Ženēvas Starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību akadēmijā iespējams iegūt maģistra grādu (LL.M.) starptautiskajās humanitārajās tiesībās un cilvēktiesībās. Ko šī studiju programma piedāvā un kāda ir pieredze tajā studējot? Ar pieredzi dalās programmas absolvente, Baltic Human Rights Society tieslietu direktore un Rīgas Juridiskās augstskolas lektore Arina Melse.
Ženēvas Starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību akadēmija
Ženēvas akadēmiju 2007. gadā nodibināja Ženēvas Starptautisko attiecību un attīstības studiju institūts un Ženēvas Universitātes Juridiskā fakultāte. Akadēmija piedāvā maģistra līmeņa studiju programmas, veic pētījumus, organizē mācību kursus profesionāļiem un ekspertu tikšanās. Tā fokusējas uz starptautisko publisko tiesību nozarēm, kas saistītas ar bruņotiem konfliktiem, ieilgušas vardarbības situācijām un cilvēktiesību aizsardzību. Akadēmijas trīs maģistra studiju programmas un mācību kursi sniedz zināšanas par starptautiskajām humanitārajām tiesībām, cilvēktiesībām un pārejas taisnīgumu.
Plašāka informācija par akadēmiju pieejama šeit.
LL.M. programma starptautiskajās humanitārajās tiesībās un cilvēktiesībās
Maģistra programma humanitārajās un cilvēktiesībās galvenokārt koncentrējas uz jomām, kas regulē bruņotu konfliktu situācijas un to savstarpējo mijiedarbību – starptautiskajām humanitārajām tiesībām, cilvēktiesībām, bēgļu tiesībām un starptautiskajām krimināltiesībām. Programma piedāvā studentiem iespēju ar studiju kursu izvēli pielāgot studijas atbilstoši viņu interesēm un padziļināt zināšanas noteiktās jomās, piemēram, darbam kriminālās justīcijas institūcijās vai cilvēktiesību nevaldības organizācijās.
Studiju ilgums ir viens gads. Studiju process ietver arī praksi, tiesas procesa izspēles, mācību ekskursijas uz kādu no institūcijām, kas darbojas šajās jomās, un citas aktivitātes.
Programmas absolventi strādā dažādās ANO institūcijās, Starptautiskajā Sarkanā Krusta komitejā, starptautiskās kriminālās justīcijas institūcijās, dažādās cilvēktiesību organizācijās, kā arī kļūst par nacionālo valdību un armiju ekspertiem.
Studentiem no Eiropas Savienības valstīm ir iespēja pieteikties stipendijai, lai segtu studiju maksu.
Plašāka informācija par programmu pieejama šeit.
Saruna ar Arinu Melsi par studiju pieredzi
Kā tu nonāci Ženēvas akadēmijā?
Pirms uzsāku studijas Ženēvas akadēmijā, jau biju ieguvusi maģistra grādu starptautiskajās tiesībās Leidenes universitātē un strādāju ANO Dienvidslāvijas kara tribunālā Hāgā. Strādājot ar apsūdzībām kara noziegumos, sapratu, ka kara noziegumi pēc būtības balstīti uz humanitāro tiesību pārkāpumiem. Redzēju, ka nav daudz ekspertu, kas dziļi un detalizēti izprot humanitārās tiesības – tās ir sarežģītas un piņķerīgas. Lai tās “atkostu” pats, jāiegulda darbs un laiks. Tāpēc arī ar kara noziegumu nodefinēšanu konkrētās lietās un nepieciešamo pierādījumu vākšanu bija grūtības. Tieši šī iemesla dēļ mani ieinteresēja humanitārās tiesības. Sāku meklēt, vai tās iespējams apgūt kādā studiju programmā, un atradu Ženēvas akadēmiju, kas principā bija tikko dibināta. Tribunālā bija arī kolēģe, kas nāca no šīs akadēmijas “pirmā metiena”. Viņa deva ļoti pozitīvas atsauksmes, tāpēc nolēmu pieteikties. Kad uzzināju, ka esmu uzņemta un man piešķirta stipendija, atteicos pat no ļoti interesantas lietas Dienvidslāvijas kara tribunālā – tik ļoti gribēju doties uz Akadēmiju.
Lai pieteiktos, sekoju norādījumiem Akadēmijas mājas lapā, kur, manuprāt, viss bija ļoti skaidri pateikts. Motivācijas vēstulē arī patiesi izstāstīju savu stāstu, kā caur praktisko pieredzi nonācu līdz atziņai, cik sarežģītas un interesantas ir humanitārās tiesības, bet cik vērtīga ir šo tiesību dziļa izpratne.
Kā norisinājās studijas?
Lai gan Akadēmiju bija dibinājušas lielas, prestižas institūcijas, pie kurām tā formāli piederēja, tai bija sava vadība un, tā teikt, “sava pasaule”. Tas radīja nelielas, ekskluzīvas institūcijas sajūtu, kur katrs students ir zināms. Tajā laikā mēs arī bijām vienīgā maģistra programma; pārējās šobrīd esošās programmas tika atklātas kādus gadus vēlāk. Studijas noritēja divās plūsmās – angliski runājošo un franciski runājošo grupās.
Studijas bija sadalītas pamata priekšmetos un izvēles kursos. Galvenais pamata priekšmets bija, protams, humanitārās tiesības, kas tika mācīts visu gadu. Man bija tas gods tās apgūt humanitāro tiesību “guru”, profesora Marko Sasoli vadībā (Marco Sassoli). Tam svarīguma ziņā sekoja cilvēktiesības, vispārējās starptautiskās tiesības, starptautiskās krimināltiesības un bēgļu tiesības. Izvēles daļu katrs varēja modelēt pats, izejot no tā, kā vēlējās slīpēt savu profilu. Proti, pastiprināti apgūt vēl papildu humanitāro tiesību, krimināltiesību vai cilvēktiesību aspektus utt. Es izvēlējos veidot līdzsvaru starp papildu humanitāro tiesību un cilvēktiesību priekšmetiem. Kā piemēru varu minēt humanitāro tiesību priekšmetus, kuros padziļināti apguvām aspektus par īpaši aizsargājamām cilvēku grupām un dažādu karadarbības metožu un ieroču pielietošanas specifiku un aizliegumiem.
Mācību process bija sadalīts lekcijās un semināros. Semināri bija ļoti svarīgi, jo tur patiešām varēja profesora palīgus iztincināt par visām detaļām, kas vēl nebija tapušas skaidras. Varu tiešām uzteikt šo jauno cilvēku, kas parasti bija doktoranti Institūtā vai Ženēvas universitātē, kompetenci, pacietību un degsmi.
Runājot par pasniedzējiem, vēl tikai pētot studiju iespējas Ženēvas akadēmijā, es jau pamanīju, ka visi pasniedzēji ir savas jomas vadošie eksperti, kuru profilos kombinējās gan plaša profesionālā pieredze, gan arī augsti akadēmiskie sasniegumi. Šie pasniedzēji patiešām varēja dot piemērus no savas pieredzes. Lai ilustrētu, viena pasniedzēja stāstīja, kā viņas vadībā vai ar viņas dalību tapuši dažādi starptautiskie līgumi, kas aizliedz dažādas necilvēcīgas kara metodes vai ieročus, kādas bijušas valstu debates. Ļoti interesanti.
Īpaši vēlos pieminēt, ka Akadēmijai bija sadarbība ar dažādām Ženēvā esošajām starptautiskajām organizācijām, piemēram, ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroju un arī bēgļu komisāra biroju. Tāpat arī ar Starptautisko Sarkano Krustu. Šīs institūcijas mums deva iespēju viesoties pie to ekspertiem, kas dalījās pieredzē par savu darbu, kā arī tika organizētas simulāciju mācības. Lai ilustrētu – Sarkanā Krusta Komiteja vadīja simulāciju par to, kā tiek organizēta dzīve karagūstekņu nometnē, tajā skaitā, kā tiesiski kontrolēt sarežģītas un drošību apdraudošas situācijas.
Ko iespējams darīt akadēmijā ārpus studijām?
Ārpus tiešajām studijām tika organizēti dažādi akadēmiski vērtīgi pasākumi – tematiskas ekspertu lekcijas, konferences, dažādu formātu diskusijas. Centīgākajiem bija iespēja iesaistīties Ženēvas akadēmijas pētniecības darbā, protams, salāgojot to ar mācību slodzi. Bija iespēja piedalīties dažādās starptautiskās tiesu izspēlēs, kā iecienītāko Akadēmijā jāmin Žana Piktē humanitāro tiesību izspēli (Jean-Pictet Competition).
Bija cilvēki, kas jau paralēli studijām uzsāka praksi kādā nevaldības organizācijā. Daži pat atrada darbu “par tēmu”. Tomēr jāsaka, ka to ir grūti apvienot ar mācībām – visbiežāk tā bija nepilna slodze. Bet dažiem studentiem tas varēja būt nepieciešams, lai segtu studiju izmaksas.
Akadēmijas studentiem bija pieejamas arī Institūta un Ženēvas universitātes sniegtās iespējas mācīties valodas, piemēram, franču, vai arī apmeklēt dažādas sporta nodarbības.
No sociālā viedokļa – uz akadēmiju ir atbraukuši cilvēki no visas pasaules. Protams, studentiem ir ļoti interesanti savā starpā iepazīties. Neslēpšu, ka tāpat tika rīkotas dažādas ballītes un pasēdēšanas. Varētu teikt, ka katru nedēļas nogali, bet arī darbdienu vakaros pēc mācībām, bija, kur iet izklaidēties. Savas spējas apvienot sociālo dzīvi ar mācībām novērtēja katrs pats. Varu tikai piebilst, ka sociālās dzīves lomu arī tālākā profesionālā dzīvē nevajag novērtēt par zemu. Tieši socializējoties var iepazīties ar cilvēkiem, parādīt savas stiprās puses, palikt viņiem atmiņā – vēlāk tas var rezultēties labās profesionālās sadarbībās.
Kāda bija dzīve Ženēvā?
Ženēva ir ļoti skaista pilsēta, ar bagātu vēsturi, tāpēc to vien izstaigāt un apskatīt jau ir vesels pasākums. Man patika uzņemt ciemos ģimenes locekļus un draugus un “uzmesties” viņiem par gidu. Ziemā kā jau ziemā, bet pavasarī un vasarā pilsēta ļoti atdzīvojas. Ļoti daudz aktivitāšu notiek ap Ženēvas ezeru. Pilsētas centrā ir pludmalītes, kur notiek gan ūdens prieku baudīšana, gan vienkārši pasēdēšana ar draugiem. Man bija ļoti interesantas attiecības ar Monblānu – Alpu augstāko virsotni. Visi man teica, ka to no mūsu ieliņas puses pie ezera varot redzēt. Es visu rudeni un ziemu blenzu uz ne visai izcilajām korēm, ko pāri ezeram varēja redzēt, un domāju – nu var jau būt, ka tas ir tas Monblāns. Realitātē jau tas atrodas tālu, tāpēc jau ir tik necils. Bet tad jūlijā, pēc neilgas prombūtnes no Ženēvas, es atgriezos, nogāju pie ezera, un tur tas bija – brīnišķīgs milzis ar sniegotām korēm, kas cēlumā aizsit elpu. Izrādās – Monblānu no ezera krasta Ženēvā tā pa īstam var redzēt tikai vasarā, kad debesis neaizklāj migla un dūmaka. Tas bija iespaidīgi, kā ķirsītis uz kūciņas mācību gada noslēgumā.
Vēl man ļoti patika noīrēt divriteni un braukt ap ezeru. Nu, ne gluži līdz Lozannai (Lausanne), bet vienkārši kādu gabaliņu. Tur, paslēpušās krūmu puduros, atrodamas mazas taciņas, kas no ceļa ved lejā pie ezera – uz mazām, klusām pludmalītēm, kur var baudīt skaistumu un vientulību.
Man ļoti paveicās. Mācību laikā dzīvoju studentu rezidencē, kur katram bija sava individuāla studija. Tādējādi biju kopā ar daudziem citiem studentiem vienā mājā, bet tomēr bija pietiekams privātums. Citi studenti dzīvoja rezidencēs, kur bija tikai savas istabiņas ar dalītām ērtībām. Citi īrēja privātos dzīvoklīšus. Sākumā par dzīvesvietas atrašanu daudziem bija satraukums, notika sarakste jauno studentu grupā vēl pirms ierašanās Ženēvā. Bet galu galā viss nokārtojās un neviens uz ielas nepalika. Ar iekļūšanu studentu rezidencēs mums palīdzēja Akadēmija, tas bija tāds labs administratīvs atbalsts.
Man ļoti patīk tas, ka, dzīvojot cieši kopā ar dažādu tautību cilvēkiem, nākas iepazīt šīs kultūras. Tas manā dzīvē ienesa tādu pasaules elpu un nojauca arī šādus tādus aizspriedumus, kas vēl bija aizķērušies. No saviem rezidences biedriem iemācījos gatavot dažādus interesantus ēdienus. Man pašai nekad nav bijušas problēmas ar svešādiem ieradumiem, ar citādo, tāpēc man šādā tautību un kultūru mutulī dzīvot bija viegli. Bet, protams, tiem, kas to nevēlas, vienmēr pastāv iespēja īrēt kaut ko privāti, kaut kopā ar tuvāku studiju biedru grupiņu.
Kā tu vērtē ieguvumus no šīs studiju programmas un ko tu dari šobrīd?
Es, pirmkārt, ieguvu to, pēc kā arī tur braucu – labas, pamatīgas zināšanas starptautiskajās humanitārajās tiesībās. Vēl vairāk, krietni padziļināju zināšanas arī pārējās jomās – starptautiskajās publiskajās tiesībās, cilvēktiesībās, krimināltiesībās. Man šīs zināšanas un pieredze noder darbā katru dienu, jo pēc studijām uzreiz turpināju darbu Starptautiskajā krimināltiesā Hāgā, bet pēcāk ar domu biedriem līdzdibināju cilvēktiesību nevaldības organizāciju Baltic Human Rights Society, kas sākotnēji strādāja ar cilvēktiesību situācijas uzlabošanu Latvijā un pārējās Baltijas valstīs, bet nu jau izaugusi par Eiropas līmeņa tīklu, kas aktīvi strādā četrpadsmit Eiropas valstīs. Patiesībā jāsaka, ka, strādājot savai valstij un savam reģionam, piepildu Ženēvas akadēmijas stipendijas mērķi. Proti, vest zināšanas plaši pasaulē un strādāt ar problēmjautājumiem savās valstīs, nevis tikai koncentrēties uz starptautiskajām organizācijām, kur strādāt gribētāju tāpat netrūkst.
Otrkārt, ko vērtēju vienlīdz augstu – ieguvu lieliskus profesionālos un personiskos kontaktus. Visā savā profesionālās darbības laikā esmu sazinājusies ar saviem kursa biedriem gan lai lūgtu ieteikumus par profesionālajiem kontaktiem viņu valstīs, gan arī padomu pēc būtības jomās, kur nu katrs vairāk specializējies. Tāpat vienmēr ir ļoti interesanti satikties ar saviem bijušajiem kursa biedriem dažādās pasaules malās. Satiekoties un runājot, bieži vien gadi, kas aizritējuši kopš studijām, izkūst kā nebijuši.
Ko tu ieteiktu tiem, kas domā par studijām Ženēvas akadēmijā?
Ženēvas akadēmija, protams, ir lieliska un prestiža mācību iestāde. Es to silti iesaku ikvienam, kam šīs jomas interesē. Noteikti iesaku nenobīties un pieteikties stipendijai. Bet es patiesībā gribētu dot plašāku ieteikumu. Proti, ja tāda interese kaut mazā smadzeņu stūrītī ir pavīdējusi, tad tiešām aizbraukt kaut uz gadu pastudēt ārvalstīs. Vēl jo vairāk, ja izdodas atrast savām interesēm piemērotu izglītības iestādi. Kā jau iepriekš minēju – ieguvumi būs ne tikai zināšanas, bet arī brīnišķīgas pazīšanās, kas var noderēt gan profesionālajā jomā, gan arī vienkārši dot draugus uz mūžu. Arī – jēgpilna sastapšanās ar dažādām tautībām un kultūrām paplašina mūsu redzējumu un mazina aizspriedumus, kas mūs kopumā veido par empātiskākiem cilvēkiem.
