2026. gada 30. martā Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2024-30-01 “Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 3. panta septītās daļas un 2024. gada 18. janvāra likuma “Grozījumi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā” 6. panta, ciktāl ar to likuma 8. panta ceturtā daļa izteikta jaunā redakcijā, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes ievadam un 4. pantam” (turpmāk – Spriedums). Autora ieskatā, Spriedums ir viens no pēdējā laika nozīmīgākajiem Satversmes tiesas nolēmumiem valsts valodas, mazākumtautību tiesību, drošības un mediju neatkarības jomā, ko arīdzan apliecina plašā rezonanse, ko tas ir raisījis politiķu lokā un plašākā sabiedrībā. Līdz ar to šā raksta mērķis ir, pirmkārt, sniegt Sprieduma galveno juridisko secinājumu konspektīvu izklāstu un, otrkārt, apkopot politiskās norises pēc Sprieduma pasludināšanas, norādot uz potenciālajiem izaicinājumiem, kas likumdevējam būs jāpārvar, tā izpildei.
Satversmes tiesa pēc divdesmit 14. Saeimas deputātu pieteikuma vērtēja, vai Satversmei atbilst Sabiedrisko mediju pārvaldības likuma 3. panta septītā daļa un 8. panta ceturtā daļa (turpmāk abas normas kopā – Apstrīdētās normas), kas, pirmkārt, paredz sabiedrisko mediju pienākumu veidot raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās, un, otrkārt, šā pienākuma izpildei ļauj vienu radio un vienu televīzijas programmu vai tās raidlaika daļu atvēlēt raidījumiem mazākumtautību valodās. Satversmes tiesa pēc Apstrīdēto normu satura noskaidrošanas abas normas vērtēja kā savstarpēji cieši saistītu tiesisko regulējumu.[1]
Satversmes tiesa uzsvēra, ka Satversmes ievada piektās rindkopas otrajā teikumā ietvertais par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu ir vispārsaistoša tiesību norma, nevis tikai politiska deklarācija. Šī norma kopsakarā ar Satversmes 4. panta pirmo teikumu uzliek valstij pienākumu gādāt par latviešu valodas aizsardzību un nodrošināt, lai latviešu valoda patiesi būtu visas sabiedrības kopējā saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda. Tiesa norādīja, ka Latvijā saliedēta sabiedrība ir veidojama uz latviešu valodas pamata un nav pieļaujama tāda situācija, kurā cita valoda faktiski pildītu valsts valodas funkcijas.[2]
Vienlaikus Spriedumā tika izcelta mazākumtautību tiesību nozīme. Satversmes tiesa atzina, ka, vērtējot Apstrīdēto normu satversmību, jāņem vērā arī Satversmes 114. pants un Latvijas starptautiskās saistības un no tām izrietošais valsts pienākums respektēt mazākumtautību tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu un kultūru. Tomēr šis pienākums īstenojams, ievērojot latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu. Satversmes tiesa izcēla to, ka mazākumtautības valodas var būt pašpietiekamas, norādot, ka valstij īpašs pienākums veicināt piekļuvi sabiedriskajiem medijiem primāri izriet attiecībā uz tām mazākumtautībām, kuru valodas nav pašpietiekamas.[3]
Būtiska nozīme Spriedumā piešķirta arī valsts drošības aspektam, kas Latvijas un pārnacionālo tiesu, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē pēdējo gadu laikā ir īpaši nozīmīgs.[4] Satversmes tiesa atzina, ka īpašos apstākļos, ievērojot samērīguma principu, valstij var būt pienākums nodrošināt objektīvu un neatkarīgu informāciju mazākumtautību valodās, tostarp arī tādā valodā, kas Latvijas plašsaziņas līdzekļos ir pašpietiekama (autora ieskatā, netieši norādot uz krievu valodu). Šāds pienākums var izrietēt no nepieciešamības mazināt propagandas un dezinformācijas riskus. Tomēr informācijas sniegšanai mazākumtautību valodās jābūt mērķētai, pamatotai ar objektīvu nepieciešamību un samērīgai ar drošības apdraudējuma raksturu un intensitāti.[5]
Līdzsvara starp valsts valodas aizsardzības un mazākumtautību tiesību trūkums bija galvenais iemesls, kura dēļ Satversmes tiesa atzina Apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmei. Tiesa secināja, ka normu tvērums ir pārāk plašs – no vienas puses tās pieļauj situāciju, kurā sabiedriskais medijs ilgstoši neveido saturu tādās mazākumtautību valodās, kuras nav pašpietiekamas un kurām nepieciešama īpaša valsts aizsardzība. No otras puses, tās pieļauj arī satura veidošanu pašpietiekamā mazākumtautības valodā, īpaši bez drošības apdraudējuma un samērīguma izvērtējuma. Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka ar Apstrīdētajām normām nav nodrošināts atbilstošs līdzsvars starp valsts pienākumu aizsargāt latviešu valodu, nodrošināt mazākumtautību tiesības un aizsargāt valsts drošību.[6]
Apstrīdētās normas, ciktāl tās uzliek sabiedriskajam medijam pienākumu veidot saturu mazākumtautību valodās un šā pienākuma izpildei piešķir tiesības vienu radio un vienu televīzijas programmu vai tās raidlaika daļu atvēlēt raidījumiem mazākumtautību valodās, tika atzītas par neatbilstošām Satversmes ievada piektās rindkopas otrajā teikumā noteiktajam par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un Satversmes 4. panta pirmajam teikumam. Vienlaikus tiesa noteica, ka tās zaudēs spēku no 2027. gada 1. maija. Šāds termiņš likumdevējam dots, lai tas varētu izstrādāt jaunu, Satversmei atbilstošu regulējumu, kas sabiedrisko mediju satura veidošanā līdzsvarotu valsts valodas aizsardzību, mazākumtautību tiesības un valsts drošības intereses.[7]
Nākamajā dienā pēc Sprieduma pasludināšanas Satversmes tiesas priekšsēdētāja Irēna Kucina raidījumā "Rīta Panorāma", skaidrojot tiesas nolēmumu, norādīja, ka krievu valoda sabiedrisko mediju saturā pieļaujama tiktāl, cik tas nepieciešams propagandas un dezinformācijas atspēkošanai un ka medijiem pašiem ir jāizvērtē krievu valodas lietojuma samērīgums.[8] Jebkurā gadījumā jautājumi par to, kā izpildīt Spriedumu un ieviest tajā paustās atziņas praksē ir kļuvuši par politisku diskusiju priekšmetu.
Situāciju sarežģī tas, ka Latvijas Sabiedriskā medija (turpmāk – LSM) valde jau kopš 2026. gada 1. janvāra bija uzsākusi no Sprieduma neatkarīgu valodas politikas reformu. Saskaņā ar LSM vidēja termiņa stratēģiju 2026.–2029. gadam portāls LSM.lv kļuva par vienotu ziņu platformu latviešu valodā ar iespēju izvēlēties saturu arī angļu, ukraiņu un krievu valodā, savukārt radioprogramma "Latvijas Radio 4 – Doma laukums", kuras saturs vēsturiski gandrīz pilnībā tika veidots krievu valodā, pārtrauca lineāro apraidi.[9]
Sprieduma izpildei nepieciešamo grozījumu izstrādē iesaistītas personas, kuru redzējums par sabiedriskā medija nākotni būtiski atšķiras. Piemēram, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (turpmāk – SEPLP) 2026. gada aprīlī pēc vairākām tikšanās reizēm ar Kultūras ministriju iesniedza Saeimas frakcijām savu likumprojekta versiju, kas paredzēja, ka LSM turpmāk būs nevis pienākums, bet gan tiesības veidot raidījumus mazākumtautību valodās, kuras nav pašpietiekamas, savukārt satura veidošana pašpietiekamā mazākumtautības valodā – krievu valodā – būtu pieļaujama vienīgi izņēmuma gadījumos: ārkārtējā situācijā, izņēmuma stāvokļa laikā vai mērķtiecīgi atspēkojot maldinošu un demokrātiju apdraudošu informāciju, katru gadu šo nepieciešamību pamatojot sabiedriskā pasūtījuma plāna izstrādes ietvaros.[10] Paralēli atbildīgajā Saeimas komisijā tika virzīts arī pašu Saeimas deputātu izstrādāts likumprojekts (Nr. 1334/Lp14), kas paredzēja vēl stingrāku regulējumu, principā aprobežojot informācijas sniegšanu krievu valodā tikai ar ārkārtējo situāciju, izņēmuma stāvokli vai mērķtiecīgu dezinformācijas atspēkošanu un tādējādi novēršot iespēju veidot raidījumus krievu valodā.[11]
2026. gada 27. maijā atbildīgā Saeimas komisija pēc asām un pretrunīgām diskusijām atbalstīja tieši šo – deputātu virzīto – priekšlikumu.[12] Šim lēmumam iebilda Saeimas Juridiskais birojs. Tā vecākā juridiskā padomniece Laura Jambuševa, kas Satversmes tiesā pārstāvēja Saeimu, norādīja, ka Spriedumā runāts ne vien par jau iestājušos apdraudējumu, bet arī par nepieciešamību rīkoties proaktīvi, sniedzot objektīvu informāciju, lai pasargātu sabiedrību no propagandas un dezinformācijas. Deputātu redzējums, viņasprāt, bija pārlieku sašaurināts, neatbilstot Sprieduma jēgai.[12] Pret grozījumu virzīšanu steigā iebilda arī Latvijas Žurnālistu asociācija, kas atbalstīja SEPLP piedāvāto pieeju un brīdināja, ka likumprojektā trūkst skaidru kritēriju tam, kas un pēc kādiem nosacījumiem lemtu, kura mazākumtautības valoda ir uzskatāma par pašpietiekamu. Līdz ar to tiktu apdraudēta mediju neatkarība no politiskās ietekmes.[13]
Politiskā spriedze ap valodas politiku turpinājās, kad 2026. gada 25. jūnijā kultūras ministrs Nauris Puntulis izdeva rīkojumu, ar kuru uzdots ministrijai, tās padotības iestādēm un valsts kapitālsabiedrībām nepieļaut krievu valodas lietojumu publiskajā saziņā, tostarp reklāmās, oficiālajās tīmekļvietnēs un starptautiskos pasākumos, nosakot termiņu – 2026. gada 30. jūlijs. Ministrs rīkojumu pamatoja cita starpā ar Satversmes tiesas paustajām atziņām.[14]
Raksta tapšanas brīdi skaidrības par to, kā praksē tiks ieviestas Spriedumā paustās atziņas, vēl joprojām nav. Autors identificē trīs izaicinājumus, kas likumdevējam, izstrādājot jauno regulējumu, būs jāņem vērā un jāpārvar.
Pirmkārt, likumdevējam jāatrod līdzsvars starp skaidru un visaptverošu regulējumu, vienlaikus saglabājot sabiedriskā medija redakcionālo brīvību. Demokrātiskā tiesiskā valstī mediju neatkarība ir īpaši nozīmīga, jo tie, nododot informāciju sabiedrībai, cita starpā aizsargā demokrātisku valsts iekārtu. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir izveidojusies konsekventa prakse, kurā mediji tiek atzīti par sabiedrības “sargsuņiem”[15] – no šāda statusa izriet lielāka aizsardzība attiecībā uz redakcionālo neatkarību, ko valstij ir pienākums nodrošināt. Satversmes tiesa, izvērtējot Apstrīdēto normu satversmību, secināja, ka regulējums ir pārāk plašs, tomēr pat par spīti tam uzsvēra, ka jānodrošina mediju neatkarību, proti, ir jāpiešķir medijiem zināma rīcības brīvība. Likumdevējam būs nepieciešams līdzsvarot šīs divas būtiskās vērtības un izstrādāt ilgtspējīgu un pamattiesību aizsardzība standartam atbilstošu regulējumu.
Otrkārt, ieviešot jauno regulējumu, praksē nāksies piemērot pašpietiekamas mazākumtautības valodas jēdzienu, kurš būs jāpiepilda ar saturu. Satversmes tiesa, atsaucoties uz savu 2024. gada 10. jūlija spriedumu lietā Nr. 2022-45-01, Spriedumā ir norādījusi, ka krievu valoda Latvijā ir pašpietiekama.[16] Autors tomēr uzskata, ka laika gaitā situācija var mainīties un krievu valoda var, piemēram, zaudēt savu statusu kā pašpietiekama valoda, taču par tādu kļūt var cita valoda. Autora ieskatā, jaunajam regulējumam ir jābūt tādam, kas izvirza skaidrus kritērijus par to, kad kāda mazākumtautību valoda Latvijā ir uzskatāma par pašpietiekamu. Pretējā gadījumā var rasties zināms patvaļas risks, pret valodām neattiecoties vienādi, tas ir, nebalstoties uz konkrētiem un likumā noteiktiem kritērijiem. Likumdevējam, izstrādājot jauno regulējumu un ievērojot Satversmes tiesas atziņas, būs jānosaka skaidra pašpietiekamas mazākumtautības valodas definīcija.
Treškārt, valsts drošības apsvērumi nedrīkst kļūt par vispārīgu pamatojumu saturam citā valodā, tādējādi pārkāpjot Spriedumā pausto par patiesu nepieciešamību. Izaicinājumu pārvarēšanu neatvieglo politiskā gaisotne un gaidāmās vēlēšanas, piemēram, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Lībiņa-Egnere norādīja, ka komisijas sēdē starp iesaistītajām pusēm valdījusi saspīlētība, nevis konstruktīva sadarbība.[17]
Līdz ar to likumdevējam līdz 2027. gada 1. maijam ir jāpārvar vairāki izaicinājumi un jāizveido regulējums, kas pēc būtības nodrošina Satversmes tiesas prasīto līdzsvaru starp valsts valodu, mazākumtautību tiesībām, valsts drošību un sabiedriskā medija neatkarību. Konkrēti mehānismi, kā to izdarīt, ir likumdevēja prerogatīva un, ņemot vērā saspringto politisko gaisotni un dažādos redzējumus, pašreiz ir grūti paredzēt, kā regulējums izskatīsies nākotnē un vai likumdevējs tik tiešām spēs izpildīt Satversmes tiesas uzdevumu.
Šo publikāciju līdzfinansē Eiropas Savienība. Par publikācijas saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.
Atsauces
- ^ Sprieduma 16.1. – 16.3. punkts
- ^ Sprieduma 15.1. un 17. punkts
- ^ Sprieduma 17.2. un 17.3. punkts
- ^ Piemēram, Satversmes tiesas 2025. gada 13. februāra spriedums lietā Nr. 2024-06-01 un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2025. gada 10. jūlija spriedums lietā “Rodina and Borisova v. Latvia”, iesnieguma Nr. 2623/16 un 2299/16
- ^ Sprieduma 17.4. punkts
- ^ Sprieduma 18.2., 19. un 20. punkts
- ^ Sprieduma 21. punkts un nolēmuma daļa
- ^ LSM. Satversmes tiesas priekšsēdētāja: Krievu valodu LSM drīkst izmantot propagandas un dezinformācijas atspēkošanai, pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/31.03.2026-satversmes-tiesas-priekssedetaja-krievu-valodu-lsm-drikst-izmantot-propagandas-un-dezinformacijas-atspekosanai.a641142/
- ^ LSM. Latvijas Radio 4 gada beigās pārtrauks raidīt; LSM saturs svešvalodās – tikai digitāli, pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/15.07.2025-latvijas-radio-4-gada-beigas-partrauks-raidit-lsm-saturs-svesvalodas-tikai-digitali.a606850/
- ^ LSM. SEPLP rosina: LSM var veidot saturu svešvalodās, tas katru gadu jāpamato sabiedriskajā pasūtījumā, pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/30.04.2026-seplp-rosina-lsm-var-veidot-saturu-svesvalodas-tas-katru-gadu-japamato-sabiedriskaja-pasutijuma.a645232/
- ^ Saeima. Likumprojekts Nr. 1334/Lp14 Grozījumi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā, pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs14.nsf/webAll?SearchView&Query=(%5BNumberTxt%5D=1334/Lp14)&SearchMax=0&SearchOrder=4 un LSM. Satversmes tiesas sprieduma izpildei Saeima vērtēs grozījumus par valsts valodas nostiprināšanu LSM, pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/30.04.2026-satversmes-tiesas-sprieduma-izpildei-saeima-vertes-grozijumus-par-valsts-valodas-nostiprinasanu-lsm.a645206/
- a, b LSM. Saeimas komisija atbalsta priekšlikumu strikti ierobežot LSM saturu krievu valodā, pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/27.05.2026-saeimas-komisija-atbalsta-priekslikumu-strikti-ierobezot-lsm-saturu-krievu-valoda.a649033/
- ^ LSM. Latvijas Žurnālistu asociācija aicina grozījumus sabiedrisko mediju likumā nevirzīt steigā, pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/30.04.2026-latvijas-zurnalistu-asociacija-aicina-grozijumus-sabiedrisko-mediju-likuma-nevirzit-steiga.a645341/
- ^ LSM. Ko īsti nozīmē kultūras ministra Puntuļa rīkojums par krievu valodas lietojumu?, pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/01.07.2026-ko-isti-nozime-kulturas-ministra-puntula-rikojums-par-krievu-valodas-lietojumu.a653399/
- ^ Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1985. gada 25. marta sprieduma lietā “Barthold v. Germany”, iesnieguma Nr. 8734/79, 58. punkts un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 11. februāra sprieduma lietā “Atamanchuk v. Russia”, iesnieguma Nr. 4493/11
- ^ Sprieduma 17.3. punkts
- ^ Saeima. Cilvēktiesību komisija aicina turpināt dialogu un saglabāt Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas zīmolus, pieejams: https://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/36016-cilvektiesibu-komisija-aicina-turpinat-dialogu-un-saglabat-latvijas-radio-un-latvijas-televizijas-zimolus
