Iestatījumi

Meklēt un atlasīt pēc veida un tēmas
Veids
Apbalvojums Atzinums Diskusija Ieteikums Intervija Izglītība Kalendārs Kampaņa Komentārs Konkurss Konvencija Lēmums Likums Nolēmums Nostāja Pārskats Pasākums Pētījums Politika Politikas dokuments Prakse Projekts Publikācija Regulējums Rekomendācija Spriedums Starptautisks līgums Stratēģija Tiesību akts Tiesvedība Vadlīnijas Vakance Viedoklis Ziņojums
Tēma
ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST Finanses Fiskālā politika GDPR Ģimene Humanitārās tiesības ICC ICJ Identitāte Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Klimats Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Nodokļi Pašnoteikšanās Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Pulcēšanās brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas
Atlasīt

Viedoklis

Uz neatgriešanos: jūras līmeņa celšanās, cilvēktiesības un suverenitāte

Roberts GustsAutors

Pretēji Raiņa plaši pazīstamajai atziņai “pastāvēs, kas pārvērtīsies”, jūras līmeņa celšanās rezultātā vairākas zemās piekrastes valstis pārvērtību rezultātā varētu beigt pastāvēt. Tomēr šī parādība ietekmē ne tikai ģeogrāfiskās robežas.

Unsplash / Ant Rozetsky

Jūras līmeņa celšanās būtiski ietekmē pasaules ekonomisko stāvokli (piemēram, attīstības valstis ik gadu zaudē vairāk nekā 450 miljardus ASV dolāru)[1],  saasina starptautisko tiesību un jūras tiesību jautājumus, kā arī rada cilvēktiesību problemātiku. Lai gan sabiedrības viedoklis par klimata pārmaiņām un jūras līmeņa celšanos bieži tiek uztverts negatīvi un turklāt kā potenciāla nākotnes problēma, to nevar noliegt. Zinātniski novērojumi vairāk nekā 100 gadu garumā liecina, ka planēta sasilst.[2] Ņemot vērā minēto, pastāvoša problēma nepazudīs, ja to ignorēs, tādēļ tā ir teorētiska diskursa vērta.

No vēstures līdz mūsdienām

Viena no klimata pārmaiņu sekām ir jūras līmeņa celšanās, kas rodas okeānu ūdens tilpuma palielināšanās rezultātā. Jūras līmeņa celšanos tieši ietekmē trīs apstākļi: ledāju kušana, ūdens molekulu izplešanās siltuma dēļ, kā arī ūdens pārvietošanās no dažādām ūdenstilpnēm uz okeāniem.[3] Pierādījumi par klimata izmaiņām šķiet nenoliedzami, tomēr joprojām pastāv diskusijas par to, vai klimata pārmaiņas ir cilvēka darbības rezultāts vai arī tās ir dabisku procesu sekas. Jebkurā gadījumā ir jāatzīst – klimats mainās un jūras līmenis ceļas – un tā sekas, visticamāk, būs ievērojamas.[4]

Klimata pārmaiņu jēdziens ir attīstījies no vispārīgām zinātniskām teorijām, kļūstot par vienu no svarīgākajiem vides tiesību jautājumiem. Šī parādība pirmo reizi tika novērota 1896. gadā, kad zviedru ķīmiķis Svante Augusts Arrēniuss (zviedru val. Svante August Arrhenius) kvantitatīvi novērtēja saikni starp atmosfērā esošo oglekļa dioksīdu un globālo temperatūru.[5] Savukārt 1938. gadā Gajs Stjuarts Kallendars (angļu val. Guy Stewart Callendar) konstatēja, ka klimata pārmaiņas ir nevis zinātniska teorija, bet gan objektīvi novērojama un pierādāma parādība, kur cilvēku darbība padara planētu siltāku.[6] Lai gan šie pētījumi sākotnēji neguva viennozīmīgu sabiedrības un politisko atbalstu, tie būtiski veicināja zinātnisko diskursu.

Nākamais būtiskais solis klimata pārmaiņu jomā tika sperts 1956. gadā, kad tika izveidota Čārlza Kīlinga (angļu val. Charles Keeling) oglekļa koncentrācijas mērījumu stacija. Tās iegūto datu apkopojums šodien pazīstams kā Kīlinga līkne, un tā pamato būtisku secinājumu – vidējā temperatūra pieaug par 2 °C ikreiz, kad oglekļa koncentrācijas atmosfērā dubultojas.[7]

Ņemot vērā minētos novērojumus, 1970. gadu beigās ASV Nacionālā zinātņu akadēmija oficiāli atzina antropogēnās sasilšanas risku.[8] Savukārt 1988. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija (turpmāk – ANO) izveidoja Klimata pārmaiņu starpvaldību padomi[9] (turpmāk – IPCC), kuras galvenais mērķis ir veikt zinātniskus pētījumus, lai izprastu klimata pārmaiņas un to ietekmi uz ekonomiku un politiku.

Klimata sasilšanai iegūstot starptautisku nozīmi, radās nepieciešamība izveidot tiesisku regulējumu. 1992. gadā pieņemtā ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām lika pamatus mūsdienu klimata pārmaiņu regulējumam.[10] Trešajā ANO Klimata pārmaiņu konferencē 1997. gadā tika pieņemts Kioto protokols, kas stājās spēkā 2005. gada 16. februārī.[11] Šobrīd Kioto protokolu ir ratificējušas 192 valstis, tostarp Latvija. Tas ir saistošs starptautisks instruments, kura mērķis ir mazināt siltumnīcefekta gāzu (turpmāk – SEG) emisijas ekonomiski un industriāli attīstītajās valstīs. Savukārt 2015. gadā stājās spēkā Parīzes nolīgums[12], kas ir pirmais starptautiski saistošais līgums, jo attiecas uz pilnīgi visām valstīm.

Mūsdienās klimata pārmaiņu un jūras līmeņa celšanās uzraudzībai izmanto satelītus, atmosfēras paraugu ņemšanu un modernas modelēšanas metodes.[13] Nozīmīgajā IPCC 2021. gadā pieņemtajā sestajā novērtējuma ziņojumā ir skaidri norādīts, ka cilvēka darbība ir galvenais novērotās sasilšanas cēlonis.[14] Šāda pārliecība nonāk pretstatā ar piesardzīgo formulējumu, kas ietverts iepriekšējos IPCC ziņojumos. Secināms, ka pieejamo datu kvalitāte ir uzlabojusies, bet klimata izmaiņu apmērs ir pietiekami būtisks, uz ko norāda citstarp prognozētā ilgtermiņa jūras līmeņa paaugstināšanās un ekstremālu laikapstākļu pieaugums.

Apkopojot minēto, klimata pārmaiņas vairs nav zinātniska hipotēze, bet gan faktisks un juridiski regulēts novērojums kā attīstību var izsekot ne tikai zinātnes sasniegumos, bet arī jurisprudencē. Proti, dažādu starptautisku tiesību instrumentu pieņemšana, pieaugošais starptautisko tiesvedību un šķīrējtiesas procesu skaits un valstu apņemšanās liecina, ka klimats patiesi mainās, un tā nozīme ir ievērojama. 

Ietekme uz cilvēktiesībām

Jūras līmeņa celšanās ietekmē vairākus globālus procesus. Vienlaikus, ņemot vērā cilvēcei neatņemamo antropocentrisko skatījumu, ietekme uz cilvēktiesībām ir gan vissvarīgākā, gan arī visplašāk atspoguļotā plašsaziņas līdzekļos.[15] Autora ieskatā jūras līmeņa celšanās rezultātā skartās cilvēktiesības var iedalīt trīs vispārīgās temporālās kategorijās atbilstoši to īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa ietekmei. 

Īstermiņā jūras līmeņa celšanās saistās ar biežākiem un intensīvākiem piekrastes plūdiem, vētrām, lieliem viļņiem un sālsūdens iekļūšanu sauszemē un saldūdenī. Minēto parādību rezultātā, pirmkārt, tiek ietekmētas tiesības uz dzīvību, kas noteiktas citstarp Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām[16] (turpmāk – ICCPR) 6. pantā un Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas[17] (turpmāk – ECK) 2. pantā.[18] Arī tiesības uz veselību, kas ir aizsargātas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas[19] 25. pantā un ANO Bērnu tiesību konvencijas[20] 25. pantā, var tikt būtiski ietekmētas, jo piesārņotie ūdens krājumi un ar ūdeni pārnēsājamu slimību izplatība apdraud augstāko sasniedzamo fiziskās un garīgās veselības standartu.[21]

Jūras līmeņa celšanās īstermiņa ietekme ir saistīta arī ar apdraudējumu tiesībām uz atbilstošu mājokli, kas var tikt iznīcināts plūdu rezultātā. Pārtikas krājumi var samazināties ne tikai tieši, bet arī pastarpināti, lauksaimniecības zemes sāļošanās un iztikas līdzekļu zaudējuma dēļ.[22] Šīs īstermiņa sekas ir īpaši smagas neaizsargātām grupām, tostarp bērniem, personām ar invaliditāti un pamatiedzīvotājiem, kuriem var trūkt resursu vai mobilitātes, lai efektīvi reaģētu uz šādām pārmaiņām.[23] ANO Augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos ir norādījis, ka šādi notikumi jau tagad ir viens no galvenajiem iemesliem nepietiekamai uztura uzņemšanai un bērnu mirstībai.[24]

Vidējā termiņā jūras līmeņa celšanās ietekme ir novērojama, kad tiek grauta skarto kopienu sociālā, ekonomiskā un kultūras struktūra, radot sistēmiskākas un hroniskākas cilvēktiesību problēmas. Tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni, tostarp ilgstoši ierobežotu piekļuvi pārtikai, ūdenim un mājoklim, kas ir noteiktas ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām[25] (turpmāk – ICESCR), 11. pantā un Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. pantā, tiek apdraudētas, jo tiek zaudēta aramzeme, izsīkst saldūdens resursi un infrastruktūra tiek atkārtoti bojāta vai kļūst nelietojama.

Tiesības uz izglītību var tikt apdraudētas, jo skolas tiek slēgtas vai pārvietotas, un tiesības uz darbu apdraud tradicionālo iztikas avotu zaudēšana, jo īpaši zvejniecībā un lauksaimniecībā. Tiek aizskartas arī ICESCR 27. pantā noteiktās tiesības – sociālā kohēzija un kultūras identitāte ir apdraudēta, jo īpaši attiecībā uz pamatiedzīvotāju un vietējām kopienām, kuru saikne ar senču zemēm ir neatņemama to kultūras tiesību sastāvdaļa.[26]

Vidēja termiņa periodā ir novērojama arī pieaugoša iekšējā pārvietošanās, kad skartie iedzīvotāji ir spiesti pārvietoties vispirms valsts robežās, radot bažas par tiesībām uz privātumu, ģimeni un mājvietu, tādējādi aizskarot ICCPR 17. pantā noteiktās tiesības.[27] Secināms, ka pieaug arī bezvalstiskuma un pilsonības zaudēšanas riski.[28] Šo ietekmi pastiprina mazo salu attīstības valstu un zemu piekrastes reģionu ierobežotā pielāgošanās spēja, kuriem bieži trūkst resursu, lai īstenotu efektīvus pielāgošanās pasākumus.[29]

Ilgtermiņā papildus iepriekš minētajam nepārtraukta jūras līmeņa paaugstināšanās rada eksistenciālus draudus valstu pastāvēšanai un to iedzīvotāju kolektīvajām tiesībām. Veselu teritoriju iespējamā applūšana var izraisīt valstiskuma zaudēšanu, kas būtiski ietekmētu tiesības uz pašnoteikšanos.[30] Tiesības uz tīru, veselīgu un ilgtspējīgu vidi, kas tagad starptautiskajās tiesībās atzītas par cilvēktiesībām, tiek būtiski apdraudētas, ja jūra iznīcina veselas ekosistēmas un dzīvesveidu.[31] Ilgtermiņa ietekme ietver arī klimata izraisīta bezvalstiskuma risku, kad skartie iedzīvotāji var tikt atņemti jebkuras valsts aizsardzībai.[32] Līdz ar to jūras līmeņa celšanās rada ievērojamus riskus valstu suverenitātei.[33] Šie ilgstošie izaicinājumi uzsver nepieciešamību pēc stingras starptautiskās sadarbības un solidaritātes, lai aizstāvētu pašreizējo un nākotnes paaudžu cilvēktiesības.

Ietekme uz valstu suverenitāti

Jūras līmeņa celšanos var pielīdzināt nelūgtai diplomātijai – tās ietekme izmaina valstu faktiskās sauszemes robežas, nevēlami iespaido jūras robežas un apgrūtina pārvaldību. Savukārt ietekmētajām valstīm, it īpaši mazajām salu valstīm, faktiski nav teikšanas. Šādu situāciju varētu pielīdzināt netiešai agresijai vai pat t.s. “hibrīdkaram”, jo trešo valstu darbība (vai pat bezdarbība!) rada teritoriālus, ekonomiskus un iedzīvotāju skaita zaudējumus bez militāras spēka izmantošanas.

Nozīmīgākais valstu teritoriālās suverenitātes jautājums ir bāzes līniju noteikšana, uz kurām balstās valstu teritoriālo ūdeņu robežas, ekskluzīvās ekonomiskās zonas (EEZ) un pieguļošās zonas robežas. Atbilstoši UNCLOS 5. pantam bāzes līnija ir vislielākā bēguma līnija gar krastu, kā atzīmēts piekrastes valsts oficiāli atzītās lielformāta kartēs. Līdz ar to rodas jautājums – vai, bāzes līnijai mainoties jūras līmeņa celšanās rezultātā, mainās arī attiecīgo jūras teritoriju zonējums?

Tradicionālā un konservatīvā atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša.[34] Proti, ja bāzes līnija atkāpjas, tad arī valstu EEZ samazinās. Šāds uzskats ir gan saskanīgs ar UNCLOS interpretāciju, gan arī ar tiesību pieskaņošanu faktiskajai realitātei – valsts nevar īstenot suverenitāti pār teritoriju, kas vairāk valstij nepieder un nekad vairs nepiederēs. Vienlaikus jaunākais tiesību zinātnieku viedoklis un tiesu prakse piekrīt liberālākai interpretācijai, kur valstis var iesaldēt to bāzes līnijas. Attiecīgi ģeogrāfiskās izmaiņas jūras līmeņa celšanās dēļ vairs nevarētu negatīvi ietekmēt valstu teritoriālo suverenitāti de iure.[35]

 Šajā ziņā vērts atzīmēt neseno ANO ST konsultatīvo atzinumu lietā Obligations of States in respect of Climate Change, kur tiesa izvērtēja Starptautisko tiesību komisijas atzinumu un vairāk nekā 90 valstu viedokļus.[36] Ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt jūras resursus, negatīvās sekas zemo piekrastu valstīm un tiesiskās noteiktības veicināšanas nolūkā ANO ST noteica, ka valstis var iesaldēt bāzes līnijas.

Vienlaikus ir vērts aplūkot savdabīgu kāzusu. Ja kāda valsts zaudētu visu tās teritoriju gluži kā Platona aprakstītā Atlantīda, atbilstoši pašreizējai starptautisko tiesību interpretācijai tā saglabātu savu valstisko statusu. Vienlaikus šāda situācija, autora ieskatā, radītu nepamatotu un no realitātes atrautu juridisku fikciju. Šādai valstij trūktu vismaz viens no atzītajiem valstu kritērijiem, kā arī tas būtu pretēji sistēmiskam UNCLOS skatījumam. Piemēram, UNCLOS 121. panta trešā daļa nosaka, ka klintīm, kas nav piemērotas cilvēku dzīvošanai vai patstāvīgai ekonomiskai darbībai, nav ekskluzīvās ekonomiskās zonas vai kontinentālā šelfa. Līdz ar to arī hipotētiskai Atlantīdai, kas nebūtu pat klints, bet gan jūras teritorija, tiesību piešķiršana būtu pārmērīga.

Starptautisko tiesu nostāja

Starptautisko tiesu un tribunālu nostāja laika gaitā ir attīstījusies, un šobrīd to izcili raksturo šāda ANO ST atziņa: “[klimata pārmaiņas] attiecas uz eksistenciālu problēmu, kas skar visu planētu un apdraud visas dzīvības formas un pašu mūsu planētas veselību.”[37]

Arī citas tiesas un šķīrējtiesas ir pieņēmušas līdzīgus lēmumus. Piemēram, jūras tiesību tribunāls ITLOS ir secinājis, ka siltumnīcefekta gāzu emisijas ir jūras piesārņojums, kas valstīm uzliek pienākumu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu un kontrolētu šādu kaitējumu.[38] Tikmēr Amerikas Cilvēktiesību tiesa ir paziņojusi, ka gan valstīm, gan uzņēmumiem ir saistošas saistības risināt klimata krīzi kā cilvēktiesību ārkārtas situāciju, pielīdzinot neatgriezeniskus klimata kaitējumus vissmagākajiem starptautiskajiem noziegumiem.[39] Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir līdzīgi secinājusi, ka nepietiekami klimata pasākumi var pārkāpt pamattiesības, tostarp tiesības uz dzīvību un veselīgu vidi.[40]

Secināms, ka klimata pārmaiņas un no tām izrietošā jūras līmeņa celšanās ir guvusi ne tikai politisku, bet arī tiesību dimensiju. Starptautiskās tiesas ir nostiprinājušas šīs parādības nozīmi, nosakot, ka jūras līmeņa celšanās vairs nav saistīta vien ar zinātnisku vai tiesībpolitisku diskursu.

Nobeigums

Apkopojot minēto, klimata pārmaiņas ir ievērojami mainījušas savas aprises – no zinātniskām hipotēzēm 20. gadsimta sākumā līdz svarīgākajam vides tiesību jautājumam ar ievērojamu pierādījumu kopumu. Turklāt no klimata pārmaiņām izrietošā jūras līmeņa celšanās ietekmē ne tikai acīmredzamās tiesības uz dzīvību un mājokli, bet arī ilgtermiņā apdraud tautu tiesības uz pašnoteikšanos un pat valstu suverenitāti kā tādu. 

Atgriežoties pie spārnotā Raiņa teiciena “pastāvēs, kas pārvērtīsies”, var secināt – pārvēršas ne tikai klimats, bet arī juridiskais saprāts. Tomēr tādas valstis kā Maldivu salas, Tuvalu un Kiribati, kuru teritorija atrodas vien divus metrus virs jūras līmeņa, var patiesi beigt pastāvēt. Pat tad, ja juridiski ir iespējams iesaldēt sākotnējās bāzes līnijas un saglabāt, piemēram, EEZ robežas, tas ir vien neliels atspaids jūras līmeņa celšanās seku mazināšanai. Lai gan ticams, ka ilgtermiņa kaitējums eventuāli tiks ierobežots, mitoloģiskās Atlantīdas salas liktenis var piemeklēt arī kādu šobrīd pastāvošu valsti.
 

Atsauces

  1. ^ Analytical Study on the Impact of Loss and Damage from the Adverse Effects of Climate Change on the Full Enjoyment of Human Rights (A/HRC/57/30), adopted 28 August 2024, United Nations Human Rights Council, 2.lpp., ¶2. Pieejams: https://docs.un.org/en/A/HRC/57/30 [aplūkots 11.08.2025.].
  2. ^ Skat., piem., IPCC, 2021: Climate Change 2021: The Physical Science Basis. Contribution of Working Group I to the Sixth Assessment Report of the Intergovernmental Panel on Climate Change [Masson-Delmotte, V., P. Zhai, A. Pirani, S.L. Connors, C. Péan, S. Berger, N. Caud, Y. Chen, L. Goldfarb, M.I. Gomis, M. Huang, K. Leitzell, E. Lonnoy, J.B.R. Matthews, T.K. Maycock, T. Waterfield, O. Yelekçi, R. Yu, and B. Zhou (eds.)]. Cambridge University Press, Cambridge, United Kingdom and New York, NY, USA, 2391 pp. doi:10.1017/9781009157896. Pieejams: https://www.ipcc.ch/report/ar6/wg1/downloads/report/IPCC_AR6_WGI_FullReport.pdf [aplūkots 11.08.2025.], (turpmāk – IPCC 6. ziņojums) 4.-6.lpp.
  3. ^ Lindsey R. Climate Change: Global Sea Level. Pieejams: https://www.climate.gov/news-features/understanding-climate/climate-change-global-sea-level [aplūkots 11.08.2025.].
  4. ^ Klabbers J. International Law, 3rd ed. CUP: 2021, 288. lpp.
  5. ^ Arrhenius, S. (1896). XXXI. On the influence of carbonic acid in the air upon the temperature of the ground. The London, Edinburgh, and Dublin Philosophical Magazine and Journal of Science, 41(251), 237.–276. lpp. Pieejams: https://doi.org/10.1080/14786449608620846 [aplūkots 11.08.2025.].
  6. ^ Callendar G. S. The artificial production of carbon dioxide and its influence on temperature. Quarterly Journal of the Royal Meteorological Society, 64(275), 1938, 223.—240. lpp. Pieejams: https://rmets.onlinelibrary.wiley.com/toc/1477870x/1938/64/275 [aplūkots 11.08.2025.].
  7. ^ How are CO₂ concentrations related to warming? Pieejams: https://factsonclimate.org/infographics/concentration-warming-relationship [aplūkots 11.08.2025.].
  8. ^ Report o fan Ad Hoc Study Group on Carbon Dioxide and Climate. Carbon Dioxide and Climate: A Scientific Assessment. National Academy of Sciences: 1979, 3. lpp. Pieejams: https://geosci.uchicago.edu/~archer/warming_papers/charney.1979.report.pdf [aplūkots 11.08.2025.].
  9. ^ International Panel for Climate Change
  10. ^ United Nations Framework Convention on Climate Change, pieņemta 1992. gada 9. maijā.
  11. ^ Apvienoto Nāciju Organizācijas vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokols, pieņemts 1997. gada 11. decembrī.
  12. ^ ANO Parīzes nolīgums, pieņemts 2015. gada 12. decembrī.
  13. ^ Skat., piem., How do scientists measure global temperature? Pieejams: https://science.nasa.gov/climate-change/faq/where-do-global-temperature-data-come-from/ [aplūkots 11.08.2015.].
  14. ^ IPCC, 2021: Climate Change 2021: The Physical Science Basis. Contribution of Working Group I to the Sixth Assessment Report of the Intergovernmental Panel on Climate Change [Masson-Delmotte, V., P. Zhai, A. Pirani, S.L. Connors, C. Péan, S. Berger, N. Caud, Y. Chen, L. Goldfarb, M.I. Gomis, M. Huang, K. Leitzell, E. Lonnoy, J.B.R. Matthews, T.K. Maycock, T. Waterfield, O. Yelekçi, R. Yu, and B. Zhou (eds.)]. Cambridge University Press, Cambridge, United Kingdom and New York, NY, USA, 2391 pp. doi:10.1017/9781009157896. Pieejams: https://www.ipcc.ch/report/ar6/wg1/downloads/report/IPCC_AR6_WGI_FullReport.pdf [aplūkots 11.08.2025.].
  15. ^ Skat., piem., Kopnina H, Washington H, Taylor B, Piccolo JJ. Anthropocentrism: More than Just a Misunderstood Problem.  J Agric Environ Ethics, 31: 109–127, 2018. Pieejams: https://link.springer.com/article/10.1007/s10806-018-9711-1#:~:text=Volume%2031%2C%20pages%20109%E2%80%93127%2C%20%282018%29 [aplūkots 12.08.2025.].
  16. ^ Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām, pieņemts 1966. gada 16. decembrī.
  17. ^ Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, pieņemts 1950. gada 4. novembrī.
  18. ^ ANO Starptautiskās tiesas 2025. gada 23. jūlija konsultatīvais atzinums lietā Obligations of States in respect of Climate Change, 377. punkts.
  19. ^ ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, pieņemts 1948. gada 4. decembrī.
  20. ^ ANO Bērnu tiesību konvencija, pieņemts 1989. gada 20. novembrī.
  21. ^ Obligations of States in respect of Climate Change, 379. punkts.
  22. ^ Obligations of States in respect of Climate Change, 380. punkts.
  23. ^ Obligations of States in respect of Climate Change, tiesneša Charlesworth atsevišķais viedoklis, 13.-16., 22. punkts.
  24. ^ Obligations of States in respect of Climate Change, 384. punkts.
  25. ^ ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, pieņemts 1966. gada 16. decembrī.
  26. ^ Obligations of States in respect of Climate Change, tiesneša Charlesworth atsevišķais viedoklis, 11. punkts; HRC, Daniel Billy and others v. Australia (Torres Strait Islanders Petition), CCPR/C/135/D/3624/2019.
  27. ^ Obligations of States in respect of Climate Change, 381. punkts.
  28. ^ International Law Commission. Final report of the Study Group on sea-level rise in relation to international law, 2025, 42.-46, 49. punkts.
  29. ^ Obligations of States in respect of Climate Change, 376. punkts.
  30. ^ Obligations of States in respect of Climate Change, 53. punkts.
  31. ^ Obligations of States in respect of Climate Change, 393.punkts; tiesneša Charlesworth atsevišķais viedoklis, 10. punkts.
  32. ^ International Law Commission. Final report of the Study Group on sea-level rise in relation to international law, 2025, 46. punkts.
  33. ^ International Law Commission. Final report of the Study Group on sea-level rise in relation to international law, 2025, 52. punkts; Obligations of States in respect of Climate Change, tiesneša Aurescu atsevišķais viedoklis, 24. punkts.
  34. ^ Caron D. D. When Law Makes Climate change Worse: Rethinking the Law of Baselinesin Light of a Rising Sea Level. Ecology Law Quarterly, 1990, vol. 17:621.
  35. ^ International Law Commission. Final report of the Study Group on sea-level rise in relation to international law, 2025; Obligations of States in respect of Climate Change, X. punkts; Obligations of States in respect of Climate Change, tiesneša Aurescu atsevišķais viedoklis; Purcell K. Geographical Change and the Law of the Sea.OUP: 2019; skat. arī izvērstu pētījumu par šo tēmu Kūle B. Bāzes līniju iesaldēšanas atbilstība starptautiskajām jūras tiesību normām. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/71248/307-107908-Kule_Baiba_bk22015.pdf?sequence=1 [aplūkots 15.08.2025.].
  36. ^ ANO Starptautiskās tiesas 2025. gada 23. jūlija konsultatīvais atzinums lietā Obligations of States in respect of Climate Change.
  37. ^ Obligations of States in respect of Climate Change, 456. punkts
  38. ^ 2024. gada 21. maija Starptautiskā jūras tiesību tribunāla konsultatīvais atzinums lietā Nr. 31 Request for an Advisory Opinion Submitted by the Commission of Small Island States on Climate Change and International Law.
  39. ^ Inter-American Court of Human Rights, Advisory Opinion OC-32/23, "The Climate Emergency and Human Rights," 26 April 2024.
  40. ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2024. gada 9. aprīļa spriedums lietā Verein KlimaSeniorinnen Schweiz and Others v. Switzerland, pieteikums Nr. 53600/20.

Lasi arī