Iestatījumi

Meklēt un atlasīt pēc veida un tēmas
Veids
Apbalvojums Atzinums Diskusija Ieteikums Intervija Izglītība Kalendārs Kampaņa Komentārs Konkurss Konvencija Lēmums Likums Nolēmums Nostāja Pārskats Pasākums Pētījums Politika Politikas dokuments Prakse Projekts Publikācija Regulējums Rekomendācija Spriedums Starptautisks līgums Stratēģija Tiesību akts Tiesvedība Vadlīnijas Vakance Viedoklis Ziņojums
Tēma
ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST Finanses Fiskālā politika GDPR Ģimene Humanitārās tiesības ICC ICJ Identitāte Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Klimats Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBTQ+ LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Nodokļi Pašnoteikšanās Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Pulcēšanās brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas
Atlasīt

Viedoklis

Rītdienas tiesības šodienas lēmumos: nākotnes paaudžu tiesības un fiskālā politika

Agnese VilcāneAutore

Sena grieķu paruna māca, ka sabiedrība kļūst diža, kad ļaudis stāda kokus, kuru ēnā paši nekad nesēdēs. Šis teiciens precīzi atspoguļo ideju, kas pēdējos gados aizvien biežāk izskan cilvēktiesību diskusijās: arī nākotnes paaudžu tiesībām ir nozīme jau šodien. Valsts budžeta lēmumi par izdevumiem, ieņēmumiem un aizņemšanos nosaka ne tikai tagadnes sociālo aizsardzību un pakalpojumus, bet arī to, kādā sabiedrībā dzīvos nākamās paaudzes — vai būs pieejama izglītība, veselības aprūpe un droša vide. Šajā rakstā analizēts, kā fiskālā politika var kalpot kā cilvēktiesību īstenošanas mehānisms ilgtermiņā, īpaši pievēršoties starppaaudžu taisnīgumam un Latvijas atbildībai šajā kontekstā.

Unsplash / micheile henderson

Nākotnes paaudžu tiesības

Lai gan cilvēktiesību joma tradicionāli koncentrējas uz vajadzībām, kuras skar tagadējo sabiedrību, arvien vairāk gan akadēmiķi, gan starptautiskās institūcijas uzsver nepieciešamību paplašināt šo skatījumu. Klimata pārmaiņas ir devušas spēcīgu impulsu šai domāšanai, jo pastāv liela iespēja, ka nākotnes cilvēki būs tie, kas visvairāk izjutīs šodien pieņemto lēmumu sekas. Šodien pieņemtie lēmumi vides, sociālajā un ekonomiskajā laukā tieši ietekmēs nākotnes cilvēku iespējas dzīvot drošā un taisnīgā sabiedrībā. Līdz ar to cilvēktiesību doktrīnā arvien skaidrāk izpaužas nepieciešamība iekļaut arī ilgtermiņa dimensiju - aizsargāt cilvēkus, kas vēl nav dzimuši. Šī pieeja balstās gan starptautiskajos cilvēktiesību līgumos, gan valstu konstitucionālajās normās, kā arī pamatiedzīvotāju tiesību tradīcijās.

Jēdziens “nākotnes paaudžu tiesības” vēl nav viennozīmīgi definēts. Daļa autoru tajā ietver jau dzimušus bērnus un jauniešus, uzsverot vajadzību aizsargāt viņu nākotnes tiesības,[1] savukārt citi to attiecina uz vēl nedzimušām paaudzēm.[2] Piemēram, Amerikas pamatiedzīvotāju tradīcijā ir pazīstams septiņu paaudžu princips, kas nosaka lēmumu ietekmes izvērtējumu gadsimtu ietvarā.[3] Tiesa, kā daudziem jauniem tiesību institūtiem, arī šim netrūkst kritikas - galvenokārt, kā noteikt nākotnes cilvēku tiesisko statusu un, vai šāds koncepts nav pārāk plašs. Šie jautājumi šobrīd ir nozīmīgs akadēmisko diskusiju temats.

Tomēr arvien plašāka starptautiskā atzīšana liecina, ka nākotnes paaudžu tiesību koncepts kļūst arvien nozīmīgāks gan morālā, gan juridiskā līmenī. Būtisku pavērsienu šajā jautājumā sniedz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedums lietā Klimaseniorinnen pret Šveici, kurā netieši norādīts uz demokrātisku deficītu: nākotnes paaudzes nespēj aizstāvēt savas intereses šodienas politiskajā procesā, lai gan tās būs vissmagāk skartas, piemēram, klimata pārmaiņu rezultātā.[4] Tiesa uzsvēra, ka demokrātiskā leģitimitāte pati par sevi nav pietiekama taisnīga sloga sadalījuma nodrošināšanai starp paaudzēm - ir nepieciešami institucionāli mehānismi, kas pasargātu šo paaudžu tiesības no politikas īstermiņa domāšanas radītajiem draudiem. 

Lai gan šobrīd nav vienotas starptautiskas konvencijas, kas tieši regulētu nākotnes paaudžu tiesības, pastāvošās normas jau tiek interpretētas ilgtermiņa perspektīvā. Piemēram, 1987. gada Pasaules vides un attīstības komisijas ziņojumā “Mūsu kopīgā nākotne” ilgtspējīga attīstība definēta kā tāda, kas “apmierina šodienas vajadzības, neapdraudot nākotnes paaudžu spēju apmierināt savas”.[5] Šis princips ir kļuvis par pamatu ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem un klimata tiesību attīstībai.

Starppaaudžu taisnīguma (intergenerational equity) princips, kas balsta ilgtspējas konceptu, arvien biežāk tiek atzīts arī tiesību interpretācijā.[6] ANO starptautiskā tiesa 2025. gada atzinumā klimata jautājumos, uzsvēra, ka starppaaudžu taisnīgums nav tikai ētisks vai politisks apsvērums, tas ir arī tiesību interpretācijas princips: esošajām paaudzēm ir pienākums kā “cilvēces aizbildnēm” nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus nākamajām paaudzēm.[7]  

Līdzīgu pieeju atbalsta arī “Māstrihtas principi par cilvēktiesībām nākotnes paaudzēm” (Māstrihtas principi)[8],  kas sniedz interpretatīvus norādījumus par to, kā esošās cilvēktiesību normas attiecināt ilgtermiņā. Lai arī tie nav juridiski saistoši, šie principi palīdz nostiprināt ideju, ka cilvēktiesību standarti ir piemērojami arī nākamajām paaudzēm.

Viens no svarīgākajiem saistošajiem dokumentiem, kas tieši ietekmē nākotnes paaudžu tiesību aizsardzību, ir “ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pakts”. Tas nosaka valstu pienākumu pakāpeniski īstenot šīs tiesības, loģiski paredzot arī resursu saglabāšanu nākotnei.[9]

Latvijā šo pieeju skaidri atbalsta Satversmes preambula, kur noteikts, ka Latvijas valsts dibināta, lai “garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem”.[10] Turpat pausta arī nepieciešamība “izturēties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu”. Tādējādi nākotnes paaudžu tiesības Latvijā nav tikai morāls pienākums - tās ir konstitucionāla prasība, kas attiecas arī uz fiskālo politiku un budžeta lēmumiem.

Lai arī Latvijā līdz šim nav bijis precedenta, kurā tiesa tieši atzītu nākotnes paaudžu tiesību pārkāpumu, starptautiskā tiesu prakse liecina, ka šādi jautājumi kļūst arvien nozīmīgāki. Piemēram, 2021. gadā Vācijas Konstitucionālā tiesa atzina, ka klimata likuma nepietiekamie mērķi nepamatoti pārliek slogu uz nākamajām paaudzēm, pārkāpjot to pamattiesības.[11] Līdzīgi lēmumi ir pieņemti arī Kolumbijā[12] un Nīderlandē[13], kur tiesas secinājušas, ka valstij ir pienākums rīkoties jau šobrīd, lai garantētu nākotnes tiesību ievērošanu - pat, ja sekas vēl nav pilnībā izpaudušās.

Šāda tiesu prakse, kopā ar Satversmes preambulu un starptautiskiem dokumentiem, veido pamatu konstitucionālai pieejai, kurā budžeta un fiskālajai politikai jāiekļauj ilgtermiņa, starppaaudžu perspektīva. Ja valsts šodien uzkrāj nesamērīgu parādu vai ignorē ieguldījumus ilgtermiņa sociālajās sistēmās, tā faktiski apdraud nākotnes paaudžu tiesības uz izglītību, sociālo aizsardzību un ekonomisko drošību.

Fiskālā politika kā starppaaudžu cilvēktiesību īstenošanas mehānisms

Fiskālā politika nav tikai ekonomikas pārvaldības instruments - tā ir arī nozīmīgs cilvēktiesību īstenošanas mehānisms. Budžeta lēmumi tieši ietekmē piekļuvi izglītībai, veselības aprūpei un sociālajiem pakalpojumiem, tādējādi nosakot sabiedrības spēju īstenot savas pamattiesības ne tikai šodien, bet arī nākotnē.

Māstrihtas principi par cilvēktiesībām nākotnes paaudzēm paredz, ka valstīm ir pienākums vērtēt, kā budžeta lēmumi ietekmēs šo tiesību īstenošanu ilgtermiņā.[14] Nepietiekama investīcija būtiskās jomās, pārmērīgs valsts parāds vai vides resursu izsīkšana var radīt nesamērīgu slogu nākamajām paaudzēm. Arī ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pakta 2. pants uzliek valstīm pozitīvu pienākumu mobilizēt visus pieejamos resursus šo tiesību pakāpeniskai īstenošanai.[15] Māstrihtas principu 21(e) punkts precizē, ka arī rīcības trūkums, kas apdraud nākotnes iespējas nodrošināt šīs tiesības, var tikt uzskatīts par pārkāpumu.

Arī Eiropas līmenī šī pieeja tiek nostiprināta un attīstīta dažādos dokumentos un institūcijās. 2025. gada Eiropas Reģionu komitejas atzinums aicina integrēt starppaaudžu taisnīgumu visās politikas jomās, īpaši fiskālajā.[16] Savukārt Eiropas Sociālā harta nosaka pienākumu nodrošināt adekvātu dzīves līmeni un sociālo aizsardzību, kas nav iespējama bez ilgtspējīgas budžeta politikas.[17] Turklāt Eiropas Komisijas diskusiju dokumenti brīdina, ka tradicionālās fiskālās ilgtspējas metodes nereti nenovērtē mūsdienu budžeta izvēļu ilgtermiņa ietekmi, radot intertemporālas neatbilstības un pārmērīgu slogu nākamajām paaudzēm.[18]

Starptautiskajā praksē pastāv vairāki risinājumi, kas palīdz nodrošināt nākotnes paaudžu tiesību ievērošanu fiskālajā politikā. Piemēram, Somijā pastāv Nākotnes Komiteja parlamentā (Eduskunta), pastāvīga komisija, kas nodarbojas ar ilgtspējības un nākotnes tendencēm saistītu politiku, valdības nākotnes ziņojumu izvērtēšanu un vispārīgu ilgtspējīgu attīstību, lai mazinātu īstermiņa lēmumu negatīvās sekas nākamajām paaudzēm.[19] Līdzīgi Velsā ir izveidots Nākotnes paaudžu komisārs, kurš sistemātiski izvērtē budžeta un likumdošanas ietekmi uz nākotnes labklājību.[20] Šādas institūcijas nodrošina, ka nākotnes tiesību aizsardzība nav atkarīga tikai no politiskās gribas - tā kļūst par sistemātisku elementu.

Latvijā līdz šim trūkst šādu institucionālu mehānismu, kas būtiski ierobežo iespējas sistemātiski integrēt starppaaudžu taisnīgumu fiskālajā politikā. Šī nepilnība rada risku, ka šodienas budžeta lēmumi var netieši apdraudēt nākotnes paaudžu iespējas piekļūt kvalitatīvai izglītībai, sociālajai aizsardzībai, un ekonomiskajai drošībai.

Latvijas budžeta politikas izvērtējums no nākotnes paaudžu skatupunkta

Latvijas fiskālā politika formāli ietver principus, kas atbilst starppaaudžu taisnīguma idejai, piemēram, ilgtspējīgas fiskālās politikas principus un atbildību pret nākamajām paaudzēm “Fiskālās disciplīnas likumā”.[21] Taču praksē šie principi reti tiek sasaistīti ar valsts pozitīvajiem pienākumiem cilvēktiesību jomā, īpaši attiecībā uz nākamajām paaudzēm.

2025. gada budžeta veidošana to spilgti ilustrē. Aizsardzības finansējums pamatoti kļuvis par prioritāti, ņemot vērā Krievijas agresiju un reģionālās drošības apdraudējumu.[22] Tomēr vienlaikus valdība ir noteikusi, ka nozaru ministrijām nav iespēju pieprasīt papildu finansējumu jaunām iniciatīvām izglītībā, veselībā vai sociālajā aizsardzībā.[23] Līdz ar to tieši tās nozares, kas veido cilvēkkapitāla pamatu un ir būtiskas ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanai, paliek bez attīstības iespējas. Šāda “iesaldēšana” var radīt strukturālu regresu, īpaši attiecībā uz bērnu, jauniešu, personu ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēku tiesībām.

Satversmes tiesa 2009. gada pensiju spriedumā uzsvēra, ka pat krīzes apstākļos valsts atteikties no noteiktiem cilvēktiesību principiem var tikai ļoti ierobežotos un rūpīgi pamatotos gadījumos.[24]Tas attiecas arī uz mūsdienu ģeopolitiskajiem izaicinājumiem: drošība ir būtiska cilvēktiesību īstenošanai, taču tā nedrīkst kļūt par vienīgo politikas vadmotīvu.

Turklāt līdz šim Latvijā nav ieviests ne cilvēktiesību ietekmes novērtējums budžeta procesā, ne līdzdalības mehānismi bērniem un jauniešiem, kuri visvairāk izjūt ilgtermiņa lēmumu sekas. Politiskā neieinteresētība efektīvas nodokļu reformas īstenošanā tikai padziļina atkarību no īstermiņa taupības politikas, kas var novest pie sabiedrības tiesību aizsardzības vājināšanās nākotnē. Satversmes ievads runā par atbildību pret nākamajām paaudzēm, bet šī atbildība reti tiek konkretizēta fiskālajā politikā.

Neskatoties uz to, ka valsts parāda līmenis Latvijā ir salīdzinoši zems (ap 44% no IKP)[25], ir jāvērtē, kā šis resurss tiek izmantots - vai tas stiprina cilvēkkapitālu un sabiedrības noturību, vai arī tiek tērēts īstermiņa izdevumiem bez ilgtermiņa redzējuma. Pārmērīga koncentrēšanās uz fiskālu disciplīnu var kļūt par šķērsli tam, lai nākotnes sabiedrībai būtu pieejami kvalitatīvi pakalpojumi un vienlīdzīgas iespējas.

Lai budžeta politika patiesi kalpotu kā mehānisms nākotnes cilvēktiesību aizsardzībai, nepieciešama skaidra pieeja: jāveic cilvēktiesību ietekmes novērtējums, jānodrošina sabiedrības un jauniešu līdzdalība, un jākonstruē ilgtermiņa fiskālā stratēģija, kas līdzsvaro drošību ar sociālo taisnīgumu. Tikai šādi iespējams nodrošināt, ka šodienas izvēles neveido nākotnes problēmas, bet gan stiprina sabiedrību, kurā cilvēktiesības ir ne tikai deklarētas, bet arī īstenojamas - neatkarīgi no tā, kurā paaudzē cilvēks piedzimst.

Secinājumi

Mēs bieži spriežam par to, ko esam parādā vēsturei. Taču daudz retāk - ko esam parādā nākotnei. Satversmes ievads mums atgādina, ka valsts dibināta ar pienākumu pastāvēt cauri gadsimtiem, kas nozīmē arī rūpes par tiem, kas vēl nav dzimuši. Koks, ko stādām šodien, nedod ēnu uzreiz, bet tas dod drošību tiem, kas nāks pēc mums. Līdzīgi, arī budžeta politika nav tikai rīks šodienai - tā ir daļa no konstitucionālas atbildības nodrošināt cilvēktiesības arī rīt.

Agnese Vilcāne ieguvusi 1.vietu un tiesībsarga atzinību Cilvēktiesības.info un tiesībsarga rīkotajā rakstu konkursā "Ļauj cilvēktiesībām runāt!".

Atsauces

  1. ^ Sigrun Skogly ‘The Right to Continuous Improvement of Living Conditions and Human Rights of Future Generations – A Circle Impossible to Square?’ 147.
  2. ^ Aoife Daly, ‘Climate Competence: Youth Climate Activism and Its Impact on International Human Rights Law’ 22 (HRLR) 2022 1, 21.
  3. ^ Fons Coomans, ‘Towards 2122 and beyond: Developing the human rights of future generations’ (2023) 41 Netherlands Quarterly of Human Rights 1, 53.
  4. ^ ECtHR, Klimaseniorinnen v Switzerland (Application No 53600/20) [2023], 420.
  5. ^ Pasaules Vides un attīstības komisija, Mūsu kopīgā nākotne (Oksfordas Universitātes izdevniecība, 1987), p 27.
  6. ^ Julia Tscherrig, ‘Safeguarding Rights of Future Generations for Long‑Term Sustainability’ (SDG Knowledge Hub, 2023) <https://sdg.iisd.org/commentary/guest‑articles/safeguarding‑rights‑of‑future‑generations‑for‑long‑term‑sustainability/>
  7. ^ ICJ Advisory Opinion, Obligations of States in respect of Climate Change, 23 July 2025, 155 - 156.
  8. ^ Maastricht Principles on The Human Rights of Future Generations (2023).
  9. ^ ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, 2(1).
  10. ^ Latvijas Republikas Satversme (1922), ievads.
  11. ^ BVerfG, Order of the First Senate of 24 March 2021, 1 BvR 2656/18 (Federal Constitutional Court of Germany) paras 146 - 148.
  12. ^ Corte Suprema de Justicia de Colombia, STC4360-2018 (Tutela - Generaciones Futuras v Minambiente y otros), 5 April 2018. Future Generations v. The Ministry of the Environment summary in english available at <https://www.ucc.ie/en/youthclimatejustice/caselawdatabase/future-generations-v-the-ministry-of-the-environment-colombia-.html?utm_source=chatgpt.com>
  13. ^ Hoge Raad, Stichting Urgenda v Staat der Nederlanden, ECLI:NL:HR:2019:2007, 20 December 2019. (Urgenda Foundation v. State of the Netherlands)
  14. ^ Maastricht Principles on The Human Rights of Future Generations (2023), 21(e).
  15. ^ ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, 2(1).
  16. ^ Eiropas Reģionu komiteja, "Starppaaudžu taisnīgums: vietējā un reģionālā pieeja iekļaujošu un ilgtspējīgu sabiedrību veidošanai" (Atzinums CDR 369/2025, 2025. gada 3. jūlijs)
  17. ^ Eiropas Padome, Pārskatītā Eiropas Sociālā harta (pieņemta 1996. gada 3. maijā, spēkā stājusies 1999. gada 1. jūlijā) ETS Nr. 163, Preambula, Pants 12.
  18. ^ European Commission, ‘The Intergenerational Dimension of Fiscal Sustainability’ (Discussion Paper 112, European Economy, July 2019)
  19. ^ Parliament of Finland ‘Committee for the Future’ <https://www.riigikogu.ee/wpcms/wp-content/uploads/2018/03/Soome-parlamendi-tulevikukomisjoni-tutvustus.pdf?utm_source=chatgpt.com>
  20. ^ Future Generations Commissioner: Well‑being of Future Generations (Wales) Act 2015
  21. ^ Fiskālās disciplīnas likums (2013), 1, 4(6).
  22. ^ Fiskālās disciplīnas padome. (2025). Monitoringa ziņojums Nr. 24 (01.05.–15.08.2025), paras 5-6.
  23. ^ Fiskālās disciplīnas padome. (2025). Monitoringa ziņojums Nr. 24 (01.05.–15.08.2025), 5.
  24. ^ Latvijas Republikas Staversmes Tiesa Nr.2009-43-01.
  25. ^ Fiskālās disciplīnas padome. (2025). Monitoringa ziņojums Nr. 24 (01.05.–15.08.2025), para 13.