Saruna ar tiesībsardzi Karinu Palkovu, kuras ietvaros aplūkojam tiesībsarga lomu sabiedrībā un aktuālos cilvēktiesību izaicinājumus, kas nonāk arī tiesībsarga dienas kārtībā.

1. Kas bija tas lēmums vai lēmumi, kuru rezultātā nonācāt šajā amatā?

Man ir tradīcija ap Ziemassvētku laiku apsēsties un plānot savu tālāko dzīvi. Es uzskatu, ka, ja cilvēkam nav plāna, tad cilvēks bauda šo dzīvi un rēķinās ar to, ka mērķi, iespējams, netiks sasniegti. Lai mērķi sasniegtu, tam ir jābūt definētam. Man bija skaidrs viens - es vēlos strādāt tiesību zinātnes jomā. Līdz šim esmu bijusi advokāte un docētāja, bet vēlējos panākt, lai ar savu darbu varu palīdzēt nevis vienam cilvēkam, kā tas bija advokāta profesijā, bet lielākai cilvēku grupai. Tad, atcerējos, ka vairākas nevalstiskās organizācijas, gan arī kolēģi no tiesību zinātnes jomas ir teikuši, ka man būtu vērts apsvērt tiesībsarga pozīciju. Tā arī es nodomāju – tiesībsargs, šis amats ir ļoti spēcīgs un ļauj palīdzēt izdarīt labāk. Vienlaikus es arī skaidri apzinājos, ka tā brīža tiesībsargam pilnvaru termiņš vēl bija divi gadi, kas ir salīdzinoši ilgs laiks. Tomēr, kā zināms, bijušais tiesībsargs paziņoja par amata atstāšanu pirms termiņa beigām. Kad šīs ziņas nonāca publiskajā telpā, atkal kolēģi un draugi man teica: “Tev ir jāiet! Tas ir tas, ko tu gribi un dari ikdienā - aizstāvi un pārstāvi cilvēkus, pasargā no problēmām.” Tas mani iedrošināja. Lielākais atbalsts bija no ģimenes, īpaši maniem bērniem, kuri teica: “Mamma, tev tas ir jādara! Tu varēsi!”

Dzīvē ir dažādi pavērsieni – negaidīti un likumsakarīgi. Šis bija, no vienas puses, negaidīts pavērsiens, bet, no otras puses, – viss gāja tik viegli, it kā tā tam bija jābūt. 

Tā es arī pieņēmu šo lēmumu. Nebiju gaidījusi, ka tas notiks tik ātri, bet tagad esmu šeit. Tikai tāpēc, ka straujajā dzīves tempā spēju apstāties un padomāt: “Ko es gribu no šīs dzīves? Kas ir tā vieta, kur es varētu izpausties vairāk un dot vairāk?”

2. Kādi ir bijuši Jūsu pirmie mēneši amatā? Vai ir tā, kā Jūs bijāt to iedomājusies?

Īsā atbilde – nē, tie nebija tādi, kā biju plānojusi. Es biju iedomājusies sekojoši. Pēc apstiprināšanas amatā došos uz savu darba kabinetu, nesteidzīgi iepazīšos ar kolēģiem, iedziļināšos struktūrā, mēģināšu saprast iestādes vājās un stiprās puses, izveidošu jaunu stratēģiju līdz decembrim un ar janvāri sākšu pilnvērtīgi strādāt, saprotot, kur es esmu nonākusi. Patiesībā notika citādi. Nedēļu pēc stāšanās amatā radās Stambulas konvencijas jautājums, kas piesaistīja lielu preses uzmanību. Līdz ar to ātrā tempā tiku ierauta notikumu virpulī un man vajadzēja piestrādāt pie tā, lai pamatotu, ka vardarbības apkarošana ir viena no prioritātēm un pamatiem mūsu eksistencei. Tam sekoja notikums ar bērnu namu, kur es aizbraucu vizītē un konstatēju virkni nepilnību. Sekoja notikums pēc notikuma, un man nebija laika iepazīties ar biroju un darbiniekiem, izprast sistēmu. Tā vietā bija strauji jāsāk strādāt, ātri pieņemt lēmumus. Pirmie trīs mēneši bija ļoti dinamiski, bet palīdzēja tas, ka esmu iemācījusies ātri reaģēt un apstrādāt liela apjoma informāciju. 

3. Kādēļ, Jūsuprāt, cilvēktiesības ir svarīgas? Kāda ir to loma valsts un sabiedrības ilgtermiņa labklājībā?

Cilvēktiesības ir valsts un cilvēces pamats. Kas ir cilvēktiesības un kādas tās ir? Mēs varētu tās uzskaitīt, saukt un saukt, piemēram, tiesības uz dzīvību, veselību, privātumu, datu aizsardzību u.c. Citiem vārdiem sakot, tas, bez kā mēs nevarētu būt demokrātiska valsts un pilnvērtīga, neatkarīga sabiedrība. Tās ir svarīgas, lai mēs varētu mijiedarboties viens ar otru, dzīvot vienā telpā un laikā, skaidri zinot, kādas ir tās robežas, kuras mēs nedrīkstam pārkāpt, primāri nenodarot pāri otram cilvēkam. Pāri darīšana nekad nenoved pie nekā laba un rezultējas ļaunumā. Cilvēktiesības kā juridisks instruments labi koordinē nodalījumu starp labo un slikto, cik tālu mēs varam realizēt sevi, savu potenciālu un tiesības. Līdz ar to jo vairāk mēs liekam cilvēktiesības priekšplānā, jo regulējums gan valstiskā līmenī, gan Eiropā un citviet ir pozitīvāks. Piemēram, ja mēs, veidojot veselības aprūpes politiku, centrā liktu tiesības uz veselību un dzīvību, tad mēs nesaskartos ar tādām problēmām, kādas tās ir šodien, proti, garas rindas, seniori un bērni netiek pie ārstiem, pakalpojumi ir dārgi. Tā es redzu katru cilvēktiesību individuāli. Ja mēs cieņu liktu priekšplānā savstarpējā komunikācijā, nebūtu konfliktu. Ja mēs privātumu liktu priekšplānā, tad sociālajos tīklos nebūtu mobinga un bērnu labbūtība būtu daudz labākā līmenī. Cilvēktiesībām ir jābūt centrā, veidojot politiku pašvaldībā, valstī un arī ģimenē. 

4. Kā Jūs raksturotu tiesībsarga lomu sabiedrībā? Vai Jūs jūtat, ka Tiesībsarga biroja atpazīstamība un nepieciešamība pēc Jūsu atbalsta pieaug vai samazinās?

Tiesībsargs ir cilvēka balss, domas un vēlmes, kas tiek aiznestas tālāk valsts un pašvaldību institūcijām un ne tikai. Pēc būtības tiesībsargs ir cilvēks, kurš aizsargā un aizstāv brīžos, kad ir konstatēti kādi cilvēktiesību pārkāpumi, vai arī brīžos, kad tiek prognozēts, ka valsts rīcība varētu aizskart cilvēktiesības. Tiesībsargs ir kā vidutājs starp valsti un sabiedrību. Jo spēcīgāks ir tiesībsargs, jo vairāk var izdarīt sabiedrības labā. Jo vairāk tiesībsargam piemīt komunikācijas spējas, jo vairāk var panākt. Manā ieskatā cilvēki daudz var panākt ar komunikāciju. Abām pusēm ir jāspēj sarunāties, sadzirdēt un sadarboties, tai skaitā deputātiem, ministriju pārstāvjiem, privātajam sektoram. Tikai tad, kad šī sadarbība nav izdevusies, tiesībsargs var ieslēgt citus mehānismus, kā, piemēram, vērsties Satversmes tiesā. 

Kopš esmu šajā amatā iesniegumu skaits ir strauji pieaudzis, par vairāk kā 20%. Šobrīd ir grūti spriest, vai tas ir tāpēc, ka ir jauns tiesībsargs un daļa iedzīvotāju vēršas, lai lūgtu atkārtoti izskatīt kādu jautājumu un iepriekš sniegtās atbildes, vai tomēr cilvēki patiešām tic un cer, ka tiesībsargs ir un var palīdzēt. Es ļoti ceru, ka cilvēki tic. Es jūtu, ka cilvēki ir ļoti aktīvi. Saņemu daudz ziņu sociālajos tīklos Facebook un Instagram, kur tiek sniegta noderīga informācija. Nesen, piemērām, saņēmām informāciju par pārkāpumu kādā iestādē. Informācijas pārbaudes rezultātā pārkāpumi apstiprinājās.

Nesen apmeklēju Iļģuciema sieviešu cietumu, tāpēc, ka cilvēki sociālajos tīklos sniedza informāciju par nepieciešamību šo vietu pārbaudīt. Mēs konstatējām, ka ne visās telpās tiek nodrošināta atbilstoša gaisa temperatūra. Tāpat apmeklēju sociālo aprūpes centru Valmierā, jo tika saņemta informācija, kuru vajadzēja pārbaudīt. Droši vien lielais ziņu un iesniegumu skaits nozīmē, ka cilvēki zina par tiesībsargu un cer, ka tas var palīdzēt. Protams, ka ir arī daļa cilvēku, kas par tiesībsargu un tā funkcijām nezina. Es gribu panākt, lai katrs cilvēks Latvijā zina, kas ir tiesībsargs un kā tas var palīdzēt. Mēs esam aktīvāk sākuši strādāt sociālajā vidē, kā arī ar reģioniem. Es tiekos ar biedrībām un dažādu iestāžu darbiniekiem un mēģinu skaidrot, kā tiesībsargs var viņiem palīdzēt. 

5. Vai visas iestādes vēlas sadarboties un ir pretimnākošas, īpaši, ja ir konstatēti kādi pārkāpumi?

Ir dažādi varianti, kā mēs sadarbojamies un cenšamies panākt rezultātu. Mums ir tiesības jebkurā diennakts laikā apmeklēt jebkuru iestādi, lai pārbaudītu informāciju. Viens variants ir, ka mēs ierodamies un mans kolēģis sēž visu dienu iestādē, analizē dokumentus un gatavo iesniegumu. Pēc atzinuma mēs šo dokumentu viņiem nosūtām. Ir iestādes, kas godīgi pasaka, ka nevar visu izpildīt finansējuma trūkuma dēļ. Tādos gadījumos lūdzam izpildīt to, ko iespējams bez finansējuma, un mūs informēt par izpildāmajiem darbiem. Tajā daļā, kur finansējums trūkst, mēs virzāmies tālāk uz augstākstāvošām institūcijām, kur lūdzam palīdzēt novērst trūkumus, tas var būt, piemēram, Ministru Kabinets, attiecīgā ministrija, Valsts policija. Apmēram 70–80% gadījumu mūsu ierosinājumi tiek ņemti vērā, pārējos gadījumos galvenais iemesls ir finansējuma trūkums. Protams, to mēs tiešā veidā ietekmēt nevaram, taču vienmēr varam šos jautājumus aktualizēt. Ir bijusi situācija, kad valsts ir teikusi, ka nevar atrast finansējumu, bet, mūsuprāt, šie jautājumi, kas bija saistīti ar sociālajiem pakalpojumiem un pabalstiem, bija ļoti svarīgi, tādēļ tika pieņemts lēmums vērsties Satversmes tiesā, kur lietas tika uzvarētas. Mēs uzmanīgi izskatām katru jautājumu un mēģinām rast risinājumus sarunu ceļā, dodam īsus termiņus izpildei un, ja tas netiek darīts, pamatojam, kāpēc izpilde ir būtiska. Pārsvarā iestādes sadarbojas, prasa ieteikumus, jo saprot, ka mērķis mums ir viens, kas ir pats svarīgākais. 

6. Šobrīd pasaulē piedzīvojam lielu nedrošību. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā mums ir bruņots konflikts Eiropā un citas Eiropas valstis, ieskaitot Latviju, pastiprināti pievēršas drošības jautājumiem. Vai, Jūs savā darbā jūtat, ka, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, pastāv risks cilvēktiesību aizsardzību nobīdīt otrajā plānā (piemēram, migrācijas jautājumos)?

Manuprāt, kur notiek karš, tur cilvēktiesības nepastāv. Karš pats par sevi ir cilvēktiesību pārkāpums. No šodienas perspektīvas raugoties, es cilvēktiesības uztveru citādāk nekā pirms desmit gadiem. Cilvēktiesības ir kā dzīvs organisms, kas mainās, un es uzskatu, ka cilvēktiesībām ir jābūt elastīgām. Mēs nevaram tās atstāt iepriekšējā gadsimtā, iekonservēt – “mēs esam tā darījuši un tā mēs interpretēsim tās arī nākotnē”. Nē, tas ir dzīvs organisms un šobrīd šis organisms elpo ar nedrošību ģeopolitiskās situācijas dēļ. Protams, jebkurš jautājums, kas skar cilvēku, tiek skatīts no drošības prizmas. Ja mēs runājam pieņēmumos, ka varētu būt kāds militārs konflikts, tad cilvēktiesības nepastāvēs. Mums ir miers Latvijā, bet nav miera reģionā. Cilvēktiesības ir jāskata caur drošības prizmu - drošība Latvijā, drošība reģionā. 

Migrācijas jautājuma sakarā vēlos sniegt piemēru saistībā ar Latvijas robežu ar Baltkrieviju. Baltkrievijā šobrīd notiek hibrīdkarš un cilvēki, kuri nāk no Baltkrievijas teritorijas un cenšas šķērsot robežu, tiek interpretēti kā līdzeklis un ierocis. Bez šaubām, mūsu valstij ir jāievēro viņu tiesības – uz dzīvību, veselību, bet tajā pašā laikā ir skaidri jānosprauž robežas, cik tālu viņu tiesības neaizskar mūsu drošību un tiesības. Grūti atbildēt, bet skaidrs ir viens - cilvēktiesības un to interpretācija mainās, un aizvien vairāk ir jūtama drošības piegarša cilvēktiesību interpretācijas kontekstā. Pēc desmit gadiem būs citādāk. 

7. Jau gadiem aktuāla problēma sabiedrībā daudzās jomās ir dezinformācija. Centienos apkarot dezinformāciju vienmēr saduras tiesības uz vārda brīvību un nepieciešamība pasargāt sabiedrību no nepatiesas, kaitīgas un dažkārt pat naidu kurinošas informācijas. Kā, Jūsuprāt, sabalansēt vārda brīvību un nepieciešamību novērst dezinformāciju vai naida runu?

Mums katram ir tiesības uz vārda brīvību. Jauniešiem šis ir aktuāls jautājums un viņi noteikti ir jāizglīto - vairāk jāstāsta par dezinformāciju, vārda brīvību un naida runu un naida kurināšanu. Tā ir terminoloģija, par kuru šobrīd būtu jāzina katram jaunietim, jo ikdienā viņi pārsvarā uzturas digitālajā vidē un visi šie jēdzieni savā izpausmē satiekas tur. Protams, jārēķinās ar to, ka dezinformācijas apjoms pieaugs, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju. Tas nozīmē, ka mums ir jābūt modriem, mēs nedrīkstam uzticēties visam, ko mēs lasām, un ikvienam ir papildu slogs pārbaudīt informācijas patiesumu. Ir jāuzticas valstij, tiesu sistēmai, bet tajā pašā laikā nevar uzticēties visam, kas tiek rakstīts un runāts, apzinoties, ka tā var būt dezinformācija. Pasaule ir krasi mainījusies, sākot ar cilvēktiesību interpretāciju un beidzot ar praktiskām lietām. Es ļoti ceru, ka jaunā paaudze apzinās savu nozīmīgumu šeit un tagad jaunajā gadsimtā. Mēs vairs nevaram iedomāties dzīvi bez tehnoloģijām. Tās, no vienas puses, patērē mūsu laiku, bet, no otras puses, atbrīvo. Ja mēs pareizajā virzienā izmantosim tehnoloģijas, tad būsim ieguvēji. Piemēram, valsts pārvaldē ir tehnoloģijas, kas palīdz šķirot iesniegumus pēc datumiem. Tas palīdz ne tikai efektīvi atbildēt laikā, bet arī uzturēt iekšējo struktūru. 

8. Kāds ir jūsu viedoklis par nesen Francijā ieviesto aizliegumu bērniem piekļūt sociālajiem tīkliem, ja nav sasniegts 15 gadu vecums, sākot ar 2026. gada septembri? 

Mēs nereti strādājam ar domu, ka, aizliedzot kaut ko, būs labāk, bet pēc tam mēs strādājam ar lēmumu sekām. Rodas jautājums, vai kāds ir jautājis bērnu redzējumu? Tas ir svarīgs aspekts, kuru būtu interesanti dzirdēt. Dažreiz ir vēlme sasniegt labāku rezultātu ar ierobežojumiem, bet vai demokrātiskā valstī šie ierobežojumi bez pilnvērtīgas komunikācijas ir īstais mehānisms? No vienas puses, ir jāpasargā bērni, jo viņi digitālajā vidē ir ietekmējami, bet, no otras puses, mēs nedrīkstam aizmirst, ka internets un digitālā vide ir mūsu ikdiena. Drīzāk bērns ir jāmāca kritiski domāt un pievērst ne tik daudz uzmanību sociālajiem tīkliem kā sportošanai, lasīšanai un citām aktivitātēm. Es uzskatu, ka tas ir audzināšanas un ģimenes vērtību jautājums. Ja vecāki mājās daudz lieto telefonu, bet bērns sēž un gaida vecāku uzmanību, nekas nemainīsies. Vecāki ir tie, kuriem ir jānoliek malā telefons. Ja ģimenē ir ieaudzināta kultūra nelietot telefonu, bērnam nav jāprasa ChatGPT par pašnāvību vai kā to izdarīt. 

Es esmu par to, ka pirms lēmuma pieņemšanas ir jāiesaista abas puses un jāsaprot, vai šis aizliegums ir galējais līdzeklis mērķa sasniegšanā vai tomēr tas ir īstermiņa risinājums. Man šobrīd nav viennozīmīgas atbildes, kā būtu labāk, bet man ir lielas bažas, ka bērni tomēr atradīs iespēju, kā piekļūt materiālam digitālajā vidē. Atgriežos pie iepriekš minētās cieņas. Ja cilvēki izturētos cieņpilni viens pret otru, tad arī materiāla ražošana digitālajā vidē būtu kvalitatīvāka. Ja mēs cienītu un pieņemtu viens otru kādi esam, tad nebūtu arī mobings un bērnu psihoemocionālais stāvoklis būtu stabilāks. Dzīvojam ierobežojumu laikā - ierobežojums pēc ierobežojuma. 

9. Kādas ir visbūtiskākās sistēmiskās problēmas, kuras traucē bērnu tiesību aizsardzību īstenošanu? Pēc Jūsu domām, vai bērnu tiesības ir pietiekama prioritāte sabiedrībai un valsts iestādēm?

Atbilstoši visiem starptautiskajiem dokumentiem bērnu tiesības ir prioritāte, jo bērni ir īpaši aizsargājama grupa. Jebkurai valstij ir pienākums rīkoties bērnu interesēs un savā mijiedarbībā ar bērnu piedāvāt visaugstākos standartus. To mums nosaka starptautiski un nacionāli dokumenti. Tā ir teorija. 

Kā notiek praksē? Bērnu tiesību aizsardzība ir kļuvusi spēcīgāka, īpaši vardarbības jautājumos. Ilgu laiku tam netika pievērsta pietiekama uzmanība. Vardarbības mazināšanas ietekmē uzmanība ir pieaugusi, bet tāpat nepietiekamā daudzumā. 

Kāpēc? Jāskatās pa jomām. Veselības aprūpē ārstniecības personas un vecāki neņem vērā bērna viedokli. Likums noteic, ka jāvērtē bērna briedums un ka ir nepieciešams komunicēt ar bērnu pirms viņam tiek sniegts kāds veselības aprūpes pakalpojums. Mēs praksē redzam, ka bērna viedoklis bieži netiek ņemts vērā vai nemaz netiek prasīts. Piemērs tam, ka bērna briedums netiek vērtēts – ārsta vizītes laikā māte sarunājas ar ārstu, bet bērns tiek ignorēts. Ir gadījumi, kad bērns pauž nevēlēšanos vakcinēties pret gripu, bet bērna balss netiek ņemta vērā un vakcinācija tāpat tiek veikta. Mums ir jādzird bērns un jāieklausās. 

Izglītības sistēmā ir ļoti līdzīgi. Aktuāls jautājums ir par tālmācību, kuru Saeima lēma aizliegt no 1. līdz 6.klasei. Vai ir pajautāts bērnu viedoklis šajā sakarā? Nē, nav. 

Bērnu tiesību aizsardzībai traucē arī drosmes trūkums vardarbības mazināšanas kontekstā. Mēs katrs noteikti esam redzējuši vai dzirdējuši, ka pret bērnu izturas ar agresiju. Jautājums ir - vai katrs cilvēks ir rīkojies atbilstoši likumam un informējis attiecīgās iestādes par iespējamu vardarbību vai tomēr nē? Varētu teikt, ka šādos gadījumos cilvēks savas bailes, ja tās var nosaukt par bailēm, izvirza prioritāri pāri bērnu aizsardzībai un interesēm. Piemēram, aiz sienas kliedz bērns, jo viņu sit, bet mēs nedarām neko, lai arī zinām, ka bērnu tiesības ir prioritāte, taču mēs klusējam. Kamēr katrs cilvēks (skolotāji, mediķi, garāmgājējs uz ielas) nesapratīs, ka jādara viss bērna labākajās interesēs, tikmēr nekas nemainīsies. Es aicinātu cilvēkus nebūt vienaldzīgiem un nedomāt, ka vardarbība ir ģimenes lieta, tā vairs sen nav. 

10. Vardarbība ģimenēs ir nemainīgi aktuāla problēma gan Latvijā, gan citviet pasaulē. Vai pašlaik valsts nodrošina pietiekamu atbalstu bērniem un sievietēm, kas ir cietuši no vardarbības?

Par vardarbību ir jāziņo. Ja ārsts konstatē, ka bērns pirmšķietami ir cietis no vardarbības, viņam ir jāinformē Valsts policija atbilstoši likumam. Ja skolotājs konstatē, ka bērnam ir nodarīts pāri, skolotājam ir jāinformē skolas direktors, kuram ir zināms algoritms turpmākai rīcībai. Cilvēkiem ir jābeidz baidīties, ka presē vai sabiedrībā runās, ka konkrētajā skolā tikusi konstatēta vardarbība, tāpēc mēs to slēpsim. Nē, ir jārunā un jāceļ gaismā šie gadījumi. Jo vairāk mēs runāsim, jo mazāk būs šādu gadījumu. Pats regulējums vardarbības mazināšanas jomā ir pietiekami labs. Tieslietu ministrija ir iestrādājusi un izveidojusi labu mehānismu, bet, lai tas strādātu, ir vajadzīgi iesniegumi, ziņošana. 

Vardarbība pret sievietēm - ja sieviete sevi ciena, tad viņa nepieļaus vardarbību pret sevi. Ja viņa ir drosmīga, tad viņa pateiks. Šeit ir svarīgas arī praktiskas lietas. Ja sieviete ir pieņēmusi lēmumu aiziet no varmākas, viņa var uzrakstīt pieteikumu tiesā, izstāstīt, bet kur viņai aiziet? Pašvaldību līmenī ir jāspēj izveidot drošu vidi. Ir grūti pieņemt lēmumu, ja cilvēks nezina, vai būs fiziskā un emocionālā drošībā. Jā, mēs varam teikt, ka sievietēm jāciena sevi un jāpieņem lēmums aiziet, bet tas nebūs iespējams bez fiziska atbalsta. 

11. Kā Jūs vērtējat sociālo tiesību (piem., piekļuve veselības aprūpei, mājoklim, izglītībai) stāvokli Latvijā? (Kuras jomas, Jūsuprāt, būtu jāiezīmē kā prioritāte  un kāpēc?)

Šobrīd mani patiesi uztrauc izglītības sistēma, gan jauniešu un bērnu psihoemocionālo stabilitāte, kas ir saistīta ar nemitīgu vērtēšanas sistēmas maiņu un citām pārmaiņām, gan skolotāju trūkums. Tas rada aizdomas, ka bērni tomēr nesaņem labāko izglītību, kas rada riskus, ka jaunieši un vecāki pieņems lēmumus iegūt izglītību citviet vai privātās izglītības iestādēs. Līdz ar to ir jāatbalsta skolotāji, viņi veido nākotnes cilvēkus. 

Tas pats attiecas uz veselības sistēmu. No normatīviem izriet, ka cilvēkiem ir tiesības uz kvalitatīvu un savlaicīgu veselības aprūpi, bet praksē tā nenotiek. Protams, mēs nevaram sūdzēties, ja salīdzinām sevi ar atsevišķām valstīm, kur ir sliktāk, bet es vienmēr vēlos salīdzināt ar labāko un augstāko standartu, kas motivē tiekties uz augšu. 

Valstij attiecīgi ir jāpieņem lēmumi, kas ir tas galvenais virziens, ekonomiskā izaugsme, drošība, izglītība un veselība vai tomēr kaut kas cits. Šobrīd ir skaidrs, ka ne veselība, ne izglītība nevar pastāvēt bez papildu atbalsta. 

12. Runājot par valsts valodas politiku un mazākumtautību tiesībām — kādos gadījumos, Jūsuprāt, valsts valodas aizsardzība var nonākt pretrunā ar cilvēktiesību principiem?

Iezīmējot valodu jautājumu izglītības iestādēs, ir skaidrs, ka Latvijā ir viena valsts valoda un tā ir latviešu valoda, kā tas ir noteikts Satversmē. Ikvienam, kurš dzīvo un ir piedzimis šajā valstī, ir pienākums cienīt un zināt šo valodu. Tiesībsargs saņem iesniegumus par to, ka skolās bērniem starpbrīžos ir aizliegts runāt citās valodās – pārsvarā krievu valodā, ukraiņu, citā skolā vācu valodā. Mēs esam snieguši atzinumu šajā jautājumā. Aicinājām skolas nepiekopt represīvas metodes, bet saprast, ka izglītība Latvijā ir valsts valodā, taču starpbrīdis ir brīdis, kad bērns emocionāli atpūšas, it īpaši, ja runājam par sākumskolu, kad bērni var vēl tik labi arī neprast valsts valodu. Skolām nav tiesību bērnam aizliegt šo atpūtas brīdi, kurā runāt tādā valodā, kādā viņš grib un prot runāt. Ja ir skolas, kuras aizliedz runāt kādā svešvalodā, bet atļauj runāt kādā citā, tad rodas diskriminācija. Mans aicinājums ir respektēt bērnu brīvo laiku starpbrīdī – nav aizliegts atgādināt, kādā valodā runā mūsu valstī, bet ne represīvā veidā, liekot rakstīt paskaidrojumus bez pamata. Nepieciešams veidot pozitīvu attieksmi pret valsts valodu. Valoda, protams, lielā mērā nāk no ģimenes. Līdz ar to mans aicinājums ģimenēm - mēs dzīvojam Latvijā, kurā valsts valoda ir latviešu valoda, tāpēc piekopjam cieņu pret valodu. Mēs nevaram prasīt, lai valsts ciena citas valodas, ja kāda sabiedrības daļa neciena valsts valodu. Sadarbības modelis nestrādā tikai vienā virzienā.

13. Vai, Jūsuprāt, sabiedrībā un ierēdņu vidū ir pietiekama izpratne par cilvēktiesībām? Ko, Jūsuprāt, vajadzētu darīt, lai šo izpratni pilnveidotu? 

Izpratne par cilvēktiesībām ir pietiekama, bet trūkst praktiskas darbības. Teorijā jau zina, bet brīdī, kad ir jāstrādā ar iedzīvotāju, tiek aizmirsts, ka pamatā ir cieņa un privātums. Mēs kā valsts institūcijas strādājam, lai dotu to labāko klientam – iedzīvotājam. Mēs atbildam termiņos, esam pieklājīgi un cieņpilni. Valsts institūcijām ir jāpiekopj šī prakse, jo ierēdņi strādā, lai cilvēkam būtu labāk, drošāk un mierīgāk, kā arī lai sniegtu informāciju cilvēkam, nevis otrādāk. Šo tendenci, ka netiek ievērotas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiek pausta agresīva uzvedība, aizvien var novērot cilvēkos, un no abām pusēm. 

Šo publikāciju līdzfinansē Eiropas Savienība. Par publikācijas saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem, un tas ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības viedokli.