2011. gadā pieņemtā Stambulas konvencija jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Konvencija) ir nozīmīgs starptautisks dokuments, kas paredz cilvēktiesību aizsardzību. Tā nostāda konkrētus standartus un prasības valstīm, kuras pievienojas tai. Taču pēc Latvijas Republikas Saeimas 2025. gada 30. oktobra balsojuma par izstāšanos no Konvencijas šie standarti un prasības vairs nebūs saistoši. Rakstā aplūkoti zaudējumi, kas Latvijai varētu rasties pēc Konvencijas denonsēšanas.
Juridiskie zaudējumi, trūkumi tiesiskajā aizsardzībā
Latvijas normatīvajā regulējumā pastāv nepilnības vardarbības veidu definīcijās. Konvencijas 3. pantā bez fiziskas un seksuālas vardarbības iekļauta arī psiholoģiska un ekonomiska vardarbība[1], kas iztrūkst, piemēram, Krimināllikumā. Krimināllikuma 132. pants piemin draudus par slepkavības izdarīšanu un smagu miesas bojājumu izdarīšanu[2], kas var tikt pieskaitīts pie psiholoģiskas vardarbības, tomēr draudi vien neaptver visu psiholoģiskās vardarbības jēdzienu.[3] Krimināllikuma 185. pants varētu nosacīti tikt attiecināts uz ekonomisko vardarbību pieņemot, ka mantas iznīcināšana vai bojāšana attiecas uz upuru finansiālo resursu kaitējumu. Taču tas atkal aptver tikai šauru daļu no ekonomiskās vardarbības jēdziena.[4] Tādējādi iespējams apgalvot, ka upuriem, kas piedzīvo psiholoģisko un ekonomisko vardarbību, nebūtu iespēja saņemt pilnvērtīgu juridisko palīdzību, jo šādas vardarbības formas netiktu pienācīgi identificētas un sodītas, ja vien Konvencija neierosinātu potenciāli nepieciešamas izmaiņas nacionālajos tiesību aktos. Lai to labāk ilustrētu, var minēt piemēru, kad upurim var rasties grūtības pierādīt nodarīto vardarbības aktu, jo tas nav noteikts nacionālā tiesību aktā, līdz ar to parādās ierobežotas iespējas saņemt aizsardzības rīkojumu. Šāds trūkums varētu arī nākt par labu vardarbības izdarītājiem, kuri īsteno psiholoģisko vai ekonomisko vardarbību, jo viņu rīcība netiktu kvalificēta kā nopietns pārkāpums, tam nebūtu ar likumu noteikts piemērojamā soda mērs, tāpēc vainīgajiem būtu iespēja izvairīties no atbildības. Arī vērts pieminēt Krimināllikuma 2024. gada jūlija grozījumus, kas ievieš 174.1 pantu, paredzot sodu par cietsirdīgu un vardarbīgu izturēšanos pret tuvinieku[5], kas padziļina vardarbības izpratni. Šie grozījumi iztrūktu bez Konvencijas, kas atkal nāktu par labu varmākām un kavētu upuru aizsardzību.
Ir jāizvērtē pēc Konvencijas veiktās izmaiņas, lai noteiktu Konvencijas nozīmīgumu un lietderību vardarbības upuru aizsardzībā. Ir palielināti sodi par tādiem nodarījumiem kā vardarbība vai vardarbības piedraudējums ģimenē, ar vardarbību saistīti noziegumi, kā arī seksuāla uzmākšanās tagad ir administratīvi sodāma.[6] Arī aizsardzības mehānismi ir tikuši uzlaboti ar, piemēram, Civilprocesa likuma grozījumiem saistībā ar pagaidu aizsardzības pret vardarbību kārtību, kuru paredz Civilprocesa likuma 250.60 pants.[7] Grozījumi normatīvajos tiesību aktos ir atslēga efektīvai upuru aizsardzībai, jo tā ir normatīva garantija. Pastāv šaubas, ka bez Konvencijas valstij varētu nebūt spiediens veikt tādus grozījumus normatīvajā regulējumā.
Sociāli kulturālie zaudējumi
Konvencijas 4. pants pastiprināti uzsver dzimumu līdztiesību kā vienu no vardarbības novēršanas pamatprincipiem. Konvencijas mērķis ir mazināt dzimumu lomu stereotipus, kuri varētu būt vardarbības veicinātāji. 2022. gadā veiktā pētījumā, aptaujājot Baltijas valsts iedzīvotājus, 41% no tiem izcēluši sievietes lomu bērnu audzināšanā lielāku nekā vīriešu, 33% pieturējušies pie stereotipa, kur sievietes pienesums ģimenē ir mājsaimnieciska rakstura, piemēram, mājokļa kopšana un rūpēšanās par ģimeni.[8] Pētījums norāda uz to, ka mūsu sabiedrībā joprojām valda novecojuši dzimumu stereotipi. Bez Konvencijas valsts zaudētu iespēju strādāt pie tā, lai mainītu sabiedrības attieksmi par esošajām dzimumu lomām tā, kā to prasa Konvencijas 6. pants. Bez Konvencijas mērķu īstenošanas sabiedrības uzskati mainītos lēnākā laika posmā un vardarbība varētu tikt uztverta kā mazāk nopietna problēma. Svarīgi piebilst arī to, ka upura vainošana ir viens no citu pušu aizsardzības mehānismiem vardarbības situācijās[9] un Konvencijas neratificēšanas gadījumā tāda upura vainošana turpinātos, arī iespējams, vardarbība tādā veidā tiktu normalizēta, kas novestu pie upuru palikšanas bez palīdzības.
Par Konvencijas 3. pantā minētajām vardarbības formām saskaņā ar Konvencijas 13. pantu būtu jāveido izglītojošas kampaņas un programmas, lai veicinātu sabiedrības izpratni par dažādām vardarbības izpausmēm. Mūsdienu sabiedrībā joprojām pastāv mīti par vardarbību ģimenē[10], kas sevī varētu arī iekļaut mītus par vardarbības izpausmes veidiem. Tas liecina, ka bez Konvencijas valsts turpmāk varētu neīstenot mērķtiecīgas sabiedrības izglītošanai nepieciešamas kampaņas par visām vardarbības formām, kuras nav nosacīti fiziskas, līdz ar ko saglabātos zems sabiedrības izpratnes līmenis par, piemēram, psiholoģiskās un ekonomiskās vardarbības izpausmi un iespējamām sekām. Šis ļauj secināt, ka neinformētai sabiedrībai nebūtu iespējams pilnvērtīgi identificēt citu vardarbības veidu pazīmes gan personīgajā, gan citu cilvēku pieredzē, tāpēc arī pareiza reaģēšana un palīdzības sniegšana vai saņemšana būtu sarežģīta. Vēl jo vairāk zema izpratne par vardarbības veidiem var izpausties situācijā, kad upuris pats neapzinās, ka piedzīvo vardarbību un līdz ar to nevēršas pēc palīdzības.
Konvencija izceļ nevalstisko organizāciju (turpmāk – NVO) un pilsoniskās sabiedrības īpašo lomu vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanā, uz ko norāda Konvencijas 9. pants. Tā uzliek valstij pienākumu veicināt un atbalstīt NVO darbību, t.sk. arī finansiālais atbalsts. Arī vairākas NVO savulaik atzinušas, ka Konvencija Latvijā ir nepieciešama, uzņemoties piedalīties vardarbības novēršanā un apkarošanā.[11] Valsts varētu neuzskatīt ciešu sadarbību ar NVO par prioritāti bez Konvencijas. Tas varētu izpausties tādos veidos kā finansiālā atbalsta nesniegšana NVO vai arī NVO ierobežota piekļuve vienotas politikas par vardarbības novēršanu un apkarošanu veidošanā. Lielus zaudējumus piedzīvotu arī vardarbības upuri, jo ir pamats uzskatīt, ka NVO mēdz būt vienas no pirmajām institūcijām, kas sniedz palīdzību vardarbības upuriem. Vērts pieminēt arī, ka NVO bieži ir tās, kas rīko kampaņas par vardarbības izskaušanu un dzimumu līdztiesības pilnu sasniegšanu, tāpēc tām ir nozīmīga loma upuru aizstāvības darbībā un to ieguldījums aizsardzības jomā ir nozīmīgs. Bez Konvencijas varētu tikt ierobežota NVO iesaiste un potenciāli kavēts pilsoniskās sabiedrības ieguldījums vardarbības novēršanas jomā.
Finansiālie un praktiskie zaudējumi
Konvencijas 8. pants uzliek valstij pienākumu sniegt atbilstošus finansiālos resursus, lai īstenotu Konvencijā noteiktos aizsardzības pasākumus. Bez Konvencijas valstij nebūtu tik spēcīgs spiediens palielināt budžeta līdzekļus aizsardzības pret vardarbību un novēršanas pasākumu attīstībai. Nevar noliegt, ka finansējums šai jomai tiktu piešķirts tāpat, tomēr šie pakalpojumi var tikt finansēti nepietiekamā apmērā vai tiem varētu nepiešķirt prioritāti. No tā izriet, ka zaudējumi, kas rastos tādā situācijā, būtu saistīti ar krīzes centru un patversmju nepieejamību vai psiholoģiskās, juridiskās vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu trūkumu vai nepilnību. Tādu atbalsta pakalpojumu trūkums ierobežotu upuru pieeju savlaicīgai un pilnvērtīgai palīdzībai, kas var pakļaut viņus atkārtotas viktimizācijas riskam.
Konvencija ir nozīmīgs starptautisks dokuments, kas paver plašas iespējas sadarbībai ar citām valstīm un starptautiskām organizācijām vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanas un apkarošanas jomā. Pastāv vairākas starptautiskas programmas, kuras atbilst Konvencijas principiem, caur kurām tiek piešķirts finansējums. Viena no tām ir, piemēram, Eiropas Komisijas programma “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības”, kura piešķir finansējumu organizācijām, kuras ierosina projektus, kas vērsti pret uz dzimuma balstītu vardarbību.[12] Ja Latvija nebūtu ratificējusi Konvenciju, ir iespējams, ka tā zaudētu iespēju piesaistīt starptautisku finansējumu vai piedalīties starptautiskos projektos, kuri saistīti ar Konvencijas mērķiem un principiem tātad finanšu līdzekļi būtu vēl vairāk ierobežoti.
Konvencijas 7. pants uzsver nepieciešamību pēc saskaņotas politikas un sadarbības starp valsts institūcijām un NVO. Bez Konvencijas valstij nebūtu pietiekami spēcīga juridiska pamata un motivācijas veidot šādu starpinstitucionālu sadarbību. Tādā veidā institūcijas turpinātu darboties atrauti, bez koordinācijas. Šis ļauj secināt, ka sadarbības trūkums radītu neiedarbīgu atbildi uz vardarbības gadījumiem. Iespējams, ka informācijas apmaiņa starp institūcijām būtu apgrūtināta tādā veidā, un upuriem nāktos tikt virzītiem starp dažādām institūcijām, nesaņemot savlaicīgu un koordinētu palīdzību. No tā varētu rasties arī birokrātiski šķēršļi, vēl vairāk apgrūtinot upuru situāciju.
Starptautiski zaudējumi un reputācijas riski
Konvencija ir viens no vadošajiem starptautiskajiem instrumentiem vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanā un apkarošanā. Daudzas Eiropas Padomes valstis to ir ratificējušas, t.sk. Igaunija, Ukraina, Zviedrija, Vācija un citas[13], tādējādi apliecinot savu apņemšanos cīnīties ar vardarbības problēmu. Pirms Latvija ratificēja Konvenciju starptautiskajā telpā tika izteikta kritika par to, ka tā Latvijā vēl nav ratificēta. ANO pārstāve Ana Peljesa Narvesa (Ana Peláez Narváez) savulaik kritizēja Latvijas tā brīža izvēli neratificēt Konvenciju norādot, ka Latvijā pastāvošais normatīvais regulējums neaizsargā sievietes ar invaliditāti pret vardarbību pilnīgi, tādēļ ir vajadzīga Konvencija, kas aizsargās sievietes pret vardarbību un vardarbību ģimenē pilnā apmērā.[14] 2019. gadā Eiropas Parlamenta deputāti pieņēma rezolūciju, aicinot septiņas Eiropas Savienības dalībvalstis, t.sk. Latviju steidzami ratificēt Konvenciju, lai pastiprinātu cīņu pret uz dzimuma balstītu vardarbību un attiecīgi sodītu varmākas.[15] Dažādu personu kritika un aicinājumi pievienoties Konvencijai un Latvijas nemainīgā nostāja ratifikācijas jautājumā varēja radīt negatīvu priekšstatu par valsti, jo tas varēja liecināt par to, ka Latvija neuztvēra cīņu pret vardarbību un sieviešu tiesību un ģimeņu aizsardzību kā nopietnu problēmu. Tas varēja novest pie Latvijas uzticamības zuduma starptautiskā līmenī, īpaši cilvēktiesību jomā. Tādējādi iespējams apgalvot, ka izstāšanās no Konvencijas varētu bojāt Latvijas kā modernas un uz cilvēktiesībām orientētas valsts reputāciju. Tāpat noteikti spiediens un kritika no starptautiskajām organizācijām, kuras veicina Konvencijas ratifikāciju, nesamazinātos.
Konvencija ar 62. pantu nodrošina platformu sekmīgai starptautiskai sadarbībai starp dalībvalstīm vardarbības novēršanas un apkarošanas jomā. Bez Konvencijas Latvija, iespējams, zaudētu iespēju iesaistīties starptautiskajā sadarbībā. Valstīm, īstenojot Konvencijā noteiktās prasības un noformējot aizsardzības pret vardarbību praksi, ir iespēja dalīties savā pieredzē ar citām valstīm, kas ratificējušas Konvenciju, tomēr bez Konvencijas Latvija zaudētu iespēju gūt vērtīgu pieredzi un dalīties ar to ar citām dalībvalstīm, kas ierobežotu Latvijas iespējas ietekmēt starptautisko politiku šajā jomā.
Konvencija nekalpo kā tikai simbols cilvēktiesību aizsardzības jomā, bet ir arī instruments upuru aizsardzības uzlabošanai. Izstāšanās no konvencijas kavētu dzimumu līdztiesības veicināšanu, sabiedrības izglītošanu par vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē un ierobežotu NVO dalību upuru atbalstā. Tādā situācijā pastāvētu risks nepietiekamam finansējumam, ierobežotai starptautiskajai sadarbībai un vājai starpinstitucionālajai koordinācijai vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanā.
Emīlija Petrova ieguvusi atzinību Cilvēktiesības.info un tiesībsarga rīkotajā rakstu konkursā "Ļauj cilvēktiesībām runāt!".
Atsauces
- ^ Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Parakstīta Stambulā 11.05.2011. [11.05.2011. red.] Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/2039
- ^ Krimināllikums: LV likums. Pieņemts 17.06.1998. [01.01.2025. red.]
- ^ Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts. Psiholoģiska vardarbība. Pieejams: https://eige.europa.eu/bs/publications-resources/thesaurus/terms/1241?language_content_entity=lv
- ^ Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts. Ekonomiska vardarbība. Pieejams: https://eige.europa.eu/publications-resources/thesaurus/terms/1229?language_content_entity=lv
- ^ LV portāls. Bargāki sodi par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp cietsirdību un vardarbību pret nepilngadīgo vai tuvinieku. Pieejams: https://lvportals.lv/skaidrojumi/365386-bargaki-sodi-par-vairakiem-noziedzigiem-nodarijumiem-tostarp-cietsirdibu-un-vardarbibu-pret-nepilngadigo-vai-tuvinieku-2024
- ^ Lībiņa-Egnere. Denonsēt nozīmē nodot – kāpēc Stambulas konvencija palīdz novērst traģēdiju atkārtošanos. Pieejams: https://www.tm.gov.lv/lv/jaunums/inese-libina-egnere-denonset-nozime-nodot-kapec-stambulas-konvencija-palidz-noverst-tragediju-atkartosanos
- ^ Civilprocesa likums: LV likums. Pieņemts 14.10.1998. [01.04.2025. red.]
- ^ I. Helmane. Dzimumu līdztiesībā joprojām valda iesīkstējuši stereotipi. Pieejams: https://lvportals.lv/norises/343997-dzimumu-lidztiesiba-joprojam-valda-iesikstejusi-stereotipi-2022
- ^ Utināns A., Logina L. Seksuālā uzmākšanās. Upuris, varmāka, malā stāvētājs, vide. Psiholoģiskā perspektīva. Pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/2025/03/seksuala_uzmaksanas_psihologiska_perspektiva.pdf
- ^ MARTA. Vardarbība. Pieejams: https://marta.lv/lv/marta-darbiba/vardarbiba/
- ^ Skalbes. Stambulas konvencija – vai mums to vajag? Pieejams: https://www.skalbes.lv/stambulas-konvencija-vai-mums-to-vajag/
- ^ Eiropas Komisija. Pārskats par programmu “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības”. Pieejams: https://commission.europa.eu/funding-tenders/find-funding/eu-funding-programmes/citizens-equality-rights-and-values-programme/citizens-equality-rights-and-values-programme-overview_lv
- ^ Council of Europe. Action against violence against women and domestic violence. Istanbul Convention. Country-monitoring work. Pieejams: https://www.coe.int/en/web/istanbul-convention/country-monitoring-work
- ^ LETA. UN representative criticizes Latvia for unwillingness to sign Istanbul Convention. Pieejams: https://bnn-news.com/un-representative-criticizes-latvia-for-unwillingness-to-sign-istanbul-convention-205222?
- ^ Banks M. MEPs lambast Member States refusing to ratify Istanbul Convention. Pieejams: https://www.theparliamentmagazine.eu/news/article/meps-lambast-member-states-refusing-to-ratify-istanbul-convention?
