālo pakalpojumu klāsts un to pieejamība visās pašvaldībās nav pietiekama, lai apmierinātu konkrētās sabiedrības grupas vajadzības nodrošināt neatkarīgu dzīvesveidu ar asistentu palīdzību.
Otrkārt, valsts nedrīkst noteikt netiešus ierobežojumus dzīvesvietas izvēlē, samazinot pieejamos sociālos un valsts un pašvaldību pakalpojumus, kas ir sniedzami personas ar invaliditāti dzīvesvietā. Sociālo pakalpojumu pieejamība mājās ir būtisks priekšnoteikums, lai nepieļautu personu ar invaliditāti sociālo atstumtību un izolēšanu no plašākas sabiedrības. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus, kas sniedzami personas dzīvesvietā. To skaitā ir arī grupu māju pakalpojums, valstij nodrošinot atbalstu gan infrastruktūras izveidei, gan pakalpojuma ieviešanai un nodrošināšanai personām ar smagiem funkcionāliem traucējumiem iegūt patstāvīgas dzīves pieredzi. Grupu māju pakalpojums paredzēts personām ceļā uz patstāvīgas dzīves uzsākšanu, taču nav sociālās aprūpes iestāde to ierastajā nozīmē. Personām ar invaliditāti ir jānodrošina grupu māju pakalpojums, lai viņas var dzīvot drošos un ģimeniskos apstākļos ar iespēju saņemt ārstniecības personu un sociālās rehabilitācijas speciālistu pakalpojumus, taču veicot pašaprūpes un ikdienas dzīvesveida funkcijas patstāvīgi.[10] Tajā pašā laikā šiem un citiem individualizētajiem sociālajiem pakalpojumiem, kas arī sniedzami personas dzīvesvietā, ir jābūt elastīgi nodrošināmiem, lai pielāgotos pakalpojumu saņēmēju vajadzībām. Piemēram, personai ar invaliditāti ir jānodrošina gan pakalpojumu pieejamība, gan tiesības atteikties no pakalpojuma, gan tiesības mainīt pakalpojumu sniedzēju, it īpaši kontekstā ar ilgtermiņa sociālā atbalsta saņemšanu, piemēram, asistenta, pavadoņa vai aprūpes mājās pakalpojuma saņemšanas ietvaros.
Treškārt, būtisks priekšnoteikums patstāvīga dzīvesveida īstenošanai ir vides pieejamība. Gan sociālo pakalpojumu sniegšanas vietā, gan valsts un pašvaldību objektos ir jābūt nodrošinātiem tehnoloģiskiem risinājumiem, lai nodrošinātu personām ar invaliditāti tādas pašas iespējas bez šķēršļiem, kas nepastāv citiem sabiedrības locekļiem, piedalīties valsts un sabiedrības dzīvē. Pienākums nodrošināt vides pieejamību sniedzas arī dažādās privāto tiesību jomās, jo Konvencija paredz, ka valstis sekmēs ne tikai publisko, bet arī dzīvojamo ēku un apkaimju infrastruktūras pielāgošanu personu ar invaliditāti vajadzībām.[11] Līdz ar 2017. gada grozījumiem Būvniecības likumā viens no pamatprincipiem jebkuras ēkas projektēšanas un būvdarbu veikšanas stadijā ir jāievēro vides pieejamība, lai ikviena persona var ērti tajā pārvietoties. Tāpat izstrādātas Vides pieejamības vadlīnijas publiskās būvēm un telpām un publiskai ārtelpai[12], kas plaši tiek izmantotas jaunu publisko būvju projektēšanā, tomēr ne tik bieži ieviestas jau esošu ēku un telpu pielāgošanai personu ar invaliditāti vajadzībām. Arī grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā un sekojošs valsts un pašvaldības finansiālais atbalsts vides pieejamības risinājumu ieviešanai daudzdzīvokļu vai privātmājās ir guvuši plašāku atzinību[13], tomēr valsts ierobežotie resursi un formālie kritēriji ierobežo personu ar invaliditāti praktiskās iespējas saņemt vides pieejamības risinājumus nepieciešamajā apmērā.
Lai gan Latvijā formāli ir ieviesti būtiskākie mehānismi Konvencijas 19. pantā paredzēto tiesību nodrošināšanai, praksē sociālo pakalpojumu ierobežotā pieejamība un nepietiekamais finansiālais atbalsts un izpratne par vides pieejamības risinājumiem kavē personu ar invaliditāti iespējas dzīvot patstāvīgi. Rezultātā patstāvīgas dzīves nodrošināšana šobrīd ir personas individuālajām vajadzībām pielāgotas atbalsts sistēmas ieviešanas jautājums, kad formāli regulējums eksistē, taču praksē valsts nav nodrošinājusi pietiekamus atbalsta mehānismus tiesību īstenošanai.
Individuālā pārvietošanās
Konvencijas 20. pants nosaka, ka valstīm ir pozitīvs pienākums veikt efektīvus pasākumus, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu personīgo patstāvību pārvietošanās un mobilitātes ziņā. Pamatnoteikumi šo tiesību nodrošināšanai ir pārvietošanās atvieglošana personu ar invaliditāti izvēlētā veidā un laikā, kvalitatīvu tehnisko palīglīdzekļu pieejamība un pielāgojamība atbilstoši individuālajām spējām, pārvietošanās iemaņu apmācība un piedāvāto pakalpojumu finansiālā pieejamība. Atbilstoši Latvijas Plānam personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai 2024.-2027. gadam[14] vides un transporta pieejamība ir izvirzīta par vienu no mērķiem brīvas pārvietošanās nodrošināšanai gan ieviešot infrastruktūras un transporta uzlabojumus, gan nodrošinot finansiālu atbalstu transporta izdevumu kompensēšanai personām ar invaliditāti, kurām ir apgrūtināta pārvietošanās. Tehnisko palīglīdzekļu piešķiršanas kārtības maiņa arī ir minēta kā joma, kur nepieciešami uzlabojumi normatīvajā regulējumā, lai tehniskie palīglīdzekļi tiktu nodrošināti jēgpilni un atbilstoši to lietošanas mērķiem un aktivitāšu līmeņiem, ņemot vērā personas ar invaliditāti funkcionālo stāvokli.
Pirmkārt, valstij ir pozitīvs pienākums atvieglot personu ar invaliditāti individuālo pārvietošanos pēc viņu vēlmēm. Kā iespējamie risinājumi var būt sabiedrisko transportlīdzekļu un mobilitātes punktu pieejamības prasību noteikšana normatīvajā regulējumā un finansiāla atbalsta sniegšana personām ar invaliditāti specializēto transportlīdzekļu izmantošanai. Valsts kontrole 2024. gada ziņojumā atzina, ka pasažieru pārvadājumiem reģionos transportlīdzekļi tiek pielāgoti personām ar invaliditāti apmēram pusē no gadījumiem[15], kas nozīmē, ka personām ar invaliditāti ir papildu šķēršļi nonākt sev nepieciešamajā vietā un laikā. Šobrīd personas ar I vai II invaliditātes grupu, personas līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti, kā arī viņu pavadoņi (kas pavada personu ar I invaliditātes grupu vai personu līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti) saņem braukšanas maksas atvieglojumus 100% apmērā[16], tomēr šādi atvieglojumi nevar tikt izmantoti efektīvi, ja personas ar invaliditāti nemaz nevar iekļūt transportlīdzeklī. Kā papildu pozitīvo aspektu var minēt valsts un pašvaldību nodrošinātos pabalstus transporta pakalpojumu izmaksu segšanai. Piemēram, Rīgas valstspilsētas pašvaldība nodrošina pabalstu specializētā autotransporta vai taksometra, vai degvielas iegādes pabalstu 284,57 eiro apmērā gadā[17], tomēr tas nav pietiekoši personām ar invaliditāti, kurām regulāri jānokļūst sociālās vai medicīniskās rehabilitācijas iestādēs. Tāpat nav ieviesti individuāli risinājumu personu ar invaliditāti un viņu ģimeņu mērķētam atbalstam, piemēram, piešķirot individuāli pielāgotu atbalstu atkarībā no personas dzīvesvietas un mērojamā attāluma līdz nepieciešamā veselības aprūpes vai sociālā pakalpojuma saņemšanai. Lai sekmētu Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā personu ar invaliditāti, labklājību, būtu ne tikai jāpalielina finansējums personu mobilitātes vajadzību nodrošināšanai, bet arī jāievieš atbalsta mehānismi, kas ņemt vērā katra iedzīvotāja spējas un individuālās vajadzības taisnīgai iespēju nodrošināšanai.
Otrkārt, būtiska loma individuālās pārvietošanās nodrošināšanai ir tehniskajiem palīglīdzekļiem, to kvalitātei, finansiālajai pieejamībai un savlaicīgam izgatavošanas un piešķiršanas termiņam. Latvijā finansiālo atbalstu ir tiesības saņemt personām ar ilgstošiem vai nepārejošiem organisma funkciju traucējumiem vai anatomiskiem defektiem, tai skaitā arī personas bez invaliditātes statusa, kurām tehniskais palīglīdzeklis nepieciešams funkcionālās mazspējas novēršanai vai samazināšanai.[18] Tomēr 2026. gadā publicētajā Valsts kontroles revīzijā secināts, ka tikai 42,2% pilngadīgu personu ar invaliditātes statusu saņēma atbalstu, kas saistīts ar funkcionēšanas ierobežojumu radīto barjeru mazināšanu.[19] Tieši pārvietošanās un pašaprūpes tehniskos palīglīdzekļus par valsts budžeta resursiem piešķir tikai viena iestāde Latvijā — VSIA “Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari””. Lai gan šobrīd tehnisko palīglīdzekļu centrs piedāvā mājas vizītes personu dzīvesvietā, tas ir maksas pakalpojumus, kas var sasniegt vairāku desmitu, pat simtu eiro apmēru, ja persona dzīvo reģionā, kurā nav nodrošināta pakalpojumu sniegšanas punkts.[20] Personas ar invaliditāti ir mazaizsargātā sabiedrības grupa, kura pakļauta nabadzības riskam, ņemot vērā personu ierobežotās darbaspējas un nodarbinātības iespējas. Ja personai ar smagiem funkcionālajiem traucējumiem ir nepieciešams tehniskais palīglīdzeklis, tas teju vienmēr nozīmē papildu izdevumus sociālo pakalpojumu saņemšanai personas dzīvesvietā, kas savukārt rada papildu izmaksas mājsaimniecības budžetam. Eiropas Savienības fondu projekta ietvaros paredzēts uzlabot tehnisko palīglīdzekļu pieejamību, ieviešot to bezkontakta piegādes risinājumus (pastā vai pakomātos)[21], tomēr tas neatrisina problemātiku, ka personai ar invaliditāti tāpat ir jānokļūst līdz piegādes punktam no savas dzīvesvietas, kur infrastruktūra un vides pieejamība var nebūt nodrošināta. Arī 2025. gada labdarības kampaņā “Dod pieci!” tika izgaismota problemātika bērnu ar kustību traucējumiem tehnisko palīglīdzekļu pieejamībā, norādot, ka tehniskā palīglīdzekļa piešķiršanas kārtība ir pārlieku birokrātiska, nesaskan ar rehabilitācijas mērķiem un tehniskie palīglīdzekļi tiek saņemti novēloti, kad tie vairs neatbilst bērnu ar invaliditāti funkcionālajām vajadzībām un pat tādiem parametriem kā bērna augums.[22]
Konvencija paredz ne tikai valstu pienākumu nodrošināt atbalsta pasākumus individuālo pārvietošanās spēju nodrošināšanai, bet arī pienākumu garantēt to efektivitāti un praktisku pieejamību. Ilgtermiņā personu ar invaliditāti tiesību nodrošināšanai būtu jāmaina esošais tehnisko palīglīdzekļu piešķiršanas mehānisms no vienveidīgiem risinājumiem uz individuāli pielāgotu atbalsta sistēmu ar mērķi veicināt personu vienlīdzīgu līdzdalību sabiedrībā, nevis regulāru cīņu pat primitīvu mobilitātes un vides pieejamības risinājumu saņemšanai.
Nobeigums
Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 19. un 20. pants kopā veido vienotu sistēmu — patstāvīga dzīve nav iespējama bez individuālas pārvietošanās un otrādi. Ja mobilitātes un vides pieejamības atbalsts neeksistē vai ir nepietiekams, tiek ierobežota personu ar invaliditāti autonomija un tiek liegtas iespējas noteiktai cilvēku grupai īstenot savu dzīvi patstāvīgi un ar vienlīdzīgām iespējām iekļauties plašākā sabiedrībā. Cilvēka cieņas īstenošanai nepieciešams kas vairāk nekā tikai formāla vienlīdzība. Valstij ir jānodrošina arī reāli apstākļi, instrumenti un atbalsta mehānismi, lai ikviena persona var īstenot savas tiesības noteiktajā apmērā, nevis būt atkarīga no citu labvēlības palīdzēt īstenot šīs tiesības. Pieejamības jautājumiem nebūtu jāpaliek tikai politikas debašu līmenī saistībā ar tehniskiem un infrastruktūras risinājumiem, jo tas, vai personas ar invaliditāti tiek uztvertas kā pilntiesīgi un līdzvērtīgi sabiedrības locekļi arī tiesību piemērošanas praksē, būtu jāanalizē plašākā kontekstā.
Patstāvīga personas ar invaliditāti dzīve ar pietiekamiem valsts nodrošinātiem atbalsta mehānismiem spētu nodrošināt gan augstāku labklājības līmeni, gan sabiedrības vienotību. Lai gan sākotnējie ieguldījumi cieņpilnas un efektīvas atbalsta sistēmas ieviešanā prasa būtisku izšķiršanos budžeta pārdales jautājumos, pieejamības nodrošināšana ļautu deinstitucionalizēt aprūpes pakalpojumus, mazināt sociālo atstumtību un izveidot cilvēka individuālajās vajadzībās balstītu sociālo pakalpojumu klāstu. Ilgtermiņā valsts būtu patiesi nodrošinājusi vienlīdzīgas iespējas ikvienam un opciju cilvēkiem pašiem veikt apzinātu izvēli izmantot pieejamo atbalstu vai atteikties no tā. Rezultātā secināms, ka, ja valsts nenodrošina pietiekamu pieejamību, personu ar invaliditāti patstāvīga dzīve kļūst par grūti sasniedzamu sapni, bet cilvēka cieņas nodrošināšana — apdraudēta.
Šo publikāciju līdzfinansē Eiropas Savienība. Par publikācijas saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.
Atsauces
- ^ Latvijas Republikas Satversmes ievada ceturtās rindkopas pirmais teikums. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme
- ^ Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2019-33-01, 12.2. punkts. Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2019/12/2019-33-01_Spriedums.pdf
- ^ Sanita Osipova, “Cilvēka cieņa, tiesībās.” Nacionālā enciklopēdija, 21.05.2025. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/130608-cilv%C4%93ka-cie%C5%86a,-ties%C4%ABb%C4%81s
- ^ Apvienoto Nāciju organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (stājās spēkā 31.03.2010), preambulas h) apakšpunkts. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1630
- ^ Apvienoto Nāciju organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (stājās spēkā 31.03.2010), 3. panta a) apakšpunkts. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1630
- ^ Council of Europe Commissioner for Human Rights, “The right of people with disabilities to live independently and be included in the community,” June 2012, p.7. Available on: https://rm.coe.int/488023b7f3
- ^ Latvijas Republikas Tiesībsargs, “Valsts iekonservējusi cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem zemi dzīves kvalitāti,” 29.07.2022. Pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/news/valsts-iekonservejusi-cilveku-ar-gariga-rakstura-traucejumiem-zemo-dzives-kvalitati/
- ^ Latvijas Republikas Saeima, Saeima konceptuāli atbalsta pakāpenisku atteikšanos no ilgstošās aprūpes namiem, 19.02.2015. Pieejams: https://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/23128-saeima-konceptuali-atbalsta-pakapenisku-atteiksanos-no-ilgstosas-aprupes-namiem
- ^ Sk., Rīgas Valstspilsētas pašvaldības Labklājības departaments, “Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas (pansionāti). Pieejams: https://ld.riga.lv/pakalpojumi/socialie-pakalpojumi/ilgstosas-socialas-aprupes-un-socialas-rehabilitacijas-institucijas-pansionati/
- ^ United Nations Committee on the Rights of Persons with Disabilities, “General comment No. 5 (2017) on living independently and being included in the community”, 27.10.2017, para. 16(c), pp. 4-5. Available on: https://docs.un.org/en/CRPD/C/GC/5
- ^ United Nations Committee on the Rights of Persons with Disabilities, “General comment No. 5 (2017) on living independently and being included in the community”, 27.10.2017, para. 34, p. 8. Available on: https://docs.un.org/en/CRPD/C/GC/5
- ^ Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija SUSTENTO, “Vides pieejamības vadlīnijas publiskām būvēm un telpām un publiskajai ārtelpai,” 12.04.2018. Pieejams: https://www.lm.gov.lv/sites/lm/files/data_content/pieejamiba_12042018_lm_vadlinijas1.pdf
- ^ Latvijas Republikas tiesībsarga 2021. gada ziņojums, 2022, 122. lpp. Pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/migrate_2022/content/tiesibsargs_2021gada_zinojums_final_1650487523.pdf
- ^ Ministru kabineta 2024. gada 21. maija rīkojums Nr. 396 “Plāns personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai 2024.-2027. gadam”. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/352154-plans-personu-ar-invaliditati-vienlidzigu-iespeju-veicinasanai-20242027-gadam
- ^ Latvijas Republikas Valsts kontrole, “Sabiedriskā transporta pakalpojumu pieejamība dotētajos maršrutos”, revīzijas ziņojums, 2024, 39.lpp. Pieejams: https://lrvk.gov.lv/lv/getrevisionfile/29702-8Ud7_IzT-sILLXw64wLZAn8qOhIPRr1c.pdf
- ^ Ministru kabineta 2021. gada 22. jūnija noteikumi Nr. 44 “Braukšanas maksas atvieglojumu noteikumi”. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/324287-brauksanas-maksas-atvieglojumu-noteikumi
- ^ Rīgas valstspilsētas pašvaldības labklājības departaments, Cilvēkiem ar invaliditāti. Pieejams: https://ld.riga.lv/pakalpojumi/socialie-pakalpojumi/cilvekiem-ar-invaliditati/
- ^ Labklājības ministrija, Tehnisko palīglīdzekļu pakalpojumi. Pieejams: https://www.lm.gov.lv/lv/tehnisko-paliglidzeklu-pakalpojumi
- ^ Latvijas Republikas Valsts kontrole, “Vai invaliditātes statuss sasniedz savu mērķi un tiek piešķirta iespējami labākajā veidā?”, revīzijas ziņojums, 2026, 27.lpp. Pieejams: https://lrvk.gov.lv/lv/getrevisionfile/29702-8Ud7_IzT-sILLXw64wLZAn8qOhIPRr1c.pdf
- ^ Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” Tehnisko palīglīdzekļu centrs, Izbraukumi un mājas vizītes. Pieejams: https://www.vtpc.lv/lv/izbraukumi-un-majas-vizites
- ^ Labklājības ministrija, Tiks uzlabota tehnisko palīglīdzekļu pieejamība. Pieejams: https://www.lm.gov.lv/lv/jaunums/tiks-uzlabota-tehnisko-paliglidzeklu-pieejamiba
- ^ Latvijas Sabiedriskais medijs, Uzlabot atbalstu bērniem ar kustību traucējumiem un attīstīt tautas sportu. “Dod pieci!” prasības valstij. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/18.12.2025-uzlabot-atbalstu-berniem-ar-kustibu-traucejumiem-un-attistit-tautas-sportu-dod-pieci-prasibas-valstij.a627078/
