Ticības jautājumi jau gadsimtiem ilgi ir bijuši par pamatu diskusijām, nezaudējot savu aktualitāti arī mūsdienās. Latvijā, tāpat kā ārvalstīs, popularitāti arvien straujāk gūst ne tikai tradicionālās reliģijas un konfesijas, bet vietu starp tām ieņem arī jaunas, no tradicionālajām reliģijām atdalījušās organizācijas. Reliģisko organizāciju “sortimentā” parādās arī sektām un kultiem līdzīgi veidojumi, bet to darbība liek apšaubīt šādu draudžu mērķus un godprātīgumu. Tas raisa virkni jautājumu par reliģijas brīvības robežām un sadursmi ar citām pamattiesībām, kā arī liek meklēt atbildi uz jautājumu – kā reliģijas brīvība nošķirama no reliģiskas varmācības.
Regulējums
Domu, apziņas un reliģijas brīvība garantēta Latvijas Republikas Satversmes 99. pantā[1], ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 18. pantā[2], ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. pantā[3] un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 9. pantā, kā arī 1. protokola 2. pantā.[4]
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) savos spriedumos akcentē, ka Konvencijas 9. pantā ietvertās tiesības ir viens no demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem. Reliģijas piekopējiem reliģija var būt neatņemama identitātes daļa, bet tajā pat laikā pantā ietvertās tiesības aizsargā uzskatus, kas nav cieši saistīti ar reliģiju, piemēram, ateistu, agnostiķu un citus uzskatus. No pantā ietvertajām tiesībām atkarīga arī plurālisma aizsardzība, kas ir būtiska vērtība demokrātiskā sabiedrībā. Reliģijas brīvība personai dod izvēli praktizēt kādu reliģiju vai nē, tāpat dod tiesības pieturēties vai nepieturēties pie kādiem reliģiskiem uzskatiem.[5]
Nacionālā līmenī reliģijas brīvības un no tās izrietošu sabiedrisko attiecību regulēšanu, kas veidojas apziņas brīvības īstenošanas laikā un veicot reliģisko organizāciju darbību, regulē Reliģisko organizāciju likums.[6] Tajā tiek skaidrots reliģisko organizāciju jēdziens, to reģistrācijas noteikumi, kā arī tiek iezīmētas valsts un reliģisko organizāciju attiecības un regulēti citi jautājumi. Uzskatāms, ka likumā ir iestrādāta Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesora L. G. Taivana ierosinātā reliģisko organizāciju klasifikācijas sistēma. Lai gan sistēma nav iekļauta konkrētā likuma normā un nav juridiski definēta, tās apzināšanās var palīdzēt izprast no likuma pieņemšanas līdz mūsdienām iedibināto kārtību, kas skar baznīcas un citu reliģisko organizāciju nošķiršanas nozīmi un lomu sabiedrībā. Sistēmas ietvaros reliģijas tiek klasificētas trīs līmeņos jeb pakāpēs: “1) Latvijai tradicionālās reliģijas un konfesijas; 2) No tradicionālajām konfesijām atšķēlušās neatkarīgas grupas ar ekstrēmām nosliecēm vai potencēm; 3) Valstij un latviešu nacionālajai identitātei naidīgas reliģiskas grupas.”[7] Par iedalījumu jomas ekspertu vidū pastāv viedokļu dažādība. No vienas puses, šāds dalījums atklāj “sistēmas radītāju morālo vērtējumu attiecībā uz reliģiskā plurālisma situāciju”, pastarpināti ietekmējot sabiedrības domu un pat atspoguļojoties politiķu lēmumos.[7] No otras puses, sistēmas aizstāvji uzskata, ka valsts, atzīstot kādu reliģiju vai konfesiju par tradicionālu, līdz ar to dod savu pozitīvu vērtējumu un atbalstu šādām konfesijām un reliģijām, tostarp atzīstot to spēju dot pozitīvu ieguldījumu sabiedrībā. No sistēmas piekritēju uzskata izriet, ka šāda trīspakāpju nošķiršana ir būtiska, lai kultivētu tradicionālās vērtības valsts mērogā, proti, atzīstot reliģiju vai konfesiju par tradicionālu minētās sistēmas ietvaros, līdz ar to tiek atzīts, ka šīs reliģijas vai konfesijas reprezentē valstī iesakņojušos un aizsargājamu tradicionālu vērtību pamatus.[8]
Baznīca vai sekta?
2019. gadā Latvijas medijos nonāca ziņas par mājdzemdību laikā bojā gājušu māti un mazuli. Šķetinot lietu, atklājies, ka māte un viņas ģimene bijuši draudzes locekļi “Pirmajā evanģēliskajā Jēzus draudzē”, kura piekopj pretrunīgus rituālus, tostarp pretojas zinātniskajai medicīnai. Tā vietā, lai mātei tiktu sniegta medicīniska palīdzība, sievietes ģimene pašu spēkiem vadīja dzemdības un to laikā praktizēja neatļautu ārstniecību, kas rezultējās ar bērna nāvi dzemdību laikā un bērna mātes nāvi no dzemdībās radušajām komplikācijām. Ģimene savu dzīvi vadīja saskaņā ar draudzes pamatprincipiem un vērtībām. Ar veselību saistītos jautājumos un šajā lietā tieši attiecībā uz pirmsdzemdību un dzemdību procesu, ģimene pieturējās pie draudzes uzskatiem.[9] Mātes un bērna liktenis bija atkarīgs no draudzes prevalējošajiem uzskatiem un draudzes locekļu pārņemtību ar tiem.
Sabiedrībā šādu reliģisko praksi mēdz dēvēt par sektām vai kultiem. Abus jēdzienus dažādos avotos definē dažādi, tomēr pamatideja saglabājas līdzīga. Vārdnīcā pieejamais skaidrojums vārdam “sekta”: “Savrupa reliģiska draudze, savrups reliģisks grupējums, kas ir nošķīries no kādas galvenās, valdošās baznīcas, reliģijas, saglabājot tās elementus; Draudze vai draudžu grupa, kas atšķēlusies no valdošās baznīcas un kam raksturīga neiecietība pret citādi domājošiem”[10], bet skaidrojums vārdam “kults”: “Reliģiska (kā) pielūgšana, uzskatīšana par svētu, par dievību; arī reliģija; Pārspīlēta (kā) uzskatīšana par vissvarīgāko, visnozīmīgāko, par galveno; arī dievināšana”.[11] Attiecībā uz reliģiju, sektu vai citām alternatīvām garīguma izpausmēm izmanto arī jēdzienu “jaunās reliģiskās kustības”.[7] Nereti reliģiskās apvienības, kuru darbība atbilst minēto terminu definīcijām, nonāk publisku diskusiju epicentrā. Lai gan šie apzīmējumi ieguvuši negatīvu nozīmi sabiedrībā, ECT judikatūrā nav atrodams oficiāls šo jēdzienu skaidrojums, kurš automātiski ļautu tiesību piemērotājiem sniegt juridisku vērtējumu par kādas reliģiskas apvienības statusu, tās darbību un pārkāpumiem. Atsaucoties uz augstāk minēto Reliģisko organizāciju likumā iestrādāto trīspakāpju sistēmu un salīdzinot to ar ECT pieeju, sistēmā ietvertie skaidrojumi var likt pārsteidzīgi pievērsties secinājumam par pirmās grupas jeb tradicionālo reliģiju un konfesiju atzīšanu par vēlamākām valstī, lai pēc iespējas mazāk mainītu valstī jau iesakņojušos reliģiju un konfesiju vērtības.
Neskatoties uz to, ka ECT izvairās no šo jēdzienu piedēvēšanas, tas nekādi nenorāda, ka Konvencijas 9. pantā garantētās tiesības ir absolūtas. Konvencijas 9. panta otrais punkts paredz kritērijus reliģijas brīvības tiesiskai ierobežošanai: 1) ierobežojumam jāizriet no likuma; 2) pastāvot nepieciešamībai demokrātiskā sabiedrībā (sabiedriskās drošības nodrošināšanai, sabiedriskās kārtības saglabāšanai, veselības, morāles vai citu cilvēka tiesību un brīvību aizsargāšanai); 3) ierobežojums ir samērīgs.[12]
Tiesību ierobežojumi praksē nereti attiecas uz tādām reliģiskām vai pseido-reliģiskām izpausmēm, kādas parasti konstatē sektu vai kultu darbībā, pat ja tas nav juridiski noteikts vērtēšanas kritērijs. Jēdzienu izpratne un identificēšana var palīdzēt konstatēt gadījumus, kad personas tiek nesamērīgi pakļautas kādai reliģijai. Tas var izpausties ar cilvēku apziņas deformēšanu, cilvēku pakļaušanu kontrolei un ietekmēšanai teju visās dzīves sfērās, bieži vien cilvēkam pašam šo ietekmi un tās izraisītās negatīvās sekas neapzinoties.
Lai gan jēdzienu izpratne ir būtiska, tas nenorāda uz to, ka valsts vai sabiedrība var tikt attaisnota nepamatotu un nicinošu apgalvojumu paušanā attiecībā uz kādu reliģisko organizāciju vai tās biedriem. No vienas puses nav pieļaujama cilvēkiem kaitējoša reliģisko organizāciju darbība, bet no otras puses nav pieļaujams, ka valsts ieslīgst galējībās un situācijas risināšanā pielieto naida runu. Konkrēti piemēri tiek iezīmēti ECT lietā Centre of Societies for Krishna Consciousness in Russia and Frolov pret Krieviju, kurā par valsts rīcības robežu pārkāpšanu uzskata tādus valsts lietotus terminus pret Krišnaītu reliģisko kustību kā “totalitārs kults”, “destruktīva [kustība]” un “zombifikācija”.[13] Pieteicējs tiesā ir Krišnas apziņas biedrību centrs, kas ir Krievijā reģistrēta reliģiska organizācija un tā tiesā vēršas par valsts nespēju novērst naida runu, kura vērsta pret Krišnas centru. Uļjanovskas apgabala (Krievijā) valsts iestādes vadīja tā dēvēto “anti-kultu projektu”, kura ietvaros tika izstrādāta brošūra ar nosaukumu “Uzmanieties no kultiem!”.[14] Tiesa atzinusi, ka Uļjanovskas iestāžu brošūrā uz Krišnas centru attiecinātie termini ir nomelnojoši un nievājoši, kas pamatā izvēlēti, lai radītu negatīvu priekšstatu par reliģisko kustību.[15] Tiesa konstatējusi Konvencijas 9. panta pārkāpumu, jo, lietojot nievājošu valodu un nepamatotus apgalvojumus, aprakstot pieteikuma iesniedzēja centra reliģiskos uzskatus un to izpausmes veidus, Krievijas varas iestādes ir pārkāpušas valstij piešķirtās rīcības brīvības robežas.[16]
Pildot savu regulējošo funkciju attiecībā uz reliģijām, konfesijām vai citām uzskatu sistēmām, valstij ir jāievēro pienākums būt neitrālai un objektīvai. Valsts pienākumi ir ar pozitīvu un negatīvu raksturu.[17] Krišnas centra lietā valsts pārkāpusi savu negatīvo pienākumu, ietverot nievājošus izteikumus oficiālos dokumentos, kuri vērsti pret reliģisko kopienu un kas varēja radīt negatīvas sekas reliģijas brīvības īstenošanai.
Darbības mehānismi. Ietekme uz sabiedrību
Latvijas publiskajā telpā ir izskanējuši vairāki piemēri, kur konstatējama draudzes kontrole pār saviem reliģiskajiem sekotājiem. Par piemēru, Latvijas izmeklējošās žurnālistikas televīzijas raidījums “Aizliegtais paņēmiens” ir analizējis Latvijā darbojošos draudzi “Kristus pasaulei”. “Kristus pasaulei” sevi definē kā evaņģēlisko kristiešu draudzi un Latvijā tā ieguvusi pietiekami lielu popularitāti, kā arī, vadoties pēc draudzes publicētajiem ierakstiem, ir piesaistījusi daudz sekotāju.[18] Draudzes reliģiskais līderis Mārcis Jencītis savus sprediķus lasa netipiski, salīdzinot ar ierasto mācītāja tēlu baznīcā. M. Jencītis dievkalpojumus nevada baznīcā, atrodoties pie altāra, bet gan kultūras namam līdzīgās telpās, kur starp sprediķotāja runām ieskanas arī kristīgās mūzikas koncerti un dievkalpojums iegūst visnotaļ jaunu izpratni atšķirībā no vidusmēra asociācijas ar vārdu “dievkalpojums” vai “baznīca”. Mācītājs savus sekotājus uzrunā enerģiski un harizmātiski, kaut gan daļai ar draudzi nesaistītu klausītāju šāds runas stils varētu radīt agresīvu vai pat autoratīvu priekšstatu. “Aizliegtais paņēmiens” atklāj “kontroles mehānismus”, ar kuriem soli pa solim tiek attīstīta pret draudzes locekļiem īstenotā psiholoģiskā terora intensitāte. Psiholoģiskā terora īstenošanas galvenais iemesls ir saistāms ar kontroles saglabāšanu pār draudzes locekļiem, toties kontroles saglabāšana draudzes vadītājiem palīdz sasniegt pašlabuma mērķus. Raidījuma ietvaros teologs Ņikita Andrejevs draudzes darbību vērtē kā reliģisku varmācību, teju kā reliģisku reketu. Viens no “Kristus pasaules” iekšējiem noteikumiem paredz, ka draudzes locekļiem ir jāmaksā desmitā tiesa jeb 10% no personas ienākumiem jāvelta draudzei. Šī un virkni citu uzstādītu noteikumu neievērošanas rezultātā tiek draudēts ar lāstiem vai pat nonākšanu ellē. Teologs atzīst, ka ne uz visiem cilvēkiem vienlīdzīgi iedarbotos draudi par elli, tomēr ticīgai personai šādi jautājumi apziņas līmenī šķiet kā reālas lietas, līdz ar to draudzes vadītāju manipulācija nostrādā un cilvēks rod glābiņu maksājot desmito tiesu un izpildot pārējos draudzes noteikumus.[19]
Reliģiskajām apvienībām, kurām raksturīgas sektas vai kulta izpausmes, bieži vien ir kopīgs elements – tās tendētas radīt kopienas un piederības sajūtu. Vēlme piederēt kopienai slēpjas cilvēku psiholoģijā un sakņojas jau no bērnības līdz pat pieaugšanai – meklējot piederības sajūtu attiecībās, karjerā vai caur personīgiem uzskatiem. Tā uzskatāma par indivīda būtisku daļu, ņemot vērā cilvēka kā sociālas būtnes vajadzības un tieksmi būt kontaktā ar citiem cilvēkiem; piederības sajūtu skaidro pat kā iedzimtu instinktu. Kulti un sektas to spēj nodrošināt, mērķtiecīgi radot ciešu cilvēku un uzskatu kopienu. Par šo apvienību upuriem nereti kļūst personas, kuras nonākušas izaicinošos dzīves posmos vai intensīvi izjūt kādus iekšējus pārdzīvojumus. Visbiežāk neaizsargātās personas ir bērni, vecāka gada gājuma cilvēki, personas ar invaliditāti un citas personu grupas, kuras, meklējot piederību, var būt vieglāk pakļaut reliģisko apvienību manipulācijai. Liela daļu cilvēku neapzinās, ka pievienojušies sektai vai kultam.[20]
Reliģiska organizācija var būt likumīgi dibināta un reģistrēta, bet nav nozīmes tās deklaratīvajiem darbības mērķiem, ja patiesi tās darbība ir vērsta uz citu personu pamatbrīvību neievērošanu un ignorēšanu – tādā gadījumā organizācija pielīdzināma kultam vai sektai. Draudus sabiedrībā pastiprina ne tikai psiholoģiskās un emocionālās ietekmēšanas gadījumi, bet arī pieaugošā kultu noziedzīgā darbība. Kultu noziedzības gadījumi ir fiksēti arī Eiropā. Analizējot kultu darbību un noziedzīgo darbību izpausmes, šīs pazīmes konstatētas atkārtoti: fiziska vardarbība, seksuāla vardarbība, nelikumīga aizturēšana, verdzība, agresīvas uzvedības veicināšana vai rasistisku ideoloģiju izplatīšana, izvairīšanās no nodokļu nomaksas un nelikumīgu naudas līdzekļu darījumu veikšana, ieroču tirdzniecība un nelikumīga medicīnas prakse.[21] Pazīmju uzskaitījums norāda ne tikai uz veidu, kā tiek radīti draudi sabiedrībai, bet var arī sabiedrībai kalpot par pieturas punktiem, lai identificētu negodprātīgās organizācijas.
Destruktīvas reliģiskās organizācijas savu mērķu īstenošanai veic vairākus soļus. Darbības var izpausties kā: draudzes locekļa izolācija no bijušajiem draugiem vai ģimenes; personas novājināšana (emocionāli); īpašu metožu izmantošana, lai palielinātu personas pakļaušanos draudzei; spēcīgs grupas spiediens; informācijas pārvaldība; ierobežota personas individualitāte vai spēja kritiski spriest; tiek veicināta draudzes locekļa pilnīga atkarība no grupas; radītas bailes pamest organizāciju. Īsumā – kultiem vai sektām līdzīgiem veidojumiem visticamāk piemitīs trīs elementi: 1) pārmērīgi dedzīga, neapšaubāma dalībnieku apņemšanās atbalstīt grupas identitāti un vadību; 2) manipulācija pret draudzes locekļiem, lai sasniegtu tās līderu ambīcijas un izvirzītos draudzes mērķus; 3) pastāv kaitējums vai kaitējuma risks”.[22]
Mājdzemdību lieta ataino ne tikai reliģijas brīvības jautājumus, bet skar un ierobežo arī citas cilvēka pamattiesības. Lietā izgaismota arī globāla cilvēktiesību problēma – sievietes un bērni ir vienas no sabiedrības mazaizsargātākajām grupām.[23] Valstīm tiek definēti skaidri pienākumi, kas skar, piemēram, bērnu tiesības. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12. panta a. apakšpunkts paredz, ka dalībvalstīm jāveic pasākumi, kas nodrošinātu nedzīvi dzimušo skaita un bērnu mirstības samazināšanos un bērnu veselīgu attīstību.[24] Tiesību saskares punkti par piemēru ir redzami lietās, kurās tiek skatīta Eiropā izplatītās Jehovas liecinieku draudzes darbība, kur viens no strīdus pamatiem tiesā ir draudzes pretestība asins pārliešanai medicīniskos nolūkos. Gadījumos, kad vecāki liedz asins pārliešanu savam bērnam un ja tas rezultējas ar bērna veselības komplikācijām vai pat nāvi, jautājums vairs netiek skatīts tikai reliģijas brīvības ietvarā, bet jau tiek skatīts kā vecāku pienākuma rūpēties par bērnu pārkāpums.[21] Praksē var būt grūti nosakāmas robežas starp reliģisku organizāciju un sektu, kā arī valstij var rasties grūtības piemērot kādus kontroles mehānismus nelabvēlīgu organizāciju atpazīšanai, tomēr šādas valsts grūtības nevar būt par pamatu cilvēktiesību pārkāpumu ignorēšanai.
Atsauces
- ^ Latvijas Republikas Satversme: LV likums. Pieņemts 15.02.1922. [17.11.2025. red.]
- ^ ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Pieņemts 1948. gada 4. decembrī. [17.11.2025. red.]
- ^ Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Parakstīts Ņujorkā 16.12.1966. [20.10.2025. red.]
- ^ Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Parakstīta Romā 04.11.1950. [20.10.2025. red.]
- ^ ECT 1993. gada 25. maija spriedums lietā Kokkinakis pret Grieķiju, 31. – 33. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-57827%22]}
- ^ Reliģisko organizāciju likums. LV likums. Pieņemts: 07.09.1995. [20.10.2025. red.]
- a, b, c Geikina, Laima. Apziņas brīvība un reliģisko organizāciju likums: Latvijas un Krievijas gadījumi. Pieejams: http://doi.org/10.22364/cl.69.3
- ^ Par tradicionālajām reliģiskajām konfesijām un esošajām reliģiskajām organizācijām (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.05.1999., Nr. 174/176 https://www.vestnesis.lv/ta/id/24767
- ^ Traģiski beidzas draudzes locekļu pieņemtas mājdzemdības Jelgavā. Bērns piedzima nedzīvs, māte nomira nākamajā dienā. Pieejams: https://www.apollo.lv/6820220/tragiski-beidzas-draudzes-loceklu-pienemtas-majdzemdibas-jelgava-berns-piedzima-nedzivs-mate-nomira-nakamaja-diena
- ^ Skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca Tēzaurs. Pieejams: https://tezaurs.lv/sekta:1
- ^ Skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca Tēzaurs. Pieejams: https://tezaurs.lv/kults
- ^ Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Parakstīta Romā 04.11.1950. [20.10.2025. red.]
- ^ ECT 2022. gada 23. februāra spriedums lietā Centre of Societies for Krishna Consciousness in Russia and Frolov pret Krieviju, 42. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-213367%22]}
- ^ ECT 2022. gada 23. februāra spriedums lietā Centre of Societies for Krishna Consciousness in Russia and Frolov pret Krieviju, 8. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-213367%22]}
- ^ ECT 2022. gada 23. februāra spriedums lietā Centre of Societies for Krishna Consciousness in Russia and Frolov pret Krieviju, 42. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-213367%22]}
- ^ ECT 2022. gada 23. februāra spriedums lietā Centre of Societies for Krishna Consciousness in Russia and Frolov pret Krieviju, 43. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{%22itemid%22:[%22001-213367%22]}
- ^ Mits M. Reliģijas brīvība. Grām.: Cilvēktiesības Latvijā un pasaulē. Inetas Ziemeles zinātniskā redakcijā. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2021, 117. lpp.
- ^ Par draudzi Kristus Pasaulei. Pieejams: https://www.kristuspasaulei.lv/par-mums/
- ^ «Aizliegtais paņēmiens» pēta: Draudze «Kristus pasaulei» ekspertu acīs – viduslaiku draudi ar elli un cilvēku kontrole. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/21.09.2020-aizliegtais-panemiens-peta-draudze-kristus-pasaulei-ekspertu-acis-viduslaiku-draudi-ar-elli-un-cilveku-kontrole.a375064/
- ^ Cults: The Exploitation and Abuse of Vulnerable Individuals. Pieejams: https://www.humanrightsresearch.org/post/cults-the-exploitation-and-abuse-of-vulnerable-individuals
- a, b European Parliament, Directorate-General for Research, Working Paper – Cults in Europe (People’s Europe Series W-10), 1997. gada marts. Pieejams: https://www.europarl.europa.eu/workingpapers/cito/w10/page1_en.htm [aplūkots 20.09.2025.]
- ^ Introvigne, Massimo. Brainwashing: Reality or Myth? Cambridge University Press, 2022, 42. lpp. Pieejams: https://doi.org/10.1017/9781009029568
- ^ Garsvāne S., Ziemele I. Sieviešu tiesības. Grām.: Cilvēktiesības Latvijā un pasaulē. Inetas Ziemeles zinātniskā redakcijā. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2021, 149. lpp.
- ^ ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Parakstīts Ņujorkā 16.12.1966. [20.10.2025. red.]
