1979. gada revolūcija Irānā iezīmēja pagrieziena punktu valsts vēsturē. Pēc šīs revolūcijas pieauga reliģijas – islāma – nozīme, kam bija ievērojama ietekme uz cilvēku ikdienas dzīvi. Piemēram, tika ieviestas konservatīvās sociālās vērtības, apspiesta Rietumu kultūras un politiskā ietekme un mainītas apģērba normas. Pēdējam aspektam bija īpaša ietekme uz sievietēm, jo Irānā obligāta kļuva hidžāba nēsāšana.
Kas ir hidžābs?
Arābu valodā vārds “hidžābs” ir cēlies no saknes h-j-b un nozīmē segt, slēpt, atdalīt vai maskēt. Plašākā nozīmē hidžābs Korānā apzīmē plīvuru vai aizsegu. Tomēr ar laiku šis jēdziens ir attīstījies un hidžābu mēdz saprast arī kā galvassegu. Bieži vien hidžābs tiek reducēts tikai uz galvas apsegu, kas pārāk vienkāršo tā dziļāko nozīmi.
Ir svarīgi atzīmēt, ka islāms sludina pieticību, kas atspoguļojas arī musulmaņu apģērbā. Attiecībā uz apģērba normām islāmā valda vienprātība, ka kailums jāsedz – tas nozīmē, ka kaklam, ausīm un matiem jābūt aizsegtam, savukārt plaukstām, sejai un pēdām jābūt redzamām.
Vēsturiskā pieeja: hidžābs starp aizliegumu un pienākumu
Kopš 20. gadsimta sākuma hidžābs kļuva par galveno ideoloģiskās cīņas lauku starp tradicionālismu un modernitāti Irānā, kā arī kritēriju, pēc kura daudzi vērtēja musulmaņu sieviešu emancipāciju.
Šaha Mohammada Rezas Pahlavi (Shah Mohammad Reza Pahlavi) valdīšanas laikā tika izdots rīkojums, kas aizliedza sievietēm valkāt hidžābu. Šahs uzskatīja hidžābu par šķērsli modernitātei, kuru viņš identificēja ar Rietumu normām. Pēc Islāma revolūcijas 1979. gadā hidžāba nēsāšana valstī kļuva obligāta sievietēm, jo galvas segšana ļāva saglabāt islāma vērtības. Neilgi pēc tam, kad Ajatolla Homeinī (Ayatollah Khomeini) kļuva par Islāma Republikas oficiālo vadītāju, viņš paziņoja, ka sievietes drīkstēs doties uz darbu tikai, ja valkās hidžābu. Kad 1979. gada martā šis paziņojums kļuva publisks, Irānas sievietes izgāja ielās, lai protestētu pret viņu izvēles brīvības pārkāpšanu. Protestētājas tika pakļautas vardarbībai no revolūciju atbalstošo spēku puses (vēlāk zināmi kā “tikumības policija”).
Apģērba normas tika sasaistīts ar pamattiesībām, piemēram, nodarbinātību, izglītību un pieeju sabiedriskām vietām. Sievietes, kas publiski rādījās bez galvassegas, tika uzskatītas par sabiedriskās morāles pārkāpējām, un par to draudēja līdz pat 74 sitieniem ar pātagu. Piektdienu sprediķos, lekcijās un rakstos politiskie garīdznieki bieži piesauca obligāto hidžābu kā Islāma Republikas panākumu simbolu. Kopš 2018. gada sievietes, kuras pārkāpa hidžāba noteikumus, tika nosūtītas uz islāma izglītības kursiem. 2024. gadā tika ziņots, ka plānots atvērt ārstniecības klīniku sievietēm, kas neievēro hidžāba likumus. Tajā paredzēts sniegt zinātnisku un psiholoģisku “ārstēšanu” sievietēm, kuras nevēlas valkāt hidžābu.
Protestu vilnis
No 2022. līdz 2023. gadam Irānu pāršalca protestu vilnis. 2022. gada septembra vidū tikumības policija Teherānā arestēja un piekāva 22 gadus veco Mahsu Amini par “neatbilstošu” hidžāba nēsāšanu. Policijā viņa nonāca komā un pēc trim dienām slimnīcā nomira. M. Aminī bēru laikā sievietes noņēma savus hidžābus, lai protestētu pret to valkāšanas pienākumu, skandējot “nāvi diktatoram”.
M. Amini nāve izraisīja plašu sabiedrības sašutumu, izgaismojot sabiedrības kolektīvās sāpes un aizsākot protestus, kuros sievietes dedzināja savus lakatus, paužot pretošanos režīma uzspiestajām apģērba normām. Protestētāju atteikšanās nēsāt galvas segas nenozīmē islāma vai tā vērtību noliegumu, bet gan pauž sieviešu dusmas un vilšanos par gadu desmitiem ilgajiem brīvību ierobežojumiem.
Sievietes izjūt spiedienu pildīt tām sociāli uzliktās lomas. Lai arī statistiski sieviešu situācija Irānā izskatās pozitīva – sievietes veido 70% inženierzinātņu studentu, 60% universitāšu studējošo un ieņem augstus politiskos amatus (piemēram, Irānai bijusi sieviete viceprezidente – Masumeh Ebtakara) – viņu līdzdalība sabiedriskajā dzīvē ir ierobežota ar diskriminējošiem likumiem.
Turklāt M. Amini bija kurdu tautības. Kurdi ir viena no lielākajām etniskajām minoritātēm Irānā, veidojot ap 10% iedzīvotāju. Kurdu cilvēktiesību aizstāvji, aktīvisti un žurnālisti bieži tiek patvaļīgi arestēti. Protesti aizsākās tieši kurdu reģionos. Sauklis “Jin! Jian! Azadî! (latviešu valodā “Sieviete! Dzīvība! Brīvība!”) ir kurdu brīvības kustības, īpaši sieviešu kustības, simbols. Tādējādi M. Aminī nāves izraisītie protesti apvienoja dažādas apspiestas grupas – kurdus, balučus (Baloch), studentus, skolnieces, strādniekus, māksliniekus, skolotājus – īpaši sievietes – cīņā pret piespiedu hidžābu, netaisnību un politisku apspiešanu.
Jāatzīmē, ka Eiropas Parlaments 2023. gadā piešķīra Saharova balvu par domas brīvību M. Amini un kustībai “Sieviete, Dzīve, Brīvība”. Balvas pasniegšanas ceremonijā Eiropas Parlamenta prezidente Roberta Metsola paziņoja, ka šī balva ir “cieņas apliecinājums visām drosmīgajām un spītīgajām sievietēm, vīriešiem un jauniešiem Irānā, kuri, neskatoties uz arvien pieaugošo spiedienu, turpina cīņu par savām tiesībām un pārmaiņām.”
Protestu laikā sievietes grieza matus, dedzināja lakatus, bet vīrieši skuva galvas - tas norāda uz dzimumu līdztiesības un vienlīdzīgu sociālo lomu prasībām. Islāma svētajos rakstos teikts, ka sievietes un vīrieši ir pēc būtības vienlīdzīgi, bet viņiem ir atšķirīgas sabiedriskās lomas – vīriešiem ārpasaulē, sievietēm – mājās.
Kā jau minēts, sauklis “Sieviete, Dzīvība, Brīvība” apvieno dažādos neapmierinātības aspektus ar režīmu un paplašina feminisma jautājumu uz vispārīgu apspiešanu. Lai arī sievietes gadiem ilgi bijušas pakļautas sistemātiskai vardarbībai, arī vīrieši Irānā cieš no apspiešanas.
Lielāko daļu protestu vadīja sievietes. Tiek uzskatīts, ka, ja sievietes masveidā piedalās sociālajās kustībās, tām ir lielākas iespējas izmantot radošas un nevardarbīgas metodes, kas atšķiras no ierastajiem protestiem. Vēsture rāda – kad sievietes iesaistās protestos vai demokrātiskās kustībās, panākumu iespēja ir lielāka.
Pretošanās tiešsaistē: Baltās trešdienas un Mana slepenā brīvība
Irānā veidojas arī tiešsaistes kustības, piemēram, My Stealthy Freedom (latviešu valodā "Mana slepenā brīvība"), kuras Facebook lapa ir ieguvusi vairāk nekā 1 miljonu atzīmju "patīk". Kustību sāka žurnāliste Maši Alinežada (Mashi Alinejad), kura emigrēja no Irānas uz ASV, protestējot pret piespiedu hidžāba nēsāšanu. Sociālo tīklu popularitāte Irānā ir cieši saistīta ar pilsoniskajām kustībām, kas valstī attīstās kopš 1990. gadiem.
Vērts atzīmēt, ka 2017. gada maijā Alinežada sāka arī iniciatīvu “Baltās trešdienas”, kurā sievietes, protestējot pret obligāto hidžābu, velk baltu apģērbu. Cilvēki publicē fotogrāfijas un video ar sevi baltās šallēs vai apģērbā ar tēmturi #whitewednesdays.
My Stealthy Freedom ierakstos protestu kulminācijas laikā M. Amini kļuva par netaisnības simbolu Irānā. Viņas tēls tika izmantots, lai parādītu, ka režīms pārkāpj sieviešu tiesības. Irānas sievietes tiek attēlotas kā drosmīgas un bezbailīgas. Ieraksti uzsver, ka nevainīgi cilvēki cieš no varas rīcības. Sieviešu vēlme pašām izvēlēties, vai segt ķermeni, tiek aprakstīta kā cieņas vēlme – dzīvot bez pazemojuma, atzīstot sievietes vērtību. Tika norādīts, ka režīms, izmantojot savu islāma interpretāciju, aizliedz sievietēm, piemēram, dejot vai dziedāt. Irānas režīms tiek attēlots kā brutāls, amorāls, necilvēcīgs un sievietēm naidīgs (misogīns, īsteno dzimumu segregācijas politiku).
Irānas piemērs parāda, ka gan hidžāba aizliegums, gan piespiedu galvas segšana izraisa sabiedrības sašutumu. Galvenais jautājums bija un paliek – izvēles brīvība.
